[caption id="attachment_6495" align="alignnone" width="1140"] (Foto - Ingus Druva)[/caption] 1. februāris.Tumšā septiņdesmito gadu nogales vakarā reiz piedzīvoju divu ģēniju divkauju; ja to spēlētu teātrī, varētu vienu ietērpt baltā, otru melnā, derētu arī lāča ausis un Vāczemes bruņas; klātesošie, juzdamies neērti, tvērās pie glāzēm; uz beigām gan es pati laimdotiski iesteidzos blakus istabā un zīdīju bērnu, jo mani nervi cīņas spriedzi neturēja, taču abi pretinieki viesistabā pie araukārijas tvērienu neatlaida un tā arī iegāzās no kraujas Daugavā. Abi bija bruņoti ar lielu izmisumu, viens bija ja ne dzejnieks, tad desās – viņu glāba ideāls iekšējs ritms un pilnīgs ārējs kurlums, it kā lācis būtu uzkāpis uz auss un viņš nedzirdētu, kas apkārt notiek, imūns pret ņirgāšanos, nesatricināms savā Tālavas aptaurētībā; otrs – ilgi gaidījis uzvilkts spridzeklis, īsts velns, labi audzināts izsmiekla virtuozs, ātrās reaģēšanas vienība, jūtīgs pret mazāko niansi, asprātīgs dzīves režisors. Nezinu, kas uzvarēja, katrā ziņā – neviens nepadevās; toreiz šķita, ka dzejnieka uzvarai ar to pietiek, kā Latvijai pietika ar neizšķirto uzvaru futbola spēlē pret Vāciju, jo zem režisora ironijas zalvēm neviens mūris nevarēja nesabrukt, bet viņam tas kaut kādā dīvainā kārtā bija vienalga. Un, ja tajā vakarā varētu atgriezties, es laikam mestu pieklājību pie malas līdz ar slapjajiem autiņiem, lēkātu ap kaušļiem, kūdītu abus, spiegtu un lektu atvarā. Man nav žēl, ka dzīve paiet, tāda tā morāle, tāds tas sveiciens dzīvajiem draugiem un tāds tas in memoriam. 5. februāris. Putenis nes pa ielu sniegbaltītes baltos kažociņos un optimistisku stāstu par gleznotāju, kurai izoperēja labo aci un labo roku. Tad viņa paskatījās spogulī un sāka smieties, jo atcerējās, ka nesen teikusi pārdevējai veikalā: nē, to krēmu, kas pret grumbām, man nevajag, grumbu man nav. Bet tavās bildēs taču vienmēr ir dūmaka, it kā tu visu redzētu aizmiglotu, kā tad tu tagad gleznosi, es jautāju. Man jau vēl paliek kreisā acs, viņa atbildēja. 11. februāris. Atkal par spoguļiem un smiešanos. Man nekad nebija ienācis prātā, ka Baltijas ceļš bija cilvēku ķēde, kas stiepās “no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai”, kā raksta Modris Ekšteins. Tas ir kā pirmoreiz ieraudzīt spoguļattēlu, tīra pārsteiguma esence, un pēc tam sāk likties ļoti smieklīgi, ka pasaule nav tieši tāda, kādu es to iedomājos – man šī ķēde stiepās no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai. Smieklīgi, jā, bet tā nu tas ir, ka vairums cilvēku lasa no labās uz kreiso un no augšas uz apakšu – man paskaidroja I.. Nu ja, ka no kreisās uz labo, – nu tieši tāpēc! Beidzot man ir skaidrība par savu orientāciju pasaulē vai vismaz kartē: ar muguru pret Krieviju, ar skatu uz Rietumiem, Viļņa pa kreisi, Tallina pa labi. Tieši pretēji, nekā Ekšteinam. Cilvēki brauc uz jūru, apsēžas kāpās un skatās jūrā. Es tagad mēģinu sevi pagriezt otrādi, lai paskatītos uz austrumiem no rietumu puses, taču man universitātē nemācīja vārdu “pozicionēties” un, grozies kā gribi, tu paliec tas, kas esi. Ietin to zīdā vai tvīdā, Sorbonnā vai Oksfordā. Viļņa vienmēr visur sanāk pa priekšu. Atgriežoties no kaut kurienes cauri Polijai, tiklīdz ir šķērsota Nareva, es uzreiz jau esmu mājās, man to paziņo ainava un kaut kāda neesošu baltu melanholija, baltu bulta, iestrēgusi starp ribām. Vai ieniezas neesoša kāja. Gribētos pateikt – izlasīta melanholija, izlasīta bulta, izlasīta kāja, lai neizklausītos tik antiintelektuāli, bet nav tādas grāmatas. Auksts vējš nobrauc pa pliku ādu, tā arī visa vēsture. Protams, es esmu īsta Visuma pilsone – mana māja atrodas tieši zem Piena ceļa. Redzesloks – tas ir tā: ziemā saule lēc, lūk tur, laikam sanāk no Rāznas puses, bet vasarā – tuuur, pavisam no Gaiziņkalna. 16. februāris. Nesen atkal nodega viens debesskrāpis, kuram pietika ar dzirkstelīti no vada, gluži kā kādai vecai koka mājiņai. Žēl debesskrāpīša.