Tā arī dzīvosim

Nelegālās migrācijas krīze Lietuvā un citās Baltkrievijas kaimiņvalstīs ir “īstais brīdis” Eiropas Savienībai pārskatīt savu migrācijas politiku, teica Eiropas Komisijas viceprezidents Margaritis Shins.

delfi.lt, 6. septembrī

Skats, kad Baltkrievijas specvienības dzen patvēruma meklētājus pāri Latvijas robežai, ir izpelnījies plašu pasaules uzmanību. Daudziem tas kliedējis pēdējās šaubas par Baltkrievijas varasiestāžu aktīvo dalību šajā krīzē. Šo Lukašenko gājienu kā “hibrīdapdraudējumu” ir raksturojušas gan Angela Merkele, gan Urzula fon der Leiena, gan citas Eiropas vadošās amatpersonas. Tiktāl viss it kā būtu pareizi.

Tomēr trauslā atvieglojuma sajūta diemžēl var būt mānīga. Ja var ticēt Polijas premjeram Moraveckim, Baltkrievijā joprojām ir ap 10 tūkstošiem cilvēku no Tuvajiem Austrumiem, kuri gatavi ES ārējās robežas šķērsošanai. Protams, robežas ar Baltkrieviju tiek stiprinātas visās trijās valstīs, un modrība ir visnotaļ augsta. Tomēr kopumā tā ir daļa no Eiropas “jaunās normalitātes” attiecībās ar Lukašenko un viņu arvien īsākā pavadā turošo Kremli. Kopš pagājušā gada augusta “vēlēšanām” Rietumu viedoklis par Baltkrievijas prezidentu ir kļuvis viņam vienaldzīgs. Te vairs nekāda atpakaļceļa nav. “Lukam” tagad galvenais ir par jebkuru cenu noturēties savā krēslā sveikam un veselam – līdz tam mirklim, kad viņš varēs noiet no skatuves ar veselu ādu un patverties kādā privileģētā aizkulišu statusā. Pašlaik ir grūti prognozēt, vai tas būtu kāds “savienotās valsts” restarts ar Krieviju, jaunā Baltkrievijas “konstitūcija” ar kādu statusu bijušajam prezidentam Nazarbajeva garā vai, nedod dies’, kāda kopīga militāra avantūra, kas leģitimētu Baltkrievijas “anšlusu”. Kopumā Minskā ir sācies Endspiel, kā mēdza teikt Semjuels Bekets. Vienīgā problēma, ka tas var vilkties gadiem, un šajā laikā Baltkrievijas kaimiņiem nāksies rēķināties ar visu – tai skaitā ar to, ka režīms var iziet ne tikai no starptautisko tiesību, bet arī no jebkādas piedienības un pat racionāla savtīguma rāmjiem.

Mediju radītajiem Lukašenko kā “pāķa kolhoznieka” un Sašas Barona Koena tēlotā tipa diktatora tēliem noteikti nevajadzētu mūs maldināt. Paraudzīsimies uz šo patvēruma meklētāju krīzi no tās autoru perspektīvas. Jautājums, vai oficiālā Minska patiešām gūst finansiālu labumu no Sīrijas un Irākas “tūristu” piegādes uz Lietuvas, Latvijas un Polijas robežām, var palikt atklāts. Katrā gadījumā jaunas ES sankcijas baltkrievu uzņēmumiem noteikti viņiem izmaksās dārgāk. Toties – kas par lielisku publicitātes akciju! Vispirms, šis ideāli iekļaujas Minskas un Maskavas kopējā stāstā pret Rietumiem un NATO: gribējāt demokrātiju Irākā? Nu tad saņemiet viesos pateicīgos irākiešus, lūdzu, nav par ko. Otrkārt, tas ir vēstījums pašmāju auditorijai: Eiropa kopumā nozīmē nekontrolētas migrācijas plūsmas no Tuvajiem Austrumiem, dārgie baltkrievi, vai jūs to gribat? Visbeidzot, tā ir iespēja pabojāt “nodevīgo” Baltijas brāļu reputāciju pašu Rietumu acīs. Skaidrs, ka sabiedrības sajūsma par tūkstošu patvēruma meklētāju parādīšanos šajās valstīs būs ļoti ierobežota, tādēļ vienmēr varēs pasildīt veco zupu par baltiešiem kā ekstrēmiem nacionālistiem un “fašisma atdzimšanu”. Īsi sakot, visa šī specoperācija ir tikusi rūpīgi pārdomāta ne tikai Minskā; arī cilvēki ar televīzijas kamerām ir vienmēr pie rokas, lai kontrolētu vēstījumu. Un nekas neliecina, ka šādas sīkas nelietības tuvākajā laikā tiks pārtrauktas. Gluži pretēji: jārēķinās, ka Krievijas un Baltkrievijas konfrontācija ar ES izpaudīsies kā propagandas karš, nepārtraukti mēģinājumi ar troļļošanu destabilizēt iekšpolitiku visos iespējamajos veidos, nekautrējoties pat no ļoti maziskām un lielvaras it kā necienīgām cūcībām – īpaši tad, ja tās var veikt citu rokām.

Tas, ka “eiropeiskās dzīvesziņas” komisārs Margaritis Shins runā par nepieciešamību veidot vienotu pieeju Eiropas patvēruma politikai, ir pašsaprotami. Taču, būdams ļoti pieredzes bagāts grieķu eirokrāts, viņš labi saprot, cik tas ir grūts uzdevums. Skaidrs, ka nekādas patvēruma meklētāju “obligātās pārdales” kvotas šobrīd Eiropā nav politiski iespējamas. Tādēļ Briselē tiek domāts par finansiāli birokrātiskiem risinājumiem, kā panākt kaut minimālu dalībvalstu solidaritāti patvēruma jomā. Piemēram, šo solidaritāti iespējams paust dažādos veidos – tai skaitā ar finansiālu palīdzību izmitināšanai un cilvēku tiesību pārbaudei, kā arī ar palīdzību to cilvēku, kuriem nav tiesību uz patvērumu Eiropā, nogādāšanā atpakaļ uz drošām valstīm. Šī saruna stāv priekšā arī Latvijai, un nav noslēpums, ka tā nebūs ļoti viegla un populāra. Taču tas, ka patvēruma meklētāji nav tikai Vidusjūras valstu problēma, kļuvis skaidrāks par skaidru.

Gluži tāpat kā iemesli, kādēļ Eiropa paplašinās. Reizēm uzskata, ka ES paplašināšanos nosaka kāda Briseles “impēriskā centra” vēlme izplest taustekļus un paplašināt savu ietekmi Eiropā. Taču realitāte ir krietni vienkāršāka. Patiesībā paplašināšanos visvairāk nosaka dalībvalstu vēlme redzēt pie savām robežām prognozējamus, civilizētus un vispār pieskaitāmus kaimiņus. Arī mēs to gribētu – kaut kad tālākā nākotnē, tādēļ ES paplašināšanos kā tādu ir vērts atbalstīt. Līdz tam ir jādzīvo tā, kā ir.