Vainīgā statistika

Teorētiski statistikai būtu jāatvieglo strīdu risināšana. Tai būtu jānodrošina stabili atskaites punkti, par kuriem var vienoties visi, neatkarīgi no politiskās pārliecības. Taču pēdējo gadu laikā atšķirīgi uzticības līmeņi statistikai ir kļuvuši par vienu no galvenajiem šķelšanās punktiem Rietumu liberālajās demokrātijās. Īsi pirms prezidenta vēlēšanām novembrī ASV veikts pētījums atklāja, ka 68% Trampa atbalstītāju neuzticas federālās valdības publiskotajiem ekonomikas datiem. Lielbritānijā Kembridžas Universitātes un YouGov veiktais pētījums par sazvērestības teorijām atklāja: 55% iedzīvotāju uzskata, ka valdība “slēpj patiesību par šeit dzīvojošo imigrantu daudzumu”. Statistika, šķiet, patiesībā nerisina strīdīgus jautājumus un nekliedē nesaskaņas, bet tās vairo. Nepatika pret statistiku ir kļuvusi par vienu no labējo populistu raksturiezīmēm, bet statistiķi un ekonomisti ir redzamākie vēlētāju 2016. gadā šķietami noraidīto dažādo “ekspertu” vidū. Statistikas datus ne vien bieži uzskata par neuzticamiem, tajos, šķiet, ir kaut kas gandrīz vai aizvainojošs vai augstprātīgs. Sociālu un ekonomisku problēmu vienkāršošana, tās aprēķinot skaitliskās kopsummās un vidējās vērtībās, šķiet, dažu cilvēku acīs pārkāpj politiskās pieklājības robežas.

The Guardian, 19. janvārī

Šķiet, ka priekšstati par to, kā pārvaldāma pasaule, strauji mainās. Šīs pārmaiņas veicinošie spēki dažādās valstīs izmanto dažādus argumentus, bet parasti uzbrūk elitēm, kas līdz šim pārvaldījušas viņu valstis un pasauli kopumā, apgalvojot, ka šīs elites izmantojušas savu stāvokli, lai visiem līdzekļiem rīkotos savās interesēs, un ka to intereses nesakrīt ar to cilvēku interesēm, kas elitēm būtu jāpārstāv. Patiesi, mums stāsta, ka elites darbojoties pretrunā ar “parasto cilvēku” interesēm. Tādēļ, kā dzirdam, jebkādi uzlabojumi – ja par tādiem vispār var runāt –, ko elite saskata pasaulē vai savā valstī, kalpojot tikai šai elitei un esot veikti tikai uz vienkāršā cilvēka rēķina, kuram savukārt pasaule un valsts mainoties tikai uz slikto pusi.

Lai arī sabiedriskā atmosfēra, kurā šīs pārmaiņas notiek, uzkrītoši atgādina to, kurā 19. gadsimtā radās marksisms, pārmaiņu galvenais mērķis ir visai atšķirīgs. Tautas aizvainojums, ko pārstāv un uzkurina manis minētie spēki, šķiet vērsts nevis pret kapitāla un lielas bagātības īpašniekiem (daži no tiem pat piebiedrojas populistu kustībām, tās finansē vai pat vada), bet pret politiķiem un, otrkārt, pret ierēdņiem un “ekspertiem”. Ekspertu uzdevums esot pielietot savu zinātni un ekspertīzi, lai nodrošinātu politiķiem mefistofelisku viņu interešu pamatojumu. Visredzamākie no šiem velnišķīgajiem ekspertiem esot ekonomisti un statistiķi, kuru skaitļus un argumentus politiķi visbiežāk piesauc, lai aizstāvētu lietu esošo stāvokli vai pareģotu nākotnes panākumus.

Paradoksāli, taču pastāvošajām populistu kustībām visai tipiski, ka “tautas” dusmas tiek virzītas tikai pret to elites daļu, kas saistīta ar valsti vai starptautiskām organizācijām, bet ne pret uzņēmējiem (vietējiem un starptautiskajiem). Tāpat zem sitiena ir nonākuši valsts nodarbinātie eksperti (ekonomisti, vides zinātnieki un statistiķi), kurus uzrauga sabiedrība, bet ne eksperti, kuri darbojas uzņēmumu vai pašu populistu kustību labā.

Jāpiemetina, ka šos pēdējos nesauc par ekspertiem vai statistiķiem, bet gan par zinātniekiem, IT speciālistiem un matemātiķiem. Viņu profesija un ieteikumi ir tikpat kvalitatīvi, taču, tā kā viņi nav sabiedriskā sektora darbinieki, viņi nav pakļauti sabiedrības uzraudzībai un tāpēc ir “neredzami”. Šo “tautas” dusmu mērķis tātad nav statistikas zinātne (un noteikti ne tie, kuri statistikas metodes pielieto sabiedrības viedokļa ietekmēšanai uzņēmumu interesēs), bet gan oficiālā statistika un sevišķi oficiālā ekonomikas statistika.

Tas nozīmē, ka oficiālā statistika atrodas divu karojošu elites grupu krustugunīs, kurām galvenais jautājums ir par to, vai vara atrodas valsts rokās, kur to kontrolē sabiedriskas institūcijas, vai arī privātu biznesa interešu rokās, kur šādas kontroles nav. Tā droši vien ir patiesība, taču ne visa patiesība.

Pirmkārt, lai kā oficiālā statistika tiektos pēc neatkarības no jebkādas ideoloģijas, tai jābalstās kopīgajā izpratnē par to, kas tieši tiek mērīts – ekonomika vai tās daļa. Tāpēc tai ir jāseko vadošajai ekonomikas teorijai attiecīgajā vietā un laikā, ko tā apraksta. Sociālisma valstīs ekonomikas statistika balstījās oficiālajā marksisma darba vērtības teorijā, kas vadījās pēc atšķirīgas statistikas sistēmas no pārējā pasaulē lietotās. Tāpat arī mūsdienu statistika, protams, balstās citos pieņēmumos, kurus var uzskatīt par ideoloģiskiem.

Otrkārt, oficiālā statistika sliecas par labu viegli mērāmiem mainīgajiem. Tāpēc fiziskas ražošanas statistika ir precīzāka un saprotamāka par pakalpojumu statistiku. Tātad, ekonomikā pieaugot pakalpojumu īpatsvaram, tās statistika kopumā kļūst šaubīgāka.

Treškārt, tā sauktais Gudhārta likums nosaka, ka jebkura statistika, kas tiek izmantota sabiedrības uzvedības kontrolei, zaudē uzticamību. Vēlme ierobežot kontroli savtīgās interesēs apdraud statistikas kvalitāti. Diemžēl valdības un pat privāti uzņēmumi statistiku labprāt izmanto tieši šādā veidā. No īres cenu un pensiju indeksācijas līdz Māstrihtas kritērijiem valdības un uzņēmumi savu lemšanas atbildību uzticējuši matemātiskai formulai, statistikas mērījumu kvalitāti pakļaujot nekontrolējamam spiedienam. Visi kontrolei pakļautie meklēs veidus, kā to apiet, un procesā iznīcinās mērījuma statistisko patiesumu.

Ceturtkārt, lai salīdzinātu dažādu statistiku datus starptautiskā līmenī, vajadzīga vienota izpratne par pašu statistiku, taču tādu panākt ir grūti, tāpēc bieži starptautiskajā (jaunajā) statistikas definīcijā izlaistas sastāvdaļas, padarot “harmonizēto” statistiku mazāk lietderīgu, kas savukārt apdraud tās uzticamību ārpus profesionāļu aprindām. Piemēram, lai iegūtu vienotu patēriņa cenu indeksa (PCI) definīciju, harmonizētā forma neiekļāva tādas indeksa sastāvdaļas kā nekustamā īpašuma cenas, kuras dažādās valstīs tiek mērītas nesalīdzināmos veidos. Tas bija ļoti nepieciešams, jo PCI salīdzinājumi ir plaši izplatīti. Taču, kad nekustamā īpašuma tirgū parādījās cenu burbulis, PCI vairs neuzrādīja tā radīto efektu.

Piektkārt, valstis kādreiz bezdarbu mērīja, izmantojot indeksus, kas izrietēja no nodarbinātības aģentūrās reģistrēto bezdarbnieku skaita. Tas, protams, katrā valstī atšķīrās atkarībā no vietējiem likumiem un ieradumiem, un skaitļus acīmredzami nebija iespējams salīdzināt. Tāpēc Starptautiskā darba organizācija noteica vienotas definīcijas, un statistikas biroji ieviesa vienotu nodarbinātības indeksu, balstoties uz mājsaimju aptaujām. Tas ļāva salīdzināt valstis, taču katrā valstī tagad ir divi nodarbinātības indeksi ar atšķirīgām īpašībām. Tas ir grūti izskaidrojams parastajam cilvēkam un izskatās aizdomīgi. Viņa prātā valdība acīmredzami mēģina krāpties: īstais skaitlis noteikti ir augstākais, bet zemākais ir valdības meli.

Sestkārt un nozīmīgāk, statistikas pielietojums politikā un viedokļu pamatošanā bieži vienkāršo vai izkropļo to, ko skaitļi patiešām uzrāda. Kāds, kurš dzīvo nabadzīgā apkaimē, netic nacionālajai statistikai, kas liecina, ka valstij kopumā klājas labi. Bieži pastāv statistikas dati, kas apraksta pilnīgāku ainu, taču politiķi tos neizmanto. Rezultātā parastais cilvēks vaino statistiku.

Statistiķiem šodien jāsadzīvo ar visiem šiem sarežģījumiem. Statistiķiem diemžēl nav vienkāršu, vienmēr derīgu risinājumu. Ja kāds cenšas izskaidrot situāciju pilnībā, viņam tiek jautāts: “Un kāda tad ir patiesā statistika?” Pareizā atbilde “Tas atkarīgs no tā, ko jūs vēlaties izmērīt” jautātāju neapmierina, un šī šķietamā divkosība apstiprina viņa aizdomas, ka atbildē un līdz ar to visu šo ekspertu uzvedībā kaut kas nav tīrs.

Tātad politiķi un ekonomisti oficiālo statistiku ievelk šo jauno pēcpatiesisko politisko cīņu purvā. Statistika, protams, izdzīvos, jo pat galējam populistam, nonākot pie varas, būs vajadzīgi fakti. Šajā cīņā tiem, kuri pēdējo gadu gaitā ir stingri uzstājuši uz statistikas biroju neatkarību, būs priekšrocības salīdzinājumā ar statistiķiem valstīs, kur statistikas neatkarība pagātnē ir bijusi apdraudēta.

Prāga, 2017. gada 11. februārī