Leviatāna dzimtenē jeb kas ir politika?

Labi, par politiku ir gatavi runāt visi bez mazākās gatavības saprast. Patiesībā es par to runāt negribēju, bet mani pierunāja. Tomass Hobss Leviatānu rakstīja, kad Eiropas valstiskums tikko radās. Un šeit arī gribas uzdot jautājumu: politika? Kā politika? Taču atbilde būtu pilnīgi skaidra: vienīgais reāli domājamais politikas subjekts bija monarhs, karalis. Priekšstats par politisko sistēmu, precīzāk, par valsts varas sistēmu vēl nebija noformulēts, bet idejai par tautu kā suverēnu varas nesēju, kā sava veida “politisko ķermeni”, vēl bija jāgaida gadus divsimt, kad tā kristalizējās par XVIII gadsimta demokrātijas koncepcijas būtisku, fundamentālu elementu. Tomēr atgriezīsimies pie jautājuma: “Kā politika?”

Politikas priekšmets taču ir un paliek — vara. To neizdosies iznest ārpus iekavām, spriedelējot par “tautas labumu”, par iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos (vai pazemināšanos), vai par ekonomiskās augšupejas “objektīvajiem” rādītājiem. Un vai nav dīvaini, taču tieši šodien, kad amerikāņi, noguruši no politiskās (nu, teiksim tā) cīņas par joprojām neieņemto prezidenta krēslu, sāk sev jautāt (un tā ir bīstama pazīme, tas nozīmē, kaut kas nav kārtībā): “Labi, bet par ko tad īstenībā ir runa? Šķiet, ka ar ekonomiku taču viss ir kārtībā? Tad kāpēc gan mums vienkārši neievēlēt Goru, kurš turpinātu iepriekšējā prezidenta visumā veiksmīgo politiku? Vai ne? Nekas nebūtu iebilstams, piekristu vidusmēra brits, ko tur ņemties, pietiek muļķi laist! Taču īstenībā — pat tādā līdz kroplībai vienkāršotā kā šodienas amerikāņu īstenībā — viss izrādās nepavisam ne tik vienkārši. Sarežģīti pirmām kārtām ir tas, ka bez ekonomikas un ārpuspolitiskajām veiksmēm un neveiksmēm un neuzmanībām iepriekšējā prezidenta personiskajā dzīvē, jaunajam prezidentam mantojumā paliek viegla (pavisam viegla, ne katrs ievēros), nu, nosauksim to “viegla neērtības, diskomforta sajūta”, kas nemanāmi iekrāso vidējā amerikāņa attieksmi pret iepriekšējo varu. Kā to, šo sajūtu, atšifrēt politikas terminos, attiecinot to uz varu un cīņu par varu? Vēl pavisam jauna iesācēja Londonas žurnāliste teica: “Klintons — tas ir mans kaimiņš, arī Bils, arī pēc Oksfordas, itin pieklājīgs vidusskolas direktors, uzticams un pilnīgi savējais mums, vidējiem, pietiekami kulturāliem “vidusslāņa” angļiem.” No Klintona mūsu Bils atšķiras vienīgi tādējādi, ka tas grib varu, tam ir varas enerģija, kamēr mūsu Bils grib vakaros ātrāk atgriezties mājās un nosēsties pie televizora. Bet varbūt ar šo atšķirību no vidējā angļa (vai amerikāņa) viņam — vidējam anglim vai amerikānim — nepietiek? Varbūt viņš grib vai gribēs kaut ko citu, lai arī mazāk uzticamu, bet vairāk individuālu nekā to, ko pašreiz viņam var piedāvāt Bils Klintons, skolotājs Bils vai, ja nu mēs par to runājam, mūsu premjers Tonijs Blērs? Jā, mēs gribam, lai prezidents vai premjers, kas pār mums valda, būtu kā mēs, taču tajā pašā laikā negribam vai varam negribēt. Ko tad? — Tad — atbild politikas profesors no Londonas universitātes un līdz ar viņu slavenais amerikāņu politfilozofs Fukijama —, tad arī sākas “politika rīcībā”, politika kā cīņa par varu, par tās noturēšanu un izvēršanu, un, piebildīsim, par tās pamatošanu. Un tad viss kļūst par politiku — sākot ar politiķa attiecībām ar sievu un mīļāko, viņa ballītēm pirms trīsdesmit gadiem, kad viņš vēl bija students, līdz viņa pašreizējiem uzskatiem par homoseksuālismu, liellopu gaļas cenām un lidostu dispečeru dienesta privatizāciju. Taču bez visa tā pastāv arī politiķis, potenciālais vai aktuālais “varas cilvēks”, tas, par kura politiku ir runa. Kas ir viņš? Un — kas ir ar viņu?

Es rakstu no Londonas, no valsts ar trīssimt gadus senu politisko kultūru. Es dzirdu veca (viņam ir pāri astoņdesmit) britu politiķa balsi, un viņš ne tikai zina un atceras šo kultūru, bet pats arī ir šī kultūra. Tādu cilvēku nav Krievijā, gandrīz nav Vācijā un ļoti maz ir Francijā. Viņš saka: “Politika, politiķi! Kas gan cits ir politika, ja ne varas griba, ja ne zināšanas par varu, zināšanas par tiem, pār kuriem valda un kuri — vismaz demokrātiskos režīmos — vēlē tos, kas pār viņiem valdīs? Taču arī tas nav tik vienkārši. Jo nav politikas bez politiķiem.” Pirms tam viņš pauda viedokli, kas bija kopīgs daudziem viņa britu un īpaši amerikāņu kolēģiem, proti: “Pēdējos piecpadsmit divdesmit gados es novēroju, ka arvien mazāk un mazāk ir cilvēku, kas gribētu varu vai pat nopietni interesētos par tās sasniegšanas un saglabāšanas līdzekļiem.” Jaunos cilvēkus, pat gudrus un talantīgus, par visu vairāk interesē viņu privātā dzīve. Paskatieties: par galveno politikas — vienalga, labās, kreisās, jebkuras — ienaidnieku arvien vairāk un vairāk kļūst politiskais indiferentisms. Un vēl — paskatieties: nomācošam pašreizējo politiķu vairākumam nav nekādu patiesi politisku ambīciju; viņu mērķi nav nekas vairāk kā vakardienas vai, labākajā gadījumā, šodienas status quo saglabāšana. Tāda politika nespēj izsaukt interesi aktīvākajā, spējīgākajā un dinamiskākajā jaunatnes daļā. Paskatieties — ambīciju kronis ir parlamenta loceklis, kas četras stundas runā par trūkumiem un priekšrocībām sanitārajā kontrolē pār aitas gaļas pārdošanu. Un kad šis nabadziņš, sajucis no garlaicības, bezmiega un bada, atgriežas mājās pie sievas un televizora, tad šis pats televizors viņam paziņo — tikko no “drošiem avotiem” iegūtas ziņas, ka pirms piecpadsmit gadiem viņš ir gulējis ar savu sekretāri: publika vēlas zināt, vai tobrīd viņš jau bija precējies ar savu pašreizējo sievu; no šiem apvainojumiem neizvairījās arī britu politikas veterāns, uz kuru es nupat atsaucos. Nupat Guardian bija publicēts raksts, kurā viņam sašutumā tika jautāts: kā viņš, būdams pārliecināts sociālists, atļāvis atdot savas mazmeitas mācīties privātskolā?”

Kas tā ir — politika? Spējīgs un enerģijas pilns jauns cilvēks, tikko pabeidzis Oksfordu, paziņo saviem vecākiem, ka lai tad viņš labāk noslīkst internetā un tiek apbedīts starp diviem datoriem, bet no tādas politikas viņš grib turēties lielgabala šāviena attālumā.

Leviatāna “politisko ķermeni” veido viduvējību masa, Bībeles briesmoņa miesas virspuse, viņa biezum biezā āda ir masu komunikācijas līdzekļi, un visbeidzot viņa saprāts, viņa intelekts — tā ir sabiedriskā doma (public opinion). Taču ir vēl viena ļoti svarīga atšķirība starp Tomasa Hobsa un Frānsisa Bēkona laika politiku un politiku demokrātijās XX gadsimta otrajā pusē. Līdz XIX gadsimta beigām politiskās dzīves valdošā tendence bija priviliģēto slāņu un elitāro ekonomisko, politisko un kultūras grupu tieksme saglabāt savas privilēģijas un priekšrocības vai, izsakot to mazliet citādi, saglabāt sava dzīves veida sevišķumu, kā arī — nebīšos piebilst — savas domas sevišķumu. Pašreiz — pēc gandrīz gadsimtu ilguša vidusšķiras pārākuma vai pat absolūtas kundzības — politisko dzīvi nosaka elementāra ideoloģiska formula, kuru es riskētu nosaukt par “absolūta anti-sevišķuma formulu”: dariet, runājiet un domājiet tāpat kā mēs, un jums būs tikai labāk. Ievērojiet — tas ir tieši anti-sevišķums, nevis egalitārisms. Taču nelaime ir tā, ka pati varas ideja, jebkurā sabiedrībā vai jebkurā politiskā formā, ietver sevišķību kā vienu no nenovēršamām “politiskā ķermeņa” īpašībām. Un vai tā nebija pilnīga sevišķuma apspiešana un iznīcināšana, par kuru vairāk nekā par jebkuru sērgu šausminājās Hakslijs Jaunajā, brīnišķīgajā pasaulē un Orvels 1984? Viņi abi bija demokrātijas bērni, audzināti Dž. Stjuarta Milla, Gibona un Kārlaila garā.

Nē, politikā nejūt krīzi — tur jau ir tā nelaime —, politika sen jau ir zaudējusi spēju jel ko just.[1]

No krievu valodas tulkojis U. T.

[1] Krieviski: Нет, политика не испытывает кризис — в этом и есть ее беда — она уже давно потеряла способность что либо испытывать.