Lībieši krastā

Jānis Dombrava, NA līdzpriekšsēdētāja vietnieks, akcentēja, ka padomju okupācijas periodā notika vērienīga Latvijas kolonizācija, kura būtiski mainīja etnisko situāciju Latvijā. Vēl patlaban starp visām Eiropas Savienības valstīm Latvijā ir vislielākais cittautiešu īpatsvars, tāpēc jaunu ieceļotāju uzņemšana nav iespējama. Migrācijas un patvēruma politikas veidošanā Latvijai ir jābūt izņēmuma statusā, jo mūsu valsts joprojām nav pārvarējusi okupācijas sekas.

www.nacionalaapvieniba.lv, 7. maijā

Ksenofobiju mūsdienās ir svarīgi ietērpt pareizos vārdos. Tevi nesapratīs, ja teiksi to, ko domā, – ka visus šos krāsainos, tos ar līkajiem deguniem, dīvainajām drēbēm un nepareizo valodu pie cilvēkiem laist nedrīkst. Cita lieta, ja to pašu domu ietērpj runās par multikulturālisma politikas izgāšanos, par tradicionālajām Eiropas vērtībām, par Briseles diktātu un tamlīdzīgi – tad tevi sapratīs un pieņems kā savējo daudzviet Eiropā. Šo prasmi pie mums jau ir apguvuši daudzi – politkorektums, tā teikt. Tādēļ vienmēr jāpriecājas par kādu, kurš skaidri un gaiši paziņo, ka bēgļu uzņemšana sabojātu Latvijas iedzīvotāju etnisko sastāvu un tādēļ ir pilnīgi nepieļaujama. Aizbildināšanās ar padomju okupācijas sekām, protams, sen ir kļuvusi par latviešu īpašo nišu Eiropā. Sak’, mēs jau tā esam daudz cietuši no krieviem, bet tagad jūs vēl bāžat mums virsū savus melnos un arābus. Cits jautājums, kas ir šāda vēstījuma īstais adresāts. Vai tā būtu izsmalcināta atzīšanās Briselei pašu nespējā integrēt cittautiešus? Tā teikt: atvainojiet, bet mēs jau tos pašus nevaram sagremot; ja vēl jaunus vedīs, tad mums pavisam jāmirī nost. Vai arī tas drīzāk ir aizplīvurots brīdinājums potenciālajiem imigrantiem? Sak’, mēs te nevienu svešu neciešam, tādēļ, ja brauksiet, vainojiet paši sevi. Mēs te esam gatavi paši dzīvot visai trūcīgos un draņķīgos apstākļos tikai tāpēc, lai jums neniezētu nagi līst pie mums, – tā ir mūsu patriotisma augstākā pakāpe.

Man jāatvainojas lasītājiem, bet tieši uz šādām, savā būtībā dziļi idiotiskām pārdomām vedina pienākums komentēt politiķu izteikumus. Turklāt interesantākais, ka šī retorika ir domāta tikai iekšējam patēriņam un paliks bez jebkādām politiskām konsekvencēm. Gadījumā, ja ES “lielie zēni” būtu vienojušies (kas nav noticis) un Brisele tiešām gribētu uzspiest kaut kādas imigrācijas kvotas (ko tā negrib), visi šie etniskās tīrības sargi ātri vien iemuktu pagultē un arī nobalsotu, kā vajag. “Eiropas solidaritāte” viņiem gan, protams, ir pilnīgi tukša skaņa, un, ja cieša Latvijas iesaiste eiroatlantiskajās struktūrās nebūtu vitāls nacionālās drošības jautājums, viņi lepni iespļautu sejā Briseles kosmopolītiskajai birokrātijai ar visām tās cilvēktiesībām un geju praidiem. Turklāt, ņemot vērā, ka tieši šādi ļaudis nosaka “latvisko” valdību ideoloģisko profilu, mums visiem patiesībā ir jātur īkšķis par Krievijas Federāciju, jo tikai bailes no tās neļauj šiem instinktiem pilnībā izpausties.

Taču nu mazliet par saturu. Ziemeļāfrikas bēgļu plūsma uz Itāliju, Grieķiju un Maltu iezīmē milzīgu plaisu starp morāli vēlamo un politiski iespējamo. Turklāt tā arī īpašā gaismā parāda Rietumu universālās morāles teorijas robežas. Bēgļi vairumā gadījumu vēlas vienkārši pamest vietu, kur šauj un nav ko ēst, lai nonāktu vietā, kur nešauj un ir ko ēst. Morāles teorijā ir grūti atrast normatīvus argumentus, lai pamatoti pateiktu šiem cilvēkiem – jūs to nedrīkstat darīt. Turpretī politiski tā ir acīmredzama prasība: neviena valsts no brīva prāta nepiekritīs nekontrolētai bēgļu plūsmai, kura atnes valodas, reliģijas un kultūras ziņā pilnīgi atšķirīgus cilvēkus. Turklāt civilizētās valstīs to visbiežāk nenosaka ksenofobija, bet gan valsts tiesības kontrolēt savu teritoriju un prasīt no iebraucējiem zināmu integrācijas pakāpi. Normālos apstākļos to nodrošina efektīva valstu robežu kontrole. Taču kā rīkoties situācijā, kad robeža ir gara un slikti apsargāta jūras piekraste, savukārt cilvēku “neielaišana” patiesībā nozīmē viņu drošu bojāeju? Civilizētajām Eiropas valstīm, kā redzams, joprojām ir sentimentāli aizspriedumi pret nevainīgu cilvēku masveida bojāeju – ar to mūsējiem nāksies samierināties.

Un te, lūk, sākas praktiskas problēmas. Vispirms, kuģus ir iespējams pārtvert jūrā, lai pagrieztu tos atpakaļ uz Lībiju. Šāds pasākums ir tehniski īstenojams, taču juridiski problemātisks, turklāt šādi mēģinājumi visbiežāk neiztiktu bez cilvēku upuriem. Ir iespējams arī iznīcināt visas kontrabandistu “tupeles”, ar kurām šie ļaudis pārvietojas, – cilvēki neietu bojā, taču braucamo turpmākiem braucieniem lietot vairs nevarētu. Visbeidzot, ir iespējams palīdzēt Lībijai kontrolēt tās robežu – ar to būtisko iebildi, ka Lībijas valstiskums šodien pastāv ļoti nosacīti. Sveiciens Eiropai no “arābu pavasara” un nelaiķa tirāna Kadāfi. Jebkurā gadījumā faktiski ir vajadzīga eiropiešu militāra iejaukšanās šajā valstī, un tāda, kā vienmēr, nav iespējama bez NATO un amerikāņiem. Protams, Ziemeļāfrikā vienmēr pastāv iespēja kādu piekukuļot – tā teikt, jūs nelaidiet savējos ārā, bet mēs jums par to samaksāsim. Vienīgā problēma, ka šādiem darījumiem ir vajadzīgas garantijas, un tādas šajā reģionā nespēj sniegt neviens.

Vai no Lībijas, vai Tuvajiem Austrumiem, vai Ukrainas, bēgļu plūsma Eiropas virzienā diemžēl ir un būs nenovēršama realitāte. Arī Latvijai, ciktāl tā uzskata sevi par piederīgu pie Eiropas, nāksies nest savu daļu atbildības. Tādēļ varbūt būtu vērts nevis lolot visādas Herrenvolk ideoloģijas, bet laikus padomāt par to, kā mēs šos imigrantus integrēsim, kā mācīsim viņiem valodu un padarīsim viņus piederīgus Latvijai. Pretējā gadījumā šis process notiks stihiski un nevadāmi. Patiesībā tas jau notiek – ja neticat, pavaicājiet krieviski runājošajiem ķīniešiem manas mājas pirmā stāva bistro.