Mans draugs Māris Ārgalis

Ar gleznotāju Miervaldi Poli sarunājos pirms kādiem trim gadiem, lai uzklausītu, kas viņam sakāms par studiju laika draugu Māri Ārgali (1954–2008). Tomēr, tāpat kā vairums citu topošās grāmatas varoņu mākslinieku, arī Polis lielākoties stāsta par sevi. Šogad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sarīkoja lielu retrospektīvu Poļa personālizstādi, kurā nobrīnījos par viņa pēdējo gadu portretiem – ļoti glamūrīgiem –, un tikai nesen sarunā ar kādu vērīgu jaunu gleznotāju aptvēru, ka gleznas bija tādas, kādas bija, tāpēc, ka tas, kas tajās attēlots, ir tāds, kāds ir. Proti, Polis netaisa pieglaimīgus pasūtījuma portretus, bet, bezkaislīgi attēlodams portretējamo, labākajā klasiska fotoreālisma garā dokumentē un vienlaikus komentē savus laikabiedrus.

Runājot par Māri Ārgali, 70. gadu sākumā, pēc mācībām Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, viņš neilgi studēja mākslu Latvijas Mākslas akadēmijā, daudz piedalījās izstādēs ar plaši tiražētiem sirreālistiskiem grafikas darbiem, kas pievērsa uzmanību ar sociāli aktīvo tematiku un izcilu telpisku zīmējumu. 80. gados viņš zīmēja ilustrācijas publikācijām laikrakstā Literatūra un Māksla, izveidoja sietspiedes kooperatīvu vecāku lauku mājās, drukāja naudu uz dvieļiem, bet 90. gados dibināja izdevniecību “Vaga”, iesaistījās Tautas bankā, nokļuva apcietinājumā, tiesājās, izkrita pa logu, ārstējās, aizrāvās ar spekulācijām elektroniskajā biržā. Kopš kādas intervijas 1978. gadā Ārgalis neatkāpās no pārliecības, ka viss, ko viņš dzīvē dara, – litogrāfijas, gleznas, sietspiede, banka, tiesa, birža, pašnāvība – ir māksla.

I.L.

Miervaldis Polis: Es esmu neglābjams. Viens dzīvodams, esmu kļuvis par neglābjamu meža veci. Kādreiz vēl runāju ar kādu jēgu, bet tad arī nebija šito nolādēto diktofonu, čekas instrumentu! Ar viņiem vieni vienīgi pārpratumi! Ja jums ir jāpieraksta, tad jākoncentrējas uz to, ko saku, un, ja jūs ko nesapratīsit, uzreiz pārjautāsit. Ar šito sanāk, ka man var pierakstīt visu ko, ko nemaz neesmu teicis vai neesmu domājis tā, kā pateicis vai kā jūs esat sapratusi.

Ieva Lejasmeijere: Ziniet, sarežģīti. Jūs jau sākat ar atteikšanos no saviem vārdiem?

Polis: Tas no Viktora Suvorova. Viņš man ir autoritāte. Viņu gan apstrīd, bet vienalga...

Lejasmeijere: Jūs teicāt, ka Ārgalis esot bijis vēl jocīgāks par jums.

Polis: Nu, redziet, es tā kaut ko pateicu, un jūs uzreiz pieķeraties tiem vārdiem, bet tie taču neko nenozīmē. Tam nav nekāda sakara ar to, kas bija Ārgalis. Jūs zināt, kas ir ģēnijs? Etimoloģiju un tā tālāk, nu, bet nav svarīgi. Es neesmu traks, bet neesmu arī ģēnijs. Savukārt Ārgalis bija gan ģēnijs. Bet saprotiet arī, ka es visu laiku dzenu velnu. Es neprotu citādāk sarunāties, neprotu vairs. No sabiedrības esmu aizgājis. Es esmu emigrants.

Lejasmeijere: Kopš kura laika jūs dzīvojat laukos?

Polis: Kādus 13 gadus. Man to vienmēr ir gribējies. Tāda iespēja parādījās, un es braucu prom. Redz, es jau dzīvoju tur, kur mans darbs vislabāk veicas. Mans darbs ir gleznošana, pateicoties kurai es spēju nodarboties ar domāšanu jeb domu sakārtošanu. Pašlaik es nodarbojos arī ar Šekspīra “Hamleta” šifrēšanu, ko neviens anglis nav izdarījis, nemaz nerunājot par pārējiem. Viņš rāda tādu politisko detektīvu, bet patiesībā tur notiek pavisam kaut kas cits.

Pateicoties manai glezniecībai, kāda nu viņa ir, esmu ārkārtīgi skrupulozs. Detaļa man nozīmē ārkārtīgi daudz. Starp citu, arī Viktoram Suvorovam. Esmu ticis jau pāri pusei. Šķetinu vaļā katru raksturu, viņa motivāciju. Lai jūs uzjautrinātu, varu teikt, ka Ofēlijas un Hamleta mīlas stāsts bija beidzies, pirms Šekspīrs sāka rakstīt lugu. Nu, es tak neiešu jums tagad visu pārstāstīt.

Lejasmeijere: Varbūt, pateicoties skrupulozitātei, jūs varētu pastāstīt, ko Ārgalis lasīja, jo visi atzīmē, ka viņš daudz lasīja, bet reti kurš atceras, ko tieši.

Polis: Mani vecāki tai laikā vispār neko nerunāja. Es zināju, ka tante bijusi Sibīrijā, ka viņas vīrs ticis nošauts, bet tas tikai tā pavīdēja. Toreiz jau baidījās daudz bērniem stāstīt, varēja ziepes sanākt. Nu jā, un tā es maz zināju. Piemēram, “Gulaga arhipelāgu” nebiju lasījis, un Ārgalis bija pirmais, kas man deva slepenas, kā vēlāk izrādījās, grāmatas. Samizdatu kaut kādu. Dažus Freida darbus.

Lejasmeijere: Kurus?

Polis: Ja nemaldos, tā bija “Pūļa psiholoģija”. Es tagad zinu citu, franču autoru, kas pirms Freida par pūļa psiholoģiju rakstīja. Lielisks autors, bet neatceros vārdu. Tas mani tolaik ļoti interesēja. Ar Freidu jau visi aizrāvās tāpat kā ar impresionismu. Izslimo to kā slimību, un viss kārtībā. Baidos, ka Ārgalis tā arī neizslimoja.

Lejasmeijere: Kas, jūsuprāt, par to liecina?

Polis: Viņa slavenā grupa Lūcija taču sākumā bija Pollūcija. Pats pliks fotografējās, kāršu tēliem savus portretus lietoja un tamlīdzīgi. Tas ir tipiski. Es izlasīju Bunjuela grāmatu krievu valodā par sirreālismu, kur viņš apraksta visas tās tipiskās sirreālistu izpausmes, visu to epatāžu, huligānismu, absurdu. Ārgalis tam visam atbilst. Viņš bija ļoti talantīgs jauns cilvēks. Es iestājos akadēmijā pēc armijas tikai, Ārgalis – pa taisno no Rozīšiem. Es varbūt biju ceturtajā kursā, un viņš – pirmajā. Es viņu ievēroju, jo vispār tas pirmais kurss bija ļoti talantīgs. Tur bija tiešām talantīgas dāmas, kā Frančeska Kirke un Anita Kreituse. Nu, un Ārgalis.

Lejasmeijere: Viņš gan mācījās tēlniekos.

Polis: Viņš jau bija daltoniķis, tīrs. Tādā tautas valodā runājot, daltoniķis; kā to patiesībā sauc, nezinu. Ar vārdu sakot, viņam nebija krāsu redzes. Starp citu, arī Boriss [Bērziņš] daļēji bija daltoniķis.

Lejasmeijere: Ak tā? Interesanti.

Polis: Kas tur interesants! Viņš bija izcils mākslinieks. Gribat vēsturisku pārskatu par daltoniķiem? Lūdzu! Engrs! Daļējs, protams, tur jau tās nianses ir bezgalīgas. El Greko! No tagadējiem tepat Latvijā – vesela rinda! Edgars Vērpe, Breže... Paši par to anekdotes stāstījuši. Pētersons neapšaubāmi, kaut varbūt pats neatzītos. Bet par to jau nav jākautrējas, vīriešiem tas ir dabīgi. Nupat prezidenta portretu arī taisījis daltoniķis, kā viņu, Ivanovs. Klasisks daltoniķis! Es ļoti daudzus zinu.

Brežes Andriņa stāstīja kādreiz anekdoti. Viņš jautā: kur tā vecāsmātes sega, nu, tā vienkrāsainā, sarkanā vai kāda tur. Nezinu, viņa atbild, tādu segu. Beigās izrādās, ka ir runa par klasisku rūtainu segu, ar zaļām un brūnām rūtīm, bet viņš redz vienkrāsainu. To grūti iztēloties. Mani vienmēr interesējis tas, ko es nesaprotu.

Lejasmeijere: Vai jūs ar Ārgali kādreiz par to runājāt?

Polis: Nē, toreiz es biju ļoti neizglītots tādā ziņā. Domāju, ka viņš to ļoti labi apzinājās. To jau varēja redzēt arī pēc viņa rozentālskolas darbiem – ārkārtīgi talantīgs, bet krāsas galīgi nesakarīgas, pēc toņiem tikai. Ar vārdu sakot, es pamanīju Ārgali tāpēc, ka viņš uz kaut kādu akadēmijas pasākumu, karnevālu laikam, bija uztaisījis plakātu, kur bija uzzīmēta maska. Viņš ļoti labi juta formu, diemžēl viņš to neattīstīja, bet tā jau ir viņa darīšana.

Lejasmeijere: Kāda maska?

Polis: Ģipša. Caurām acīm. Tā es viņu pamanīju. Citādi jau es uz vīriešiem neskatījos, man patika Franka un Anita Kreituse, protams. Īsti neatceros, tieši kā mēs iepazināmies, bet atceros, kā kopā ar Frančesku un Purmalīti pie mums, mazajā Ļeņinielas dzīvoklītī, gribējām dibināt klubu. Vai biedrību.

Man tolaik bija tikai brīvas Latvijas idejas. Es tā apniku visiem ar to pļurkstēšanu, bet šinī gadījumā man arī bija interesanti, tas bija par kaut kādu uz ideāliem vērstu mākslu, bet precīzāk neatceros, par ko mēs tur iestājāmies. Frančeska vispār neatvēra muti, viņa bija tik skaista, ka tas viņai nebija jādara. Tas klubs gan izjuka, jo mēs sastrīdējāmies, kurš būs kasieris. Ārgalis gribēja būt kā direktors, tā kasieris, un es gribēju būt kasieris, jo es esmu ļoti godīgs. Ārgalim kasi nevarēja uzticēt, tā mēs sastrīdējāmies, un nekas neiznāca.

Vēl atceros, ka rīkoju studentu izstādes. Pirmajā nelaida no āra nevienu, un tur Ārgalis noteikti nebija, jo tas bija agrāk, bet otrā gan “izlauza durvis”. Otrajā man bija tās olas un Poikānam eņģelīši ar plikiem rozā dibentiņiem uz ritenīšiem. To lika noņemt, un es arī noņēmu, citādi aizklapētu visu izstādi. Par to Poikāns man gadus 20 pārmeta, ka es esot cenzors. Tie dibentiņi viņam bija tik ellīgi erotiski rozā, ka, jāsaka, drusku vilka uz vēl kaut ko, bet tagad jau viņš par to smej. Toreiz gan bija dusmīgs.

Lejasmeijere: Vai tai otrajā izstādē jau Ārgalis bija?

Polis: Neatceros. Tur tas joks, ka nekādi neatceros Ārgali tais pirmajās izstādēs. Varbūt sapazināmies vēlāk. Tad jau gājām pie viņa arī. Viņam bija vecāku dzīvoklis tepat Pumpura ielā, otrajā stāvā. Viņam bija vesela atsevišķa istabiņa, ne mazāka par mūsu dzīvokli. Iepazinos ar viņa darbiem. Bija interesanti. Toreiz vēl visādi disidentiskie ebreju mākslinieki no Ļeņingradas bija atbraukuši. Par brīvību kaut kādu runāja, un tā... Es gan uz tām provokācijām neuzķēros.

Lejasmeijere: Viņi ciemojās pie Ārgaļa?

Polis: Jā, viņš bija ārkārtīgi komunikabls, talantīgs un interesants. Toreiz skatījos viņa darbus, viņam bija izteikta Vīralta ietekme. Sākotnēji. Tālāk viņš kļuva diezgan savdabīgs. Man ir viena dāvana, ko viņš ātri uz dzimšanas dienu uzzīmēja.

Tad bija mūsu slavenā sunīšu izstāde. Tā bija ar visu Kozina atļauju, lai nesanāktu nekādas nepatikšanas un kāds to izstādi arī redzētu. Ideja par tematisku izstādi bija Glušenkovam, bet Ārgalis to novirzīja uz sunīšiem. Sarunājām, ka izstādi taisām pavasarī, pa ziemu sagleznosim. Visi piekrita. Pienāk pavasaris, un tieši pirms skatēm izrādās, ka ne Frančeskai, ne Anitai nav neviena suņa. Man ir divi. Uzgleznoju tos pēc bildītēm, ko safoķēju Čierītī jeb Čiekurkalna tirgū, tur tolaik suņus pārdeva. Viena bija tāda: sarkans fons, un zaļa roka ar šķērēm griež to sunīti pušu. Man toreiz pārmeta, ka tas esot nežēlīgi, bet tas taču tikai zīmējums.

Lejasmeijere: Viņa ir reproducēta?

Polis: Viņa kaut kur bija izstādīta un reproducēta arī, varbūt Gulbim viņa ir, bet neprasiet man, kur ir kādi mani darbi, es vairs neko neatceros. Man tas viss ir noiets etaps, man nepatīk atmiņas. Man viņas nav vajadzīgas. Bet pret mirušiem draugiem man ir pienākums pateikt, kā bija. Mirušiem un bijušiem draugiem, jo mēs vēlāk nebijām vairs draugi, vismaz es ne. Tomēr Ārgaļa izcilība ir tā vērta, lai par viņu atcerētos. Par spīti tam, ka pēc tam vairs nekā no tās izcilības nebija.

Ar vārdu sakot, izstāde par suņiem, un arī Ārgalim bija viena suņu glezna. Ja nemaldos, tā ir Belēviča izstādes grāmatā. Man atmiņā viņa gan palikusi pavisam citāda – šausmīgs suns izbolītām acīm, ausīm kā plēvspārniem uz ledus gabala sarkanā jūrā. Bet, kad tagad paskatās, izrādās – tas viss tāds barokāls. Viņam patika barokālisms.

Tā nu izrādījās, ka mums kopā iznāk tikai trīs suņu gleznas. Bet tad Vladimirs [Glušenkovs] teica, ka arī viņam esot kādi darbi, un tā sanāca vesela izstāde, jo viņam to darbu bija ap 20. Izkārām visu akadēmijas darbnīcā, atnāk Kozins... Tas gan jau ir pietiekami aprakstīts.

Lejasmeijere: Kur tas ir aprakstīts?

Polis: Dieva dēļ, neatceros, bet šito tiešām rakstīju un atdevu kādam, kam vajadzēja par Vladimiru. Bet nu Kozinam acīs bija asaras, “za čto vojevaļi”, kā sak’. Viņš bija sašutis. Bet Boriss Bērziņš, kurš Kozinu ciest nevarēja, skaidroja viņam, ka tas gan neesot nekāds sirreālisms. Viņš esot bijis Beļģijā vai kur tur un redzējis sirreālismu, šis nemaz neesot līdzīgs. Sirreālismā viss esot nedabisks, krāsas nedabiskas, bet šeit taču viss dabisks! Sirreālisms skaitījās slikti. Man, starp citu, Kozins patika. Iznāca mums toreiz škandāls, bet pēc tam mēs viens otru cienījām. To izstādi gan uzreiz slēdza, paguva apskatīties tikai daži mūsu kursa studenti. Augustā mums bija izstāde ar slaveno Purmali. Toreiz vēl nezināju, ka viņa būs slavena. To es arī esmu aprakstījis noveles formā.

Lejasmeijere: Kur tas ir publicēts?

Polis: Nekur, tas ir iesniegts.

Lejasmeijere: Kur iesniegts?

Polis: Nu, tur, kur vāc.

Lejasmeijere: Vai nevarat tomēr atcerēties, kam jūs to noveli par izstādi rakstījāt?

Polis: Man likās, ka muzeja dāma tā bija, viena ārkārtīgi skaista dāma. Tad, kad es atteicos no šitiem (pamāj atkal diktofonam), tad uztaisīju pats tādas kā novelītes par to, kas nu viņu interesēja. Bet es neko neatceros, kas neattiecas tieši uz mani. Atceros no galvas visu “Hamletu”, atceros daudz ko, kas man ir darba uzdevums. Es varu jums citēt, ko te Latvijā gandrīz neviens nevar, bet nevaru pateikt, kur tās noveles ir.

Lejasmeijere: Būtu gan labi atcerēties. Man no jums vajag divas sievietes – to skaisto dāmu, kam rakstījāt par suņu izstādi, un Līgu Purmali. Ļoti gribētos ar viņu aprunāties. Man ļoti patika viņas teksti tai Jumavas grāmatā. Likās, ka viņa varētu interesanti stāstīt.

Polis: Purmale teica, ka viņai neesot nekādu atmiņu par tiem laikiem. Man ir atmiņas. Viņai nav. Es jau vairāk ar Ārgali pinos. Purmale vispār ne ar vienu netiekas. Viņai drīz būs izstāde, un viņa pat televīzijai atteica. Jā, Purmale ļoti labi raksta, bet viņai ir tāda īpatnība, viņa negrib ne ar vienu tikties. Es zinu, es taču arī tagad ar viņu dzīvoju kopā. Es esmu vienīgais mākslinieks, kurš dzīvo ar precētu sievu, kura nav mana. Pa visiem viena vannasistabiņa, viena tualete un viena maza istabiņa. Iedomājies – slavenākais mākslinieks Latvijā! Un? Tagad vēl Olga...

Lejasmeijere: Olga ir jūsu draudzene?

Polis: Nuja, brīnišķīgs bērns. Pieņēma uzvārdu Pole. Olga Pole. Brīnišķīgi! Viņa studē mazbērnu audzināšanu, uzrakstīja bakalaura darbu par bērnu darbiem un nedarbiem latviešu daiļliteratūrā gadsimtu mijā.

Lejasmeijere: Jauki, bet jūsu atmiņās mēs tikām līdz suņu izstādei akadēmijā, un tad pieminējāt jūsu un Purmales izstādi.

Polis: Tā bija 1974. gadā Poligrāfiķu klubā. Uz izstādes beigām akadēmijā pēkšņi Ārgalis pienāk pie manis, un aiz viņa nāk tāds resnis, ar semuškām piespļaudītu bārdu. Tas vēlāk izrādījās Mati Miliuss. Viņš tusnīja kā nīlzirgs jeb ronis. Lūk, un Ārgalis stāsta viņam kaut ko par slaveno fotoreālisma izstādi. Un zināt, kā to izstādi aizklapēja? Tas gan ir cits stāsts, bet bija tā, ka tauta sajūsmā, komunistu partija sajūsmā, bet akadēmijas profesoriem nepatika. Šie apspriedās, ko iesākt, izdomāja, ka tā ir buržuāziska māksla, iestāstīja to komunistiem, un izstādi aizklapēja! Man akadēmijas laborants izstāstīja, kāda bija tā apspriede.

Bet Ārgalis atveda Mati Miliusu, iepazīstināja un sarunāja, ka tiksies tai izstādē vakarā. Atceros, biju jau tur priekšā, un nāk Mati Miliuss pa tādu garu gaiteni. Tur bija amatieru fotoklubs, Poligrāfiķu telpās. Miliuss saka: “Eto hoču, eto hoču...” Tā Ārgalis uzgrūda man to briesmoni. Viņš beigu beigās pateica, ka pērk no manis darbu. Apsolīju ar’. Nokaulēja līdz simt rubļiem. Tā bija liela nauda. Tolaik iztikām ar 35 rubuļiem mēnesī. Arī pēc akadēmijas beigšanas, kad jau biju slavens, iztikām ar tiem pašiem 35 rubuļiem, bet kaut kā nesūdzējāmies.

Lejasmeijere: Miliuss jums tiešām arī samaksāja?

Polis: Jā, viņš toreiz naudu pelnīja ar drukāšanu. Viņš ļoti ātri drukāja ar rakstāmmašīnu, pārrakstīja rakstniekiem tekstus. Un brīvajā laikā brauca apkārt un ubagoja darbus. Es tolaik biju vienīgais mākslinieks, kuram viņš darbu nopirka, nevis izlūdzās. Un par to viņš dabūja vēl četras bildes par brīvu. Vienu gan pret viņa bārdu un ūsām. Tās man kaut kur vēl mētājas, ja Purmale nav izsviedusi ārā.

Lejasmeijere: Tās bija derības?

Polis: Nē, tā bija maiņa – glezna pret ūsām un bārdu. Tas arī viss ir kaut kur rakstīts, publicēts, tikai nezinu, kur.

Lejasmeijere: Bet varbūt jūs varat pateikt, kas jums bija Māris Ārgalis?

Polis: Draugs.

Lejasmeijere: Vai viņam bijusi kāda ietekme jūsu dzīvē?

Polis: Kā var būt jaunākam puikam uz vecāku puiku ietekme. Nekāda! Mums bija pilnīgi pretējas dabas. Viņš bija viltīgs aprēķinātājs, kombinators, mazliet kaut kas no Ilfa un Petrova varoņa, Turcijas pavalstnieka dēla. Tas viss bija interesanti, bet izrādījās, ka viņam bija arī talants visus nokaitināt. Viņš ne ar vienu nerēķinājās. Ne ar Andu, ne ar ko. Ģēnija daba. Jā, mākslinieks viņš bija! Diemžēl neizveidojies.

Lejasmeijere: Kā tad tā?

Polis: Nu tāds kā embrijs, kā aksolotls. Jūs jau droši vien nezināt, kas tas ir. Aksolotls ir salamandras embrija forma, kura vairojas. Es gan atkal mazliet pārspīlēju, tas ir trāpīgi teikts, bet cilvēki jau nesapratīs. To nerakstiet, iznāks muļķīgs pārpratums. Tēlainā valoda taču ir pazudusi. Un vispār kam man spriest par viena daltoniķa bērnišķīgām bildēm. Sirreālisms! Viņš bija pusdiletants. Ģeniāls neapšaubāmi, bet pusdiletants! Ja viņš nebūtu bijis mans draugs, es teiktu, kāda man daļa gar vienu diletantu, kurš visus nokaitināja. Pat mani apšmauca!

Lejasmeijere: Kā tad viņš jūs apšmauca?

Polis: Bet kuru interesē šī veļas mazgāšana? Mani ne. Šis ir riebīgs laikmets, kurš spēj tikai veļu mazgāt. Izcils mākslinieks viņš bija, kaut arī pusdiletants. Turklāt viņš no mākslas aizgāja. Slikti, ka aizgāja, bet tāda bija viņa izvēle. Paprasiet grafiķiem, Georgam Smelteram paprasiet! Viņi gan izliksies, ka neko neatceras. Frankas tētim [Gunāram Kirkem], kas bija plakātu sekcijas vadītājs Mākslinieku savienībā, rokas trīcēja no Ārgaļa vārda pieminēšanas vien. Kirilam [Šmeļkovam] paprasiet! Viņš arī bija brīnišķīgs mākslinieks, bet arī aizgāja no mākslas. Viņš taču bija tai Ārgaļa grupā, kad viņiem sanāca tas škandāls.

Lejasmeijere: Ko jūs atceraties par to skandālu?

Polis: Tas nav mans stāsts, bet to man izstāstīja viens interesants cilvēks, liels stāstnieks... Pirmais, kas ieviesa sietspiedi... Kopā ar Ati Ieviņu sāka drukāt sietspiedē mākslas darbus... Tas bija šitas te... Klucis Aldonis! Tas bija saistīts ar to pollucionismu. Klucis viņiem tiražēja tās Jaungada kartītes, ar ko Ārgalis pelnīja naudu. Vēlāk izlasīju tai emigrantiem domātajā avīzē par ārzemju grupu Lūcija, kas te vākusi ziņas par slikto padomju varu. Un neesot bijis skaidrs, kura Lūcija kura ir, jo Ārgalis nejauši ar savu saīsinājumu no Pollūcijas, ko nevarēja atļauties rakstīt kartītēs, trāpīja tieši uz to ārzemju grupu ar tieši tādu pašu nosaukumu. Tad viņš esot saukts un klaušināts, un viņiem it kā esot bijis skaidrs, ka nav tur nekāda sakara tām abām Lūcijām, bet viņiem jau arī jāatskaitās par darbu. Un viņi Ārgalim izstāstījuši, ka pieslēgsies viņa telefonam, ka viņiem tāds darbs, ka tā vajag. Tā draudzīgi, lai viņš zinātu. Man grūti izstāstīt sīkāk, jo to man stāstīja Klucis, kas tagad jau ir miris. Bet ko dara Ārgalis? Sirreālists! Viņš sāk visiem saviem draugiem zvanīt un runāt apmēram tā: es tev atsūtīšu paciņu, tur iekšā informācija... Citam atkal – tur bumba... Šie tik ieraksta, un viņiem par tiem ierakstiem jāatskaitās, citādi pašus atlaidīs. Viņi saprata, ka viņš cūkojas, un tad gan viņi apskaitās.

Lejasmeijere: Jums viņš arī tā zvanīja?

Polis: Nē, tad jau mēs vairs netikāmies. Viņš jau bija sapinies ar tiem čekistiem Celmu un Baltinavieti-Tvaiku vai kā viņu sauca... Bet drošībnieki apskaitās, un beidzās tas viss ar to, ka nedrīkstēja Ārgalis vairs nekur parādīties. Man tiešām reiz Čebotarenoks, kurš toreiz fotografēja darbus reproducēšanai, rādīja, kā jau no samaketēta žurnāla, Sievietes vai kaut kā tamlīdzīga, kur bijis ielikts raksts par Ārgali, tas materiāls izņemts ārā. Un svarīgi, ka nokaitināja viņš tos čekistus un drošībniekus nevis ar kaut ko savos darbos, bet tāpēc, ka ņirgājās. Pēc Bunjuela tā iznāk tipiska sirreālistu akcija. Visu godu un cieņu!

Lejasmeijere: Īstenībā nevis viņu represēja, bet tā viņam bija veiksmīga akcija?

Polis: Es pat pieņemu, ka viņš pilnīgi apzināti tā arī darīja, vienīgi draugi nesaprata. Kā tad viņi sapratīs, ja viņus velk uz čeku skaidroties! Viņu nedrukāja nekur un neizstādīja vairākus mēnešus. Toreiz tas sakrita ar [Ausekļa] Baušķenieka aizliegumu, bet tas ir par citu tēmu.

Kā jau teicu, viņš pamanījās arī visu plakāta sekciju un Mākslas kombinātu nokaitināt. Es zinu, kā tas notika. Viņš taču uztaisīja milzīgu izstādi, par to bija liels atvērums Literatūrā un Mākslā! Tas bija liels gods toreiz. Tā arī bija ļoti interesanta izstāde. Un pēc tās viņš sarīkoja izstādi arī Cēsīs un dabūja milzīgu pasūtījumu no Cēsu slimnīcas. Viņi gribēja no viņa tos lielos pūču kubus pirkt. Komisijai, kas vērtēja darbus (mākslinieki tur bija un arī kāds no pasūtītājiem, Gunārs Kirke bija komisijas vadītājs), Ārgalis skaidroja, ka viņš katru kuba skaldni, kas apdrukāta sietspiedē, grib pārdot kā oriģinālu darbu. Cik tur vajag – foķeni pārnes uz sietspiedi un tik ražo! Tie klucīši bija ļoti laba ideja, ļoti asprātīgi, tikai viņš gribēja, lai tās visas šķautnītes noceno par oriģinālu! Un par katru maksā kā par oriģinālu.

Lejasmeijere: Bet man nupat sajuka, kas maksā, kombināts?

Polis: Nē, kombināts ir starpnieks, tas saņēma procentus no pasūtījuma un, akceptējot, ka šī ir laba māksla, noteica cenu, kāda jāmaksā pasūtītājam. Ne Kirke, ne pārējā komisija toreiz tādu krāpšanos nelaida cauri, un Ārgalis sāka viņus gānīt un lekties. Bet arī tas ir klasisks sirreālisma izpaudums! Tā ir tīra māksla! Kaut gan es tikai tagad to sāku saprast.

Lejasmeijere: Varbūt varat mēģināt izstāstīt par to speciāli jums veltīto Ārgaļa epatāžu, par ko gribējāt uzrakstīt?

Polis: Jā, biju iedomājies, ka uzrakstīt būs vienkāršāk, bet nesanāca. Tas bija jau daudz vēlāk, kad viņš bija kļuvis par miljonāru.

Sauciet to, kā gribat, – performanss vai akcija. Esmu atteicies piedalīties visos tais performansu festivālos, jo īsti tas ir tikai spontāni. Es viņu pats saucu par spontāno teātri un pats sevi esmu iecēlis spontānā teātra tēva godā. Jau sen, kopš 1984. gada, bet tas nav svarīgi. Tas ir garš stāsts. Lai saprastu to dinamiku, stāstīšu ar visu priekšspēli.

Vārdu sakot, mēs ar [Oļegu] Tillbergu un [Ojāru] Pētersonu bijām ieklīduši Skapī. Zināt Skapi? Vai arī es viņus tur satiku... Nebijām nemaz ilgi sēdējuši, kad parādījās Ārgaļa galva. Viņš tā mēdza darīt – iebāza galvu pa durvīm, lai paskatītos, vai nav kāds paziņa. Ieraudzījis mani, viņš atplauka. Tad parādījās arī Anda un dēls, vēl pusaudzis, bet jau gana liels. Negribat pievienoties uz restorānu, viņš saka, es uzsaucu! Nu, un, tā kā viņš jau bija biznesmenis, tad kas tad tur ko atteikt. Tillbergs arī uzreiz priecīgs, domāja, ka varēs dabūt naudu kādam savam bezjēdzīgajam biznesa projektam. Viņš nez kāpēc visu laiku mēģināja iecerēt kādu biznesu.

Tā nu mēs pasūtām, oficianti dejo apkārt. Tad viņš uz sniegbaltā galdauta, kā jau tas lielajā Rīgas zālē bija, pa priekšu (secību gan īsti neatceros) izbēra tādu smuku kaudzīti piparu, tad blakus – sāli, tādu pašu piramidālu kaudzīti. Tad izlēja kečupu, kas arī tur uz galda stāvēja. Un tad vilka ar pirkstu starp kaudzītēm, veidojot tādu ornamentu. Vilkdams viņš skatījās uz Pētersonu un teica – redzi, Pēterson, instalācija! Redzi, Pēterson, instalācija. Un es tik skatos, ka Pētersonam vaigos uzzied tādi sārti plankumi. Es nezinu, kāpēc Ārgalis viņu kaitināja, bet kaut kas tur viņiem bija bijis. Ar vārdu sakot, tā viņš tur izākstījās, palūdza aizvākt to sašvīkāto galdautu. Neatceros, vai ēdām arī kaut ko vai tikai iedzērām, bet, kad restorāns vērās ciet, gribējās turpināt. Tas bija perestroikas laikā, kādā astoņdesmit devītajā gadā varbūt. Kāds zināja teikt, ka vēl vaļā tas restorāns, kur tagad Brīvostas pārvalde.

Lejasmeijere: Ainava? Tā, kas Strēlnieku dārzā?

Polis: Nuja, bijušais Piena restorāns. Brīnišķīga arhitektūra, starp citu, bet nu viņš ir pagalam. Ļoti žēl, tas bija viens no izcilākajiem padomju modernisma ansambļiem, liekas, ka Ģelža, bet īsti nezinu. Tā nu mēs visi sasēdāmies viņa žigulī...

Lejasmeijere: Ārgalim bija žigulis?

Polis: Jā, tad jau nebija vēl ārzemju mašīnu. Bija miliči un padomju iekārta. Tie bija kooperatīvu laiki. To viņa izdevniecību jau arī sauca ļoti simboliski, “Vaga”, nu, lai varētu “ņemt vagu”. Vispār tas laiks bija labs, demokrātisks, brīnišķīgs laiks. Es dzīvoju centrā un visu to zinu. Izgāju cauri visiem netikumiem, pie dažiem aizķēros, bet tas neattiecas uz šo stāstu.

Ar vārdu sakot, iekāpām mašīnā un braucām uz Piena restorānu. Piebraucam klāt, skatāmies – viss tumšs un kluss. Ārgalis saka – pieklauvēšu, samaksāšu, gan jau atvērs. Es domāju, viņš kāps ārā un pieklauvēs. Nē, viņš ar mašīnu uzbrauc pa kāpnītēm un piedauza pie durvīm ar mašīnas priekšu, tā pieklājīgi – tuk-tuk. Vienreiz, otrreiz un trešoreiz. Viens aizkars pavērās gan, bet nekā, neviens nenāca. Tas bija novembris. Vēls vakars, plāns sniedziņš uzsnidzis. Ledus laikam vēl nebija kanālā. Tad viņš “pieklauvēja” vēlreiz, bet aizkari vairs nekustējās.

Ā, un Pētersons nebija tai Ārgaļa žigulī, to es tagad atceros. Tur bijām mēs ar Tillbergu, Andu un Ārgaļu dēlu. Tad kāds teica, kur vēl kaut kas varētu būt vaļā, un braucām no parka prom, bet nekas vaļā tomēr nebija. Ārgalis bija ārkārtīgi labs braucējs. Viņš izbraukājās pa visu parku, taisīdams visādas figūras. Piemēram, drāž pa taisno kanālītī, ar baigo šusi, un nobremzē pie pašas malas.

Lejasmeijere: Šausmas, tur jau krauja.

Polis: Tur jau tā lieta. Tādā veidā viņš vizinājās pa parciņu apmēram tā, kā bērni vizinās ar visiem šitiem elektromobiļiem. Anda tik teica ah un oh, bet viņa jau laikam bija pieradusi pie Ārgaļa spontānajām asprātībām, un viņš tiešām bija ļoti labs braucējs. Nebija jau arī vasara, kad būtu žēl, ka zālīte izbraukāta, viss bija pieklājīgi, ar tādu mazu, baltu sniedziņu.

Tā nu viņš tur ākstās un saka man – šito es veltu tev. Viņš neteica “performanss”, kaut kā citādi, bet es saku, ka labāk kāpju ārā no tā veltījuma vai arī lai viņš brauc, kā pienākas. Kāp tik ārā, viņš saka! Es tikko gribu vērt durvis – viņš piedod gāzi. Un šitādā garā vairākas reizes. Es saprotu, ko viņš dara, un pārstāju, neiešu jau lauzt kāju. Nu neko, bet es arī esmu liels blēdis. Mierīgi sēžu, līdz viņš ietrāpa pie sarkanās uguns un jāpalaiž tramvajs pie Nacionālā teātra. Tad es saku – uz redzēšanos un paldies par izrādi! Izkāpju un baigi lepns mierīgi eju prom. Skatos, retie garāmgājēji jocīgi skatās uz manu pusi, bet ne tieši uz mani, mazliet garām. Paskatos atpakaļ – šis brauc man pakaļ pa ietvi, lēnām, manā gaitā. Pasmejos, aizeju līdz pārejai uz tagadējo Meierovica bulvāri, sagaidu zaļo, Ārgaļa žigulis arī stāv man aiz muguras kā sunītis. Cilvēki arī stāv. Es eju pāri, viņš arī “iet” pāri. Tā viņš man sekoja, un, kad palika garlaicīgi, jo es tur gar kanālu nekur aizmukt tāpat nevarēju, bet viņš ņēmās braukāt augšā lejā pa Jēkaba kazarmu pauguriem, tur bija tādi mauriņi un terasīte ar kokiem. Eju un domāju, kā viņu izmuļķot. Kā sauc to ielu, kas atduras pret Pulvertorni?

Lejasmeijere: Vaļņu?

Polis: Jā, redz, ko nozīmē laukos dzīvot. Tā iela toreiz bija slēgta, jo tur būvēja jauno Romas viesnīcu uz Kaļķu ielas stūra. Tur bija sēta un tikai pamati ielikti. Tā nu domāju, ka tur no viņa izmukšu. Nezinu, pēc kā tas vairāk izskatījās – pēc šaha vai drīzāk pēc dambretes. Eju gar Izglītības ministriju, ar skulptūrām ieejas nišā. Paskatos atpakaļ un redzu – šis tomēr man brauc pakaļ. Apstājos tai nišā, un tā bija mana kļūda. Viņš aizbrauc man priekšā. Bet mašīna ir drusku par īsu tai nišai. Tikko kā mēģinu apiet mašīnu, viņš padod atpakaļ, aizšķērso man ceļu, un uz otru pusi – tas pats. Bet es esmu paukošanā trenējies, māku izdarīt māņu kustības, apmānīju viņu, tiku laukā, atkal pasveicināju, sak’, paldies par lielisko performansu, bet Ārgalim, izrādās, nekas nebija beidzies.

Es esmu aizgājis līdz tai būvnieku sētai, pa labi ir Kaļķu iela, sēta ir priekšā Vaļņu ielai, un tur tāda šaura taciņa atstāta gājējiem, lai nebirst uz galvas. Izeju no tā tuneļa, un viņš priekšā. Kā pēc tam man stāstīja, viņš, gaidīdams, līdz es parādīšos, kādus trīs apļus ap Brīvības pieminekli apmetis. Skatos, viņš brauc man pretī, bet man aiz muguras – divi krievu miliči, kā vienmēr, negludinātās biksēs. Sarunājas kaut ko savā starpā un neredz to žiguli. Ierauga tikai, kad tas pabrauc garām. Tā kā franču komēdijās par policistiem. Nu neko, šis spiests apstāties. Viens milicis nostājas priekšā, otrs – pie lodziņa. Vaši dokumenti!  – Ā, ja ņe znal, razve zdesj ņe uļica?  – Vaši dokumenti! Ārgalis saka Andai krieviski, lai viņi arī dzird, – vozmi tam, v bardačke! Ar akcentu, protams.

Milicis pakalpīgi aizskrien otrā pusē pie lodziņa, atbrīvoja Ārgalim ceļu, un tā viņš arī aizbrauca. Nekādā bardačokā nekādu dokumentu viņam droši vien nebija.

Lejasmeijere: Cik apmēram tas viss ilga?

Polis: Kādas minūtes 15 vai pat 20. Es gāju ļoti lēni, apstājos pie sarkanās gaismas un tā. No malas vajadzēja būt efektīgi. Tas viss bija spontāni un sākās ar “instalācija, Pēterson” pie restorāna galda.

Ar Ārgali bieži sanāca tādi performansi. Atceros, tas bija gan senāk, es vēl biju students un vēl pat nebiju precējies. Vārdu sakot, Ārgalim bija dzimšanas diena vai vārda diena, un viņš uzaicināja uz savu lauku māju, kur dzīvoja vecmāmiņa. Tēvs un māte bija bitenieki, un viņš bija samērā turīgs kā puika. Es, piemēram, biju galīgs nabags. Tolaik, ja kādam kabatā bija nauda, tev naudu nevajadzēja. Ārgalim vienmēr bija nauda. Man – ārkārtīgi reti, ja nu kādas 50 kapeikas, augstākais, 2 rubuļi – tā jau bija liela nauda. Dzīve toreiz bija citādāka. Volgas vīns, kas faktiski bija kokteilis, spirta un kaut kādas limonādes sajaukums, maksāja rubli un piecas vai septiņas. 19 collu vīns! Collas bija grādi, tas man jāpaskaidro, lai jūs kaut ko saprastu.

Ārgalim bija citādi, viņam visam bija mazliet stils. Atšķirībā no mums. Pirmajā kursā mēs ar maniem kursabiedriem bijām iesaukti par Pūzni, bet otrajā kursā man jau apnika. Tā es kļuvu tur par goda biedru, jo biju labākais zīmētājs un visi man nesa labot zīmējumus.

Lejasmeijere: Bet jūs sākāt stāstīt, kā Ārgalis jūs uzaicināja uz Vičeikām.

Polis: Jā, tieši tā tās mājas sauca. Skatos, kaut ko jūs tomēr zināt. Bet es jums sāku stāstīt, kā mēs knapinājāmies, jo Ārgalis bija ar eleganci. Pat varētu teikt, ka mazliet snobs viņš bija.

Lejasmeijere: Tas izpaudās arī dzērienu izvēlē?

Polis: Nē, toreiz jau bija vienkārši laiki un nekādas izvēles nebija. Ņēma to, kas bija. Atceros, to viņš sauca par planckošanos – četri cilvēki dzēra vienu pudeli vīna. Visu dienu.

Lejasmeijere: Oho!

Polis: Jā, jā, mierīgi, laiski, bez kādas mērķtiecības. Tas nebija man raksturīgi, bet viņam gan. Nu lūk, tais Vičeikās tā arī notika. Mēs viņu metām gaisā. Man ir pāris fotogrāfiju saglabājušās. Kirils bija, Rudzītis Varis – akadēmijas kluba priekšsēdētājs. Tāds nopietns. Un tad bija keramiķes, kā tad viņas sauca... Ko vēl mēs tur darījām, nezinu. Nu, planckojāmies. Pārgulējām, un otrā dienā atkal tas pats. Varbūt tas arī bija otrā rītā, kad mēs viņu metām gaisā. Tā bija dzimšanas diena vai vārda diena...

Lejasmeijere: Dzimšanas diena viņam ir marta sākumā.

Polis: Droši vien dzimšanas diena. Tā bija vienīgā reize, kad es tais Vičeikās esmu bijis, bet tas, ko gribēju stāstīt, saistās ar otro dienu. Daļa ciemiņu jau bija aizbraukuši; kas vēl bija palikuši, neatceros, bet mēs sākām spēlēt acīti. Vārdu sakot, neatceros, vai spēlējām divatā vai trijatā, bet beigās palikām divi un nopietni iegājām azartā. Man nebija naudas, un spēlējām uz parāda. Biju jau nospēlējis laikam kādus desmit piecpadsmit rubļus, neatceros, tieši cik, bet milzu naudu tiem laikiem, trešdaļu mēneša iztikas. Stipendija bija kādi 28 rubļi mēnesī, beigās laikam uzkāpa līdz 30.

Saku viņam, ka varu to naudu viņam atdot nākamajā dienā, kad būšu Rīgā. Labi. Nākamajā dienā viņš ir klāt un saka – spēlējam tālāk. Gribēju atspēlēt, atsisties.

Lejasmeijere: Kur tad viņš tā uzreiz jūs satika nākamajā dienā?

Polis: Pie manis mājās. Telefona jau tolaik nebija, man pat pie durvīm zvana nebija. Un kur tad es citur varēju būt. Nebija jau kur iet. Labs ir, saku, spēlēsim. Nu tad sākās. Mēs spēlējām ar bezizmēra banku. Es nospēlēju to naudu, ko man vajadzēja viņam atdot, kas man mājā bija, plus trešdaļu no saviem darbiem, kad pēkšņi man sāka iet. Māris iekrita azartā, nespēja apstāties. Tad viņš lika savus darbus – pieci viņa zīmējumi pret vienu manu gleznu. Konkrēti tie bija “Baltezera gliemežvāki”, kas tagad ir Berlīnē. Tad viņš nospēlēja kādus 25, 30 savus darbus un vēl divsimt rubļu. Iedomājieties, cik mēnešus tur varēja iztikt! Bet tad es beidzu. Nu lūk. Naudu viņš man izmaksāja otrā dienā.

Lejasmeijere: Visus tos 200 rubļus?

Polis: Nuja. Puika prata kaut kur nopelnīt. Ar haltūrām, kā mēs to saucām. Es – mazāk, jo daudz laika veltīju pašizglītībai, man neatlika laika. Es, protams, negribēju to naudu ņemt, jo nebiju ņēmis to visu pārāk nopietni. Nē, nē, viņš iecirtās, un viss. Tad kādā trešā dienā satiekamies vienā bārā un atkal sākām spēlēt. Mārim bija līdzi viena smuka meita, iesākām spēlēt pie viņas. Un tai jaunāka māsa, arī kā traka uz spēlēšanu.

Es toreiz naivi domāju – mēģināšu muļķi spēlēt, lai Ārgalis vinnē, un tā es viņam atmaksāšu to naudu, viņam nezinot. Es taču nopietni nespēlēju toreiz uz naudu, bet viņš spēlēja. Bet kas tev deva – viņš tak nerēķinājās, viņš bija iegrimis ārkārtīgā azartā, pilnīgi nesakarīgs jau, un visu, ko es viņam viltīgi zaudēju, atkal man pazaudēja. Ja viens ir iekritis azartā, tad nevar likt viņam zaudēt, viņš vienalga gribēs spēlēt vēl. Es vēlāk vēl tur esmu bijis, tai mājā, pavisam citā sakarā. Vienai mācīju zīmēt, sagatavošanas kursiem.

Lejasmeijere: Kas tad tie bija par cilvēkiem?

Polis: Nu, nav svarīgi. Tāpēc es saku – šitie stukaču instrumenti ir pretīgi (atkal lūr uz diktofonu). Jūs jau nesaprotat, ka tas ir slimu cilvēku izgudrojums.

Lejasmeijere: Laikam nesaprotu gan, bet kas, jūsuprāt, mūsdienās varētu būt stukači?

Polis: Kā, jūs nezināt? Mākslas zinātnieki! Domājat, tagad izlūkdienesti neseko aktīvu sabiedrības locekļu psiholoģijai? Tad jau tie nav izlūkdienesti!

Lejasmeijere: Un viņiem ziņo mākslas zinātnieki? Ak, kāpēc gan mani neviens nevervē!

Polis: Nevienu jau nevervē, te jau viss paliek. Kur jūs šito liksiet?

Lejasmeijere: Šifrēšu vaļā, pierakstīšu un pārrakstīšu, līdz pēc kaut kā izskatās.

Polis: Bet citiem neļaujiet klausīties. Izdzēsiet! Tā ir noziedzīga rīcība, ko tagad pilnīgi legalizē. Mēs te divatā runājam, bet tas diezin kādās rokās var nonākt. Uzrakstiet un izdzēsiet!

Lejasmeijere: Skaidrs, bet kas notika tālāk tovakar?

Polis: Tas arī bija viss. Es izgāzos kārtējo reizi – te tev nu bija performanss. Bet bildes palika zaudētas, ap 24 zīmējumi, ko viņš man arī atdeva. Es gan teicu, ka nevajag, bet viņš tikai vienu – kāršu parādi jāatdod, kāršu parādi jāatdod... Tā nu tās bildītes nonāca pie manis.

Pagāja daudz gadu. Bija kāds 1981. gads apmēram. Mēs ar Purmali bijām dabūjuši dzīvoklīti ar darbnīcu Hruščova mājā Āgenskalnā. Tur Anda ar Ārgali vienreiz atnāk, papļāpājam, un Ārgalis lūdz, lai iedodu viņam tos paspēlētos darbus. Kādai izstādei vai fotografēt, vai ko. Pievāca visus tos darbus un pazuda. Pie manis viņi mierīgi būtu glabājušies. Es tikai savus darbus izpārdodu.

Lejasmeijere: Bet viens viņa darbs tomēr jums esot palicis?

Polis: Jā, tas pārvācoties bija kaut kur noklīdis un vēlāk tikai atradās. Tas bija televizors, kurš vemj ārā informāciju. Ja rīkosiet izstādi, zināsiet, ka pie manis, tikai viņu vajadzētu bišķiņ restaurēt. Interesants darbs, bet mazliet neprofesionāls.

Bet es savukārt Ārgalim uz kāzām uzdāvināju olas uz grāmatas par Venēciju lapas. Jēlas, tekošas. Nekad neesmu dzirdējis, ka kāds zinātu, kur viņš to gleznu licis. Man neērti prasīt.

Nu ko, izsūkšu vēl lēnā garā vienu kausu. Man jūs ļoti patīkat, es to vakar sapratu. Jūs ļoti nopietni to lietu darāt, bet jums mani bišķi jāpacieš. Un jāļauj lamāt to čekas instrumentu. Neņemiet to nopietni. Vienkārši sakrājas dzīves laikā tāda kā emocionāla nesaturība, caureja. Bet jūs gribējāt, lai runāju atklāti.

Lejasmeijere: Kā jums šķiet, Mati Miliusu būtu vērts uzmeklēt? Viņš varētu kaut ko atcerēties?

Polis: Noteikti! Iedošu jums viņa telefonu, atsaucieties droši uz mani, neatteiks neko.

Lejasmeijere: Viņš runā krieviski?

Polis: Nu jau runā, bet, kad viņš ieradās pie Ārgaļa, bija jautri. Sēžam Pumpurielas istabā uz dīvāna. Istaba bija pagara. Mati toreiz staigāja ar lielu portfeli. Pats liels, portfelis liels, pārsiets ar šlipsi vai ko tādu, lai nejūk vaļā. Mēs sēžam tātad uz viena dīvāna, bet otrā istabas galā – cits dīvāns, uz kura viņš nolicis portfeli. Viņš sāk teikt – ja hoču... drausmīgi tusnīdams, pietraušas un dodas pāri istabai, atver portfeli, izņem milzīgu bībeli, šķir, šķir, šķir drudžaini, aiztaisa vārdnīcu atkal ciet, aizsien ciet portfeli, atskrien atpakaļ un pasaka to vārdu, ko gribēja teikt. Un mēs ar Ārgali tikai sēžam un apjukuši skatāmies, kā tas atkārtojas pie katra nākamā teikuma. Viņš nezināja gandrīz neko, izņemot “ja hoču” un “nado”. Patiesībā “ja” viņš nemaz neteica, viņš teica tikai “hoču”. Bet tagad jau viņš runā ļoti labi, uztver jokus.

Jā, daudz darbu viņš tagad ir pārdevis, vienu manu darbu pat jaunajam muzejam tepat Rīgā. Es saku – bet Mati, tu jau esi spekulants, nevis kolekcionārs. Tad viņš man apsolīja 5%, jo Igaunijā par pārpārdotu darbu tik saņemot.

Lejasmeijere: Viņš jums samaksāja tos piecus procentus?

Polis: Viņš solīja, bet papriekš aizlienēja vēl 100 latus. Viņam nekad nav naudas. Es saku – bet Mati, tu tikko teici, ka pirms pusgada tu četrarpus tūkstošus esi saņēmis par to manu zīmējumu. Tas bija dubultportrets ar viņu. Uz to viņš sāk stāstīt, kā ar taksīti braukā no Tartu uz Viļņu, uz Tallinu, uz Rīgu un atpakaļ.

Lejasmeijere: Labi, bet sakiet, vai jūs atceraties 1975. gada vasaru, kad gan jūs, gan Ārgalis ciemojāties Mazirbē pie Grīnbergiem? Anda un Inta atceras, ka jūs ar Līgu tur bijāt.

Polis: Ak jā, bija tāda lieta, bet viss sākās agrāk. Atkal avantūra ar Ārgali. Es viņam saku – ko tu ņemies ar tiem kolhoziem? Izrādās, viņam tieši labs pasūtījums Rojā, un viņiem vajagot arī labu Ļeņinu direktora kabinetā. Bet es, jau pieradis, kā izgāžas Ārgaļa plāni, raugos uz to skeptiski un īsti neticu, ka viņš to pasūtījumu var dabūt. Tomēr, tā kā grabinājām ar Purmali tobrīd pēdējo naudu, aizbraucām arī.

Atceros, pusdienojām vasaras skolēnu ēdnīcā, ar Purmali pirkām putriņu un rupjmaizīti, jo desai vai gaļas gabalam naudas nesanāca. Bet Ārgalim bija līdzi suns, un es pēkšņi ievēroju, ka viņš liek sunim priekšā milzu alumīnija bļodu ar sardelēm! Kur tu dabūji desas? Vai tad tev ir nauda? Ai, viņš saka, es sarunāju priekš sunīša, viņiem tāpat paliek pāri, zvejnieku bērni tak izlutināti, neēdīs jau ēdnīcas sardeles. Es pagrābu nost no tā suņa un izriju pusi uzreiz. Ko jūs domājat – pusotru nedēļu augošs organisms nedabū gaļu! Tik ilgi mēs tur strādājām toreiz. Fui, cik riebīgi, viņš saka, es vispār gaļu neēdu! Tad viņš bija saslimis ar gaļas neēšanu.

Lejasmeijere: Ārgalis 1975. gadā neēda gaļu?

Polis: Jā, viņš man pat iedeva brošūru, kur bija aprakstīts, kā smirdot iekšas, ja ēd gaļu. Es viņam teicu, lai iedomājas, kā smird, ja kāpostus ēd. Īsi sakot – teātris, atkal performanss. Iedomājies to viņa tēlu! Un pie visa tā viņa milzīgā žurka, kura beigās saslima ar kaut kādu dzemdes vēzi un nācās viņu nošaut pēc vairākām operācijām, ēd desas! Es saku – sirreāli viss bija! Viņa izžļembāja mūsu segā caurumu! Tā mums ar Purmali bija vienīgā sega, plāna, bet smuka, uz kāzām dāvināta. Ar tādu caurumainu mēs arī turpmāk sedzāmies.

Tai Rojā gan viņam arī kaut kas nesanāca. Nē, bildes bija interesantas, pa visu sienu, ar gliemežvākiem un kaut kādiem tritoniem ne tritoniem. Bet vēlāk, kad braucu tur kaut kādās darīšanās un gribēju apskatīties, izrādījās, tām bildēm priekšā aizkars aizvilkts. Kādam tomēr kaut kas nebija paticis.

Lejasmeijere: Un kā tad jūsu Ļeņins?

Polis: Man to portretu tomēr pēc diviem mēnešiem pasūtīja, es viņu uzgleznoju, godīgi samaksāja 500 rubļu, par ko Mati Miliuss mani izlamāja: ja nu tu taisi šito draņķi, bija jāprasa četrreiz vairāk. Bet es nekad neesmu mācējis paprasīt naudu. Turklāt es viņu taisīju prieka pēc. Man bija ļoti laba Ļeņina fotogrāfija – galviņa, drusku no augšas, tāda dziļi domājoša. Es viņu kā filozofu uzgleznoju. Uz tāda zaļa fona, rakstāmgaldu tūka krāsā. Man pašam patika tas darbs. Nav ne jausmas, kur viņš tagad varētu būt.

Lejasmeijere: Bet Mazirbe?

Polis: Es jau jums stāstu visu ar tādu atkāpi, lai jūs apjaustu to Ārgaļa tēlu. To savdabīgo, neatkārtojamo raksturu un talantu, kas izriet no rakstura, nevis otrādi. Ja jau Ārgalis tāds nebūtu, tad nebūtu arī tādas mākslas. Nu lūk. Purmalei ir citādāk, man arī citādāk, bet tas nav svarīgi.

Tā nu braucām uz Mazirbi, tikai neprasi, kādā sakarā. Ā, māju pirkt! Mums gan nekad nebija naudas. Gandrīz nekad, teiksim tā, bet man mājas pirkšana bija sapnis jau kopš pirmā kursa. Gribēju māju, kura ir mana, kā uz vientuļas salas, lai visi liek man mieru.

Lejasmeijere: Pag, jūs domājat kopīgu māju ar Ārgali? Tādu kā komūnu?

Polis: Kas cits mums atlika. Mums taču nebija naudas, lai nopirktu atsevišķu māju, tāpēc domājām pirkt uz pusēm ar Ārgali. Cik tā māja toreiz maksāja, kādus 400 rubļus varbūt. Noskatītā māja bija ļoti laba, maziņa, aiz pirmās kāpas Mazirbē. Tagad viņas vairs nav. Kā vēlāk izrādījās, tas ir Ermanbrika radu īpašums. Māja bija ļoti labi saglabājusies, skaistā vietā. Toreiz jau tur nekāds ceļš arī nebija, toreiz tur bija zona. Nedrīkstēja pēc deviņiem iet peldēties un tamlīdzīgi.

Bet man to māju negribēja dot. Saimnieks grib pārdot, izpildkomiteja negrib ļaut, bet tā nav kolhoza zeme, tā ir valsts zeme. Un valstij parasti nekādu pretenziju nebija. Tāpēc izpildkomiteja uzmetās galīgi nelikumīgi, viņi domāja, ka mēs esam kaut kādi garmataini, šmucīgi narkomāni. Mēs tur gājām pa tām iestādēm, škandalējāmies, bet nekas nesanāca.

Pēc tam gan, apmēram pēc gada, tā izpildkomiteja atvainojās un mēģināja pielabināties, uzzinājuši, ka Polim sieva ir Purmale – cienījamās Dundagas mākslas skolotājas meita! Viņu mīlēja un godāja visā rajonā. Bet mums savukārt pa to laiku bija skaidrs, ka ar Ārgali vienu īpašumu dalīt nevar, jo tad tas tev nekad nepiederēs. Mēs te nopirkām Silarājos tādu būdiņu, kur tagad Purmale dzīvo pie manām lauku mājām.

Lejasmeijere: Bet kas tomēr notika tai vasarā Mazirbē?

Polis: Ā, nu jā. Tur tovasar filmēja trakais [Andris] Slapiņš, absolūts egocentriķis, pilnīgs talants! Vienīgais, ko man žēl, ka nošāva. Būtu [Juri] Podnieku nošāvuši, kurš pats to tik gribēja. Viņu gan tāpat novāca, tikai bez slavas un goda, iztaisot par nelaimes gadījumu. Slapiņš tieši gāja uz augšu tolaik, viņam ļoti interesanta domāšana parādījās, un viņš arī labi rakstīja. Es sapratu un ļoti cienīju viņa pieeju, ka viņš iedziļinājās visā, ko filmēja, gāja pie tiem šamaņiem, pildīja visus viņu rituālus un pilnīgi iedzīvojās tajā, ko filmēja. Es arī tagad savus portretējamos saucu par līdzautoriem, es esmu tikai ota. Viņš tolaik sāka Mazirbē filmēt savu diplomdarbu, nepateikšu tagad, kā to filmu sauca, to jūs varat noskaidrot. Un tur arī tas Grīnbergs uzradās.

Lejasmeijere: Kā tā – uzradās?

Polis: Tā vienkārši, pēkšņi, kā sēne izauga. Izrādījās, ka viņš tur strādā par kluba vadītāju. Pēc tam viņš vēl strādāja muļķo skolā, tā tautā Dundagā to sauca. Viņi gan nekādi īpašie muļķi nebija, nezin kāpēc toreiz bija tādas īpašas skolas, bet padomju laiks bija tāds jocīgs šai ziņā. Atceros, kaimiņiem meitai bija jāmācās speciālā skolā, jo viņa nevarēja trigonometriju iemācīties. Kaut kāds absurds tas bija, forša, gudra meitene viņa bija. Tad jau man arī debilo skolā būtu jāiet, jo es nekad nekādas trigonometrijas neesmu varējis apgūt. Es vienreiz viesojos tai Grīnberga skolā, un nekādu muļķu tur nebija.

Lejasmeijere: Labi, bet Slapiņš tur filmēja savu diplomdarbu, kā saprotu, kopā ar Andu un Laimu Žurginu?

Polis: Nu jā, un Slapiņš bija apsēdis Andri Grīnbergu. Grīnbergs man sūdzējās, ka Slapiņš viņam liekot pat maizītes smērēt brokastīs. Kino cilvēki bija tādi pavēloši, visiem bija jāklanās un jāiztop viņiem. Tā es ar viņu iepazinos. Ar Slapiņu. Labs draugs bija. Ir labi draugi, kurus satiek reizi 12 gados, bet viņu es satiku ik mēnesi divus nejauši, uz ielas. Īpaši to atceros tādēļ, ka parasti sniga, nežēlīgs aukstums vai lietus, bet viņš stāv vismaz pusstundu un stāsta par savu kārtējo projektu, pie viena visu laiku teikdams, ka viņam tūliņ jāskrien. Un es tikai stāvu tai sniegā, lietū un vējā un klausos. Un es jums pateikšu, ja tur ložu krusa birtu, tik un tā viņš stāvētu. Izcils viņš bija. Izcils.

Lejasmeijere: Bet vai jūs atceraties kaut ko no tās vasaras, kā Ārgalis ar Andu iepazinās?

Polis: Par to es neko nezinu. Man liekas, tad vēl nekas no tā nebija. Pēc tam mēs braucām pie Grīnbergiem, lai piedalītos izstādē. Pat plakātu taisīju, ko, protams, atkal noņēma. Bet tas atkal bija bez Ārgaļa. Toreiz ar Ārgali mēs tur nodzīvojām kādu nedēļu laikam, jo man bija tais mājas kārtošanas darīšanās jābraukā uz Talsiem un uz Kuldīgu. Ārgalis bija ģeniāls organizators, viņš prata nokārtot, ka citi visu izdara viņa vietā, tas ir, šai gadījumā es, kurš vispār neko neprot nokārtot. Tāpēc to māju tā arī nenopirkām. Un labi vien ir. Tagad tur plūst tūristu straumes, tieši pie promenādes uz jūru.

Lejasmeijere: Ā, bet tad jums nemaz nav atmiņu par to, kā Māris iepazinās ar Andu?

Polis: Nē taču. Es tur iepazinos ar Andu! Kaut gan... Kungs dievs, atceros tikai Andas arhitektu darbnīciņu Rīgā, tur, kur 13 krēsli tagad, pie Doma laukuma. Kaut kāds ūķītis nenormāls. Tur iepazinos ar Ansi Rūtentālu un visu to kompāniju. Es gan nevazājos ne pa kādām kompānijām, jo man nebija laika. Bija absolūti skaidrs mērķis, katra minūte bija jātaupa.

Lejasmeijere: Tātad jūs pazināt Andu, jau pirms viņi ar Māri apprecējās?

Polis: Jā, pirms, un Ārgalis palika nenormāli greizsirdīgs, jo man Anda patika.

Lejasmeijere: Un viņš to zināja.

Polis: Nu, tas taču bija redzams. Bet man viņa patika ne jau tādā pavedinošā nolūkā. Man vienkārši viņa patika. Ārkārtīgi jauks raksturs – tāda avantūristiska mazliet. Jā, laikam es jau biju precējies, citādi tā patikšana būtu citāda. Bet ko tad es varēju piedāvāt, man nekad nebija naudas, pat ko meitu uz kafejnīcu aizvest. Pat kefīram dažkārt pietrūka. Viņam gan vienmēr bija nauda. Gandrīz vienmēr.

Lejasmeijere: Ārgalis kefīru nedzēra?

Polis: Dzēra! Kefīrs ļoti labs dzēriens. Es, piemēram, vēl vakar dzēru, pirms mēs satikāmies. Jā, jāatzīst, toreiz tai Rojā un Mazirbē bija ļoti interesanti.

Lejasmeijere: Vienīgi žēl, ka nevarat, kā solījāt, izstāstīt, kā Ārgalis ar Andu iepazinās.

Polis: Nu gan jūs jocīgi runājat. Es taču visu laiku strādāju! Par strādāšanu es nez kāpēc saucu gleznošanu, studēšanu, un tam es veltīju visu laiku. Darīju visu, lai iegūtu kaut piecas minūtes vairāk laika. Nu, tāds es esmu, nav svarīgi. Nu, pa kuru laiku es ar to Ārgali būtu tik daudz pinies, ka zinātu, ar ko viņš kad iepazīstas.

Bez šaubām, es ļoti cienu to viņa īpatnējo spēju redzēt pilnu apjomu, varbūt tas tāpēc, ka viņam nebija krāsu redzes, nezinu, bet es vienmēr redzu tikai pusapjomus. Ir arī pilnīgi plakani redzoši mākslinieki. Piemēram, kvatročento gleznotāji ir pusapaļi, es tātad esmu vairāk kvatročento. Savukārt Ārgalis bija, lūk, šis Mikelandželo tips. Vēl viņam piemita ārkārtīga spēja iztēloties: piemēram, putniņš ar kājiņām, bet viņš uztaisa to putniņu ar lielām, bēdīgām cilvēciskām acīm un plikām kājiņām. Tiem zīmējumiem varēja noticēt, vienalga, kas arī tur bija uzzīmēts. Vairs neatceros, kas man teica, ka tas darbs, kas man ir, tas televizors, ka tas nav vairs nekur citur. Tas televizors, kam nāk vēmiens. Un tam es pilnīgi piekrītu, tāpēc man nav televizora.

Lejasmeijere: Sakiet, vai uz to jūsu lauku māju var arī ar autobusu aizbraukt?

Polis: Bet tais laukos jau nekā nav, tas darbs ir šeit Rīgā, mūsu darbnīcā, kur grūti kaut ko atrast.

Lejasmeijere: Tiešām, tiešām, to jūs teicāt gan. No pusglāzītes baltvīna jau vairs neko nesaprotu.

Polis: Nē, jūs vienkārši nokļūstat manas suģestējošās harismas iespaidā. Bija jau mums vēl izstāde kopā Tallinā – man, Purmalei un Ārgalim.

Lejasmeijere: Tallinā? Kurā gadā?

Polis: No sākuma viņai bija Tartu. Laikam kādā septiņdesmit ceturtajā. Aizmirsu, kur jau par to rakstīju, bet es sameklēšu, nevajag jau visu uzreiz jums zināt. Tā kā Ārgalis bija jau no akadēmijas aizgājis, pa ādu dabūju tikai es. Mati sataisīja toreiz to izstādi. Pēc tam smējos, ka vajadzēja neredzīgo biedrībā, pēc tam nebūtu nepatikšanu. Bet viņš uztaisīja kurlmēmo biedrībā.

Ar vārdu sakot, kamēr tā izstāde bija tur, neviens neko neteica. To izstādi brauca igauņi skatīties bariem. Neko tādu viņi nebija redzējuši. Tā toreiz sākās fotoreālisms Igaunijā un vispār Padomju Savienībā. Tad kaut kā tas samaisījās un iznāca, ka igauņi atklājuši fotoreālismu Padomju Savienībā. To es neakceptēju. Viņi, pirmkārt, neprot gleznot.

Lejasmeijere: Kā tā izstāde nokļuva Tallinā?

Polis: Īsti nezinu, studenti tos darbus bija aizstiepuši uz Tallinas institūtu, kur bija sākusies plašāka interese. Pēc mēneša mani izsauc rektors, tolaik par rektoru bija Iltners. Iltneru taču zināt? Visādā ziņā tai sarunā centos viņam iestāstīt, ka izstāde Tartu bija saskaņota un tur viss kārtībā, un par to, kas notiek Tallinā, es neesmu atbildīgs. Un Iltners beigās saka – jūs stipendiju saņemat? Jā. Tad viņš saka – zināt tādu sakāmvārdu: kā maizi ēd, tā dziesmu dzied? Nezinu, ko es tur atrūcu, un es jau vispār ļoti cienīju Iltneru.

Tad braucām ar Ārgali pakaļ izstādes darbiem uz Tallinu. Viņš stipri lēti bija sarunājis taksīti, neatceros, par cik, bet visādā ziņā lētāk, nekā ja es būtu runājis. Kaulēties viņš prata. Aizbraucām pakaļ darbiem, bija tikšanās ar studentiem, nolasīju nelielu lekciju par fotoreālismu. Viņi aizveda mūs uz krodziņu. Man pat toreiz bija nauda, sapelnīta pa vasaru. Atpakaļ braucām pa nakti un atkal – pateicoties Ārgalim. Nezinu, kā es citādi tos darbus dabūtu atpakaļ. Man daudz darbu pazuduši, jo neesmu zinājis, kā viņus atvest atpakaļ.

Lejasmeijere: Ārgalis septiņdesmitajos esot pa Rīgu staigājis basām kājām.

Polis: O, redz, kā! To es biju aizmirsis un iepriekš taisni domāju, ka vajag izstāstīt. Vienreiz man bija tas gods iet ar viņu kopā, jāsaka, ar šausmām, jo Rīgas ielas ir netīras, pretīgas, piespļaudītas ar visādu atbraukušu deģenerātu spļaudekļiem, bet ko tu teiksi Ārgalim. Gudrs cilvēks, kāds es biju vismaz šajā attieksmē, atturas ko tādu norādīt labam draugam. Viņš vienmēr darīja tā, kā uzskatīja par vajadzīgu. Starp citu, es tieši tāpat. Turklāt viņam bija tie pagraba dzīvoklīši. Viņam bija tāda, kā Purmale teiktu par mani, nepārtraukta paranoja, kad viena nomaina otru.

Lejasmeijere: Kāds sakars jūsu abu paranojai ar Ārgaļa pagraba dzīvoklīšiem?

Polis: Nu, piemēram, pēkšņi neēst gaļu. Staigāt basām kājām. Tāpat par tiem pagrabiem. Lai dabūtu īrēt tādu pagrabiņu, vajadzēja prast līferēt. Es tādu nekad nebūtu dabūjis. Bet pagrabos ir mitrs, un aukstais gaiss iet pa leju un iet pa grīdu, un Latvija jau tā nav nekāda ekvatora zona... Un pie tā visa viņš vēl likvidēja krēslus, gultas un pat ķeblīšus un atstāja sēdēšanai un gulēšanai tikai bišu spilvenus, tikai bišu spilvenus.

Lejasmeijere: Kāpēc?

Polis: Tāpēc, ka viņš bija kaut ko atkal salasījies. Tāpat viņam ar to Freidu aizgāja pa pieskari ar to visu pollucionismu un ejakulāciju. Bet interesanti, ka viņš bija ļoti pieklājīgs, nekad nelamājās. Bet par plikajām kājām un pagrabiem es sāku stāstīt, ka tas viņam beidzās ar šausmīgu deguna iekaisumu. Tās viņam bija lielas mocības. No caurvējiem un aukstām grīdām. Un vienlaikus ar plikajām kājām Ārgalis bija ļoti tīrīgs. Tīrīgs, estētisks un perfekts. Viņam vienmēr bija balts krekls. Tas bija viņa ideāls – lai vienmēr būtu balti krekli. Vēlāk arī bija. Viss balts, baltas bikses, balta žakete, spīdoša. Tāds viņš bija, klasisks sirreālists.

Bet tad viņš sasējās ar to trako Baltinavieti vai kā viņu sauca, un mūsu draudzība apsīka. Un vēl ar to komunistu Celmu. Tagad viņš atkal ir baigais nacionālists. Bet viņi tolaik sāka ņemties ar to komunistu Kluci, un to visu es vairs nevarēju ciest. Man vispār tā viņu grupa nepatika. Man nepatika viņu komunistiskie projekti, arī tā murgainā bāka. Kaut gan, ja paskatās, kas tagad sabūvēts, tad tas nemaz nebūtu tas sliktākais. Es ienīdu toreiz komunistus. Lāci ienīdu, es nevarēju viņu lasīt! Tagad man liekas, ka savos labākajos darbos viņš ir gandrīz ģeniāls. Es tak jums saku, es toreiz nebiju gudrs. Es biju pārņemts ar ideju kalpot savai tautai un pret visu citu biju galīgi neobjektīvs. Toreiz sakarā ar komunisma nīšanu man riebās arī tā Kluča bāka. Bet pašu Ārgali es ļoti cienīju.

Lejasmeijere: Bet jūs tomēr pašķīrāties?

Polis: Jā, man jau tik tie ideāli toreiz bija prātā. Kā lai pasaka... Es paskaidrošu. Mēs nācām vienreiz no akadēmijas ārā, viņš varbūt tur vairs nemācījās, bet vienalga tur visi satikās. Mēs ejam pa vārtiņiem ārā, un es kārtējo reizi par savām idejām... Prasu viņam – nu, ko tu gribētu, ja varētu tā brīvi? Ā, viņš saka, gribētu, lai man vienmēr būtu balti krekli, sterili balti krekli. Es apjuku. Man – balti krekli!? Priekš kam... Mēs sākām nesaprasties. Es, protams, cienīju viņa mākslu un viņš manējo, bet draudzība ir tāda lieta, ka tu saproties bez valodas. Šis brīdis ir zīmīgs.

Baltu kreklu... Kāda velna pēc tad dzīvot! Ar vienu vārdu sakot, mēs dzimstam, lai mirtu. Tāda tā burvība. Nav nekā skaistāka par tuvu nāvi, bet to jau jūs nesapratīsit.

Lejasmeijere: Par ko?

Polis: Par tuvu nāvi. Nekā nav skaistāka. Kad viss vienalga. Tā ir augstprātība, ka viņš iedomājas, ka var kaut ko iespaidot. Bet šo metiet ārā, tas neattiecas uz Ārgali. Es mēģinu uzburt, bet laikam man neiet ar to uzburšanu, – šo sirreālo, absolūti sevī centrēto, ja gribat, sauciet par ģēniju. Labi, es vēl padomāšu, kas būtu svarīgs par Ārgali. Mani jau viņš nekā nav nokaitinājis.

Varbūt tomēr atbrauciet pie manis uz laukiem. Man laukos ir ārkārtīgi garšīgs ūdens! Neviens minerālūdens nestāv klāt.

Šī intervija ar Miervaldi Poli notika 2013. gadā saistībā ar pagaidām neīstenotu grāmatas projektu par spilgto pagājušā gadsimta 80. gadu mākslinieku Māri Ārgali. Tas arī paskaidro, kāpēc sarunā ar pašvērtīgo Miervaldi Poli tik daudz runāts par Ārgali, nevis par viņa paša mākslu.