Labējie spēkavīri

Pētnieki apgalvo, ka spēcīgi vīrieši ar lielāku varbūtību būs labēju uzskatu paudēji, turpretī vājāki vīrieši drīzāk atbalstīs labklājības valsti. Pētījumā atklāta saistība starp vīriešu ķermeņa augšdaļas spēku un viņu politiskajiem uzskatiem.

Daily Mail, 2013. gada 16. maijā

Tālajā 2013. gadā Lielbritānijas konservatīvais tabloīds Daily Mail publicēja ziņu par pētījumu, kas it kā parāda saistību starp vīriešu fizisko spēku un viņu politiskajiem uzskatiem. Saskaņā ar pētījuma rezultātiem spēcīgākie vīrieši mazāk piekrīt kreiso atbalstītai resursu pārdalei, savukārt vājāki vīrieši esot ar mieru nolikt pie malas savas personīgās intereses un atbalstīt labklājības valsti. Kā uzskatāmu šāda atklājuma ilustrāciju Daily Mail ziņai pievienoja ASV Republikāniskās partijas pārstāvja, izbijušā Kalifornijas gubernatora, terminatora un kultūrista Arnolda Švarcenegera, un Lielbritānijas leiborista Eda Milibanda fotoattēlus. Tomēr, kā tas nereti gadās, žurnālisti zinātnieku veikto pētījumu bija nedaudz pārpratuši. Apgalvojums, ka “pētījumā atklāta saistība starp vīriešu ķermeņa augšdaļas spēku un viņu politiskajiem uzskatiem”, noteiktā ziņā ir patiess, bet te arī līdzība starp to, ko saka pētnieki, un to, ko par viņiem raksta Daily Mail, beidzas. Mikāla Pētersena un viņa kolēģu veiktā pētījuma rezultāts ir nedaudz niansētāks: analizējot datus par vīriešiem Amerikas Savienotajās Valstīs, Argentīnā un Dānijā, noskaidrojās, ka zema sociāli ekonomiskā stāvokļa vīriešiem fiziskais spēks pozitīvi korelē ar atbalstu resursu sadalei, proti, jo spēcīgāks vīrietis, jo vairāk atbalsta uzskatu, ka resursi ir jāpārdala. Savukārt, jo augstāks ir vīriešu sociāli ekonomiskais stāvoklis, jo mazāks kļūst atbalsts resursu pārdalei, un vīriešiem ar augstu sociāli ekonomisko stāvokli korelācija starp fizisko spēku un atbalstu resursu pārdalei ir negatīva, proti, spēcīgi vīrieši ar augstu sociāli ekonomisko stāvokli pret uzskatu, ka resursi ir jāpārdala, drīzāk iebildīs. Tomēr, tā kā resursu pārdales politikas rezultātā resursi tiek pārvirzīti no ekonomiski labāk situētajiem pie tiem, kas ir nabadzīgāki, tad šādi rezultāti, pēc pētnieku domām, norāda uz to, ka fiziski spēcīgākie vīrieši – gan bagātie, gan ne tik bagātie – ir gatavi vairāk aizstāvēt savas intereses. Proti, ja viņi ir sliktāk situēti, tad viņi atbalsta resursu pārdali (kas viņiem ir izdevīga), bet, ja viņu sociāli ekonomiskais stāvoklis ir augstāks, tad viņi iebilst pret resursu pārdales politiku. Turpretī fiziski vājākie vīrieši neatkarīgi no sava sociāli ekonomiskā stāvokļa netiecas apstrīdēt viedokli, kas ir pretējs viņu interesēm: ja viņi ir sliktāk situēti, tad viņu atbalsts resursu pārdalei ir neliels, bet, ja viņi ir bagāti, tad viņi pārdalei nepretojas. Interesanti, ka šāda veida korelācijas netika atrastas sieviešu gadījumā. Šāds iznākums, norāda pētnieki, ir savā ziņā pārsteidzošs un grūti izskaidrojams, ņemot vērā to, cik nenozīmīga loma personas fiziskajam spēkam ir mūsdienu sociālajā vidē un politikā. Iespējams, šāds iznākums skaidrojams ar kādas saistības pastāvēšanu starp ķermeņa augšdaļas fizisko spēku un personas psiholoģiskajām īpašībām, piemēram, testosteronu, kas ir saistīts gan ar fizisko spēku, gan agresivitāti, tomēr tās ir tikai spekulācijas, pie kurām šobrīd nepakavēšos.

Atgriežoties pie Daily Mail ziņas, tagad redzam, ka visnotaļ grūti izskaidrojamā veidā publikācijas autors bija pamanījis bagāto un spēcīgo tēvaini, kurš iebilst pret resursu pārdali, bet piemirsis mazāk turīgo, tomēr joprojām fiziski tikpat spēcīgo vīrieti, kas saskaņā ar pētījuma datiem pauž pretēju viedokli. Jāpiebilst, ka Daily Mail šajā ziņā nebūt nav vientuļš, līdzīgi rīkojušies arī citi mediji. Piemēram, The Telegraph tajā pašā dienā parādījās ziņa ar virsrakstu “Spēcīgāki vīrieši sliecas pārstāvēt labējus uzskatus”. Pat zinātnei veltītā blogā Science 2.0, kurā pats pētījums ir aprakstīts diezgan korekti, autors to piesaka ar maldinošu virsrakstu “Sociālie zinātnieki apgalvo, ka fiziskais spēks un politiskais konservatīvisms evolucionējuši vienlaikus”. Visbeidzot, pavisam nesen Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks savā Twitter kontā publicēja saiti uz jau minēto Daily Mail publikāciju ar parakstu “Dāņu pētnieki pierādījuši, ka fiziski spēcīgi vīrieši atbalsta labēju politiku, bet fiziski vājāki – kreisu”.

Kas rada šāda veida nobīdes no šī samērā vienkāršā stāsta? Pētersena pētījums taču nav nekāda raķešzinātne vai kvantu fizika. Pieņemu (un tās, protams, ir tikai tendenciozas spekulācijas), ka šai parādībai ir vismaz divi savstarpēji saistīti cēloņi: zināms jēdzienisks juceklis un tā saucamā apstiprināšanas tendence (confirmation bias). Vispirms par pirmo. Nav grūti pamanīt, ka, raksturojot fiziski spēcīgo un labi situēto vīriešu attieksmi pret resursu pārdali, tiek lietoti termini “labējā politika”, “labēji uzskati” un “konservatīvisms”. Un viena no minēto terminu nelaimēm ir tāda, ka tie ir pagalam aptuveni, proti, tie var apzīmēt pietiekami atšķirīgu uzskatu kopumu. Būt labēji noskaņotam var nozīmēt atbalstu minimālai valsts lomai resursu pārdalē, lielākai reliģijas lomai sabiedrības dzīvē, rasismam, nacionālismam utt. Un tas nebūt nenozīmē, ka ikviena persona, kas tiek nosaukta par labēju politiku atbalstošu, arī atbalsta visus minētos uzskatus. Tieši otrādi, tas nozīmē, ka tā saucamajā labējā spārnā ir pietiekami liela dažādība un persona, kura tiek raksturota kā labēja kādā vienā ziņā, var nepiekrist kādai cita personai, kuras nostāja ir labēja kādā pavisam citā ziņā. Īsāk sakot, ne visi labējie ir vienādi. Tieši tas pats, protams, attiecas arī uz kreisajiem. Jā, un arī uz mūsu politiskajā vidē visai bieži minētajiem liberāļiem, kuri, starp citu, var būt gan labēji, gan kreisi. Atcerēsimies, ka Pētersena un viņa līdzstrādnieku pētījumā tika parādīts, ka labāk situētie spēcīgie vīrieši bija pret resursu sadali, t.i., mēs viņus varētu saukt par libertāriešiem jeb liberāļiem šī vārda klasiskā izpratnē, kurā liela nozīme tiek piešķirta personas autonomijai un īpašumtiesībām. Saskaņā ar libertārisma nostāju jebkura veida resursu pārdale – piemēram, ar nodokļu palīdzību – pārkāpj indivīda tiesības uz savu īpašumu, sava darba augļiem. Savukārt spēcīgie, bet nabadzīgākie vīrieši ir egalitāristi, jo viņi pauž atbalstu līdzekļu pārdalei. Ir skaidrs, ka neviena no abām nostājām resursu sadales jomā nepadara personu par konservatīvu, jo konservatīvisms ir pavisam kaut kas cits. Taču vai pirmie ir labēji, bet otrie – kreisi? Tas, protams, atkarīgs no tā, ko nozīmē būt labējam. Pirmie atbalsta politiku, kas raksturo, piemēram, ASV Republikāniskās partijas nostāju, un šajā ziņā mēs viņus pamatoti varam saukt par labējiem. Bet ne visas par labējām uzskatītās partijas būs labējas tieši šajā ziņā, proti, jautājumā par resursu sadali. Piemēram, Iesalnieka pārstāvētā Nacionālā apvienība, kas savā programmā sola palielināt bērna kopšanas pabalstus, palielināt atvieglojumus par katru apgādājamo bērnu, nodrošināt brīvpusdienas līdz vidusskolai utt., ir drīzāk kreisa. Jā, tā ir labēja partija, pateicoties nacionālismam, tomēr tās ekonomikas politika drīzāk sliecas – ar jūsu laipnu atļauju – sociālisma virzienā.

Iezīmētie jēdzieniskie nošķīrumi ir vienkārša politikas ābece, kurā, šķiet, apmaldīties var tikai tad, ja to ļoti grib. Informāciju, kas sakrīt ar mūsu aizspriedumiem, mēs pamanām, bet to, kura mūsu aizspriedumiem neatbilst, mēs sliecamies atstāt bez ievērības. Ja jums ir tuvi labējo politisko spēku uzskati, tad ziņa par to, ka fiziski spēcīgi vīrieši parasti atbalsta labēju politiku, var tik ļoti ielīksmot prātu, ka viegli palaist garām gan to, kāda veida labējus uzskatus viņi atbalsta, gan to, ka runa ir tikai par labi nodrošinātiem vīriešiem, nemaz nerunājot par fiziski spēcīgajiem egalitāristiem.