Laiks, ģimene, nāve

2015. gada pavasarī, kad Rīgā notika konference pēc konferences, uz kādu no tām bija ieradies arī Svens Birkerts, arhitekta Gunāra Birkerta dēls, kurš savā dzimtajā Amerikā droši vien ir pazīstamāks par savu Latvijā slaveno tēvu. Svens publicējis esejas par literatūru daudzos ievērojamos ASV žurnālos, pats ir literārā žurnāla AGNI galvenais redaktors un mācībspēks Beningtonas Koledžā. Viņam iznākuši vairāki kritikas atzinīgi novērtēti eseju krājumi, kā arī 2002. gadā – autobiogrāfisks darbs “My Sky Blue Blue Trades: Growing Up Counter in a Contrary Time” (Manas debeszilās gaitas – pieaugt, saceļoties sacelšanās laikmetā), taču īpašu ievērību viņš savulaik guva ar grāmatu “The Gutenberg Elegies: The Fate of Reading in an Electronic Age” (Gūtenberga elēģijas. Lasīšanas liktenis elektronikas laikmetā, 1994), kas bija mazliet skumjš piemineklis šķirstāmajai, smaržojošajai, uz papīra drukātajai grāmatai. Kad 2001. gada septembrī tikāmies pirmoreiz, Svens savus darbus vēl rakstīja ar roku un tikko, studentu pierunāts, bija ieviesis e-pasta adresi, kuru tikpat kā nelietoja. Taču šoreiz uz Rīgu viņš bija atbraucis pilnā 21. gadsimta ekipējumā: portatīvais dators un telefons ar labu foto izšķirtspēju. Feisbukā viņu neatrast, bet droši meklējiet tviterī.

I.L.

Rīgas Laiks: Tu šodien runāji ar arhitektūras studentiem. Kādā veidā tas, kas tevi acīmredzot pēdējā laikā nodarbina, – ātrākais laika ritums un temps, kādā notiek pārmaiņas –, tavuprāt, jūtams arhitektūrā?

Svens Birkerts: Jā, pārmaiņas, kas reiz prasīja gadsimtus, pirms kādas paaudzes sāka norisināties tik strauji, ka tagad tās ir gandrīz acumirklīgas. Rezultātā vēsture sāk izskatīties aizvien dīvaināka un savā ziņā pat komiska – tas attiecas vismaz uz tehnoloģiju vēsturi: tas, kas vēl pirms desmit gadiem bija augstākais tehnoloģijas sasniegums, tagad šķiet pārspīlējums. Man šķiet, ka tas viss varētu ietekmēt to, kā cilvēki domā par būvi, kas taču arī ir vizuāls priekšmets. Es nedaudz runāju par to, ko atceros vai saprotu par sava tēva priekšstatiem par radīšanu un iedvesmu. Tas ir cilvēks, kas vienmēr strādāja ar zīmuli, jo tas ļāva konceptuāli iztēloties konkrētus tēlus, kuri saturēja visu DNS, kam bija jākļūst par celtniecības projektu. Datorizēts dizains ir process, kad cilvēks vienkārši apsēžas un uzreiz veido interjera un eksterjera plānu. Kaut kas tiek zaudēts.

RL: Vai pēc ilgstošas pretošanās tu tagad raksti datorā?

Birkerts: Jā, bet sāku visai nesen – daru to varbūt trīs četrus gadus. Pirms tam biju viens no pēdējiem mohikāņiem: sēdēju ar savu dzelteno bloknotu vietējā kafejnīcā, bet pēc tam pierakstītās lapas pārrakstīju ar datoru. Taču tagad mana prakse nedaudz mainījusies.

RL: Vai tu ievēro, ka, rakstot ar datoru, domā citādi? Kā izmainījusies tava rakstīšana?

Birkerts: Diez vai es rakstu kaut kā citādi. Droši vien, ja tas būtu noticis agrāk, tad izraisītu lielas izmaiņas. Vislielākās izmaiņas manā rakstīšanā notika, kad biju 20–30 gadus vecs, un tā vēl bija rakstāmmašīnas ēra. Kad tu ar mašīnu uzrakstīto izrediģēji, tad bija atkal viss jāraksta par jaunu. Un tā notika bieži! Tas bija ļoti darbietilpīgi. Taču es sapratu, ka varētu pagaidīt mazliet ilgāk, visu pamatīgāk pārdomāt un rakstīt tikai tad – tas kļuva par manu jauno paradumu. Tāpēc arī tagad es ilgstoši nēsāju visu galvā. Agrāk es būtu teicis – “pieci melnraksti”, taču tagad ir tikai divi, jo daudz kas noticis man galvā. Tas, ko es uzrakstu, jau ir diezgan tuvu tam, kā viss izskatīsies beigās. Un dators tiešām palīdz veikt izmaiņas, kas neprasa visu pārrakstīt, jo struktūra lielā mērā ir jau vietā. Taču tas tā ir, pateicoties daudziem gadiem, kuros pārdomāju savu pieeju rakstīšanai.

RL: Tiem, kuriem nepatīk saķēpātas lapas un kuri agrāk tāpēc bija spiesti visu nez cik reižu pārrakstīt, dators tiešām ir uzticams draugs.

Birkerts: Jā, jā – tekstam jāizskatās pareizi. Arī rokraksts man norāda uz manu garīgo stāvokli – ja man tas patīk, tad viss kārtībā. Taču reizēm man riebās uz lapu pat paskatīties, un tas apgrūtināja rakstīšanas procesu. Un, zini, es esmu AGNI redaktors jau vairāk nekā desmit gadus; tagad darbi pārsvarā tiek iesniegti elektroniski, bet, kad atveru pielikumu, es jau pēc tā, kādu šriftu rakstītājs izvēlējies, varu pateikt, vai būs labi. Tā, piemēram, man ārkārtīgi reti patīk kaut kas uzrakstīts atbaidošajā Sans Serif. Tas, protams, nenozīmē, ka tad, ja cilvēks izvēlējies glītu fontu, man darbs noteikti patiks, taču bieži vien abi viens otru papildina.

RL: Man patīk Times New Roman, jo tas šķiet tik neitrāls un neietekmē rakstīto. Kādu fontu izvēlies tu?

Birkerts: Viens ir Georgia. Ir vairāki, bet Garamond Medium … Ir patīkami uz to skatīties, un, ja man patīk tas, uz ko skatos, es jūtos laimīgāks.

RL: Lai pienācīgi sagatavotos intervijai, man būtu gribējies pārlasīt visas tavas grāmatas, bet…

Birkerts: Drīz būs vēl viena.

RL: Un kas tā ir?

Birkerts: Nosaukums ir “Changing the Subject: Art and Attention in the Internet Age” (Mainīt tematu. Māksla un uzmanība interneta laikmetā). Tā ir tāda kā atgriešanās pie tāda veida domāšanas, kas savulaik noveda pie “Gūtenberga elēģijām”. Pēc tam man apnika visu laiku runāt par datoriem un medijiem, tāpēc daudzus gadus rakstīju memuāru garā, personiski. Un tad man savukārt apnika tas. Bet tagad datoru laikmetā jau nomainījušās paaudzes, un par to domāt atkal kļuvis interesanti. Pa lielākai daļai tās esejas uzdod jautājumu, kas īsti notiek, kad dzīvojam sava veida informācijas pārbagātībā, kas notiek ar uzmanību, ar to, kā mēs skatāmies, kā koncentrējamies.