Muļķības gudrība

“Sadama paranoidālā apsēstība ar absolūtu varu un tās sagrābšanu varēja mēroties tikai ar viņa neiedomājamo nekompetenci valstij svarīgāko lēmumu pieņemšanā, kas galu galā arī noveda pie režīma krišanas. Viens no viņa iedvesmotājiem. padomju diktators Josifs Staļins. nebija mazāk nežēlīgs. bet tomēr nebija muļķis."

Aivars Ozoliņš. “Varas cilpa". “Diena", 2007. gada 3. janvāris

Komentējot mēģinājumu apšaubīt Huseina prāta spējas, vispirms būtu jāatzīmē, ka muļķības rādītājs nav neveiksmes militāros vai politiskos konfliktos. Vadoties pēc šāda algoritma, nevilšus rodas jautājums - kurš tad mums būtu jāuzskata par gudro? Staļins, kas savā viedumā pirms Otrā pasaules kara iznīcināja pats savas armijas komandējošo sastāvu? Iespējams, Džordžu Bušu - ja Sadamu sakāva, tad gudrs - jo zaudētājs, protams, ir muļķis. Lai ievilktu valsti konfliktā, no kura nav redzama izeja, un kurš izmaksā vairāk nekā 4, 5 miljardus dolāru mēnesī, patiešām vajadzīga apbrīnojama gudrība. Rakstā par Sadama muļķības piemēru tiek minēts tas, ka viņš esot tiktāl noticējis propagandai par savu dievišķo izredzētību, ka uzsācis neizprovocētu Irānas-Irākas karu (1980-1988). Ja aizmirst par islāma fundamentālistu revolūciju 1978./79. gadā un Ajatollas Homeinī režīmu Irānā, tad varētu arī tā izskatīties. Autoram ir taisnība - Huseins karu neizprovocēja, to izdarīja Irānas fundamentālisti, visiem spēkiem mēģinot gāzt laicīgo BAAS (Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas) režīmu Irākā, sakūdot pret to gan šiītus, gan kurdus. Sadamam karu sākt lika gan nevēlēšanās zaudēt nesen iegūto varu, gan bažas par iespējamo fundamentālistu revolūcijas eksportu. Huseina “dievišķā izredzētība” parādījās tikai kara laikā un kā kontrpropagandas līdzeklis pret islāmistu propagandu par Sadamu kā “bezdievi”.

Ja jau šis karš bija tik noziedzīgs un muļķīgs, tad jājautā, kādēļ Irākai netiešu palīdzību kara laikā sniedza “gudrās” Savienotās Valstis, kuru politiķi toreiz vēl nedomāja sašust par indīgo gāzu lietošanu pret kurdiem? Vadoties pēc Rūzvelta spārnotā teiciena, toreiz Huseins bija “mūsu kuces dēls” (uz jautājumu, kādēļ ASV atbalsta nedemokrātisko un asiņaino Anastasio Somosas režīmu Nikaragvā, ASV prezidents F.D. Rūzvelts reiz atbildēja: “Yes, he is a son of a  bich. But he’s our son of a bich.”)

1990. gadā Irāka iebruka Kuveitā, bet ne jau tāpēc, lai “atbrīvotu Jeruzālemi un izdedzinātu pusi Izraēlas”, kā apgalvots “Dienā”. Huseins cerēja, ka, okupējot Kuveitu, viņu atbalstīs daļa arābu pasaules, kā arī daļa Kuveitas sabiedrības, tai skaitā arī desmitiem tūkstoši palestīniešu, kuri šai valstī bija pamatdarbaspēks, tādēļ arī Irākas kara propaganda akcentēja anticionismu, uz ko tad arī uzķērusies “Diena.” Nepievēršoties kara tiešajiem cēloņiem, jāatzīmē, ka tam bija arī iekšpolitiski cēloņi, proti, laika periodā no 1988. līdz 1990. gadam pret Huseinu tika veikti trīs atentāti, kas nepārprotami liecināja par viņa popularitātes zudumu valstī. Kuveitas sagrābšanai vajadzēja pacelt prezidenta nacionālo prestižu, atrisinot samilzušās ekonomiskās problēmas. Kas būtu noticis, ja Huseins rīkotos “gudri”? Visticamāk viņa vietā jau 90. gadu sākumā sēdētu kāds cits. Irāka Līča karā tika sakauta, bet Huseins no tās iznāca kā uzvarētājs - proti, irākiešu un lielas daļas arābu pasaules acīs viņš kļuva par varoni, kas bija atļāvies mest izaicinājumu “starptautiskajam imperiālismam un cionismam” un panāca savas varas stabilitāti līdz pat ASV iebrukumam. Es to sauktu par izcilu politisko stratēģiju, nevis par muļķību. Ja Huseins nebūtu sastrādājis visas šīs “muļķības”, viņš karātos cilpā 20 gadus ātrāk.

Domāju, ka lielākā kļūda ir mēģinājums skaidrot Huseina politiku (un ne tikai), balstoties uz mums ierasto Rietumu domāšanas veidu. Irāka pieder citai kultūras tradīcijai, un Huseins bija šīs civilizācijas politiķis. Arābu pasaulē politiskā režīma leģitimitāti nodrošina tradīcija un spēks. Politika tur nav varas spēle, kur vienu spēlētāju viegli aizstāt ar citu, tā ir reāla cīņa par izdzīvošanu.

Irākā, kur pretrunas starp sunnītiem, šiītiem un kurdiem nepārtraukti apdraudējušas pastāvošās varas leģitimitāti un eksistenci, vardarbības politika ir bijis vienīgais veids, kā noturēt politisko varu. Sadams “varas cilpā” iekļuva, nonākot pie varas, jo visi valsts apvērsumi, ar ko bagāta šīs valsts vēsture, beidzās ar jaunās varas spēka demonstrācijām un iepriekšējo politiķu eksekūcijām. Tādēļ daudzu Rietumu politiķu paustā neizpratne par Sadama pakāršanu, kas “izskatoties pēc izrēķināšanās”, liecina vai nu par uzspēlētu politisko liekulību sava elektorāta priekšā, vai par Irākas valsts vēstures un tradīciju nezināšanu. Diemžēl šodien nākas secināt, ka Huseins arī no šī kara iznācis kā uzvarētājs - plānotās bijušā diktatora diskreditācijas vietā sanākusi antiamerikāniska varoņa glorifikācija.