3. aprīlis

Šveice, ar kalniem un mājiņām, kaut kāda bērnu dieva rotaļistaba, kuru sargā mazi ksenofobiski traktieristi un policistu leļļi oranžās atstarotājvestītēs. Kad atgriežos no pacilājošās pastaigas pa sniegiem (Nīčes 6000 pēdas virs jūras līmeņa!), mašīnu ielenkuši trīs šveiciešu policisti — ir pusastoņi no rīta, kad godīgi cilvēki guļ —, RL redaktors nicinājuma pilns sēž priekšējā sēdeklī, bet fotogrāfs mīņājas pie sētas — atvirzīts metrus sešus no bīstamās mašīnas ar Latvijas numuru. Manu koleģiālo uzrunu, kuras līksmību izraisījusi saullēkta daba, Šveices sargi aizgaiņā ar prasību nostāties sešus metrus tālāk (pretējā pusē tai, kurā stāv Goba). Viens metodiski ložņā pa mašīnas salonu, divi — šīs ir policistu sievietes — mēģina saglabāt mirkļa svinīguma izteiksmi rūpju neskartajās sejās. Krēmeru Šveices sardze nepazīst.

5. aprīlis

Vīnē — un tas nav vienīgais tāda veida gadījums — pārņem paniska vēlēšanās būt kultūras cilvēkam, būt labākam, kaut kam vairāk. Varbūt pat tādam, kuram brīnišķīgā saulainā diena, dīkdienīgie vīnieši un bezgala garā dzīve interesē tikai nosacīti. Tādēļ eju uz muzeju, un patiešām pustumsā ilgi stāvu pie kāda akmens pāra — senpersiešu skulptūras: divi — viņš ar locekli kā līmenisku vāli un viņa ar — kā teikts uzrakstā —, ar izteiktām dzimumpazīmēm, kuras — pazīmes — atgādina smailgalu laivu, un viņu sejas ir plakanas kā satelītu antenas, kas vērstas pret debesīm. Mutes ir plaši vaļā, rokas uz priekšu ar plaukstām uz augšu. Persiešiem ir seši pirksti, pa abiem kopā divdesmit četri.

Brēgela zāle ir tukša, tikai stūrī kāda dāma pārzīmē vienu no divpadsmit gleznām. (Kopā pasaulē esot četrdesmit Brēgeļu.) Apsēžos ērti un, kad ir aizgājušas jaunās itāļu meitenes, ļauju acīm darboties pa Medniekiem ziemā; acu ritmu es pazīstu — to ir neglābjami uzspiedis Tarkovskis. Caur viņu — Bahs. Bezsvara stāvoklis. Pēdējo reizi viens bērns no gleznas 16. gadsimta Nīderlandes brauca ar riteni pa ezera ledu pirms mēneša pie Bīriņu pils.

Hoana Miro izstādē Austrijas bankas galerijā viena glezna ir noklāta tumši zila, tikai kreisajā augšējā stūrī ir paliels pelēks punkts, kurš pastāvīgi pievērš skatītāja uzmanību. Tai pašā brīdī atceros Porta Morsbija murgus Boulza romānā Sargājošās debesis: tas, kas ir aiz debesīm, beigās viņam gāžas virsū ar desmit tūkstoš vēju ātrumu. Bet tas ir tieši murgos, patīkami tomēr, ka neviens nekad neuzzinās, kas atrodas aiz Miro zilā klājuma, un smieklīgi cerēt, ka pelēkais punkts varētu dot kādu atbildi. Tāpat kā Frosta dzejolītī Ne tālu, ne dziļi, kurā cilvēki stāv smiltīs un visu dienu skatās uz vienu pusi, uz jūru — viņi nevar skatīties tālu, viņi nevar skatīties dziļi, bet viņi vienalga skatās.

6. aprīlis.

Pie katras robežas tiek attīrītas mūsu kājas, pareizāk sakot, pazoles, bet lietuvieši liek mazgāt arī rokas. Pārspīlēts simbolisms. Bet, iespējams, tas ir sods par to, ka, iepriekš, nevarēdami vienoties par nepieciešamību apstāties, lai apliecinātu savus atgriešanās nolūkus, mēs netīri pabraucām garām viņu šķīstītavai.

15. aprīlis.

Tādas pašas nu jau kuro dienu ir debesis Rīgā. Lieldienās snieg. Dienas pelēkums sākas no rīta un nemainās visu dienu. Nav nekāda spēka, kas varētu ienest ritmu šajā Rīgas laikā — ne saule, ne zvaigznes, ne mākoņi. Pa reizei jāiestājas tādai bezcerībai, lai glābt varētu vienīgi brīnums. Bērnus glābj krāsotas olas. To zina katrs zaķis laukā. Guļu un lasu. Taču tagadnes ievērošana vien jau ir nākotne. Teica Pasternaks.