Patents uz demokrātiju

Franču pretestība [ES] paplašināšanās sarunu uzsākšanai [ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju] nekādi nav saistīta ar attiecīgo kandidātvalstu novērtējumu, bet gan ar daudz fundamentālāku problēmu, kuru Eiropa pilnīgi nav spējusi atrisināt jau kopš 2004. gada. Proti: politiskā integrācija apmaiņā pret paplašināšanos.
Zakī Laidī, Financial Times, 28. oktobrī


Sekas situācijai ar Latvijas budžetu, kad formāli likumā ierakstītas lietas pēc tam var politiski “koriģēt” vai vienkārši nepildīt, var būt ļoti nepatīkamas. Taču tās diemžēl nav nedz reti sastopamas, nedz unikāli latviskas. Klasisks piemērs tam ir ES paplašināšanās: lai arī jaunu dalībvalstu uzņemšanas kritēriji (stabilas demokrātiskas institūcijas, tiesiskums, tirgus ekonomika u.c.) ir reiz definēti, tomēr dalībvalstis katrā konkrētā gadījumā, ja grib, var lemt citādi. Tādos gadījumos ES premjeri pievienoties gribētājiem “ierāda vietu”: mēs lemsim tā, kā tas ir lietderīgi un iespējami pašlaik, nevis tā, kā to prasītu senāk pieņemts lēmums. Galu galā, mums vispirms jārūpējas par to, kas pašlaik notiek realitātē, nevis to, ko kādreiz kāds ir uzrakstījis uz papīra. Tā nu politiskā izdzīvošana reizēm prasa zināmu daļu nihilisma – ne vien Latvijā, bet arī citviet Eiropā.
Runājot par Francijas rezervēto nostāju pret tālāku ES paplašināšanos, šo politisko izdzīvošanu nevajadzētu saprast pārāk šauri. Protams, Francijas sabiedriskā doma lielākoties ir pret paplašināšanos, un nākamajā gadā ir gaidāmas pašvaldību vēlēšanas. Turklāt Francijā jau tagad dzīvo ievērojams daudzums albāņu imigrantu. Piedāvājums uzņemt Eiropas Savienībā Albāniju pavisam droši stiprinātu Marinas Lepenas eirofobu pozīcijas – tādēļ oficiāli eirooptimistiskajam prezidentam Makronam nākas viņu preventīvi apkarot.
Lozungs “padziļināšana pirms paplašināšanās” ir bijis raksturīgs franču ES politikai jau ilgāku laiku. To, starp citu, attiecināja arī uz Latviju, kad mēs sākām cierēt uz ES pirms 20 gadiem un vairāk. Tādēļ tā atskaņošana attiecībā uz abām Balkānu valstīm mums pamatoti raisa rūgtas atmiņas un smīnus. Taču Francijas gadījumā te noteikti ir kas vairāk par vīzdegunību. Ko īsti paredz “politiskā integrācija”? Kā minimums, kvalificētā vairākuma balsojumus ES Padomē attiecībā, pirmkārt, uz kopējo ES ārpolitiku, otrkārt, uz nodokļu politiku. Tādos apstākļos vairs nebūtu vajadzīga visu dalībvalstu piekrišana, teiksim, lai pastiprinātu sankcijas pret Krieviju vai lai vienotos par ES nodokli gūgliem un feisbukiem. Fakts, ka dažām dalībvalstīm tādas iniciatīvas nepatīk, neliedz kādam tās arī aizstāvēt. Galu galā, ja mēs tiešām gribam stipru un efektīvu ES, tad kopīgi lēmumi ārlietās un nodokļu politikā būtu noderīgi. Ja ne, tad vajadzētu pārtraukt sūdzēšanos, ka ES šajās jomās dara pārāk maz, un skaidri atzīt: mēs vienkārši neļaujam tai darīt vairāk. Ārpolitikas jautājumos mēs gan esam pieraduši atskatīties uz ASV, taču pašlaik šāda atskatīšanās kļūst problemātiska – tad kādēļ Eiropai neļaut darīt vairāk? No šādas domas nevajadzētu baidīties – ja vien paši nepotēsim sev mūžīgo mazvērtības kompleksu ar “ko nu mēs”, “mūs jau vienmēr apceļ”, “Eiropa jau mūs nesapratīs” un tamlīdzīgi.
“Politiskā integrācija” pati par sevi nebūt nav slikta lieta. Cits jautājums, vai to vajag pretstatīt ES paplašināšanai. Apgalvojums, ka jaunas dalībvalstis kaut kā vājinās ES, ir visai diskutabls. Tas ne tikai dod mājienus, ka 2004., 2007. un 2013. gada paplašināšanās bijusi neveiksme. Šo sentimentu reizēm es varu sajust, arī strādājot Eiropas Parlamentā – sak, kas nekaitēja tajos zelta laikos, kad ES bija tikai 6 (10, 13...) dalībvalstis. Tas arī noniecina ES paplašināšanās pozitīvo iespaidu uz Eiropu kopumā – un tā ir acīmredzama aplamība. Perspektīva tikt uzņemtiem ES ir padarījusi daudzas valstis samērā civilizētas, pārtikušas un miermīlīgas – ar lielu uzsvaru uz vārdu “samērā”, un tomēr. Un otrādi: ja kāda Austrumeiropas valsts ir daudzmaz demokrātiska, tā visdrīzāk gribēs iestāties ES. Paplašināšanās līdz šim bijis veiksmīgākais ES kaimiņpolitikas instruments. Politikas zinātnē ir pat teorija, kas aicina skatīties uz robežām: ES paplašināšanos visdedzīgāk atbalsta tās valstis, kuras robežojas ar potenciāli uzņemamo – ne velti Baltijas uzņemšanas galvenie aizstāvji bija mums ģeogrāfiski tuvās ziemeļvalstis. Paplašināšanās nenotiek tuvākā mīlestības dēļ, bet gan tādēļ, ka jebkura valsts vēlas pie savām robežām prognozējamus un sadarbībai atvērtus kaimiņus. Un Francija, kā zināms, ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm nerobežojas. Žēl, protams. Citādi Parīzē varbūt drusku niansētāk saprastu pašu paplašināšanās loģiku.
Daudzi visā Eiropā ar bažām skatās uz Polijas un Ungārijas valdību. Tās, kā izrādās, ne tikai apspiež mediju brīvību un tiesu neatkarību, bet arī ir negausīgi virzījušas ES fondus režīmam pietuvināto līdzjutēju kabatās. Tas ietekmē arī skatu uz ES paplašināšanos: sak, Austrumeiropas eksotikas mums pietiek jau ar Orbānu un Kačiņski. Taču ar visu nepatiku pret minētajiem “antiliberālajiem” eirofobiem diez vai Polijas un Ungārijas valdība šodien būtiski apdraud Eiropas vienotību. Katrā gadījumā ne vairāk kā nebūt ne abstraktā iespēja, ka pašā Francijā pie varas nāktu ekstrēmisti no Marijas Lepenas Nacionālās kopsapulces. Lai nu kā, ikvienam, kurš Eiropā domājas izņēmis patentu uz liberālo demokrātiju, vispirms vajadzētu rūpīgi paskatīties pašam uz sevi.