Ubuntu kā filozofiskās domas augstākā un pēdējā stadija

Rietumu filozofija bieži vien ir abstrakta un atrauta no īstajām mūsdienu ētiskajām problēmām. Rietumu filozofija ilgstoši saskārusies ar jautājumiem par tās būtiskumu un pat par tās paštīksmināšanos. Iemeslu nav grūti saskatīt. Daži filozofiski jautājumi šķiet banāli un ezoteriski, tikai saujiņu citu filozofu interesējoši. Filozofiskas teorijas bieži vien ir neskaidras, ietērptas tikai profesionāliem filozofiem saprotamā žargonā. Un bieži vien filozofija saistīta ar abstraktiem un teorētiskiem jautājumiem, kam nav nekādas vai ir maza praktiska nozīme. Emanuels Čivetalu Osai un Loids Striklands parāda, ka afrikāņu ubuntu filozofija, kuras centrā ir kopiena, mijiedarbība un ētisko principu praktiska pielietošana, piedāvā interesantu alternatīvu. Afrikāņu doma var izglābt Rietumu filozofiju.

Emanuels Čivetalu Osai un Loids Striklands. “Aiz robežām: ubuntu kā dzīvas filozofijas iepazīšana.” ¹

Divi Mančestras Metropoles universitātes filozofi izdomājuši, ka Rietumu filozofija ir sabrukusi, tādēļ ka risina nepareizas problēmas, nav pielietojama ikdienā un ir atrauta no realitātes un masām. Autori, kuri gan, jāatzīst, paši dzīvojas slikto Rietumu augstskolas maizē, kā izeju piedāvā afrikāņu domu, kas ir iekļaujošāka, kļūst par domu visas sabiedrības interesēs un Dekarta cogito, ergo sum sasit lupatās ar kolektīvās domas nekļūdīgumu. Kā lielisku risinājumu filozofi Osai un Striklands piedāvā afrikāņu ubuntu filozofiju. Saskaņā ar to persona kļūst par personu tikai tad, ja ir mijiedarbībā ar personu kopumu, rīkojas saskaņoti ar šo kopumu un šī kopuma interesēs. Iespējams, mums nenāktos šo tekstu apspriest, ja autori domāšanas procesu nejauktu ar ētikas kategorijām, nesludinātu afrikāņu domas pārākumu pār citu novadu domām un nelietotu ad hominem argumentus.

Pirmā problēma, kas raksturīga afrikāņu domai, ir nekonsekventā savu avotu izvēle. Par afrikāņu filozofiem viņi atzīst vienīgi tos, kas dzimuši un auguši 20. gadsimta 60. gados Āfrikā un afrikāņu cilšu kultūrtelpā, apzināti izslēdzot Senās Ēģiptes autorus (pirms 4500 gadiem), kuri, kaut arī ir afrikāņi ģeogrāfiskā izpratnē, tomēr (es atvainojos, bet tādi argumenti ir lietoti) nebija pietiekami melni. Turklāt seno ēģiptiešu domu nospiedumi ir atrodami krietni vēlāko sengrieķu domās, kas savukārt ir Rietumu filozofijas stūrakmens. Vēl vairāk, seno jūdu bēgšana no verdzības Ēģiptē ir pamatstāsts kristīgajā ticībā un Rietumu civilizācijā, bet šī nav tā derīgā verdzība, jo īsta melnā teoloģija² ir tikai par afroamerikāņu verdzību Jaunajā pasaulē. Starp citu, Nobela prēmijas laureāts anglikānis Dezmonds Tutu, uz kuru Osai un Striklands atsaucas savā rakstā, saņēma pārmetumus no saviem tautas brāļiem, kad norādīja uz šo filozofisko rasismu.

Vēl viena problēma, manuprāt, ir centieni padarīt ubuntu par kaut ko labāku nekā visa Rietumu filozofija. Rakstā ne velti atrodama izsmējīga atsauce uz Kantu, kas kopā ar Hēgeli tiek uzskatīts par rasistu un tādēļ kancelējamu pavisam. Tomēr ir smieklīgi teikt, ka kolektīvās apziņas un rīcības priekšrocības neviens cits agrāk nav pienācīgi pētījis. Pat ja atceramies vienīgi manas jaunības obligāto filozofisko literatūru, Engelsa “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos”, kur aprakstīts primitīvais komunisms, kas raksturīgs ciltīm no Skandināvijas līdz pat Āfrikai. Vēl vairāk, sadarbības priekšrocības ir aprakstītas gan matemātiski, gan grafiski. Piemēram, pirms 100 gadiem ekonomists Parēto uzzīmēja līkni, kas ierobežo personu optimālās izvēles patēriņā, un kādus 30 gadus vēlāk Džons Našs nodemonstrēja, kā sadarbība palīdz copēt meitenes.³ Lieliskie afrikāņu domātāji joprojām krietni iepaliek aiz pagājušā gadsimta vidū spēļu teorijā formulētajām sadarbības alternatīvām, no kurām lasītājiem zināmākā droši vien ir cietumnieka dilemma.

Jāatzīstas, līdz šim par ubuntu es biju iedomājies tikai basketbola kontekstā. Tālajā 2008. gadā NBA čempionu titulu ieguva Doka Riversa trenētā Bostonas Celtics, un tas esot noticis, pateicoties trenera ieviestajai ubuntu domai, ka ikviens spēlētājs kļūst labāks tikai tad, ja uzlabojas citu spēlētāju sniegums. Vārds “ubuntu” tika plaši izmantots komandas merčendaizingā, kas liecina par neizskaustu Rietumiem raksturīgo utilitārisma filozofiju. Šopavasar Celtics spēlē arī Porziņģis, lai arī viņam saskaņā ar Satversmi piemīt latviskā dzīvesziņa, kas atšķiras no afrikāniskās domas un jau tāpēc vien ir sliktāka, ja sekojam Osai un Striklanda loģikai. Doks Riverss tagad trenē Milvoku Bucks, kur gan nav ieviesis ubuntu kā komandas filozofiju – iespējams, tāpēc, ka tās galvenais spēlētājs ir kristietis grieķis Adetokunbo, kam tad nāktos atteikties no Platona un Aristoteļa.

Sviests, jūs sakāt. Jā, bet tas bija piemērs par izdomātām identitātēm. Ja domai ir tautība, vai tautība ir arī smiekliem un asarām? Vai eņģeļus uz adatas afrikāņi sasēdinātu citādi? Vai briesmu gadījumā latvieši 72 stundu somas vietā izvēlētos Jumi? Domai, tāpat kā loģikai, nav tautības. Kopīgs var būt tikai stulbums.