Turpinājums sekos

Bijušais ASV prezidents Donalds Tramps uzvarējis republikāņu priekšvēlēšanās Ņūhempšīras štatā.

lsm.lv, 24. janvārī

Vissvarīgāk saglabāt skaidru galvu ir tieši tad, kad tas ir visgrūtāk.
Patlaban, kad turpinās Krievijas agresija Ukrainā, kad ekonomiskā izaugsme pasaulē ir pieticīga, kad plašs karš Tuvajos Austrumos var uzliesmot kuru katru brīdi, mūs gada beigās vēl sagaida iespēja, ka par ASV prezidentu atkārtoti varētu kļūt Donalds Tramps – politiķis, kuru ne bez pamata dēvē par izolacionistu. Un par to jāsāk domāt – ar skaidru galvu.
Klasiskajā Holivudas filmā “Seja ar rētu” galvenais varonis narkotirgonis ir spiests uzklausīt savas mīļotās sievietes pārmetumus par aizraušanos ar kokaīnu: “Nešņauc pats savu preci!” Šī Mišelas Faiferes replika Alam Pačīno pašlaik labi ilustrē daudzus Rietumu politiķus, kas, aizraudamies paši ar saviem lozungiem, zaudējuši saikni ar realitāti. Par Trampa faniem nav īpaši daudz, ko runāt: viņi lielākoties patiešām tic sazvērestībai pret vienkāršo cilvēku, kurā piedalās geji, globālisti, liberāļi, birokrāti, vēl, protams, Soross un Klauss Švābs. Politiķiem šajā flangā nav nekādas aiztures runāt nepārprotamas blēņas, un aplausi viņiem kalpo par nepārprotamu liecību viņu uzskatu pareizībai.
No otras, prettrampa “liberālās” un “demokrātiskās” nometnes it kā varētu gaidīt kaut ko citu – proti, analīzes nošķiršanu no lozungiem. Taču lika pagaidīt! Pat cilvēki Eiropā, kam nav jākampaņo ASV prezidenta vēlēšanās, apzināti izvēlas neredzēt, cik sarežģīta patiesībā ir realitāte. Lai cik nesimpātisks, Tramps nav nekāds ļaunais ģēnijs, bet gan diezgan organisks ASV politiskās situācijas produkts. Arī viņa vēlētāji obligāti nav “nozombēti” necilvēki, kam nospļauties par citur pasaulē notiekošo.
Ko tad īsti Latvijai nozīmēs Trampa otrā prezidentūra?
Kaut kādā mērā tā būs pirmās turpinājums. Visdrīzāk viņš ir spējīgs mācīties no kļūdām, tādēļ nepieļaus birokrātijas sabotāžu, tai skaitā arī ārlietu un aizsardzības departamentā. Tas nozīmē, ka Tramps 2 būs efektīvāks nekā Tramps 1. Sava nozīme būs arī atriebes garam: pēdējo gadu tiesas prāvas Tramps un viņa vēlētājs ir uztvēruši kā pazemojumu. Tādēļ domājams, ka viņam jau šobrīd ir padomā sava “aptvere” ar lojāliem speciālistiem otrajai prezidentūrai – diez vai mūsu ārlietu dienestam ir kāda nojausma par šiem cilvēkiem un kontakti ar tiem?
Amerikāņiem kopumā piemīt tendence skatīt pasauli plašās reģionālās kategorijās. Tādēļ likumsakarīgs ir jautājums par Trampa attiecībām ar ES un NATO. Lai arī runa ir par divām Latvijai vitāli svarīgām organizācijām, nekas rožains mūs tiešām negaida. Vispirms, Tramps šīs plašās, multilaterālās organizācijas uzskata par “globālo birokrātiju” un neko labu par tām nedomā. Otrkārt, tā kā NATO drošības pamatā ir amerikāņu militārā iesaiste, savukārt ES ir amerikāņu kodollietussarga paspārnē tapusi “civila” organizācija, nekas neliedz Trampam šīs attiecības nākotnē pārskatīt. Runāšana par kopīgām vērtībām te nelīdzēs. Tramps ir ļoti “transakcionāls”: no visām ASV aliansēm viņam ir vajadzīgi skaidri ieguvumi ASV vēlētājam. Savukārt ES raksturīgā birokrātija, procesa izcelšana iepretim rezultātam, ģeopolitisku jautājumu apiešana “Eiropas vienprātības” vārdā daudziem aiz okeāna vienkārši nav saprotama. 2020. gadā, būdams klāt Trampa valsts sekretāra Maika Pompeo vizītē Eiropas Parlamentā, es biju liecinieks šai neizpratnei: ja jau jūs sakāties esam pret Putinu, tad varbūt beidziet būvēt Nord Stream 2 krievu gāzei?
Īsi sakot, Rietumu vienotība Trampa otrās prezidentūras laikā nebūs kaut kas pats par sevi saprotams. Viņam šis vērtību patoss ir svešs, un viņam instinktīvi nepatīk Eiropas Savienības pārnacionālā birokrātija. Taču tas pats par sevi vēl nenozīmē galu mūsu transatlantiskajām drošības garantijām. Vispirms, Tramps savā pirmajā prezidentūrā gan koķetēja ar Putinu Helsinkos, taču vienlaikus iniciēja ASV karabāzes atvēršanu Polijā. Viņš gan lobēja Krievijas atkaluzņemšanu G8, taču militāri iejaucās Sīrijas konfliktā tieši pretēji Kremļa interesēm. Tieši šī neprognozējamība Trampu padara bīstamu, un no tās baidās ne tikai Briselē, bet arī Maskavā un Teherānā. Te nu diemžēl ir taisnība tiem trampistiem, kuri pašlaik apgalvo, ka pēdējās demokrātu administrācijas ir likušas ASV pasaulē izskatīties vājām: pazemojošā aiziešana no Afganistānas tam ir spilgtākā ilustrācija.
Mums Latvijā, protams, ir vajadzīga spēcīga Amerika. Tomēr “neprognozējams” nebūt nav sinonīms “spēcīgam”. Ja ASV partneri pasaulē sajutīs, ka kritiskā brīdī uz tām nevar paļauties, tas ASV varu pasaulē samazinās, nevis palielinās. Gribētos cerēt, ka to sapratīs arī nākamais Baltā nama iemītnieks. ASV diženums lozungā “make America great again” tomēr visdrīzāk neparedz ASV drošības partneru piemānīšanu. Daudz sliktāk ir tas, ka Tramps naivā ticībā savām “izcilajām” sarunveža spējām var sākt risināt Ukrainas situāciju ar kādu vienošanos ar Krieviju – pēc analoģijas ar neveiksmīgajām sarunām ar Ziemeļkoreju pirmās prezidentūras laikā. Tas būtu patiesi nevajadzīgi un nepiedodami. Vienlaikus, par spīti Trampa ietekmei uz Republikānisko partiju, atbalsts Ukrainai nebūt nav zudis nedz Kongresā, nedz arī ASV sabiedrībā, tādēļ kompromisi Ukrainas interešu sfērā tur būtu ļoti grūti pieņemami. Cits jautājums, ka Trampam tuvās ASV ārpolitikas aprindas jau šobrīd Krievijas agresiju Ukrainā redz vispirms kā Eiropas problēmu. Eiropai būtu jāgatavojas, ka ASV ieguldījums varētu būt mazāks, tādēļ cita starpā būtu steigšus jāķeras pie savas aizsardzības industrijas atjaunošanas.
Vēl viena Trampa prezidentūra, protams, ir bīstams signāls visai demokrātiskajai pasaulei – un īpaši tad, ja viņš tiešām savu prezidentūru uzsāks ar iznākšanu no cietuma (šādu iespēju joprojām nevar izslēgt). Taču šobrīd nav laika šausmināties, sašust un domāt lozungos par Trampu kā “katastrofu”, “krievu spiegu” un tamlīdzīgi. Jāvērtē visi iespējamie nākotnes scenāriji Eiropas un ASV attiecībās, pieturoties pie zināmā un neļaujoties fantāzijām. Latvijas gadījumā būtu jātiek skaidrībā, ko mēs varam piedāvāt amerikāņiem, ne tikai ko viņi var dot mums, kā tas ir bijis līdz šim. Un jāsastrādājas ar mūsu Eiropas partneriem – ar īpašu uzmanību pret divām Eiropas kodolvalstīm Lielbritāniju un Franciju, kuras krīzes gadījumā varētu mums sniegt kādu nekādu, bet lietussargu. Šīs perspektīvas, protams, nav īpaši rožainas. Tomēr censties tās “aizrunāt prom” ar patētiskām frāzēm šobrīd ir, mazākais, bezatbildīgi.