Pēdējais pierādījums

“Tas bija tik sen, ka tā vairs nav taisnība,” saka Beta 1990. gada jūnija Liesmā. (Viņa runā par trīs gadus seniem notikumiem.)

Sen un nav taisnība. Dažādās variācijās šis izteiciens izrādījās ļoti dzīvotspējīgs un pats kļuva sens. Esmu to dzirdējis atkal un atkal, 10, 20 un 30 gadus pēc Betas atziņas, un vienmēr tas teicējam šķita labs joks un dziļš novērojums. Tomēr pašā pēdējā laikā to dzird arvien retāk. Vai mēs būtu apjēguši šī apgalvojuma paradoksālo dabu? Jo varam novērot, ka tas, kas bija sen, ir taisnība arī šodien. Lūk, daži citāti no vairāk nekā 30 gadu senatnes. Vai tie neiederētos arī šodienas presē?

“Katalonijas iedzīvotājiem ir stipra griba valdīt pašiem savā zemē.”

(Liesma, jūnijs, 1991)

“Naivi ir ticēt, ka Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts ir tikai Kremļa un Lubjankas ziķeru radīts un spēkā uzturēts.”

(Liesma, jūnijs, 1991)

“.. daudzi nelatvieši bija aizmirsuši, bet daudzi to negrib saprast vēl šodien, ka Latvija nav kaut kāds neapdzīvots nostūris vai bezpersoniska vide, ka tā nav ne Krievija, ne Baltkrievija, bet vienīgā dzimtene latviešu tautai.”

(Liesma, jūnijs, 1990)

“Televīzijā – kari, zemestrīces; laikrakstos – augošās cenas, noziedzība; ielās – nomāktas sejas.”

(Labā Vēsts, 1994)

“Latviešiem nav daudz miljonāru.”

(Liesma, jūnijs, 1991)

Labi, šis varbūt ir mainījies. Tagad ir daudz.

“Ak, šis alkohols – ko tas dara ar mūsu jauniešiem!” tā teica viena tante trolejbusa pieturā pie Saktas.

(Liesma, jūnijs, 1990)

Es personiski domāju, ka tagad jaunieši dzer maz, bet, protams, viena tante joprojām atkārto šos rituālos vārdus. Tas 1990. gada apskurbušais jaunietis tagad ieņēmis tantes vietu. Tāds ir dabas likums. Kas zina, varbūt man arī drīz laiks uz pieturu.

Un tad šis:

“tik skumjām piederīgs tik viņās brīvs

caur tām ar pasauli šuo saderīgs

vien bezgalīgā kritienā es varu pasmaidīt”

Nē, šeit ir viens, kurš nav aizgājis uz pieturu. Dzejnieks, cik zinu, savu pasaules uzskatu nav mainījis un joprojām nodarbojas apmēram ar to pašu, kur hipiju ugunskuru, un, pat ja tas nebūtu viņš pats, tagad atradīsies arī jauni zēni, kas tāpat teiks:

“vien nerimstošās dziļās sāpēs tuopu

kad atmests viss kad beidzuot skanu dzīvs

vien bezgalīgā tukšumā es spēju pasmaidīt”

(Liesma, jūnijs, 1991)

Un vēl pēdējais pierādījums:

“Līgo!”

(Diena, jūnijs, 1993)