Lai arvien vairāk būtu arvien mazāk

Par Marinu Abramoviču var runāt gan kā par ietekmīgāko mūsdienu performanču mākslinieci, gan kā par neatkarīgu sievieti, kura iemantojusi retu, grūti pieejamu brīvības formu. Laikmetīgās mākslas tirgus nepārtraukti izvirza prasības kaut ko “ietekmēt”, pārspēt un apstrīdēt, taču rodas iespaids, ka Abramovičai tas nav traucējis īstenot pašas iecerētu ideālo mākslinieka dzīves scenāriju un atbrīvoties no visa, kas atrodas ārpus tā.

1946. gadā dzimusī Abramoviča studēja tradicionālo glezniecību Belgradas Mākslas akadēmijā, taču drīz vien saprata, ka divdimensiju plaknē neko daudz par sevi un pasauli nevar izstāstīt. 70. gadu sākumā viņa pievērsās “neoficiālajai” performanču mākslai, kas komunistiskajā Dienvidslāvijā pēc definīcijas bija saistīta ar sociālu un politisku protestu. Taču līdz ar pārcelšanos uz Rietumeiropu viņai izdevās atbrīvoties arī no šī šķietami nozīmīgā satura slāņa. Tagad Abramoviča dzīvo Ņujorkā, un viņas performances ir pārtapušas par kontemplatīvām akcijām, kurās, kā uzsver pati māksliniece, starp viņu un skatītāju vairs nav nekā lieka.

Marinas Abramovičas prakse gan mākslā, gan ārpus tās gandrīz vienmēr bijusi saistīta ar fizisko un psiholoģisko robežu pārvarēšanu. Viņa bieži runā par savām attiecībām ar despotisko māti, kura uzturēja ģimenē spartisku disciplīnu un nepārtrauktas bailes. 70. un 80. gados Abramoviča eksperimentēja ar sāpēm, riebumu un diskomfortu. Tas bija uzskatāmi redzams performancēs, kurās viņa gulēja uz krustā izkārtotiem ledus bluķiem, ar sudraba karoti izēda kilogramu medus vai skatītāja priekšā nolika pielādētu revolveri, ar kuru tam bija ļauts rīkoties pēc saviem ieskatiem. Taču tas, ko Abramoviča dara pašlaik, daudz vairāk atgādina garīgos meklējumus. Protams, arī tie nebūtu iespējami bez viņai raksturīgās brīvības, kas izpaužas kā aktīva līdzdalība – grūti iedomāties Abramoviču praktizējam reliģiju, kuras autore vismaz daļēji nav viņa pati.

Pirms pāris gadiem intervijā Rīgas Laikā Marina Abramoviča stāstīja, ka dzīvo tikai tādēļ, lai pilnā mērā īstenotu savu māksliniecisko sūtību. Turpretī šajā sarunā viņa pievēršas daudz personiskākam jautājumam, pie kura, kā man liekas, agrāk vai vēlāk noved jebkura mākslinieka darbība: kā jādzīvo pašam māksliniekam, lai viņa māksla būtu iespējama.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Kādi, jūsuprāt, ir svarīgākie radošās enerģijas avoti?

Marina Abramoviča: Daba. Tā ir daba. Ziniet, man šķiet, ka mums jādodas prom no pilsētām – pilsētas pastāv tikai, lai dabu atrādītu, nevis lai to veidotu. Ņujorka ir kā enerģijas atvars – tā tevi apēd dzīvu. Šeit jāuzturas cik vien iespējams īsu laiku, tad jādodas prom, un tad atkal jāatgriežas. Daba ir vislabākais enerģijas avots.

RL: Bet vai liela pilsēta tikai paņem enerģiju un neko nedod?

Abramoviča: Ziniet, tā ir ilūzija, ka tā jums varētu dot enerģiju. Jo, kad jūs ierodaties Ņujorkā, tā jūs fascinē – jums tā šķiet tik neticama un enerģijas pilna, bet galu galā jūs neapjaušat, cik daudz te ir piesārņojuma. Skaņas piesārņojums, vizuālais piesārņojums... Nav laika elpot, jo viss ir tik sabiezināts! Un jūs visu laiku domājat par to, ka neesat izdarījis pietiekami. Tā jūs pazaudējat iekšējo mieru, kas vajadzīgs, lai radītu. Un tas tiešām ir ļoti grūti. Tāpēc tā ir ilūzija, ka pilsēta jums dod enerģiju, – patiesībā tā to atņem. Un tad šī enerģija, kas jums atņemta, jums ar kaut ko jāaizvieto! Ziniet, visa Ņujorka ir uzbūvēta nevis uz zemes, bet uz granīta, tāpēc tā enerģiju neabsorbē un neatjauno – no granīta tā vienkārši atlec.

RL: Kad jūs sakāt, ka daba ir visspēcīgākais enerģijas avots, ko tieši jūs domājat? Vai dabā pastāv kādi īpaši spēka punkti?

Abramoviča: Es runāju par enerģiju dabā un arī par īpašiem cilvēkiem, kuriem piemīt īpaša enerģija. Patiesībā tie ir divi aspekti. Es nesen pabeidzu filmu par šamanismu – es četrus gadus nostrādāju Brazīlijā, kur devos uz dažādām vietām, lai satiktu cilvēkus ar īpašām spējām. Un tā dēļ man bija jādodas pie dabas. Ļoti interesanti, kā abi šie aspekti strādā, – jo īpašie cilvēki, kuriem ir šī enerģija, to reāli ņem no dabas un zina, kā to translēt un izmantot. Zeme ir bezgalīgs avots. Un tad vēl man pašai īpašās vietas ir vulkāni, ūdenskritumi, īpaši klinšu veidojumi, augsti kalni, okeāni... Nu, vietas, kurās enerģija patiešām kustas un to var just. Un es tur esmu bijusi ar saviem darbiem. Ja es to nedarītu, nemeklētu dažādas vietas, kur atgriezties pie sevis, es nemūžam nepadarītu savu darbu, es to nespētu, vienkārši sēžot tepat.

RL: Ko šamaņi jums iemācīja?

Abramoviča: Šamaņi man iemācīja, kā savienoties ar šiem avotiem dabā. Es zinu šamaņu sievieti no Amazones, kura man parādīja, kā var kustināt vēju.

RL: Tātad jūs zināt, kā kustināt vēju?

Abramoviča: Tur vajag pamatīgu gatavošanos, bet vispār... Nekurienes vidū viņa mani ieraka zemē, un tad man bija jādara visādas lietas – piemēram, kādu laiku jābadojas... Nu, un es biju pilnīgi kaila meža vidū, un viņa man teica: labi, tagad dari to pati! Un es teicu: nu beidz, es to nespēju! Bet tad izslēju rokas pret koku un teicu: “Kusties pa kreisi!” Tas tiešām jāgrib, savs nolūks jāpadara tik stiprs, ka tas kļūst kā elpošana. Un tad visas lapas pakustējās pa kreisi – es tam nespēju noticēt! Es nezinu, vai spētu to izdarīt atkal, jo ir jābūt dabā, jābūt attīrītam, jābūt ļoti daudz kam... Bet viņa to spēj. Un vēl, strādājot ar dabu, cilvēks sasniedz sinhronismu – sinhronisms ir ļoti svarīgs.

RL: Vai jūs domājat Junga ideju par sinhronismu vai ko citu?

Abramoviča: Es nezinu!

RL: Vai jūs varētu paskaidrot, ko jūs ar to domājat?

Abramoviča: Sinhronisms ir tad, kad visa ķermeņa enerģija darbojas saskaņā ar kosmisko enerģiju. Viss kļūst iespējams – piemēram, jūs par kādu iedomājaties, un šis kāds parādās, vai arī jūs gribat kaut ko darīt, un jums par to tiek dota zīme. Jūs vienkārši sekojat zīmēm – tās vienmēr ir mums priekšā, mēs tikai tās nepazīstam.

RL: Un, jūsuprāt, pastāv tehnika, kas palīdz nonākt tādā stāvoklī?

Abramoviča: Tāpēc es veidoju savu Abramovičas metodi – tieši šī iemesla dēļ. Visam ir tehnikas! Ziniet, vienīgie pilnībā attīstītie cilvēki, ko esmu satikusi un kas to spēj, ir īstie aborigēni Centrālās Austrālijas tuksnesī. Es pie viņiem nodzīvoju vienu gadu.

RL: Viņi dzīvo sinhronismā?

Abramoviča: Viņi tādi ir piedzimuši! Visiem citiem ir jāapgūst tehnika, kā tajā nokļūt. Ir jāiemācās pareizi elpot – elpošana ir būtiska it visā. Tad jūs saprotat, kā tas darbojas, – bez elpošanas nekas nesanāks. Ziniet, mēs esam tik šausmīgi atdalījušies! Mums vajag daudz vairāk laika, lai iemācītos sevi attīrīt, lai spētu sasniegt šādu stāvokli. Proti, man... Man nepatīk narkotikas, man nepatīk dzeršana, man nepatīk smēķēšana – es neko no tā nedaru. Bet vislabāk ir neēst! Badošanās noteiktu laika periodu ir tas, kas sāk atvērt visas durvis.