Šodien, piektajā Krievijas iebrukuma dienā Ukrainā, man acu priekšā ir ziņu virsraksts “Zelenskis: nākamās 24 stundas Ukrainai būs izšķirošas”. Tā nav nekāda uzmundrinošā ziņa, taču labu ziņu nav. Kā reiz, diezgan apcerīgi, Rīgas Laikā rakstīja Ilmārs Šlāpins, jebkura ziņa ir ziņa par nāvi. Ziņas no Ukrainas paralizē gribu, bailes kā Fasbindera filmā “saēd dvēseli”, un iepriekš baisā lieta, no kā baidīties, bija diezgan plūstoša vai grūti nosakāma (pārdomās reducēdamās līdz bailēm no nāves), turpretī tagad tā pārliecinoši iemiesojusies Putinā līdz ar visu viņa kara mašīnu. Taču ir vismaz divi apstākļi, kas mazina šo antropomorfizēto baiļu spēku. Viens ir tas, ka Putins ir tik pretīgs, tīri estētiski. Un otrs ir tas, ka, par spīti naidam un pretīgumam, par viņu smejas, turklāt iemesls tam atkal var būt ziņa. Piemēram, tāda, kas publicēta aizvakar: “2022. gada 8. martā Valsts Kremļa pilī notiks izrāde “Gulbju ezers”. Zem mākslinieka Staņislava Benediktova pasakainajām, gigantiskajām, maigajām dekorācijām pa skatuvi sinhroni peld graciozās balerīnas, novedot skatītājus savdabīga hipnotiskā transa stāvoklī.” Lieki teikt, kā par Kremļa sapņotājiem savdabīgajā hipnotiskā transa stāvoklī ņirgājas ziņas komentētāji. Gandrīz vai kā no Šveika izkāpusi šķiet ziņa: “Ļvivas alus rūpnīca Правда pārprofilējas uz Molotova kokteiļu ražošanu.” Lieliski, turklāt es tur esmu bijis, un “pravdas” vārda locīšana nav tikai spēle ar patiesību, bet arī komunistiskās avīzes Правда izsmiešana. Jāpiebilst, ka šis otrais apstāklis arī mazina manas emocionālās iesaistītības pakāpi, ļaujot pievērst uzmanību pašam šim apstāklim, ka es nespēju domāt, kad baidos, kad ienīstu. Bailes vienmēr vērstas uz nākotni, tagadni atstājot spēcīgu afektu varā, un patlaban spēcīgākie afekti ir šausmas un naids.
Klausoties un lasot ukraiņu puses komentārus, es pirmo reizi noticu, ka lamu vārdi patiešām ir saistīti ar nolādēšanu, un, pat ja tiem nav maģiska iespaida uz Putinu (lai gan pastāv tautas versija, ka Ņemcovu nogalināja, atriebjoties par to, ka viņš bija Putinu nosaucis par galvu saspiedušu (ёбнутый), bet uzbrukums veselai valstij, Ukrainai, – atbilde par īso un ietilpīgo “huilo”), reizēm šāda nolādēšana var kļūt vēsturiska, kā tas noticis ar slaveno Zaporižjas kozaku vēstuli turku sultānam: “Bābeles tu ķēkša, Maķedonijas ratupakaļa, Jeruzālemes pūslis, Aleksandrijas kazujāklis, Lielās un Mazās Ēģiptes cūkužāklis, armēņu grāpslis, tatāru ūksts, Kameņecas bende, vispasaules un apakšsaules āmeklis, paša nelabā dirsas kverplis, mūsējā pimpja līksts...” Kozaku vēstuli publicējam nākamajā lappusē, pievienojoties tam lamu mākonim, kurš virzās uz Kremli.
Manā mīļākajā teātrī Около дома Станиславского Maskavā ir lieliskā Jurija Pogrebņičko izrāde “Magadana”, un tajā viena no iespaidīgākajām vietām ir stāstiņš par to, kā viens karakuģis draud otram ar savu militāro jaudu un pieprasa aizvākties no kursa, bet “otrs kuģis” galu galā atbild: “Dariet, ko gribat, es esmu bāka.” Izrādē šis jaukais joks ir gandrīz vai iespaidīgākais brīdis, un izrādās, ka pati anekdote bija populāra internetā ap 1995. gadu, kad it kā esot bijusi tāda saruna starp amerikāņu bruņukuģi un kanādiešu bāku. Kā izrādās, šis urbānais mīts cēlies no joka, kurš pirmo reizi, iespējams, bija publicēts kanādiešu presē jau 1931. gadā. (Kapteinis: “Kurp jūs virzāties, mirgojošais kuģi?” Atbilde: “Es neesmu mirgojošais kuģis, es esmu bāka.”) 24. februārī joks ieguva savu augstāko skanējumu Čūsku salā Melnajā jūrā, sarunā starp krievu kreiseri un ukraiņu robežsargiem. Tā es dzirdēju:
– Es esmu krievu karakuģis. Piedāvāju jums nolikt ieročus un padoties, lai izvairītos no asinsizliešanas un neattaisnotiem upuriem. Pretējā gadījumā tiks izdarīts lielgabalu trieciens.
– Krievu karakuģi, ej dirst!
Tāds arī ir mans pašreizējais apziņas stāvoklis: “Русский военный корабль, иди нахуй!”
