Labklājība un barikādes

“Par izdevumu palielināšanu ir paziņojušas ASV, Krievija, Ķīna. Piemēram, Indija gatavojas palielināt izdevumus aizsardzībai par 34%. Šīs valstis saprot, ka starptautiskā drošība krīzes apstākļos pasliktināsies. Ir iespējami dumpji, valsts apvērsumi, pilsoņu kari utt.”

Dr. Toms Rostoks, LU Sociālo zinātņu fakultātes lektors, “Latvija un NATO: Vai taupības dēļ atteiksimies no aizsardzības?” www.esmaja.lv, 2009. gada 22. oktobrī

Ir labi zināms, ka politiski satricinājumi, vardarbība un masveida nemieri ir saistīti ar ekonomiskām norisēm un izmaiņām cilvēku labklājībā. Taču kā tieši? Par to sociālajās zinātnēs joprojām norisinās debates. Šis jautājums ir pārstājis būt tīri teorētisks. Ekonomiskā krīze vairākumam pasaules valstu ir bīstama ne tik daudz patēriņa sarukšanas dēļ, cik tieši atraisītā kolektīvas vardarbības un politisku juku potenciāla dēļ.

Kā izmaiņas cilvēku labklājībā varētu ietekmēt viņu politisko uzvedību? 19. gadsimtā, kad ļaudis sāka aizdomāties par revolūciju cēloņiem, valdošās koncepcijas bija divas. Markss uzskatīja, ka revolūcijas rodas situācijas pakāpeniskas pasliktināšanās rezultātā. Teiksim, proletariāts līdz ar kapitālisma attīstību dzīvo arvien sliktāk un sliktāk, līdz visbeidzot viņam patiesi nav nekā cita ko zaudēt, “kā vienīgi savas važas”, un revolūcija var sākties. Citiem vārdiem: ilgtermiņā tiek pārsniegts noteikts sociālu sāpju slieksnis, cilvēki to vairs nevar izturēt un dodas gāzt pastāvošo iekārtu. Otra pieeja, kuru aizstāv de Tokvils, teic, ka revolūcijas patiesībā biežāk dzimst augošas labklājības apstākļos, kad eksistences spiediens uz trūcīgo vairākumu kļūst vājāks, un ļaudis saskata sevī spēkus un resursus mainīt situāciju. Skaidrs, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, un šādu vidusceļu 20. gadsimta 60. gados amerikāņu politiskajā socioloģijā atklāja Džeimss Deiviss ar savu t.s. “Deivisa līkni”. Tās pamatā ir vienkāršā atziņa, ka cilvēks un objektīvā ekonomiskā situācija nav saistīti “pa tiešo”, bet gan ar priekšstatu, gaidu un cerību starpniecību. Nemieri visbiežāk rodas situācijās, kad pēc ilgāka ekonomiskas un sociālas izaugsmes perioda iestājas strauja situācijas pasliktināšanās, kura liek reālajai labklājībai krasi novirzīties no tā labklājības līmeņa, kuru cilvēki sagaida – algās, patēriņā, darbavietās, veselības aprūpē, izglītībā. Izaugsme liek ļaudīm gaidīt izaugsmi arī nākotnē; tomēr tā vienā mirklī pārtrūkst. Plaisa starp gaidām un realitāti paplašinās līdz apjomam, kuru vairs nevar pieciest; cerības uz nākotnes labklājību sabrūk. Aug subjektīva neapmierinātība – tieši šajā mirklī rodas apstākļi revolūcijai. Tādējādi revolūcijas ir tikai pastarpināti saistītas ar ekonomisko situāciju. Ļoti nabadzīgi ļaudis var ilgstoši būt politiski pasīvi: totāla trūkuma apstākļos cilvēki drīzāk sliecas izolēties viens no otra paši savās fiziskās izdzīvošanas “pasaulītēs”. Savukārt samērā turīgas sabiedrības var strauji revolucionarizēties. Piemērs šeit ir Krievijas 1917. gada revolūcija: vairāku gadu desmitu ilgo ekonomisko un sociālo attīstību apvērsa 1905. gads un Pirmais pasaules karš.

No šādas teorijas viedokļa pasaulei šodien patiesi ir par ko uztraukties. 2008. gada finanšu sistēmas sabrukums ievadīja fāzi, kad cilvēku reālā labklājība, kura ļoti ilgu laiku bija augusi, arvien vairāk novirzīsies no līdzšinējām gaidām. Daži apsvērumi patiešām liecina par labu šādai attīstībai. Visnejaukākā lieta ir bezdarbs, kurš krīzes dēļ palielināsies par 50 miljoniem. Turklāt šī ir nevis “normāla” recesija, bet ļoti personalizēta krīze: tajā ir vainojamas bankas, pret kurām tad arī vēršas sabiedriskais sašutums. Vēl kāda bīstama, tieši šāsdienas krīzei raksturīga tendence ir t.s. deglobalizācija. Valstis varētu celt (un dažviet jau ceļ) ap sevi dažādas tarifu barjeras, tādējādi padarot krīzi pasaulē kopumā vēl dziļāku. Daudzviet pieaug nepatika pret imigrantiem, kuri atņem “mūsu” darbavietas. Ļaudis arvien mazāk tic amatpersonām, jo domā, ka situācija patiesībā ir vēl sliktāka par viņu stāstīto. Turklāt krīzei ir arī ģeopolitiskas sekas: lai gan naftas cenu kritums sāpīgi skar tādas ambiciozas pseidodemokrātijas kā Krievija un Venecuēla, var mazināties arī ASV globālā loma, vispirms par labu Ķīnai un Indijai. Šos riskus apzinoties, šās pasaules varenie ir novirzījuši milzīgu naudu dažāda veida izpirkumiem un ekonomikas stimulēšanas programmām. Tfu, tfu, tfu – liekas, ka tas tomēr ir nostrādājis. Pārāk lieli sociāli nemieri pagaidām nav vērojami; vairākums turīgo valstu iziet no recesijas; kreisie ekstrēmisti vai labējie populisti šogad nav uzvarējuši nevienās nozīmīgās vēlēšanās. Taču tas vēl nav pietiekošs pamats optimismam. Vēl var notikt gana trakas lietas, piemēram, dolāra sabrukums; turklāt izaugsme jebkurā gadījumā būs krietni lēnāka nekā pirms finanšu krīzes sākuma.

Attiecībā uz Latviju mums ir pamats būt piesardzīgiem ar prognozēm. Patiesi, ekonomiskā izaugsme līdz šim ir bijusi visai apjomīga; gaidas ir bijušas lielas. Krīzi ir padziļinājusi bezatbildīga saimnieciskā politika. Ir grūti saskatīt, no kurienes nākotnē varētu rasties Latvijas tautsaimnieciskā izaugsme, ja reiz mūsu “trekno gadu” autori visas olas lika tikai vienā, proti, spekulācijas groziņā. Šajā ziņā mēs atrodamies starp tām valstīm, kur pēdējo gadu ekonomiska augšupeja norisinājās apvienojumā ar katastrofāli sliktu pārvaldību. Taču tas viss vēl nenozīmē, ka pie mums par katru cenu ir sagaidāmas barikādes un plaši nemieri: sava loma ir arī politiskajai kultūrai. Tas, ka cilvēki ir neapmierināti, vēl nenozīmē, ka viņi noteikti dumposies. Ļaudis pie mums gan neuzticas valdībai; tomēr viņi vispirms neuzticas viens otram. Lai dumpotos un kopīgi šturmētu valdības ēku, starp dumpiniekiem tomēr ir nepieciešama savstarpēja uzticēšanās. Turpretī no cilvēkiem, kas viens otrā spēj saskatīt tikai sazvērniekus, “oligarhus”, “okupantus” un “sorosītus”, nekādi dižie revolucionāri nesanāks. Sabiedrība pie mums ir neuzticīga, tādēļ nespēj saliedēties. Starp citu, tieši šādu, dezorganizētu un neuzticīgu sabiedrību paredz valdības pieņemtais “iekšējās devalvācijas” plāns ar algu samazinājumiem. Tas nebūtu iespējams nevienā zemē, kur būtu daudzmaz jēdzīgas arodbiedrības un darba ņēmēju interešu grupas. Tāpat nemierus palīdz novērst arī bieži kritizētās emigrācijas iespējas. Kolektīvu protestu vietā ļaudis izvēlas individuālas “exit” stratēģijas, dodoties strādāt uz Rietumiem. Patīk mums tas vai nē, bet Latvijas sociālais miers balstās EasyJet un RyanAir pakalpojumos. Šī tendence visdrīzāk pastiprināsies arī tuvākajā nākotnē, kad pārējā Eiropā sāksies jūtama izaugsme, bet mūsu valsts joprojām grims depresijā.

Nemieru un dumpju iespējamība Latvijā šodien saistās ar diviem riska scenārijiem. Pirmais: valdošie ar savu alkatību un kašķiem beidzot piespiež no spēles izstāties starptautiskos partnerus. Latvija paliek ar nulles budžetu, rezultātā – defoltu un devalvāciju. Otrais: tā kā ekonomikā nevienam nav ar ko palielīties, partijas uz vēlēšanām velk ārā savus vecos etniskā naida kurināšanas lielgabalus, kuri uz nelabvēlīgā ekonomiskā fona var nodarīt neparedzamu postu. Taču pastāv jau arī veselais saprāts, kurš ļautu no šādas attīstības izvairīties. Kaut tikai principā, bet tomēr pastāv.