Mirušo pilsēta dzīvajiem

Tā atrodas pie Ēģiptes vārtiem — pilsēta, kuras vārdu pietiek tikai pieminēt, lai ierosinātu cilvēku atmiņas. Aleksandrija.

Vai gan citādi kā vien ar Aleksandrijas leģendas spēku var izskaidrot to saviļņojumu, ko radīja 1995. gada 6. oktobrī izdarītais arheologa un Aleksandrijas pētījumu centra direktora Žana Īva Emperora atklājums? Divdesmit trīs gadsimtus pēc tam, kad Aleksandrs Lielais nodibināja šo pilsētu, no viļņiem parādījās statujas lauskas, kas attēloja vienu no pirmajiem Aleksandrijas valdniekiem Ptolemajiem, un reizē ar to arī pārliecība, ka Aleksandrijas līcī pie Kaitbē forta atrasta leģendārā bāka — septītais pasaules brīnums. Šodien Ptolemaja statuja un bāka, ko tā sargāja, atkal pieder pilsētas vēsturei. Bet par ko ir pārvērtušās tās pilis? Un teātri, tempļi, vingrotavas? Muzejs un tā slavenā bibliotēka? Nekropole — mirušo pilsēta? Un Aleksandra kaps?

Aleksandrija, otrā lielākā Ēģiptes pilsēta, demogrāfiskā spiediena rezultātā strauji paplašinās, bet antīkās pilsētas atliekas iet bojā celtniecības darbos. Savukārt XIX gadsimta fasādes, kas uzbūvētas uz antīkās pilsētas drupām, dod vietu trešā gadu tūkstoša megapolei. Lai samazinātu transporta kustību, kas paralizē daļu no pilsētas, valde pieņēmusi lēmumu uzbūvēt tiltu, kas savienos ostu ar automaģistrāli, kura ved cauri tuksnesim uz Kairu.

1997. gadā tilta celtniecības darbi tika apstādināti, jo buldozers bija uzracis lielu sengrieķu laika apbedījumu. Apbedījums atklāts Gabarri kvartālā, precīzi tajā vietā, kur saskaņā ar seno tekstu norādēm atradās slavenā Nekropole — mirušo pilsēta. Tā stiepās 3 km austrumu—rietumu un 1 km ziemeļu—dienvidu virzienā; tai bija tādi paši izmēri, kā dzīvo cilvēku pilsētai.

Nepabeigtā tilta ēna piedeva arheologu grupas darbam to steigas gaisotni, kas raksturīga šādām glābšanas izrakumu kampaņām. Katrs jaunatklāts apbedījums lika jautāt, cik tālu ved pazemes ejas šajā nekropolē, kas stiepjas zem visas šodienas Aleksandrijas? Pēc Žana Īva Emperora domām, šodienas Aleksandrijai ir pienākumi pret saviem pieciem miljoniem iedzīvotāju, bet šiem pienākumiem nav jābūt pretrunā ar vēstures saglabāšanu. Glābšanas izrakumi nozīmē izglābt pēc iespējas vairāk zināšanu pēc iespējas īsākā laikā, izpētīt pilsētas kultūrslāni 10 metru biezumā, līdz apakšā esošajai klintij.

Atklātā teritorija patiešām izrādījās lielā Aleksandrijas nekropole, kuras platība, pēc Strabona apraksta, pārsniedza trīs kvadrātkilometrus. Izrakumos atklājās ap 3000 m² no seno kapu teritorijas, 42 kapenēs veikti izrakumi — katru no tām veidoja trīs telpas vismaz divos līmeņos, tās ir apgleznotas un rotātas ar skulptūrām. Septiņās rindās cita uz citas kārtām izvietotas nišas, kas izkaltas klintīs, lai pieņemtu pārapdzīvotās pilsētas mirušos. Šīs nišas, ko jau sen iztukšojuši laupītāji, tika veidotas atbilstoši ķermeņu izmēriem un noslēgtas ar apgleznotām plāksnēm. Šeit varētu atrasties arī Aleksandra Lielā atdusas vieta.

Aleksandrijas pētījumu centra arheologu grupas atklājumu nozīmīgums jau atkal nostādīja vietējās varas iestādes grūtā stāvoklī: vai šādā situācijā iespējams atļaut turpināt tilta celtniecību? Šajā sarežģītajā situācijā 1998. gada februārī Antīko pieminekļu departamenta direktors pārtrauca celtniecības darbus un pagarināja izrakumu atļauju Emperora grupai uz vienu gadu, lai turpinātu steidzamos izpētes darbus un detalizēti kartografētu apvidu.

Gadu vēlāk, 1999. gada aprīlī, detalizētā izrakumu atskaite apstiprināja Nekropoles augsto kultūrvēsturisko nozīmi. 200x30 m josla, kur bija paredzēta tilta nobrauktuve, tika atsegta, un tajā tika veikti detalizēti izrakumi. Tilta celtniecība varētu turpināties, taču kādā veidā? Sekojot arheologu ieteikumiem, celtnieki atzina nepieciešamību saglabāt šo vēsturiski nozīmīgo objektu. Tagad “tilts” sāka veidoties starp zinātni un vēsturi, starp pagātni un nākotni, starp dzīvo un mirušo pilsētu. Izvēlētais risinājums paredz, ka atbilstoši kapeņu nozīmei tiks izvietoti asimetriski tilta balsti, lai pagarinātu tiltu par 200 metriem. Vienlaikus arheologiem tiek dots papildus uzdevums: izpētīt un iekārtot 12 kapenes, kas atrodas zem jaunā tilta posma un būs pieejamas apmeklētājiem.

Šodien, 2000. gada februārī, dienas gaismā atgriezusies tumsas pilsēta atgūst savas krāsas, nekropole, mirušo pilsēta, ir atklājusi savus noslēpumus. Vientuļas, Austrumu saules izdedzinātas drupas savā kailumā izskatās tik trauslas: kas notiks ar šo apturēto atmiņu? 1999. gada pavasara trauslās cerības ir sabrukušas, jo šīs nekropoles paliekas tiks iznīcinātas tuvāko nedēļu laikā. Dzīvo pilsēta uz visiem laikiem būs pazudinājusi mirušo pilsētu.

Filmas Diženā Aleksandrija un Septītais pasaules brīnums tiks demonstrētas kinoteātrī Rīga š.g. 2. martā plkst.19.00.