Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Latvijā ar Covid-19 saslimuši vēl trīs cilvēki.
delfi, 11. augustā
Nelūgtā viešņa Covid-19 pandēmija radījusi postījumus un likusi ciest cilvēkiem un valstu ekonomikai. Gluži pēkšņi tā nesusi nepierastu neziņu mūsu pasaules malai, kas šāda veida apdraudējumu nav piedzīvojusi vismaz gadsimtu. Kaut arī modernā medicīna ātri noteica vīrusa formu, veidu un ģenētisko kodu un to atbilstoši klasificēja, mums joprojām nav pilnībā skaidra tā uzvedība un briesmas, ko tas rada mūsu dzīvei un labklājībai. Augot zināšanām par pandēmiju, tautas un valstis cenšas ieviest noteikumus, kas samazina slimības izplatīšanos un kaitējumu, ko ekonomikai nodara kā šī slimība, tā arī tās ierobežošana. Tā kā zināšanas par vīrusa īpašībām un slimības izplatību vēl tikai paplašinās, tad valdību ieviestie un ieteiktie līdzekļi laiku pa laikam mēdz mainīties, dažkārt visai krasi. Tas, protams, tikai palielina neziņu un apjukumu.
Lēmumi būtu jābalsta faktos, un visnoteicošākie fakti par pandēmiju būtu jārod medicīnas un veselības statistikā. Tā kā informācija par pandēmiju drīz vien kļuva par visvairāk meklēto un tādējādi politiski sensitīva, pandēmijas statistika vienā mirklī no ikdienišķas medicīniskas statistikas nonāca “sensitīvajā” kategorijā, līdzās tādiem ekonomikas datiem kā IKP vai bezdarba līmenis. Sensitīvā statistika, kas var ietekmēt valstu politiku, gadu gaitā ir attīstījusies, lai būtu precīzi definēta, salīdzināma starp valstīm un laikā un vispār saprotama. Dažkārt šīs prasības nonāk pretrunā, un bieži vien statistikas aprakstītajām parādībām nepieciešami vairāki statistiskie rādītāji, tomēr šādos gadījumos vienmēr eksistē “virsrakstu” jeb nominālā statistika, kas pilda politisko funkciju (kamēr otru statistiku izmanto profesionālos nolūkos). Tā, piemēram, nominālo statistiku par bezdarba līmeni lielākajā daļā valstu apkopo nodarbinātības aģentūrās (ko nevar salīdzināt ar citām valstīm), bet salīdzināšanu veic ar saskaņotiem skaitļiem, bieži vien atšķirīgiem, kas seko starptautiski atzītām definīcijām, taču nav vispārzināmi. Tāpat ir ar inflāciju, kur ziņu virsrakstos atspoguļotā vērtība – patēriņa cenu indekss – ir tikai viens no daudziem inflācijas mēriem.
Kad Covid-19 draudi tika pamanīti, ziņu virsrakstos pirmie parādījās trīs būtiski statistiskie rādītāji: saslimušo skaits, stacionēto slimnieku skaits un mirušo skaits, kam vēlāk pievienojās atlabušo skaits (absolūtajos skaitļos konkrētā teritorijā vai relatīvi uz 100 000 iedzīvotāju). Par mediju izvēlēto nominālo rādītāju kļuva kopējais saslimušo skaits, kas, protams, bija vislielākais. Tomēr, lai izvērtētu slimības attīstību, nepieciešami visi minētie dati, un neviens no tiem nav viennozīmīgs. Salīdzinot valstis, protams, jāizmanto relatīvie, nevis absolūtie dati. To bieži vien piemirst, tādēļ lielvalstu problēmas nereti izvirzās priekšplānā.
Patieso saslimušo skaitu nevar noskaidrot; parasti to atspoguļo ar reģistrēto saslimstības gadījumu skaitu (ko atklāj analīzes). Tā kā neviena valsts neveic analīzes pilnīgi visiem iedzīvotājiem visu laiku, šos datus neizbēgami ietekmē katras valsts testēšanas stratēģija (un, protams, laboratoriju pieejamība un jauda). Tomēr valstīs, kur veselības aprūpes sistēma ir līdzvērtīga, šim faktam ir mazāka nozīme, nekā varētu šķist, ņemot vērā, ka izplatītākās testēšanas stratēģijas ir līdzīgas (analīzes veic tiem, kam ir simptomi, vai tiem, kas saskārušies ar kādu, kam bijuši pozitīvi analīžu rezultāti).
Stacionēto slimnieku skaits ir atkarīgs no tā, kurus pacientus katra valsts patur slimnīcā un kurus izraksta ārstēties mājas karantīnā. Šiem datiem un to izmaiņām ir vislielākā praktiskā nozīme, jo ārkārtējā situācijā pieejamo gultasvietu skaits slimnīcās var būt noteicošais faktors, lai glābtu dzīvības. Šie dati ir arī visprecīzākie. Arī šajā ziņā valstis ar līdzvērtīgu veselības aprūpes sistēmu ir savstarpēji salīdzināmas, jo kopš pandēmijas sākuma kritēriji pacientu stacionēšanai ir dabiskā ceļā tikuši standartizēti. Stacionēto slimnieku skaits mums var atklāt, kāda ir vīrusa ietekme (virulence) dažādās valstīs. Tā var būt atšķirīga dažādās vietās atkarībā no vīrusa mutācijām un iedzīvotāju rezistences.
Mirušo skaits šajā pandēmijā ir vislabākais rādītājs, lai izvērtētu valsts veselības aprūpes sistēmas efektivitāti. Taču pat šie skaitļi nav viennozīmīgi. Lielākā daļa mirušo, kuru ķermenī konstatēts vīruss, cietuši arī no citām slimībām, ne tikai Covid-19. Kuros gadījumos par nāves cēloni uzskatāms Covid-19 un kuros kas cits, ir pieņēmums. Protams, ir galēji apstākļi par labu gan vienam, gan otram lēmumam: ja inficēts cilvēks iet bojā autoavārijā, viņš nebūtu jāpieskaita pie Covid-19 mirušajiem, savukārt būtu jāpieskaita cilvēks, kurš mirst ar smagiem Covid-19 infekcijas simptomiem, pat ja viņam ir arī kāda hroniska slimība vieglā formā. Taču, tā kā smagākā slimības gaita, kas beidzas ar nāvi, ir pacientiem, kuru imūnsistēmu novājinājušas hroniskas slimības vai vecums, par to var strīdēties. Praksē šādi gadījumi lielākoties tiek iekļauti ar vīrusu mirušo gadījumu skaitā, ko es uzskatu par pareizu, tā kā Covid-19 šajos gadījumos bijis pēdējais cēlonis.
Tomēr pašu svarīgāko skaitli, kas rāda, vai slimība izplatās vai apsīkst, piemin reti, jo to pareizi aplēst ir ļoti grūti. Tas ir vidējais cilvēku skaits, ko inficēs katrs saslimušais. Tā kā slimības izplatības līkne ir eksponenciāla, tad: ja šis skaitlis ir lielāks nekā 1, ir jārīkojas, lai ierobežotu cilvēku saskarsmi, bet, ja tas ir mazāks, pietiek ar parastajiem piesardzības līdzekļiem.