Vārdi “kolaborants” un “čekists” rada negatīvas asociācijas

Augstākās tiesas Krimināllietu departaments 27. maijā atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, un tādējādi stājās spēkā apgabaltiesas spriedums, ar kuru apsūdzētais notiesāts par vajāšanu un neslavas celšanu, piespriežot 300 stundas sabiedrisko darbu, savukārt apsūdzētā notiesāta par vajāšanas atbalstīšanu, piespriežot 3100 euro naudas sodu. No apsūdzētajiem par labu cietušajam zvērinātajam advokātam un viņa dzīvesbiedrei piedzīta 1790 euro morālā kaitējuma kompensācija katram. Atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa jau ir izvērtējusi un motivēti noraidījusi aizstāvju argumentus.

https://ej.uz/AT_kolab, 2024. gada 27. maijā

Lēmums un spriedums

Augstākās tiesas vietnē publicētajā lēmumā nr. SKK-320/2024 (11091182519) tiesa secina, ka nav pamata ierosināt kasācijas tiesvedību un tāpēc spēkā stājas 2023. gada 29. septembra Vidzemes apgabaltiesas spriedums par soda piespriešanu apsūdzētajam A un apsūdzētajai B un morālā kaitējuma kompensācijas piešķiršanu cietušajiem C un D. Publicētais Vidzemes apgabaltiesas spriedums detalizēti pamato, kā izpaudās cietušo vajāšana un neslavas celšana. Pirmkārt, apsūdzētajiem inkriminētā cietušo vajāšana izpaudusies kā cietušā C izsekošana un nevēlama saziņa ar cietušajiem C un D: apsūdzētie mēneša laikā nosūtījuši minētajām personām un cietušā C kolēģiem advokātiem vairāk nekā 10 elektroniskā pasta vēstules, pārsvarā agrās rīta stundās. Apsūdzētais A arī fiksējis cietušā C ģimenes dzīvesvietu, darbavietu, auto un auto stāvvietu un publicējis šīs ziņas masu saziņas līdzeklī un sociālajā tīklā, un aicinājis arī citus izsekot cietušo un viņu fotografēt, par to apsolot atlīdzību. Tiesa arī atzina, ka auto Citroën Jumper, uz kura uzlīmēts cietušā C attēls, ilgstoša novietošana pie cietušā ģimenes dzīvesvietas un tās tuvumā, un pie darbavietas atzīstama par vajāšanu. Augstākā tiesa piekrita apgabaltiesai, ka šāda rīcība radījusi cietušajiem pamatotas bailes par savu un tuvinieku dzīvību; baiļu pamatotība ir priekšnoteikums uzmācīgas uzmanības atzīšanai par vajāšanu.

Senatori piekrituši apelācijas instances tiesas secinājumam arī par otro apsūdzības daļu, ka apsūdzēto A un B publicētais teksts atbilst Krimināllikuma 157. panta “Neslavas celšana” otrajā daļā paredzētajām noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm. Proti, apsūdzētie esot apzināti tīši izplatījuši nepatiesus, otru personu apkaunojošus izdomājumus masu saziņas līdzeklī. Senāts lēmumā atgādina, ka šādas kategorijas lietās tiesai jānoskaidro, vai apsūdzētie pauduši īstenībai neatbilstošas ziņas, kas apkauno cietušo. Tātad, lai publicēto tekstu atzītu par neslavas celšanu cietušajam, tiesai jākonstatē, ka teksts nav patiess un ietver cietušo apkaunojošus izdomājumus. Augstākā tiesa gan nepiemin, vai apgabaltiesa analizējusi publiskotā teksta patiesumu, bet piekrīt apgabaltiesas veiktajam teksta semantiskajam vērtējumam. Augstākā tiesa atsaucas uz apgabaltiesas secinājumu:

“Apelācijas instances tiesa, noskaidrojot, vai /pers. A/ pauda īstenībai neatbilstošas ziņas, kas apkauno cietušo /pers. C/, ņēmusi vērā, ka vārdi “kolaborants” un “čekists” rada negatīvas asociācijas valodniecisko, kultūrvēsturisko un politisku iemeslu dēļ.” Apgabaltiesa noraidīja apsūdzētā A apgalvojumu, ka publikācija ir žurnālista pētījums. Tiesa to atzinusi par formālu apgalvojumu, jo “padomju laikā pasludinātie cietušā C spriedumi nav saistāmi ar minēto vārdu nozīmi – represīvās institūcijas darbinieks cīņā ar padomju varas pretiniekiem un dzimtenes nodevējs sadarbībā ar okupantiem”.

Tāpat Augstākā tiesa atzina, ka

par /pers. A/ nolūku celt /pers. C/ neslavu liecina ziņu pasniegšanas veids un to saturs, paužot personisko nepatiku pret /pers. C/ intervijā masu saziņas līdzeklī www./nosaukums/.lv, organizējot transportlīdzekļa, uz kura bija uzraksts “Kolaborants” un tam blakus uzlīmēts /pers. C/ fotoattēla fragments, izvietošanu netālu no /pers. C/ dzīvesvietas un darba vietas.

Augstākās tiesas lēmums jau tā publicēšanas dienā guva ievērojamu atsaucību, rosinot plašas diskusijas virtuālajā telpā. Kā jau ierasts, liela daļa no tām aizgāja ierastajā ad hominem gultnē: procesā iesaistīti Latvijā visnotaļ pazīstami ļaudis. Dažas balsis bažīgi pieminēja procesa iesaldējošo ietekmi uz jau tā paplucināto analītisko žurnālistiku un arī Latvijas jaunāko laiku vēstures notikumu izpēti. Apsūdzētais A – Lato Lapsa – intervijā Neatkarīgajai komentēja, ka Augstākā tiesa ar šo spriedumu atzīst, ka Latvijas Republika ir LPSR turpinājums. Viņa aizstāve Jeļena Kvjatkovska intervijā Dienā šo lietu apzīmē kā apdraudējumu vārda brīvībai. Viņai nevar nepiekrist.

Šo rindu autora ieskatā būtiskākais iemesls, kāpēc Kolaboranta lieta (ņemot vērā tās iznākumu, tagad būtu jāsaka: Nekolaboranta) kļuvusi par pamanāmu pienesumu Latvijas tiesu praksei, ir nevis tiesas spriestais, bet drīzāk tas, kas palicis ārpus nolēmumiem. Bet vispirms par tiesas pateikto, precīzāk, par apsūdzības argumentāciju, kam pēdējās instances tiesa piekrita 27. maija lēmumā.

Neslava un nepatiesība?

Apgabaltiesa atzinusi, ka neslavas celšana izpaudusies, apsūdzētajam Lato Lapsam saucot cietušo Romualdu Vonsoviču par

kolaborantu, padomju kolaborantu, uzticamo padomju varas kolaborantu, padomju okupācijas varas palīgu un līdzskrējēju

masu saziņas līdzekļos un interneta vietnēs. Gan prokuratūra, gan arī tiesa izmantojušas Latviešu valodas aģentūras piedāvāto termina “kolaborants” skaidrojumu, kas šo svešvārdu attiecina uz sadarbību ar okupācijas varu vai šādas sadarbības atbalstīšanu.¹ Svešvārdu vārdnīcā rodams skaidrojums, ka kolaboracionisms ir “dzimtenes nodevēju sadarbība ar okupantiem, okupācijas režīmu”. Tiesa atzina, ka cietušais Romualds Vonsovičs neesot dzimtenes nodevējs. Tiesa nepiekrita apzīmējuma “kolaborants” attiecināšanai uz LPSR Augstākās tiesas tiesnesi. Savukārt par neslavas celšanu tiesa uzskatīja nevis kādus grāmatas autoru Lato Lapsas un Kristīnes Bormanes aprakstītus faktus vai tajā pārpublicētos padomju tiesas spriedumus, kuru sastādīšanā piedalījies tiesnesis Romualds Vonsovičs, bet grāmatas autora Lapsas izteikumus:

.. atzīstams, ka apsūdzētā A rīcība uzskatāma par konkrētu faktu, nevis par personīgā viedokļa paušanu.

Kāpēc tiesa apsūdzētā autora izrunāšanos apzīmē par “konkrētu faktu”? Mediju tiesību speciālistu vidē pastāvīgi norit principiāla diskusija par to, vai teksta autora pausts vērtējums kā autora viedoklis vispār būtu pakļaujams patiesuma pārbaudei. Nav šaubu, ka kritēriju patiess/nepatiess var attiecināt uz ziņām un faktu materiālu, kas izmantots publikācijā. Ziņai ir objektīvi raksturlielumi; to analizējot, var atzīt, vai tajā minētie fakti ir notikuši un vai tie ir precīzi aprakstīti. Stabila Latvijas tiesu un arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse līdz šim ziņas nošķir no viedokļa un ļauj medijiem un žurnālistiem diezgan plaši izpausties, kritiski vērtējot aprakstītos varoņus, it īpaši publiskas personas. Piemēram, Senāta Civillietu departaments mēnesi pēc Kolaboranta lietas lēmuma, 26. jūnijā, atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, un stājās spēkā Latgales apgabaltiesas spriedums, ar kuru noraidīta bijušās valsts amatpersonas prasība par goda un cieņas aizskaršanu. Jo attiecībā uz valsts amatpersonām ir pieļaujamas plašākas kritikas robežas. Tātad par kritisku viedokli nesoda. Tāpēc Senāta Krimināllietu departamenta verdikts, ar kuru grāmatas “Kolaborants” autori tiek sodīti par skarbiem epitetiem grāmatas varonim, bijušajam padomju tiesnesim, var pavērt jaunu lappusi mediju tiesībās, liekot autoriem atturīgāk formulēt publicējamo viedokli. Šāda tendence iezīmējās jau gada sākumā vairākās publiski apspriestās lietās. Piemēram, martā Rīgas apgabaltiesa noraidīja “TVNET grupas” sūdzību un atstāja spēkā NEPLP lēmumu piespriest administratīvo sodu “TVNET grupai” par to, ka TVNET raidījuma vadītājs ļāvis Saeimas deputātam Aleksejam Rosļikovam lietot vārdu “deportācija”, attiecinot to uz paredzamajām likuma izmaiņām, lai atņemtu Krievijas pilsoņu uzturēšanās tiesības Latvijā.

Pārlasot Augstākās tiesas lēmuma un Vidzemes apgabaltiesas sprieduma argumentus, jāsecina, ka “Kolaboranta” autoru centība, ar kādu tie tiecās pēc grāmatas varoņa uzmanības manuskripta tapšanas laikā un jau izdotās grāmatas popularizēšanā pilsētvidē un mediju telpā, ko visu trīs instanču tiesa atzinusi par vajāšanu, ir nomākusi pašu tekstu un lielā mērā arī ietekmējusi otras apsūdzības daļas iznākumu, pārliecinot tiesu, ka grāmatas autori mērķtiecīgi vajā tās varoni un pie reizes arī ceļ viņam neslavu. Pirmās instances tiesa 2022. gada 14. septembra spriedumā gan attaisnoja autorus apsūdzības daļā par neslavas celšanu, konstatējot, ka to mērķis bijis veikt žurnālistisku pētījumu par sabiedrībai nozīmīgu tēmu – padomju okupācijas varas tiesu pārstāvju darbību. Rīgas pilsētas tiesas tiesnese Zita Studente skaidroja:

Tiesas izmeklēšanā neapstiprinājās apsūdzībā norādītie apstākļi, kas bija par pamatu Lato Lapsas apsūdzībai par neslavas celšanu. Tiesa viņa darbībās nekonstatēja Krimināllikuma 157. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmetu un subjektīvo pusi. Lietā konstatēts, ka Lato Lapsas izteikumi ar vārdiem “kolaborants”, “kolaboracionisms” vistiešākajā ziņā ir saistīti ar personas rīcības izvērtējumu un ir atzīstami par Lato Lapsas viedokli, secinājumu, kā arī uzskatu par vēsturiskiem notikumiem, kas saistīti ar cietušā rīcību un amata pienākumiem padomju varas gados.

Tomēr abas nākamo instanču tiesas lēma pretēji. Tiesas lēmumos neparādās apsvērumi par grāmatas apjomīgāko daļu – vairāk nekā 30 padomju tiesas spriedumiem – un atstāj neatbildētu jautājumu par tiesneša lomu totalitārā iekārtā. Grāmatas autoru lietotais apzīmējums “kolaborants” nav juridisks jēdziens, un, ja reiz tiesa nolēma to vērtēt ar patiesuma mērauklu, tad vispirms būtu jāsaprot tā tiesiskā iekārta, kurā darbojās padomju tiesnesis.

Padomju jurista izvēles

Apgabaltiesa un Augstākā tiesa piekrita cietušā apsvērumiem, ka padomju tiesnesis ievēroja un savā darbā piemēroja padomju likumus atbilstoši tālaika politiskajai sistēmai. Tēze, ka pilsonim nevar pārmest valsts saistošo likumu ievērošanu, šķiet pašsaprotama. Tam varētu iebilst – un tā tam iebilstu padomju iekārtas disidents –, ka dzīve un darbs Padomju Savienībā bija viens vienīgs kolaboracionisms. Tieslietu studijas totalitārā iekārtā jau automātiski un bezcerīgi pazudina cilvēku, kā to 1989. gada jūnijā šo rindu autoram sarūgtināti atzina autoritatīvais skolotājs, divkārt represētais arheologs Vladislavs Urtāns, uzzinājis par jaunā censoņa sekmīgi nokārtotajiem iestājeksāmeniem P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē. Vai varbūt tomēr bija cita iespēja? Varbūt tā liktenīgā izvēle pienāca pēc padomju jurista diploma iegūšanas, kļūstot par tiesnesi padomju tiesā, labi apzinoties, ka totalitārā politiskajā sistēmā tiesnesim neizbēgami nāksies pieņemt lēmumus, kas brīvā sabiedrībā šķistu netaisnīgi, piemēram, sodīt cilvēku par dīkdienību. (Šādu kvalifikāciju Ļeņingradas pilsētas Dzeržinska rajona tiesas vēlāk visā pasaulē bēdīgi slavenā tiesnese Saveļjeva piemēroja dzejniekam, Nobela prēmijas laureātam literatūrā Josifam Brodskim, 1964. gada prāvā, jo rakstīt dzeju un tulkot jau nav nekāds darbs.) Vai notiesāt par spekulāciju, kas, šodienas acīm raugoties, bija precīzs apzīmējums jebkura mūsdienu vecākās paaudzes miljonāra pirmajiem soļiem biznesā padomju iekārtas norieta posmā.

Minētās izvēles pamatā bija vairāki faktori. Pirmkārt, nav šaubu, ka tiesneša amats jebkurā iekārtā ir jurista karjeras augstākā virsotne. Tomēr ir neliela, bet būtiska nianse: iekārtas ir dažādas. Un līdz ar to arī tiesneša loma atšķiras. Par to precīzi izteicies Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egils Levits savās atsevišķajās domās pie 2001. gada 22. marta spieduma lietā “Štrēlecs, Keslers un Krencs pret Vāciju” (pieteikumi nr. 34044/96, 35532/97 un 44801/98):

Likuma iztulkošanas un piemērošanas atšķirības demokrātiskā un sociālistiskā tiesību sistēmā attiecās uz visiem nozīmīgākajiem elementiem visplašākajā nozīmē – īpaši attiecībā uz likuma avotiem, juridiskās domas patstāvību un tiesību normu iztulkošanu (it īpaši, ko veic neatkarīgi tiesneši). Tie paši juridiskie teksti (VDR Konstitūcija vai Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām), tos piemērojot atbilstoši atšķirīgajām tiesību piemērošanas metodēm, atbilstoši noteiktajai tiesiskajai kārtībai, novedīs pie atšķirīgiem rezultātiem.

Tātad padomju iekārtas tiesneša loma ir būtiski atšķirīga no tiesneša pozīcijas, darbības un uzdevumiem tiesiskā valstī. Jo vienu un to pašu likuma tekstu var piemērot atšķirīgi atkarībā no politiskās iekārtas prasībām.

Nenotikusī lustrācija

Pārlasot Kolaboranta lietas lēmumu un spriedumus un tiem sekojošo polemiku, izkristalizējas vienkārša atziņa: ne grāmatas, ne tiesas procesa, ne nokaitētās diskusijas nebūtu, ja Latvija pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā būtu izvēlējusies veikt padomju tiesu iekārtas amatpersonu veikuma objektīvu izvērtēšanu, primāri vērtējot individuālo rīcību, bet ņemot vērā arī darbības kontekstu. Atšķirība, kas mūsdienās iezīmējas starp postsociālistiskajām sabiedrībām, kurās ir veikta lustrācija kā daļa no tiesu sistēmas reformas, un tām, kurās lustrācija nav veikta, ļauj apgalvot, ka šāda vētīšana ir neizbēgams priekšnoteikums sekmīgai totalitāras iekārtas pārmaiņai uz tiesisku sabiedrību. To akcentē Ukrainas kara atklātie sistēmiskie trūkumi gan agresorvalstīs Krievijā un Baltkrievijā, gan diemžēl arī pašā Ukrainā. Īpaši izteiksmīgi tas parādās šo zemju tiesu darbā. Sistēmas, kuras nav piedzīvojušas totalitāras iekārtas amatpersonu individuālās atbildības izvērtējumu, daudz vieglāk pakļaujas izpildvaras spiedienam. Šīs sistēmas nemainīgi turpina totalitārā iekārtā nostiprināto pārliecību par kļūdu nesodāmību un ir pakļautas lielākam korupcijas riskam, kā to grāmatā “Korupcija postkomunisma valstīs” apraksta profesore Rasma Kārkliņa². Domājot par karu Ukrainā, ir skaidrs, ka mūsu austrumu kaimiņi lustrāciju uztver nākotnes izteiksmē.

Latīņu izcelsmes svešvārdam lūstrāre ir vismaz divas nozīmes: izgaismot un attīrīt. Turklāt attīrīšanas process nav iespējams bez upurēšanas. Kā 2014. gada marta žurnāla Tīrraksts intervijā Rudītei Kalpiņai atzina Egils Levits,

pagātnes netaisnību izvērtēšana un attiecīgo secinājumu izdarīšana ir jaunas demokrātijas garīgās higiēnas jautājums.

Tātad lustrācijai jeb vētīšanai būtu vismaz trīs uzdevumi, kas veicami trīs soļos. Pirmkārt, juridiskais: tiesisks pagātnes tiesu aktu vērtējums, tai skaitā konkrētu lietu pārskatīšana un reabilitācija, kā tas, piemēram, notika ar disidenta Gunāra Astras lietu 1992. gadā. Šajā procesā nozīmīga vieta ir pagātnes pāridarījumu atlīdzināšanai un pārkāpumu vaininieku upurēšanai. Protams, ne katrs tiesas nolēmums būtu jāpārskata, jo zādzība vai vardarbīgs uzbrukums ir sodāms gan totalitārā, gan tiesiskā iekārtā.

Lustrācijas procesa otra, plašāka dimensija būtu materiālu vēsturiskā izpēte. Šajā ziņā labs piemērs ir visu Austrumvācijas drošības dienesta (Stasi) failu pieejamība ne tikai profesionālai analīzei un zinātnieku vērtējumam. Ikvienam cilvēkam ir tiesības iepazīties ar pieejamajiem materiāliem un izdarīt savus secinājumus par iekārtu un tās kolaboracionistiem. Tas noved pie trešā lustrācijas soļa: svarīgākais lustrācijas uzdevums ir radīt apstākļus, kad pagātnes pāridarītāji apzinās savas rīcības neatbilstību kopienas pamatnoteikumiem un vēlas pāridarījumu labot. Nav jātēmē uz augstām ētiskām kategorijām, pietiek ar pavisam ikdienišķām dzīves norisēm: cilvēks var lasīt grāmatas, kuras vēlas, un ticēt tam vai tiem, ko izvēlas. Var izvēlēties – strādāt vai nestrādāt. Tas, kurš par šo vienkāršo brīvību izmantošanu piespriež sodu, ir pelnījis sabiedrības uzmanību un neizbēgami arī nosodījumu.

Ideālā gadījumā lustrācija sākas ar pāridarītāja atzīšanos un aicinājumu saviem upuriem un sabiedrībai saprast un piedot. Iespējams, ka šāds modelis realitātē darbotos tikai pavisam retos gadījumos, tomēr bez pagātnes pārdomāšanas un vismaz iekšējas nožēlas par pāridarījumiem, un piedošanas lūgšanas grūti iedomāties harmonisku pēctotalitāru sabiedrību. Tāpēc pārējo kopienas cilvēku uzdevums ir spert vismaz divus pirmos lustrācijas procesa soļus.