[caption id="attachment_8259" align="aligncenter" width="212"] Endrū Vaiets. Ugunskurs.
20. gs. 80. gadu vidus[/caption]

Dūmi

Starp Endrū Vaieta gleznām ir vairākas ar Helgu vēlā rudenī vai agrā pavasarī. Helga bija Vaieta draudzene, kura dzīvoja netālu un kuru Vaiets bieži gleznoja, arī kailu. Helga zaļā brezenta apmetnī, atspiedusi galvu pret koku. Dūmi ceļas augšup no neliela ugunskura, kurā deg pērnās lapas un zari. Menas ainava šķiet tik pazīstama, it kā es pats uz to skatītos. Izmantojot metaforu, tā ir manas apziņas ainava – tajā nozīmē, ka es to spēju novērot, pārvēršot sajūtas tēlos. Svarīgākais ainavā ir sastingušie zari un dūmi. Dūmi atbilst tai niecīgajai gribas kustībai, lai ieraudzītu letarģisko domu stāvokli. Šajās dienās no Annas celtā sniegavīra palikusi tikai dūres lieluma sniega pika un burkāns. Mazo putnu nepārtrauktā laidelēšanās un drebelēšanās liekas smieklīga: tomēr tā vienalga ir kaut kas labāks nekā zaru stingums. Šajā pārejas stāvoklī lasīšana kļūst par varonīgu piepūli; acis aizķeras pie teikuma, kurš pēc kaut kā izskatās, bet es vēl nezinu, pēc kā. “Jau minētajā drauga jaunākā brāļa piemiņas dievkalpojumā es uzzināju, ka viņa tēvs uzrakstījis dzejoli, kurā apraud dēlu ar šādu aizkustinošu rindu: “...brīnišķā vasara, kad neviens mūsu ģimenē nenomira,”” raksta Džeimss Vuds savā ņujorkera esejā ar atbruņojoši naivo nosaukumu “Kāpēc?” (tulkota šajā RL numurā). Lasu: “...nāve bija vienīgais būtiskais un varonīgais fakts šajā īsajā mūžā, viss pārējais – tikai parasta priecīga ikdienība, kam aprises piešķīra runātāju stāstījums.” Apbrīnojami, kā tāds smalks cilvēks var ierasti nepamanīt, ka “parastā priecīgā ikdienība” ir pilnīgi neparasts mehānisms, kas izdomāts, lai darbinātu cilvēku – kā tādu drebelīgu putniņu. Tiesa, kad šo kustēšanos aptur stāsts, kuru ievieš doma par nāvi, tad gan rodas Vuda jautājums un bezjēdzīguma izraisīts nespēks. Pareizāk sakot, otrādi: nespēka izraisīts bezjēdzīgums. Blakus Vudam es novietotu astoņdesmit sešus gadus veco ungāru ekonomistu Jānošu Kornai (intervija un stāsts šajā RL numurā) ar viņa brīnišķīgo intonāciju, stāstot par savu attieksmi pret Marksu. “Ikviena cilvēka dzīve ir unikāla un atšķirīga. Bet es gribētu teikt, ka mans personiskais stāsts ir daudzējādā ziņā tipisks.” Vēl vairāk mani satriec viņa atzīšanās, ka Marksu viņš esot iemīlējis viņa domu kārtības dēļ; Kornai nevarot ciest “netīrību un avantūrismu”. Lasu: “Vēl pirms brīža situācija pilsētā tika raksturota kā mierīga.” Labi apzinoties, ka jebkura mana ikdienas kustība paliks ārpus nāves pabeigtā stāsta, es paņemu grābekli un aizeju līdz ugunskuram sakopt pērnās lapas un zarus; tā ir tāda ikdienišķa apsēstība – vajag, lai aiz manis paliktu kārtība.