Motte ēd
Foto: Ilmārs Znotiņš. Diena

Sagatavoja A. A.

Motte ēd

Jānis Motte, a/s Interbaltija–Ilfa projektu vadītājs

Vai jūs bijāt no tiem bērniem, kam māte no rītiem pienes ēdienu pie gultas?

Nē, cik es sevi atceros, vienmēr pats esmu gājis ēst, nebija tā, ka kāds kaut ko pienestu.

Kādi bija mammas gatavotie ēdieni?

Mūsu mamma (man ir māsa) parasti bija aizņemta darbā un mūs baroja vecvecmāmiņa, kura pašreiz jau ir mirusi, viņa nomira 97 gadu vecumā. Praktiski viņa bija tā, kas mūs ar māsu izaudzināja. Viņai bija tādi lauku ēdieni, tos es labi atceros. Tur bija rupjmaize ar… Ar tādu tauku sacepumu ar gaļu. Ļoti garšīgs lauku ēdiens. Vēl bija… To tagad var dabūt pie Jūlija Krūmiņa Vernisāžā — viņš pasniedz tauku sacepumus ar gaļu un sīpoliem. Kausēti tauki ar gaļu un sīpoliem. Tad… Bija pankūkas — ļoti garšīgas, ko gatavoja vecāmāte.

Tieši pretī jūsu darbavietai atrodas restorāns Arba. Vai jūs mēdzat tur pusdienot?

Esmu diezgan aizņemts — kad esmu darbā, esmu iecienījis vai nu šo kaukāziešu virtuvi vai arī — ja darba darīšanās esmu Vecrīgā, tad parasti eju uz Možumu. Arbu apmeklēju gan tikai tādēļ, ka tā atrodas pāri ielai un mani apmierina apkalpošanas ātrums un ēdienu kvalitāte.

Vai ir kāds armēņu ēdiens, kas jums īpaši iegaršojies?

Harčo zupa ļoti garšo. Harčo, jā.

Un no saldajiem?

Nemaz nezinu, kādi tur ir, jo saldos vienkārši neēdu.

Tepat blakus ir arī krišnaītu ēdnīca.

Nekad savā mūžā tur neesmu bijis! Vispār es tikai vienu cilvēku no mūsu biroja pazīstu, kas tur ir ēdis. (Smejas.) Viņš šad tad aiziet, bet es tiešām pat iekšā neesmu tur bijis, un nevis tādēļ, ka man ir aizspriedumi pret veģetārismu, bet vienkārši… Nu, neesmu bijis, un viss.

Kādēļ jums patīk ēst Možumā, vai tas ir vēl kopš “veciem laikiem” astoņdesmito gadu beigās?

Jā, no tā laika, bet arī tāpēc, ka tur pārsvarā var satikt pusi no Rīgas paziņām. Un ja tu, piemēram, aizej tur svētdienas rītā “uz pohām”, tad tur noteikti būs vēl kāds bēdu brālis, kurš tieši tāpat lāpīsies. Un, un… Var vienkārši parunāties un apsveicināties ar viņiem. Tur ir… sava aura. Neaizmirstama. Arī laba virtuve, bez šaubām.

Kas, tādā gadījumā, jums uz paģirām vislabāk garšo?

Skābu kāpostu zupa.

Auksta?

Nē, karsta.

Vai pats arī kaut ko gatavojat?

Es pats? Tāds švaks pavārs jau es esmu… Pirms kādiem trīs gadiem bija gadījums, kad es no pavār­grāmatas kaut ko gatavoju — mīklā ietītu ceptu cūkgaļu ar visiem pipariem un dārzeņiem. Vispār tas bija ļoti sarežģīti — vajadzēja pirkt tās visas sastāvdaļas un jāmēra tilpumi un man jau pacietības nepietika beigās… Tomēr es līdz galam uztaisīju.

Kas ir garšīgākais, ko jums nācies ēst?

Singapūras tirgū, antisanitārā vietā gatavoti krabji čili mērcē. Lai cik tas būtu dīvaini, viņi bija paši garšīgākie… gatavoti tādā vienkāršā virtuvē. Mēs vēl joprojām ar kolēģiem tos atceramies kā pašus garšīgākos krabjus. Tur rokas bija jāmazgā zem šļūtenes un tualetes papīrs bija kā salvetes, bet tas bija… Tas bija kolosāli pagatavots.

Kur esat ēdis visdārgākās pusdienas mūžā?

Tas bija uz manu 10 gadu kāzu jubileju. Mēs ar sievu uzdāvinājām sev braucienu uz Parīzi, tur mēs prasījām, lai mūs aizved uz pašu labāko franču restorānu. Un… Es neteiktu, ka tas bija pārāks… ka bija labāks par labākajiem Rīgas restorāniem, bet… Mēs uz sešiem (mēs bijām seši cilvēki) un ar diviem vīniem, ko mēs tovakar izdzērām, samaksājām… astoņsimt piecdesmit latus. Tas bija viens no kaut kādiem… No labākajiem Parīzes restorāniem un nosaukumu… Es neatceros, tiešām.

Un pēdējais jautājums — ja jums būtu iespēja izvēlēties, kur jūs ieturētu sava mūža pēdējās vakariņas un — kādā kompānijā?

Možumā! (Smejas.) Ar tiem apmeklētājiem, kas tur parasti nāk.

Sievu līdzi neņemtu?

Nu, kāpēc ne? Mēs ar sievu ļoti bieži ejam uz Možumu.

Raksts no Marts, 2000 žurnāla