15. februāris

Aizlavījās Ņurbulis, “īso ļaužu” pantdaris. Nebiju, šķiet, viņu redzējis gadus desmit vai vairāk — tik ilgi dzīvo cilvēki! — , un kā neviens viņš bija kļuvis mazāks. Tagad — arvien mazāks. Īsajiem ļaužiem, tas ir, bērniem, tagad vairs nav sava īstenā galvas. Novecojot cilvēki iemācās kļūt arvien nemanāmāki, kamēr izzūd pavisam. Kā trakais Lenaus, kurš murmulēja: “Platons izdomāja muļķīgo mīlestību.” Un, izdzirdis kāda garāmgājēja piezīmi pie viņa mājas: “Šeit dzīvo lielais Lenaus,” asarām plūstot izčukstēja: “Lielais Lenaus tagad kļuvis pavisam maziņš.” Atkal ienāca prātā mongoļu vecmāmiņa ar skūto galvu — tas ar viņām notiek, kad viņas pārstāj gulēt ar vīriem —, vecā sieviete no saimnieces pārvēšas nemanāmībā, un viņas vieta jurtā arvien vairāk tuvojas durvīm.

25. februāris

Latviski nav vārda “умиление”. To es gribēju lietot, lai raksturotu attieksmi pret sabiedriskajā pirtī noklausītām “veču” sarunām. Kā lai izskaidro pateicības pilno bijību, ar kādu prātā iespiežas divas frāzes, tiesa gan, atkārtoju jau savā tulkojumā: “Ja upē ir bebri, aizmirsti par zivīm.” Un: “Zini, ar ko šī pirts ir labāka par somu? Šeit sievišķu nav.” Nav pat runa par kādu iedomātu tautas “gudrību”, vienkārši no citas pasaules noklausītai frāzei piemīt nejaušības enerģija, tā jau sākotnēji ir atbrīvota no manis, un es varu to lietot, pavisam nevietā kā kādu lietu ar nezināmu, noslēpumainu jēgu. Un baidos, ka manai sejai, izkāpjot pretī sērojošajai atraitnei, nebija pareizā izteiksme. Apmēram tā, šķiet, izsakās Badijs (?), kad lidmašīnā noklausījies aizmugurējos krēslos izteiktu sarunas frāzi: “Un iedomājies, no viņas jaunā, veselīgā ķermeņa izšļācās vesela pinte dzeltenu strutu!” Selindžers kaut kur izvazāts, nevaru pārbaudīt. Autobusā no Frankfurtes uz Strasbūru aiz muguras apsēžas kādi pieci gruzīni; galvenais runasvīrs tā dārdina, ka nav iespējams aizmigt. Brīnišķīgās, svešās gruzīnu valodas mūziku kā slepkavas nazis ik pa mirklim pārtrauc saprotamie, nožēlojamie: “koncepcija”, “diskusija”, “ratifikācija”… Lai kādu citētu, gruzīns vienubrīd pāriet uz krievu valodu. Ar gruzīnu akcentu.

Šodien aplūkoju Kaspara sarūpētās lepras slimnieku fotogrāfijas. Šķiet, ka pat vārds vien “lepra” izskatās čūlains vai kaut kāds tāds. Fotogrāfijas ir lieliskas, tajās ir trīsdesmito gadu fotomākslinieku vēriens, vienubrīd, kamēr vēl neieslēdzas “ētiskais imperatīvs”, fotogrāfiju ar māmuļu ar “lauvas galvu” sev nosaucu par skaistu. 43. lappuse.

26. februāris

Snieg.

27. februāris

Dzejnieks iesaka otram dzejniekam lietot pēc iespējas vairāk lietvārdu. Iespējams, lai reducētu savus piedomājumus un lai maksimāli ļautu runāt lietām pašām, lai iekļautos kataloga, uzskaitījuma intonācijā. Я список кораблей прочел до середины. Tajā it kā vēl ir saglabāts prieks, ar kādu varētu priecāties bērns, kuram izdevies izrunāt vārdu: re, kā iznāca! Vienlaikus tā ir sapratne, ka nevārdiskais vienalga ir nodots, izrunāts — aiz grēcīgā prieka runāt. Kādu vakaru, klausoties Ilmāra piedāvāto Krēmera disku, pilnīgi satrūkstos, vijoles stiepšanās un kādas japānietes strinkšķināšanas vidū pēkšņi izdzirdot Гомер. Бессонница. Тугие паруса. Pie tam ar ebrejiem raksturīgo “r” skaņas vaļāšanu. Taču var jau saprast. Iespējams, ka šīs rindiņas ir vienas no maģiskākajām, ja vispār taisa muti vaļā. Blakus: “Ночь. Фонарь. Аптека.” Un citām skaistām matemātiskām formulām.