Vasaras leģendas

Kādā 90. gadu vasarā mans uzkarsušais prāts saņēma vēl vienu grādu klāt. Mani tobrīd jau bija satraucis žurnāls Avots un zīns Melnā Pirmdiena, bet nu patrāpījās laikraksta Diena speciālpielikums Eiropas Zona. Toreiz tas izskatījās tikpat jocīgi kā tagad. Tur par dažādām tēmām rakstīja Santa Vanaga, Nellija Ločmele, Roberts Ķīlis un tml. Man sevišķi trāpīja kāds raksts, kur atklāts ebreju domātājs Ješajahu Leibovics. Es uzreiz viņu iemīlēju, man vajadzēja visu par viņu. Jo raksta autors pateica svarīgos, mazliet koķetos vārdus: “Es nesapratu, kā es varu par kaut ko tādu interesēties.” Tas taču bija tieši tas, ko man vajadzēja, es taču tieši gribēju interesēties par pašam nesaprotamo.

Nesen atradu šo avīzi vecos papīros, klusi iekviecos un sameklēju to rakstu. Autors, izrādās, kāds Uldis Tīrons. Lūk, raksta sākums:

“Iespējams, “Sarunām par Dievu un pasauli” es uzdūros nejauši. [Es tai avīzei – noteikti nejauši. – J. J.] Vai varbūt Ēriks pats man norādīja uz grāmatu, jo Leibovics arī ir no Rīgas? Savukārt Pēteris nesen man iedeva paskatīties brāļa pārrakstīto videofilmu. [..] Filmā ir epizode, kad deviņdesmitgadīgais Leibovics salīcis, kājas mētādams kā marionete, kumpā gar kādu Jeruzalemes mūri. Tai brīdī viņš man atsauca atmiņā fotogrāfiju, par kuras esamību es gan tagad sāku šaubīties, jo fiziskā piepūle, mēģinot to sameklēt, nav devusi rezultātu. Tātad runa ir par kādu fotogrāfiju, kurā, manuprāt, bija redzams pavisam vecs Žans Pols Sartrs – salīcis viņš aiziet kaut kur pa lauku.” (Eiropas Zona, 1997. gada jūlijs)

Fotogrāfija eksistē gan un tika atrasta nieka trīs gadus vēlāk. Sartrs tur kumpā pa Kuršu kāpu, fotografējis Antans Sutkus. Tīronam labi, viņš savu bildi atrada, uzrakstīja par to vēl vienu rakstu. Taču es viņa ieteikto Leibovica grāmatu “Sarunas par Dievu un pasauli” tā arī neesmu atradis. Ļoti gribēju, bet nebija man 1997. gadā tādi plaukti pieejami. Dzīvoju vien ar tiem pašiem pāris Leibovica citātiem prātā. Interneta laikos meklēju, atradu citas Leibovica grāmatas, tur viss ir, ģēnijs, tikai to pāris citātu nav.

Dažreiz es domāju, vai tik neesmu palaidis garām ko vairāk. Lūk, kas bija jālasa deviņdesmito vasarā: “Visleģendārākās krūtis, ko fiksējusi cilvēces vēsture, ir piederējušas šādām sievietēm: Merilinai Monro, Sindijai Krofordai, Sofijai Lorenai un Sintijai Ramānei, kas dzīvo Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī Rīgā.” (Žirafe, 1998. gada jūlijs)

Lieki teikt – bet kāpēc gan lieki? –, tomēr jāsaka, arī Sintiju es nekad neesmu saticis.