Krēsli un demokrātija

Vērtējot to, cik daudz valdības veidošanā bijusi jūtama Lemberga ietekme, Āboltiņa teica: “Izšķirīgos momentos, kā šodien, bija absolūts viņa diktāts.” Neskatoties uz to, Vienotība piekritusi iesaistīties valdībā, jo tā lēmusi frakcija, skaidroja partijas līdere. “Mēs uzskatām, ka šajā situācijā daudz konstruktīvāk var cīnīties, esot šīs komandas sastāvā un mēģinot redzēt, kas notiek iekšienē, nevis skaļi klaigājot no ārienes,” viņa teica. Vienlaikus Āboltiņa atzina, ka panāktā vienošanās par Vienotības darbu Māra Kučinska veidotajā valdībā nav kompromiss. “Tie ir vienas grupas diktēti noteikumi,” viņa teica.

delfi.lv, 28. janvārī

Tas, ka Aivars Lembergs ar jaunu sparu atgriezīsies partijas Vienotība retorikā, bija skaidrs jau pirms kāda laika. Viņš ir tāds savdabīgs Latvijas politikas džokers, kurš, kā zināms, var atklāties kā jebkura kārts. Reizēm viņš ir konstruktīvs koalīcijas partneris, kurš sniedz palīdzīgu roku eiro ieviešanā un citos kutelīgos jautājumos. Taču reizēm viņš pārvēršas par ļauno dēmonu, kurš stāv aiz visa sliktā un nepareizā, kas valstī noticis. Turklāt šo džokeru, kā zināms, ir ļoti grūti nokaut. Viņš ir pārdzīvojis virkni entuziastu, kas viņu mēģinājuši iesēdināt cietumā vai vismaz politiski norakt. Tie, kas savulaik iebrauca politikā ar solījumiem beidzot nolikt pie vietas oligarhu Lembergu, ir aizgājuši pa diviem ceļiem. Viņi vai nu kā pilnīgi nespējnieki ir izsviesti no politiskās aprites, vai arī ir iemācījušies laipni smaidīt, līst uz vēdera un respektēt Ventspils birģermeistara īpašās vajadzības. Grozi, kā gribi, taču no visām privātpersonām, kas ietekmē Latvijas politiku, Lembergs ir pats ietekmīgākais. Tas gan nenozīmē, ka viņu nav iespējams apspēlēt, ja pretspēlētāji savā starpā bloķējas; tas nenozīmē arī to, ka Lemberga ietekme vienmēr būtu pretēja valsts un sabiedrības interesēm. Tomēr viņš ir mainīgais, bez kura neviens nopietns vienādojums Latvijas politikā nerisinās.

Uz šī fona gan drusku komiski izskatās tie mūsu politiķi, ierēdņi un visādu veidu padomnieki, kurus Latvija sūta uz Ukrainu, lai dotu padomus ukraiņiem cīņā pret politisko korupciju. Mūsu tautieši, kuri pie sevis mājās jau gadu desmitiem nespēj tikt galā ar Lembergu, patiesi var dot ļoti vērtīgus padomus cīņai pret Ahmetovu, Kolomoiski, Firtašu un tamlīdzīga kalibra vīriem. Nav brīnums, ka ar šādiem padomniekiem ukraiņiem iet tieši tā, kā iet. Jebkurā gadījumā Lemberga spilgtā figūra ir ļoti atskurbinoša visiem, kam joprojām mālējas, ka mēs, kā jau īsti eiropieši, esam tikuši ļoti tālu priekšā ukraiņiem, krieviem, baltkrieviem un visiem citiem mūsu bijušajiem brāļiem “nesagraujamajā un neuzvaramajā” PSRS.

Lembergs šodien ir “šokolādē”; viņa kādreizējie eksaltētie oponenti sēž pažobelē un grauž sauso ceturtdaļu. Taču, kā mēdza teikt Imants Ziedonis, “.. mūžam sena ir pasaules sāpe/ Par tēva otro dēlu”. Runa ir par partiju Vienotība, kura līdz šim ir pārstāvējusi pragmatiski eiropeisko nišu Latvijas politikā. Šī partija ir kaut kā balansējusi starp naudasmaisu interešu reālismu un pseidoliberālu “skaisto dvēseļu” ideālismu, kaut kā tomēr cenšoties noturēt valsts kuģa kursu daudzmaz uz rietumiem. Taču pēdējo mēnešu notikumi apliecina, ka minētā partija ir faktiski zaudējusi rīcībspēju – ne tikai sagraujot pašas vadītu valdību, bet arī pieņemot visai pazemojošus noteikumus, lai iesaistītos nākamajā. Absolūtais Lemberga diktāts, par kuru citātā runā Solvita Āboltiņa, vairāk ir Vienotības vājuma, nevis Lemberga spēka pazīme. Pirmkārt, viņš labi jūt sabiedriskās domas konjunktūru. Situācijā, kad Vienotība ir pazaudējusi savu valdību un lielu daļu atbalstītāju, šīs partijas pretenzijas uz jebkādiem papildu amatiem ir morāli nepārliecinošas. Otrkārt, viņš labi apzinās, ka Vienotība beigu beigās piekritīs nākt jebkurā valdībā, jo palikšana opozīcijā vēl vairāk pastiprinātu viņu “kreizīšu” tēlu, kas pēc Straujumas nogāšanas viņiem ir diezgan stabili pielipis. Tādēļ Lembergam formāli nebija nekādu iemeslu, kādēļ lai mazliet nepaspārdītu gulošo. Cita lieta, ka politiski tā nebija diez ko gudra rīcība. Saskaņā ar Vinstona Čērčila slaveno maksimu, uzvaras mirklī politiķim ir jābūt cēlsirdīgam[1. “Karā – izlēmība; sakāvē – spīts; uzvarā – cēlsirdība; mierā – laba griba.” Churchill, Winston. The Gathering Storm. Boston: Houghton Mifflin Company, 1948.] – un Lembergam pati iespēja sastādīt Kučinska valdību bija nepārprotama uzvara. Nemaz nerunājot par morāli, tik pazemojoša vietas ierādīšana radīs Vienotībā sakāpinātas atriebības alkas, kuras jau drīz nāks pār Kučinska valdību.

Lai kā arī būtu, aizvadītās “Ziemsvētku kaujas” dod mums pamatu dažādām pārdomām. Vispirms, vērojot Vienotības iekšējo krīzi, rodas izmisīgs jautājums: vai Latvijā vispār ir iespējama demokrātiska un vienlaikus efektīva partija? Vai arī visas efektīvās partijas pie mums neizbēgami šujamas vienīgi pēc Tautas partijas un ZZS lekāliem? Vienotība patiesi vienmēr ir bijusi “demokrātiska”. Būtiskos lēmumus tur patiešām pieņem valde; vārda un sirdsapziņas brīvība tur nepazīst robežas; nevienu no partijas nepadzen pat par kliedzošiem statūtu pārkāpumiem. Taču praktiskais rezultāts šai “demokrātijai” ir – demokrātiski pieņemti, taču idiotiski un dziļi egoistiski lēmumi; nepārtraukta publiskas neslavas celšana savai partijai kā norma; nepārtraukts biedru flirts ar konkurentiem un pat klaja sabotāža “uzskatu brīvības” vārdā. Kaut ko tādu būtu grūti iedomāties “nedemokrātiskajās” TP, ZZS vai SC. Mana hipotēze: efektivitāte un demokrātija Latvijas politiskajās organizācijās ir savstarpēji izslēdzošas, jo “demokrātiju” pie mums saprot kā licenci bezatbildībai.

Otrkārt, ir vērts pievērst uzmanību Solvitas Āboltiņas vārdiem par “konstruktīvo cīnīšanos no iekšienes”. Protams, šeit Vienotība atzīst, ka valdībā dodas tieši cīnīties ar koalīcijas partneriem – vienlaikus it kā esot “komandas sastāvā”. Taču patiesībā šie vārdi tikai aizsedz kādu svarīgāku tendenci – vēlmi palikt amatos. Tas nekādā gadījumā nav domāts nosodoši. Ir grūti pārmest cilvēkiem, ka tie vēlas nomaksāt kredītus, izskolot bērnus un vispār dzīvot kā cilvēki. Taču organizācijas, kuras satur kopā tikai tiekšanās pēc labām algām, smukiem kabinetiem un eksotiskiem komandējumiem, praktiskā darbā ir krietni neefektīvākas nekā tās, kuras vieno arī kāda kopīga pārliecība. Un, lai cik tas būtu skumji, Latvijā pie šī otrā tipa pieder tikai divas politiskās organizācijas – Saskaņa un Nacionālā apvienība. Šīs divas mūsu politikā ir nepieciešamas; visas pārējās, ieskaitot Vienotību un ZZS, – tikai nejaušas un pārejošas. Pārliecības vārdā būtu jāvar arī atteikties no amatiem un pateikt “nē” kādam ērtam piedāvājumam. Taču Vienotība to diemžēl nespēj, un tieši šo apstākli pašlaik veiksmīgi izmanto Lembergs. Vienotībai tas gan nav nekas jauns. Galu galā, tieši kurš vēl nesen aizsūtīja četrus reitingiem bagātākos biedrus uz Eiropas Parlamentu pie konjaka, cigāriem un piecciparu algām?

300 spartieši neturējās kopā uz komfortabliem krēsliem. Tādēļ, ja jūs pamatā interesē krēsli, ir grūti ticami notēlot 300 spartiešus. Esmu pārliecināts, ka Vienotība no bedres izkārpīsies – neba jau pirmā reize. Nomainīs sejas, pastīvēsies ar Lembergu, apelēs pie Eiropas – un reitings atkal būs vismaz divos ciparos. Uz galvošanu. Taču arī tas nebūs risinājums ilgtermiņa problēmām, kuras, ak vai, nebūt nav tikai Vienotības problēmas. Runa ir, pirmkārt, par pilnīgi deģeneratīvu “demokrātijas” izpratni; otrkārt, par polsterētu ādas krēslu saaugšanu ar, paši zināt, ko.