Lielie vārdi un mazās lietas

Aleksandra Žolkovska akadēmiskā karjera un intelektuālā biogrāfija ir viens no retajiem gadījumiem, kad strikta zinātne satiekas ar tādu cilvēcisku temperamentu, kas, kā varētu domāt, nav savienojams ar striktas zinātnes ideju kā tādu, – temperamentu, kam raksturīga tieksme uz robežu pārkāpšanu, nevērība pret noteikumiem, izaicinoša neiecietība pret dogmām un skeptiska attieksme pret autoritātēm. Vāji izteikta gatavība uz kompromisiem bija slikts palīgs cilvēkam, kurš ienāca padomju zinātnē 50.–60. gadu mijā. Tomēr tas bija laiks, kad pētniecības nišas, kurās koncentrējās idejiski neuzticamie zinātnieki, atradās zinātniskās attīstības priekšplānā. Šajā ziņā fakts, ka tik daudzi pētnieki ar izteikti humanitārām interesēm ienāca jaunās, uz matemātikas un kibernētikas robežas balansējošās lingvistikas nozarēs (strukturālajā semantikā, mašīntulkošanā) vai pievērsās retām valodām (Žolkovskis aizstāvējis disertāciju par somāliešu valodas sintaksi, viņa draugs un ilggadējais līdzautors Jurijs Ščeglovs nodarbojās ar afrikāņu hausu valodu), ir saistīts ne tik daudz ar intelektuālās izejas loģiku, kas slēpās aiz eskeipisma eksotikas vai psiholoģiskas kompensācijas (“ja man neļauj pētīt Puškina dzeju vai Hemingveja prozu, nodarbošos ar somāliešu valodas sintaksi un semantisko sintēzi”), cik ar humanitāro zināšanu sfēras attīstību, kura tobrīd tiecās pēc eksakto zinātņu un dabaszinātņu epistemoloģiskajiem kritērijiem. 60. gadu vidū Žolkovskis kopā ar Ščeglovu sāka darbu pie “izteiksmes poētikas”, kas bija mēģinājums dzejas valodas specifikai piemērot vispārīgos strukturālos valodas likumus. Turklāt zīmīgi, ka, neiekļaujoties dogmatiskajā padomju humanitārās pētniecības meinstrīmā, Žolkovska un Ščeglova darbi ar grūtībām ierakstījās arī Maskavas–Tartu alternatīvās semiotikas projektā (kā izteicies pats Žolkovskis, “mēs jutāmies kā disidenti šajā opozīcijā”). Iespējams, šī mūžīgā nesaderība (teorijā, ideoloģijā, uzvedībā) gan ar oficiozo akadēmisko nišu, gan ar zinātnes novirzieniem, kas tajā neiekļāvās un veidoja paši savas hierarhijas un normatīvus, ir skaidrojama ar Žolkovska intelektuālajam temperamentam raksturīgo kritiskumu un vēsturisko jutīgumu pret kontekstu. Pirmais dod iespēju daudz ko pavērot no malas (sevi, pasniedzējus, kolēģus, gan viņu, gan paša radītās zināšanas); otrs liek mainīties, ne tikai paplašinot interešu loku, bet arī liekot lietā jaunas analītiskās stratēģijas.

Nonācis ASV, šis galējā strukturālisma pārstāvis, kurš līdz tam bija centies pārbaudīt dzeju ar kibernētikas palīdzību, pievērsās daudz atvērtākajai, dekanonizācijas un demitoloģizācijas patosa piesātinātajai dekonstrukcijas optikai, pakļaujot tās analīzei Ahmatovas un Pasternaka, Eizenšteina un Zoščenko daiļradi. Jāteic, ka arī šeit – par spīti visnotaļ atšķirīgajai situācijai (amerikāņu universitāte, postpadomju ēras iestāšanās) – viņa darbi, lai gan izraisīja lasītājos lielu interesi, tajā pašā laikā tracināja publiku, jo problematizēja simboliskas intelektuālās mitoloģijas figūras, kuras gan kulturāli, gan tikumiski pretojās padomju režīmam. Taču pat šie aizvien plašākie pētnieciskie rāmji Žolkovskim kādā brīdī (apmēram no 90. gadu vidus) kļuva par šauru. Viņa personīgā izteiksmes poētika lika pievērsties citam, neakadēmiskam rakstniecības veidam. Žolkovska paša izdomātais “memuāru vinješu” žanrs, kas ir radniecīgs citiem memuārveida literatūrpētnieciskās refleksijas piemēriem (M. Gasparova “Pierakstiem un izrakstiem”, M. Bezrodnija “Citāta beigām”), vienlaikus no tiem atšķiras, jo mozaīkveida uzbūve tajā apvienota ar vērību pret detaļām, lielās Vēstures ironiska skaldīšana atsevišķos mikrosižetos – ar novelistisku pabeigtību, kā arī Vasilija Rozanova intīmās intonācijas – ar Mihaila Zoščenko stāstnieka prasmi.

Iļja Kaļiņins

Rīgas Laiks: Tā taču ir detaļa, vai ne?

Aleksandrs Žolkovskis: Detaļa? Jūs gribat teikt, emblēma? Skalpelis, jā, jā. Skalpelis, kurš piederēja manas tālaika sievas draudzenei, ārstei. Es to nez kāpēc aizbraucot paņēmu līdzi, un tas kļuva par tādu kā suvenīru.

RL: Nē, detaļa.

Žolkovskis: Nu protams, skalpelis ir sīka detaļa. Bet detaļa vienmēr ir detaļa no kaut kā.

RL: Jā. Kā jūs domājat, kāpēc detaļai prozā ir tik liela nozīme?

Žolkovskis: Tas ir diezgan vienkārši, jo māksla taču ir metafora vai metonīmija noteiktam pasaules redzējumam. Uzdevums ir niecīgā teksta apjomā izteikt visu pasauli vai pašam sevi. Detaļa ir tipisks paņēmiens, ar kura palīdzību caur mazām lietām var parādīt kaut ko lielu.

RL: Bet šis skalpelis, piemēram, kaut kādā ziņā vienkārši norāda uz jūsu sentimentu, kas saistīts ar emigrāciju.

Žolkovskis: Nē, vienkārši skalpelis man tūlīt būs vajadzīgs, lai izsaiņotu jūsu disku. Bet, kad es to paņēmu rokā, es atcerējos, kas ar šo skalpeli ir saistīts. Es vispār neesmu diez ko liels lietu cienītājs un vācējs. Man ir maz lietu. Bet, ja lietu ir maz, tad katrai no tām ir kaut kāda sava vieta. Šī skalpeļa vieta ir tāda, ka man tas ir absolūti nevajadzīgs priekšmets. Izvests no Krievijas pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Un visu laiku tas ir bijis pie manis. Sākumā tam bija unikāla funkcija, jo tas bija rets priekšmets no Krievijas. Bet tagad Krievija ir visnotaļ pieejama, un skalpelis šo lomu ir zaudējis. Tas ilustrē, kā ir mainījusies Krievijas situācija.

RL: Jūs teicāt, ka caur detaļu kaut kādā veidā var atklāt visu. Kā tas notiek? Jūs, manuprāt, neesat Prusta cienītājs, bet...

Žolkovskis: Prustam ir ļoti daudz detaļu, sinekdohu, smaržu, kūciņu un tā tālāk.

RL: Viņš teica, ka priekšmetos ir apslēptas mūsu mirušo draugu dvēseles.

Žolkovskis: Bet no kurienes jūs rāvāt, ka man nepatīk Prusts?

RL: Man nez kādēļ tā likās.

Žolkovskis: Tā gluži nav. Vispār jau vērība pret detaļām, mēģinājumi tās visdažādākajos veidos piepildīt ar nozīmi vai arī to izlobīt, uzglabāt un tā tālāk – tā ir vesela mākslinieciskā pasaules redzējuma iezīme. Vai to var piedēvēt tieši Prusta laikmetam? Es domāju, ka smalkas detaļas mākslai vienmēr ir bijušas raksturīgas. Tās ir sinekdohas, metaforas, metonīmijas. Tie ir obligāti mākslinieciskās domāšanas rīki.

RL: Es to pieminēju tāpēc, ka jūs reiz teicāt, ka jums patīk “mazās lietas”.

Žolkovskis: Kur es to teicu?

RL: Nu, kaut kur savos...

Žolkovskis: Man šķiet, ka to kāds par mani būs uzrakstījis. Ka viņam, redz, patīkot mazās lietas. Arkadijs Blumbaums, filologs, ir uzrakstījis par mani recenziju, un tur šī doma ir. Par mazajām lietām. Jūs droši vien runājat par manām “vinjetēm”, īsajiem gabaliņiem, un tajās, protams, mēdz parādīties kaut kādas detaļas.