Mēs visi esam Dostojevska personāži

Par Krievijas Tautas mākslinieku, Nāciju teātra māksliniecisko vadītāju aktieri Jevgeņiju Mironovu (1966) Alvis Hermanis saka, ka viņa spēlē nav pilnīgi nevienas tukšas vietas, un par to var pārliecināties gan tie, kas redzējuši Mironovu Hermaņa “Šukšina stāstos” (prēmija Zelta maska par labāko vīriešu lomu 2010. gadā), gan tie, kas viņu redzējuši, piemēram, kņaza Miškina lomā krievu televīzijas filmā “Idiots” (2003, prēmijas Tefi, Zelta ērglis, Zelta nimfa, Aleksandra Solžeņicina prēmija – par labāko vīriešu lomu). Maijā Krievijas televīzija demonstrēja Vladimira Hotinenko 8 sēriju televīzijas filmu “Dostojevskis” ar Jevgeņiju Mironovu Dostojevska lomā, kas vēlreiz apliecināja, ka viņš patlaban ir viens no labākajiem Krievijas aktieriem.

Rīgas Laiks: Ja pianistam galvenais, kas jāsaudzē, ir rokas, kas ir galvenais aktierim?

Jevgeņijs Mironovs: Acis – dvēseles spogulis. Domāju, ka acis. Ja tu neesi saskaņā ar sevi, ja ir kaut kāda disharmonija, tad diez vai tu vari kļūt par labu instrumentu, lai iemiesotu autora, režisora ideju. Aktierim jābūt, kā Solžeņicins teica, “pārvadam”. Tādēļ te iekšējais stāvoklis ir ļoti svarīgs.

RL: Sakiet, ko jūs darāt, lai saglabātu šādu iekšējo stāvokli?

Mironovs: Neko sevišķu. Vienkārši cenšos dzīvot kaut kā tā – godīgi. Ne vienmēr izdodas... Ja runājam par fizisko stāvokli, man ir izrādes, kuras mani piespiež būt formā.

RL: Kad jūs sākāt vadīt Nāciju teātri, jūs atbalstīja Putins, jūs ar viņu tikāties...

Mironovs: Jā, jā, jā.

Krievijas Federācijas prezidents Dmitrijs Medvedevs Kremlī pasniedz Valsts prēmiju Jevģenijam Mironovam, 2011. gada 12. jūnijs (Foto: tassphoto)

RL: Proti, faktā, ka teātris tiek celts, ir liels varas ieguldījums.

Mironovs: Kad toreizējais kultūras ministrs lūdza mani vadīt teātri, man nebija ne mazākā priekšstata, ka tas nav teātris, bet tikai nosaukums. Tā ir satriecoša ēka, kurai ir 125 gadi, to uzbūvēja arhitekts Čičagovs, kādreiz tas bija slavenais Korša teātris. Taču ēkas iekšpusē nekā nebija, tā bija vēl astoņdesmitajos pamests būvlaukums. Es vērsos pie kultūras ministra, kaut kādās iestādēs, lūdzu, lai palīdz teātrim pabeigt rekonstrukciju. Mums ir programma, mums ir idejas, kādam jābūt teātrim nākotnē, taču man jāsaprot, kādas ir perspektīvas, tas ir, vai man ar to ir jānodarbojas, vai nav. Neviens man neko neatbildēja. Un es vienkārši izmantoju to, ka esmu Prezidenta kultūras padomes loceklis, jau astoņus gadus. Tā gan nav pati aktīvākā organizācija, tomēr es izlēmu iet – uz visu banku. Vai nu es pastāstīšu Putinam par teātra ideju un palūgušu palīdzēt pabeigt celtniecību, vai, ja tas neizdosies, man vienkārši jāiet prom. Tad mani vienkārši būs piekrāpuši. Pēc tikšanās ar Putinu pagāja laiks, tad viņš piezvanīja, pateica, ka ideja esot interesanta, un sākās šī projekta finansēšana.

RL: Vai jums nebija sajūta, ka tā ir vienošanās ar velnu?

Mironovs: Lūk, Čulpana Hamatova organizēja fondu “Uzdāvini dzīvību!”, lai palīdzētu slimiem bērniem. Es kopā ar Mariju Mironovu vadu fondu, kas palīdz vecajiem aktieriem. Un mūs reizēm apsūdz, ka mēs izmantojam kaut kādus instrumentus, lai izmantotu varu un sagādātu naudu. Es varu teikt: bērniem un večukiem ir pilnīgi vienalga, no kurienes nāk nauda šīm zālēm, kuru mūsu valstī nav, kuras vajag vest kaut kur no ārzemēm, vēl maksājot muitu. Vai, atgriežoties pie Nāciju teātra – no kurienes nauda, lai uzceltu teātri, kurā radīsies jaunas izrādes un savas ieceres varēs realizēt jaunie režisori. Es domāju, ka no Putina puses tā ir cēla rīcība. Principā tai vajadzētu būt valsts lietai, taču tā kā pie mums vienmēr ir tik daudz problēmu un nevienam nav daļas gar mākslu, vajag grūdienu no augšas. Tādēļ es esmu Putinam ļoti pateicīgs. Tas ir diezgan liels budžets, liela nauda. Viņš noticēja, ka jāpievērš uzmanība tieši jaunajiem, jo jāaudzina nākošie teātra vadītāji, patlaban viņus vienkārši nav no kurienes ņemt. Un, kas attiecas uz vienošanos ar velnu, es, godīgi sakot, ne vien tā neuzskatu, bet domāju, ka ir tieši otrādi. Katram cilvēkam tiks ieskaitīts par katru viņa darbu – gan par labu, gan par sliktu. Esmu pārliecināts, ka tādi darbi kā palīdzība fondam “Uzdāvini dzīvību!” vai teātra celtniecība tiks pieskaitīti pie taisniem darbiem.

RL: Jūs spēlējāt Ivanu Karamazovu, bet teicāt, ka jūsu iekšējai konstitūcijai tuvāks ir Aļoša. Ir zināms, ka romāna piezīmēs Dostojevskis iztēlojās Aļošu kā tādu “krievu revolūcijas idiotu”. Vai jūs jūtaties opozīcijā varai, vēl jo vairāk tādēļ, ka Krievijā ir, pret ko būt opozīcijā?

Mironovs: Es jums godīgi teikšu, mums ir īpaša valsts, tā ir dīvaini iekārtota. Kāda Berlīnes teātra mākslinieciskajam vadītājam nevarētu ienākt prātā iet uz Vācijas prezidenta kultūras padomi, lai kaut ko tur lūgtu. Tur ir atstrādāta sistēma, saskaņā ar kuru tiek finansēts teātris, no pilsētas budžeta vai vēl no kaut kurienes. Un ja finansēšana tiek apcirpta, viņi iziet ielās, streiko, raksta avīzēs, sabiedrība sakustas. Pie mums visi ceļi ved uz varu. Vara kontrolē visu. Lūk, tāda valsts. Bet es gribu strādāt, es mīlu savu valsti, un kādēļ lai es neko nedarītu vai būtu opozīcijā, vai vispār aizbrauktu prom no savas valsts? Es daru, ko varu un kas ir manos spēkos. Tādēļ es nevaru teikt, ka es draudzējos, taču es kontaktējos ar varas pārstāvjiem, un mēs kopā darām valstij derīgas lietas. Piemēram, ar prezidenta administrācijas atbalstu mēs rīkojam mūsdienu mākslas festivālu “Teritorija”, festivālu-skolu, jaunatnei. Pēc pirmā festivāla mūs apspļaudīja, nolīdzināja līdz ar zemi, visur rakstīja, ka mēs esam atveduši pornogrāfiju, ka tā ir izvirtības kultivēšana, ka tas esot pret kaut kādiem krievu garīguma avotiem, bet mēs bijām atveduši labākos eksperimentālos darbus – Romeo Kastelluči, ungāru teātri Krétakör, slaveno Ņujorkas The Wooster Group. Es uzskatu, ja tu kaut ko vari labu darīt, tad dari. Ja nevari vai gribi karot, tad tā ir tava personiskā lieta. Savu dzīvi un veselību tērēt cīņai, tam, ko es ne sevišķi saprotu, es negribu un netaisos. Ja vien kaut kas spēcīgi man neiedos pa galvu, kad man jau nu pavisam slikti paliks par valsti, nu tad es iziešu mītiņā kopā ar visiem. Starp citu, nesen Maskavā bija mītiņš pret fašismu un ksenofobiju, bet es vienkārši nepaspēju, biju prom, taču iekšēji biju gatavs iet. Bet tā – es nodarbojos ar to, ar ko es nodarbojos. Es neuzskatu, ka tas būtu konformisms. Tas ir saprātīgs kompromiss.

RL: Tad – kur jūs redzat savu līdzību Aļošam Karamazovam?

Mironovs: Es domāju, ka tagad šīs līdzības ir arvien mazāk, jo viņa atvērtība pasaulei un tas, ka viņš uztver šo pasauli tādu, kāda tā ir, – tas tomēr attiecas uz noteiktu vecumu. Vai nu arī tas ir tāds cilvēks – ne no šīs pasaules. Es nezinu, par ko Aļoša būtu kļuvis vēlāk. Man gribētos spēlēt pretrunīgākas lomas, bet Aļoša man bija pārāk vienkāršs savā pašaizliedzīgajā mīlestībā uz apkārtējo pasauli, brāļiem, gatavībā upurēties, briesmīgajā mīlestībā uz Zosimu un vilšanās sajūtā viņā, varbūt arī ne pašā ticībā, bet visā tajā stāstā ar Zosimu. Man gribējās spēlēt Ivanu. Taču manu atvērtību bieži izmanto gan teātrī, gan kino. Bet Ivanam vajadzīgi citi izteiksmes līdzekļi. Tas ne gluži esmu es, un man būtu interesanti nospēlēt tādu cilvēku. Man, piemēram, ir grūti noslēpt emocijas. Bet Ivans ir cilvēks-futrālis. Viņš var būt nekustīgs, domīgs, bet viņam iekšā plosās gluži vai atomsprādziens. Lūk, tas man ir interesanti.

RL: Alvis Hermanis saka, ka Šukšins – tas ir krievu zīmols. Lūk, ja Šukšinam blakus novietotu Dostojevski, kurš no šiem diviem zīmoliem jums būtu tuvāks?

Mironovs: Man pēc dabas, protams, tuvāks ir Fjodors Mihailovičs, jo viņš nokļūst līdz pašai būtībai. Viņš kā ar kausu izkasa visu līdz pašai kuņģa apakšai, izkasa visu, kas ir cilvēkā. To, ko mēs reizēm negribam zināt un saskatīt. Visi viņa personāži – tas ir viņš pats. Viņš sevī ir nonācis līdz galējībai. Un man ir tāda nosliece. Tas varbūt nav sevišķi labi dzīvei, bet profesijai tas ir labi. Dzīvei tomēr labāks ir Šukšins. Jo tā vienkāršība, tāda mūžīga vienkāršība, tur nav rakņāšanās sevī – tādas kā Dostojevskim, un nav tādēļ, ka ir ļoti cieša saikne ar dabu, svarīgas attiecības ģimenē. Šukšins zemāk par noteiktu līmeni nenolaižas, un paldies Dievam. Dostojevskis rok iekšpusē, bet Šukšins iet tālu plašumā, stepē...

RL: Vai jūs ticat tam, ka cilvēkā ir “dostojevskiski” dziļumi? Man liekas, ka viņš šos dziļumus ir izdomājis.

Mironovs: Jā, viņam to pārmeta arī laikabiedri.

RL: Bet jūs sakāt, ka Dostojevskis pats bija paraugs saviem varoņiem.

Mironovs: Jā, un tas nozīmē, ka viņš šo eksperimentu izmēģināja uz sevi pirmais.

RL: Kādu eksperimentu?

Mironovs: Izziņas eksperimentu. Totālu cilvēka rentgenu. Viņam pārmeta tāpat, kā jūs tagad runājat, ka tas viss ir izdomāts, ka tā, godīgi sakot, ir fantāzija, ka viņš ir izdomātājs. Ziniet, pēdējā laikā es pats bieži jūtos kā Raskoļņikovs. Man ļoti gribas sašķaidīt galavaskausu...

RL: Kam?

Mironovs: Ir daudz cilvēku, kas dara sliktu. Pašreiz man notiek teātra celtniecība, un, lūk, kāda ierēdņa kabinetā es ieeju kā Mironovs, bet iznāku no turienes jau kā Raskoļņikovs. Vienkārši es aizmirstu, ka man nav līdzi priekšmeta, ar kuru es varētu sašķaidīt galvas šiem negodīgajiem un nekaunīgajiem ļaudīm. Bet, manuprāt, ja Dostojevskis būtu bijis fantasts, kā jums šķiet, tad viņš pēc tik ilga laika nebūtu tik pieprasīts, nebūtu tik neticama slavenība.

RL: Tas gan vēl nav pierādījums. Manuprāt, fantastiku var tāpat mīlēt kā kaut ko reālu. Cilvēkiem patīk par sevi domāt, ka viņi ir tik dziļi kā Dostojevskim.

Mironovs: Nezinu. Neesmu pārliecināts. “Idiotu” pirka ļoti labi, jo tas bija uzrakstīts kā detektīvs, taču Dostojevskim pārmeta fantazēšanu, sakot, ka tāds Miškins nevarot būt. Bet es viņu spēlēju kā cilvēku. Taču cilvēks ar tādām spējām patiešām nevar būt. Bet tieši ar Miškina starpniecību izpaužas viss pārējais. Viņš ir kā lakmusa papīrītis, un noskaidrojas it nepavisam ne fantastiskas, bet pilnīgi reālas lietas. Piemēram, nodevība. Un Dostojevskis pret šīm zemiskajām īpašībām izturas ar mīlestību. Pareizāk sakot, ne ar mīlestību, bet sapratni. Ar cilvēciskām sāpēm un sapratni kā cits mans personāžs, Kamī Kaligula. Viņš saka, ka atzīst vienīgo dievu – nelietīgu un bailīgu kā cilvēka sirds. Tas taču ir acīmredzams tilts uz Fjodoru Mihailoviču, Kaligula to saka ar mīlestību, jo šie cilvēki, kas tagad ir spējīgi uz nelietībām un nodevību, pēc minūtes jau būs spējīgi uz kaut kādu neprātīgu rīcību un būs gatavi mirt par bērniņu. Es to zinu, un tā nav nekāda fantastika.

RL: Bet kas tad tā ir par īpašību Miškinam, kas viņam ļauj izpausties kā rentgenam attiecībā pret pārējiem?

Mironovs: Absolūtā patiesības izjūta. Pastāv taču kaut kāda absolūta patiesība. Miškinam, manuprāt, ir divdesmit trīs gadi, bet slimoja viņš divdesmit gadus. Tātad, viņam praktiski ir trīs gadi. Trijos gados mans māsasdēls jau sāk pielietot visādas viltības, viņš jau ir cilvēciska būtne, viņam jau ir kaut kādi instinkti, viņš izmanto viltību, lai dabūtu konfekti, un tas ir vesels process. Es gribu teikt, ka trīs gadi – tas jau ir daudz, lūk, tādai patiesībai. Miškins šādā nozīmē ir absolūts kosmonauts. Viņš neprot melot. Viņš uzvedas tā, ka ja ņemtu un nostādītu laukumā tūkstoš cilvēku, tad Miškinu varētu ieraudzīt jau pēc pāris sekundēm. Viņš uzvedīsies absolūti neadekvāti attiecībā pret šo dzīvi. Daudzos gadu simtos jau ir iegājies, ka mēs rīkojamies tā, kā sabiedrībā pieņemts. Miškins vispār nesaprot, kas tas ir. Viņš uzvedas kā dzīvnieks vai kā kosmonauts, taču kādā brīdī viņš sāk saprast, ka stipri atšķiras un ka tas viņam ir neizdevīgi, jo viņš grib glābt Nastasju Fiļipovnu. Un viņš sāk izturēties kā cilvēks. Tur ir aina ar Ivolginu, ar maciņu, kad Miškins sāk mazliet melot, cenšas izturēties kā cilvēks. Un tas viņam, starp citu, neizdodas. Un vēl viena lieta – ļoti svarīga: viņu mīl sievietes. Visas ir kaislīgi iemīlējušās Miškinā. Viņš nav nekāds seksa simbols, vispār nav saprotams, kas viņš ir – vīrietis vai sieviete, kaut kas pa vidu. Starp citu, vienam japāņu režisoram Miškinu spēlēja sieviete, jo patiešām nevar saprast, kas tas ir – tāda trausla un dīvaina būtne. Mīlestība taču cilvēkā ir prasīga, bet viņš mīl nesavtīgi. Mīlestība ir egoistiska – es tevi mīlu, un tev arī mani jāmīl. Tā ir iekārtots. Bet Miškins mīl nesavtīgi. Un tas nogāž uz vietas. Tā nav iespējams dzīvot, ka tev neko nevajag pretī, tikai upurējoties mīlēt. Tikai upurējoties: es atdodu, un man pretī nekas nav vajadzīgs. Viņš cenšas aizbēgt, romāna vidū viņam ataust doma, ka viņš ies bojā, ka viņam jābrauc prom, un viņš jau dodas uz staciju, nopērk biļeti, iesēžas vilcienā – un atnāk atpakaļ. Viņš saprot, ka tā acīmredzot ir viņa misija.

RL: Bet vai jums nešķiet, ka cilvēki nav tādi paši par sevi, bet kļūst tādi, pateicoties Miškina neprātam? Proti, ka viņš iespaido situāciju – kā eksperimentētājs mūsdienu fizikā.

Mironovs: Ļoti iespējams. Tas ir interesanti. Taču svarīgi ir nevis tas, ka tāds, kāds viņš ir, Miškins var paātrināt notikumus. Tas neatceļ to, ka viņš ir ideāls. Es negribu teikt, ka tas ir Kristus, jo viņš nav. Dostojevskis rakstīja, ka viņš grib aprakstīt ideālu cilvēku, bet ka to ir ļoti grūti izdarīt. Godīgi sakot, viņam tas neizdevās. Lūk, Servantesam sanāca Dons Kihots, taču tas ir ar humoru, un tādēļ – vieglāk. Dostojevskim tas ir nopietni.

RL: Es pat pieņemu, ka ir cilvēki, kas ne paši par sevi ir tādi, bet kaut ko dara tādu, lai būtu kā Dostojevskim. Proti, Dostojevskis radīja pasauli, kurā tiek ievilkti cilvēki, kas paši netiecas pēc “dostojevščinas”.

Mironovs: Jūs domājat, ka tās meitenes, kas noglabā atkritumu tvertnēs savus jaundzimušos bērnus – un Maskavā tagad ir daudz tādu gadījumu –, ka viņas ir lasījušas Dostojevski, zina tādu Soņu Marmeladovu un tādēļ tā rīkojas? Nē, protams. Dostojevskis pēta cilvēka dabu. Un šī daba var sniegties tik tālu, ka šīs meitenes pilnīgi nesaprot, ko dara. Bērnam jau mēnesis, divi, tas ir, viņa to ir redzējusi, viņš tai ir uzsmaidījis, viņa barojusi to ar krūti, un viņa pilnīgi apzināti liek to grozā, aiznes uz lielveikalu, atstāj un aiziet. Jo viņa ir vēl jauna, viņai vēl gribas dzīvot. Tas ir tāds primitīvs piemērs. Taču godīgi sakot, tie ir Fjodora Mihailoviča personāži. Mēs visi, ieskaitot mūs abus, prezidentu, premjerministru, par kuru jūs runājāt, mēs visi esam viņa personāži. Visi! Nav atbilžu, nav recepšu. Viņš vienalga ir pētnieks. Dostojevskis nav fantazētājs. Ļoti bieži viņš avīzē lasīja par kaut kādiem gadījumiem un, balstoties uz tiem, sāka tos attīstīt. Un izdomāja finālu. Pēdējā laikā es ļoti daudz esmu nodarbojies ar Dostojevski, un man bija ļoti interesanti tikt skaidrībā ar viņu pašu, viņa rīcību, viņa kaislībām. Pēc tam tajā vai citā darbā es varēju viņu absolūti saskatīt. Tātad, tā nav fantāzija. Bet kaislības bija pilnīgi dabiskas, cilvēciskas: viņš savu ar diloni mirstošo sievu krāpa ar dāmu, kas viņam bija iepatikusies, dzīroja ar viņu, aizņēmās naudu laikā, kad mira viņa brālis, un viņš to zināja. Kas tas ir? Tas, protams, nav Kafka, tā nav “Pārvērtība”, taču no tās pašas operas. Fjodors Mihailovičs Dostojevskis, saprotot, ka viņš tobrīd rīkojas nekrietni, vēl vairāk spieda uz saviem slimīgajiem pedālīšiem, lai vēlāk tie kļūtu par viņa daiļrades priekšmetu.

RL: Manuprāt, jums varēja būt diezgan sarežģīti nospēlēt Dostojevski, galu galā viņš atstāj visai nepatīkamu iespaidu.

Mironovs: Ziniet, pēdējā filmēšanas dienā es neko nevarēju padarīt, es vienkārši raudāju kā bērnībā. Jo mana attieksme pret viņu bija kā pret bērnu. Nevis kā pret vīrieti, bārdainu, kas sēž uz postamenta, bet kā pret kādu bērnu, kurš apmaldījies, kurš arī bijis līdz galam godīgs. Tādēļ viņš arī man šķiet liels, jo, lai cik viņš arī nepatīkams un pretīgs būtu bijis, viņš tomēr sevi pazina, un viņš to neslēpa. Viņš par sevi visu zināja. Un mums filmā ir tāds pēdējais kadrs: viņš brauc uz Optinas Pustinas klosteri. Viņš gribēja uzrakstīt “Lielo grēcinieku”, tā sauktu lielo epopeju, un “Brāļi Karamazovi” tajā ietilptu kā neliela daļa. Taču viņš to nepaspēja. Un, lūk, viņš brauc uz Optinas Pustinu, ratos, cauri mežam. Un viņš runā ar Solovjovu, viņi brauc un ēd olu. Dostojevskis bija neprātīgi ticīgs cilvēks, viņš stundām varēja stāvēt baznīcā un lūgties. Bet rakstīja – ja viņam kāds teiktu, lūk, šeit ir patiesība, bet šeit – Jēzus, un ar ko tu iesi, viņš teica, ka ietu ar Jēzu. Tas ir, viņam cilvēciska rīcība bija svarīgāka par absolūto patiesību. Un, lūk, viņš sēž ratos un, skatoties uz olu, saka Solovjovam: “Bet varbūt mēs vispār esam vienkārši eksperiments. Kāds no augšas mūs te iemeta, pateica – vairojieties, lai paskatītos – vai no tā kaut kas izdosies vai neizdosies.” Proti, viņā visu laiku dzīvoja šaubu tārps. Viņš līdz pēdējam dzīves brīdim mocījās, un par to es viņu vēl vairāk cienu. Viņš bija pastāvīgos meklējumos, viņš jau bija kļuvis par domu valdnieku, bet vienalga – cieta. Un viņā ir arī kaut kādas bērna īpašības. Pēc slavenās Puškina runas viņš rakstīja savai sievai: “Tu nevari iedomāties, es tik labi uzstājos, ka Turgeņevs pat pēc tam negribēja vairs uzstāties.” Tādas bērnišķīgas, burvīgas iezīmes – es viņu ļoti iemīlēju. Taču, es vēlreiz saku, viņš līdz pēdējam bija meklējumos, un tas nozīmē, ka viņš bija godīgs. Viņā bija dzīvs Dievs, viņš vienmēr šaubījās, vienmēr visu pārbaudīja, bija godīgs līdz galam. Es saprotu, ka jums viņš tāds pretīgs arī paliks, taču...

RL: Viena no nepatīkamākajām iezīmēm man viņā šķiet priekšstats par krievu tautas īpašo lomu.

Mironovs: Jā. Un es varu jums teikt – es nepiekrītu. Lai man piedod Fjodors Mihailovičs, es viņam nepiekrītu attiecībā uz krievu tautas lomu. Kad es spēlēju Miškinu, man bija problēma. Vajadzēja filmēt to vietu, kur viņam ir slavenais monologs par katolicismu. Viss tas esot briesmīgi, un tikai pareizticībā esot patiesība... Es, jau iegrimis Miškina tēlā, nekādi nevarēju iztēloties, ka Miškins, kuru es jau pa daļai biju nospēlējis un kurš manā apziņa bija tāds pārskatāms personāžs, ka viņš pēkšņi tik aktīvi un stingri varētu uzstāties pret katoļu reliģiju. Godīgi sakot, es Fjodoram Mihailovičam nenoticēju. Es pat apspriedos ar Innu Čurikovu. Un galu galā es sapratu, ka man jāiet Servantesa ceļš. Un es to nospēlēju ar humoru. Ka, lūk, Miškinam ir tāds priekšstats par pasauli, ka viņa viedokli nevar ņemt par aksiomu, bet viņu uzskatīt par pravieti. Pravietiskas tieksmes, protams, ļoti spēcīgas bija arī pašā Fjodorā Mihailovičā. Viņam to ļoti gribējās, viņš stingri pastāvēja uz krievu tautas diženumu. Es tam nepiekrītu. Bet viņš uzskatīja, ka tikai pareizticībā arī tauta saglabājas. Bet varbūt, ka tā arī ir.

RL: Sakiet, vai tādēļ, ka viņš bija tik godīgs un pazina sevi, vai tādēļ arī jums, viņu spēlējot, ir tikpat labi sevi jāpazīst? Piemēram, bija rakstīts, ka Bādenē jūs esot sevī atklājis kaislību uz azarta spēlēm.

Mironovs: Muļķības. Es spēlēju ruleti tādēļ, ka man bija jāuzzina, kā to spēlē.

RL: Un tas nenozīmē, ka jūs esat azartisks?

Mironovs: Diemžēl nē. Jo, ja tā būtu, man tas ļoti būtu palīdzējis spēlējot Dostojevski. Man nācās izdomāt sevī kaut kādu azartu, kam ar ruleti nav nekāda sakara. Nu, es tur spēlēju, pat vinnēju kādus divsimt eiro, taču nekādu prieku no tā neizjutu. Taču tas nav svarīgi. Un jums ir taisnība, man vajadzēja atrast sevī tādu pret sevi līdz galam godīgu cilvēku. Nevaru teikt, ka tas man izdevās par visiem simt procentiem. Kaut kur es tomēr negāju līdz galam.

RL: Kā jūs to zināt?

Mironovs: Es to jutu. Reizēm es prasīju režisoram, brīnišķīgajam Volodjam Hotinenko, mēs tobrīd ar viņu bijām kā divi kopā sakausēti, kā viens vesels, – gribēju kaut ko precizēt Dostojevska attiecībās ar Apolināriju Suslovu. Neglīta cilvēka, jau padzīvojuša, kaislība uz jaunu, skaistu meiteni. Ap Dostojevski ir milzums leģendu, attiecībā uz kaut kādu viņa jaunības grēku, kuru pieminēja Turgeņevs, par kādu meiteni pirtī. Un man gribējās iegrimt visā tajā stāstā un saprast kaut ko viņa attiecībās ar Apolināriju Suslovu. Taču kaut kur es jutu, ka es negribu tajā atslēgas caurumā lūrēt. Nav svarīgi, vai tā ir patiesība vai nav, vienkārši nav interesanti.

RL: Kā tad tā pēkšņi? Ja jau gājāt, vajadzēja līdz galam.

Mironovs: Ja tā būtu mākslas filma, autorkino, es varētu atļauties. Taču tā ir televīzijas filma, astoņas sērijas, un es sapratu, ka man ir zināma atbildība – tāpat kā režisoram. Tas ir par Dostojevski, taču tā ir arī milzīga, daudzus miljonus liela auditorija, kas nav visam gatava, un tās priekšā nekādi varoņdarbi nav jāveic, šīs auditorijas priekšā tā vienkārši būtu muļķība. Ja tas būtu bijis autorkino, es ar prieku būtu gājis tajā virzienā un varbūt arī būtu ticis līdz apakšai.

RL: Sakiet, vai jūs pret sevi izturaties nopietni?

Mironovs: Pret sevi?

RL: Nu, Dostojevskis pret sevi izturējās ārkārtīgi nopietni.

Mironovs: Es – ne gluži tā, ka nopietni, bet kaut kā  – ar cieņu. Pret dzīvi. Tas nozīmē, ka es vienmēr izvēlos, un izvēlos pietiekami smagi, kur spert nākošo soli. Un ja es attiecos pret dzīvi nopietni, tas nozīmē, ka nopietni attiecos arī pret sevi. Ne tajā nozīmē, ka piešķiru kaut kādu lielu nozīmi savai personai. Varbūt tāda pārliecīga atbildība dzīvē man reizēm traucē. Taču es tā esmu ierīkots. Bet reizēm, kad mani nosauc tēvavārdā, es pēkšņi nodomāju: bet viņi taču nezina, ka līdz tēvavārdam es vēl nevelku.