Nāve un evolūcija

1864. gada aprīli Ernsts Hekels pavadīja pie Vidusjūras. Kādu dienu, pastaigādamies gar Villafrankas līci netālu no Nicas, viņš kādā peļķē, kas krastmalā bija izveidojusies, ūdenim atkāpjoties, pamanīja nezināmas sugas medūzu. Hekels vēlāk atcerējās, kā vairākas stundas to vērojis, apbrīnojis tās trauslo “lietussargu” un vijīgos taustekļus, kas atgādinājuši gaisīgu matu rotu. Medūza patiešām izrādījās no agrāk nepazīstamas sugas, tāpēc Hekels to nosauca par Mitrocoma Annae, proti, Annas vārdā. Anna Sete Hekele, viņa sieva, bija nomirusi pirms pāris mēnešiem. Uz Hekelu šī nāve atstāja graujošu iespaidu, vairāk nekā nedēļu viņš pavadīja gultā, pusnemaņā. Kad viņš daudzmaz atlaba, radi viņu nosūtīja atkopties uz Nicu, kur notika sastapšanās ar jau pieminēto medūzu. Hekels, būdams arī mākslinieks un savu grāmatu ilustrētājs, iemūžināja Mitrocoma Annae zīmējumā, kas tika publicēts divsējumu pētījumā “Medūzu sistēma”, tomēr par viņa meistardarbu tiek uzskatīts medūzas attēls, kas redzams citā viņa grāmatā “Kunstformen der Natur” jeb “Dabas mākslinieciskās formas”, un arī šī medūza bija nosaukta mirušās sievas vārdā - Desmonema Annasethe.

Ernsts Hekels bija vācu biologs, nozīmīgākais Darvina ideju popularizētājs 19. gadsimta beigu Vācijā. Roberta Ričardsa rakstītajā Hekela biogrāfijā Annas Setes nāve raksturota kā pavērsiena mirklis pētnieka dzīvē. Tomēr pavērsiens nebija viendabīgs. No vienas puses, Hekels pats atzina, ka šis notikums “iznīcināja viņā pēdējās duālistiskā pasaules skatījuma atliekas”; Annas nāvē viņš saskatīja apliecinājumu tam, ka priekšstats par cilvēku kā dievišķās dzirksts aplaimotu būtni, kas turpina “progresēt pēc nāves”, ir ilūzija. No otras puses, Hekela skatījums uz dabu ieguva jaunas, romantiskas iezīmes - atsevišķu indivīdu dzīves šeit saplūda grandiozā vienotā procesā. Vēstulē vecākiem viņš, ja Ričardsa tulkojums ir precīzs, kļūdaini citē Gētes Mefistofeli: “Visam vērtīgajam, kas rodas, lemts iznīkt” (Mefistofelim viss ir pelnījis iznīcību, kam Hekels diez vai varētu piekrist). Vienlaikus viņš aizstāvēja “monismu”, proti, apgalvoja, ka visu pasauli veido tāda kā pirmviela, kas reizē ir gan garīga, gan materiāla, un visbeidzot sludināja “monistisko reliģiju”, kur Dieva vietā bija cēloniski likumi, kas noteica dabas attīstību. Medūzai, kas lēni kustināja taustekļus piekrastes peļķē, bija jāiznīkst, tomēr tās skaistums bija kā norāde uz kaut ko tiešā veidā neieraugāmu, iztēlei un varbūt arī prātam neaptveramu, diezgan baismīgu un vienlaicīgi fascinējošu, šajā gadījumā - Dabu.

Vai evolūcijas teorija radīja jaunu priekšstatu par nāvi? Ja sakām “jaunu”, tad domājam “atšķirīgu no iepriekšējā”. Kāds bija “iepriekšējais” priekšstats?

Te viegli kļūdīties. Kā lai fiksē “16. gadsimta cilvēka” priekšstatu par nāvi? Kas ir šis cilvēks - Jānis, Pēteris, Ilze, amatnieks, filozofs? Jā, Mišels Monteņs par savu bērnu nāvi izsakās diezgan distancēti, bet vai no tā var secināt, ka 16. gadsimtā, kad bērnu mirstība, iespējams, bija augsta, vecāki lielākoties to uztvēra stoiski? Diez vai. Skaidrs, ka pirms pārsimt gadiem (un patiesībā vēl šobaltdien) daudzi eiropieši uzskatīja, ka viņu likteni kontrolē kāds augstāks spēks un gan tam, ka viņi ir dzimuši, gan tam, kas ar viņiem notiek, ir kāda nozīme plašākā plānā. Vai tāpēc cilvēki nāvi neuztvēra kā traģēdiju? Es noteikti neuzdrīkstētos to apgalvot.

Tomēr, manuprāt, 18. un 19. gadsimta gaitā eiropiešu priekšstati par nāvi pamazām mainās, un to ir iespējams fiksēt. Paņemsim kaut vai piemēru, kurā nāve atklājas gigantiskos mērogos. Es šeit domāju grēku plūdus. Šīs katastrofas elementi ir pietiekami izvērsti aprakstīti Bībelē (1. Moz., 6-8), labi zināmi kristiešiem un, protams, ebrejiem. Nav šaubu, ka vienmēr šis stāsts ir uztverts kā stāsts par kaut ko baismīgu, kas piemeklē gan cilvēkus, gan visu pārējo dzīvo radību (“Viss, kam bija dzīvības dvaša, kas dzīvoja sausumā, nobeidzās” 1. Moz., 7:22), tomēr, ja mēs paskatāmies kaut vai Mikalendželo versiju uz Siksta kapelas griestiem vai šveiciešu dabaszinātnieka Johanna Jakoba Šeihcera 1731. gadā izdoto “Kupfer-Bibel” jeb “Ilustrēto Bībeli”, grēku plūdi nav īsti attēloti kā dabas katastrofa. Uzmanība ir pievērsta šķirstam, cilvēkiem, kas paliek ārpus tā, Ararata kalnam, uz kura šķirsts atrodas, kad ūdens noplok u.tml. Plūdi šeit parādās kā stiprs lietus, kura dēļ ceļas ūdenslīmenis. Nav diez ko iespaidīgi, vai ne? Pavisam cita aina paveras, ja aplūkojam romantiķu gleznotāja Džona Martina 1828. gada gleznu “Grēku plūdi” vai Martina iespaidā radītās Gistava Dorē ilustrācijas Bībelei, vai Žila Verna iecienītā grāmatu ilustrētāja Eduāra Riū vīzijas Luisa Figjē grāmatā “Zeme pirms Grēku plūdiem” (1863). Cilvēki un dzīvnieki šeit parādās lielākoties kā niecīgi, tumši stāvi uz zibeņu izgaismotas ainavas fona. Salīdzinājumā ar dabas spēkiem - grūstošajām klintīm, milzīgajiem viļņiem, ūdens straumēm, kuras aizslauka visu, kas atrodas ceļā, - viņu personiskajiem pārdzīvojumiem nav īpašas nozīmes. Vēl aizvien ir runa par Dieva sodu, bet starp Dievu un Cilvēku ir nostājies vidutājs, kurš demonstratīvi aizpilda visu redzes lauku - Daba.

No tā izriet zināmi secinājumi. Pirmajā variantā grēku plūdi notika senā pagātnē, Dievs solīja tos neatkārtot, tie mums kalpo par atgādinājumu un brīdinājumu, ka grēkot ir riskanti. Patiesībā pasaule pirms un pēc plūdiem īpaši neatšķīrās. Tā kārtība, ko Dievs bija iedibinājis laika sākumā, pēc plūdiem tika atkārtota, jo visas sugas tika šķirstā saglabātas. Katrai no tām ir sava funkcija, uzdevums, vieta kopējā plānā, un drīz vien pasaule tika atjaunota atbilstoši sākotnējam plānam. Otrajā variantā iznīcības draudi nekur nepazūd, daba nav piekāpusies un ar mums vienojusies, grēku plūdi vēl aizvien attiecas uz mums. Kad 18. gadsimta gaitā tapa skaidrs, ka daudzas no kādreiz dzīvojušo augu un dzīvnieku sugām ir izzudušas, evolūcijas teorijas kritiķi apgalvoja, ka sugas nemainās, bet dažkārt iznīkst; viņi atzina, ka mūsu pasaule nav tāda pati kā pirms grēku plūdiem. Tomēr arī šī versija nebija īpaši nomierinoša.

Vairāki pētnieki ir mēģinājuši saprast, kāpēc cilvēkus tik ļoti saista dinozauri. 19. gadsimta sākumā tika atklāts “ihtiozaurs” (zivjķirzaka), “pleziozaurs” (gandrīzķirzaka) un “pterodaktils” (spārnpirkstis), un kopš tā laika dinozauri vienmēr bijuši visplašākās publikas uzmanības centrā (Viljams Mičels izteicies: “Neviens nekad nav redzējis dinozauru, bet visi zina, kādi tie izskatās”). Varbūt tiešām dinozauri mūs interesē vienkārši tāpēc, ka ir “lieli, baismīgi un izmiruši”. Tomēr viegli pamanīt kaut vai analoģijas starp grēku plūdu attēlojumu pēcromantisma ikonogrāfijā un daudz kur redzētās vīzijas par dinozauru bojāeju. Varētu būt, ka cita starpā dinozauri simbolizē gan izmiršanu, gan ekoloģisko katastrofu, gan - cilvēku (Viljams Mičels norāda, piemēram, ka daļa dinozauru, atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem, staigājuši uz divām kājām un mūsu priekšstatos “valdīja pār pasauli”). Tā ka savā ziņā dinozauru nāve vēl aizvien attiecas uz mums. Daba, izrādās, ir nežēlīga.

Evolūcija

Deviņdesmito gadu vidū Vendija Nordkata izveidoja interneta vietni www.darwinawards.com, kurā vēl šobrīd tiek piešķirtas “Darvina balvas”, proti, uzskaitīti patiesi vai gandrīz patiesi atgadījumi, kad cilvēki pastrādājuši kādu muļķību ar letālām sekām. Viens no maniem iemīļotajiem piemēriem ir stāsts par saviesīgu kompāniju, kur visi gājuši bojā, jo jūras krastā uzrīkojuši vētras sagaidīšanas ballīti. Balvas saņemšanas priekšnosacījums, Nordkatas vārdiem runājot, ir tas, ka cilvēks, iznīcinot pats sevi, ir uzlabojis savas sugas ģenētisko materiālu.

Viens no visbiežāk sastopamajiem kļūdainajiem priekšstatiem par evolūciju ir tāds, ka Čārlzs Darvins bijis tās atklājējs. Darvina galvenais nopelns bija nevis evolūcijas teorija, bet gan dabiskās atlases teorija, kuru viņš aprakstīja grāmatā “Sugu izcelšanās”, kam šajā novembrī aprit 150. jubileja. Evolūcijas teorija ir priekšstats, ka organismu (piemēram, augu un dzīvnieku) sugas laika gaitā mainās, savukārt dabiskās atlases teorijas kodols ir ideja, ka pārmaiņas notiek, iznīkstot tiem sugas indivīdiem, kuru iedzimtās īpašības nav bijušas piemērotas konkrētās vides apstākļiem un tāpēc viņiem nav izdevies radīt pēcnācējus. Tā ka Nordkatas “Darvina balva” daļēji saskan ar dabiskās atlases ideju, lai gan par pēcnācēju esamību vai neesamību no šiem pastāstiem mēs parasti neuzzinām.

Cita lieta, ka zinātnieku aprindās evolūcijas ideja patiešām kļuva par vispārpieņemtu patiesību apmēram tajā laikā, kad Darvins uzrakstīja “Sugu izcelšanos”, ko nevar teikt par paša Darvina teoriju, jo vēl 20. gadsimta pirmajā pusē samērā daudzi evolucionisti nebija “darvinisti”. Piemērs varētu būt kaut vai Staļina laika padomju agronoms Trofims Lisenko, kas ģenētiku pasludināja par viltus mācību, un viņa sekotāji, kuri aizrunājas pat līdz tam, ka noteiktos apstākļos audzēti kvieši var pārveidoties par rudziem un, ja prasmīgi manipulēts ar vidi, vistas iespējams transformēt par trušiem. Par dominējošo evolūcijas teoriju darvinisms kļuva 20. gadsimta 40. gados, “jaunās sintēzes” (Modern Synthesis) laikā, kad Darvina teorija tika spēcināta ar atklājumiem ģenētikas jomā.

Ja reiz Darvina idejas par dabisko atlasi 19. gadsimta beigās nebija vispāratzītas, kāpēc nostiprinājās priekšstats par evolūciju? Tas ir sarežģītāks jautājums. Viens, ka iepriekšējo gadsimtu versija par pasauli, kura pamatos ir nemainīga un iemieso Radītāja sākotnēji noteikto kārtību, kļuva arvien mazticamāka. Šo priekšstatu pirmām kārtām grāva ģeologi, kuriem, pētot iežus un to dažādību, radās aizdomas, ka tagadējo kalnu vietā kādreiz atradās jūras, bet tagadējais ogļu slānis reiz bijis mūžamežs. Un, ja var mainīties kalni, kāpēc nevarētu mainīties arī dzīvā daba? Ne visi tam piekrita. Kad Napoleona karaspēks no Ēģiptes pārveda trofejas, to vidū bija arī dzīvnieku mūmijas, un slavenais franču biologs un anatoms Žoržs Kivjē konstatēja, ka pirms vairākiem gadu tūkstošiem iebalzamētais ibiss savā laikā izskatījies gluži tāpat kā viņa sugasbrāļi 19. gadsimta sākuma Ēģiptē - tātad tiem, kas apgalvo, ka dzīvnieki pamazām mainās, nav taisnība. Tomēr par izmaiņu iespējamību liecināja kaut vai mājlopu krustošanas rezultāti, un Darvins “Sugu izcelšanās” pirmajā nodaļā apcer tieši kultūraugus un mājdzīvniekus. Tāpat vēlme uzskaitīt un klasificēt visas augu un dzīvnieku sugas noveda pie tā, ka arvien grūtāk bija saprast, kāpēc Dievam vajadzētu laika sākumā radīt bezjēdzīgi daudz sugu, kuru atšķirības bieži vien ir nožēlojami niecīgas. Ticamāks bija variants, ka sugas mainās, sazarojas un arī iznīkst.

Vēl viens iemesls interesei par evolūciju varētu būt 19. gadsimta eiropiešu aizraušanās ar progresa ideju. Evolūcija tika saprasta kā pāreja no “primitīva”, “vienkāršāka”, “zemāka”, “mazāk pielāgota” stāvokļa uz “attīstītāku”, “sarežģītāku”, “augstāku”, “pielāgotāku”, “uzlabotu”. No šejienes divās dimensijās attēlota evolūcijas jeb dzīvības koka metafora, kas liek (maldīgi) domāt par stumbra pamatnē attēlotajiem organismiem kā primitīviem un mazāk pielāgotiem, bet augstāko zaru galos attēlotajiem kā attīstītiem un pielāgotiem. No šejienes arī labi zināmās ilustrācijas, kurās cilvēka “senči” sastājušies rindiņā ar kādu zivi vai pērtiķi virknes sākumā un Homo sapiens sapiens virknes beigās (ilustrācija kļūdaini attēlo dažādus hominīdus kā secīgas pakāpes ceļā uz mūsdienu cilvēku, lai gan, piemēram, neandertālieši nav cilvēku senči, drīzāk “brālēni”). No šejienes Hekela maldinošā un vēl aizvien daudzkārt reproducētā frāze, ka “ontoģenēze atkārto filoģenēzi”, proti, cilvēka embrijs iziet cauri dažādām “mazāk attīstītu” dzīvnieku stadijām - vienšūnis, polips, zivs, rāpulis (lai gan cilvēka un, teiksim, zivs embrijiem noteiktā attīstības pakāpē ir līdzīgas īpašības, tas nenozīmē, ka ir noteiktas “zivs”, “rāpuļa”, “zīdītāja” attīstības stadijas). Katrā ziņā vēl šobaltdien par evolūciju mēs domājam kā par attīstību un progresu.

Attīstība un progress - tas skan patīkami. Jau tas vien, ka esam dzīvi, apliecina, ka atrodamies daudzmiljonu gadu ilgā evolūcijas procesa avangardā. Mūsu senči nav cīnījušies velti, nav izrādījušies “lūzeri”, pastāv nepārtraukta ģenētiska saite, kas mūs reāli saista ar konkrētiem cilvēkiem, kas dzīvojuši pirms simt, divsimt, tūkstoš gadiem - pirms simt tūkstoš gadiem kaut kur mitinājās reāli, konkrēti cilvēki, kuriem bija vismaz viens bērns, kas izdzīvoja un kura pēcnācējs es esmu, pirms simt miljoniem gadu kaut kur mitinājās reāls, konkrēts rāpulis, kuram bija lemts atstāt pēcnācējus, kas kļuva par zīdītāju un vēlāk par cilvēku senčiem. Vai nav skaisti? Evolūcijas teorijas gaismā daba mūsu priekšā atklājas visā tās krāšņumā. Te viss mainās ar jēgu, ar mērķi, viss pilnveidojas un attīstās. Šī ir perfektākā no pasaulēm, kādas līdz šim ir bijušas.

Tomēr pat evolūcija kā progress tikai nosacīti bija optimistiska vīzija. Attīstības process nepieciešamā kārtā ietvēra daudzu jo daudzu indivīdu nāvi. Viktorijas laikmeta ievērojamākais dzejnieks Alfreds Tenisons poēmā “A. H. H. piemiņai”, kas bija veltīta mirušajam draugam, divdesmit divus gadus vecajam Arturam Henrijam Holemam, izteica daudzkārt citēto formulējumu: “Nature red in tooth and claw” jeb “Daba, kurai zobi un nagi ir asinīs”. Savā ziņā tas ir paradokss, jo evolūcija kā sugu izcelšanās apraksts ir stāsts par dzīvību, tomēr nāvei šajā teorijā ir ierādīta ārkārtīgi liela loma. Viss individuālais - augi, dzīvnieki, sugas, kā arī kontinenti, jūras, upes, meži - var iznīkt, lai tā vietā stātos kaut kas cits. Tenisons rakstīja: “Ir kalni ēnas, un tās plūst/ no veidola uz veidolu;/ un cietzeme, tā gaist kā dūmaka,/ kā mākoņi tā uzrodas un zūd” (dzejolis rakstīts pirms Darvina “Sugu izcelšanās”, un Tenisons evolūciju saista vairāk ar ģeoloģiju, pirmām kārtām droši vien ar Čārlza Laiela 1830. gada darbu “Ģeoloģijas principi”). Aristoteļa ideja, ka dabā nekas nenotiek bezmērķīgi, netiek atcelta, tomēr dabai raksturīga arī baismīga izšķērdība, ja runa ir par individuālām dzīvībām. Vēlreiz Tenisons par dabu: “No kraujas klints un akmeņlauztuvēm/ tā sauc: “Jau tūkstošiem ir sugu zudušas:/ man viss vienalga, visam iznīkt būs.””.

Vai tas, ka cilvēki lielākoties tomēr neskata savu dzīvi šādās kategorijās, nozīmē, ka evolucionistu versija par dzīvību un nāvi ir aplama? Ne obligāti. Un šeit jāpievēršas vēl vienam nāves izpratnes aspektam, kas raksturīgs evolucionistu pieejai. Proti, evolūciju ir grūti novērot, jo izmaiņas, par kurām runā evolūcijas teorijas aizstāvji, parasti notiek daudz ilgākā laika periodā nekā cilvēka mūžs. Nāvi pamanīt ir viegli, bet tās saistību ar citu organismu dzīvību un nāvi - grūti. Tāpēc mēģinājumi vizualizēt evolūcijas procesu parasti saistīti ar mēģinājumiem radīt panorāmiskus, laikā saspiestus tēlus, atdarinot, piemēram, paātrinātu filmu. Te nenotiek katastrofas vai, pareizāk sakot, katastrofas iespējams saskatīt vienīgi tad, ja iztēlē vai prātā distancējamies no tā, ko varam novērot. Sugas izmirst nemanāmi - vienu somaino vilku, dodo, ceļotājbalodi nošauj mednieki, citu noķer suņi, cits nomirst badā, vēl kāds neatrod otro pusi, līdz kamēr uz pasaules paliek pēdējais somainais vilks (miris 1936. gada 7. septembrī), pēdējais dodo (nav zināms, ap 1700. gadu), pēdējais ceļotājbalodis (miris 1914. gada 1. septembrī), bet tad jau ir par vēlu.

Labākie

Grandiozi sugu masveida izmiršanas gadījumi ir bijuši vairāki. Visiespaidīgākā, šķiet, ir bijusi masveida izmiršana perma perioda beigās, aptuveni pirms 250 miljoniem gadu, kad iznīka ap 95 % organismu sugu. Tomēr cilvēkus daudz vairāk interesē dinozauru izmiršana pirms 65 miljoniem gadu. Pirmīt pieminētā analoģija starp dinozauriem un cilvēku varētu izskaidrot, kāpēc tā mūs interesē vairāk un kāpēc daudziem šķiet svarīgi noskaidrot, kas ar tiem notika. Līdzās jau zināmajām versijām par komētu un klimatiskajām izmaiņām populārajā kultūrā daudzkārt apspēlēta ideja, ka dinozauri nav spējuši pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, jo viņiem bija mazas smadzenes, proti, viņi bija dumji.

Vai gudrībai ir nozīme “cīņā par izdzīvošanu”? Tiešā veidā ne, jo vismaz dabiskās atlases teorija nozīmi piešķir tikai tam, cik daudz pēcnācēju tu vari aiz sevis atstāt, cik daudz pēcnācēju atstāj tavi pēcnācēji utt. Ja kādam jūras gurķim izdodas atrasties īstajā vietā īstajā laikā un apaugļot vairākus tūkstošus ikru, no kuriem puse izdzīvo, tad viņš ir “uzvarējis” Bilu Geitsu, jo tam ir tikai trīs bērni. Tomēr analoģija starp evolūciju, dabisko atlasi un “izdzīvošanu” sabiedrībā samērā ātri ieinteresēja daudzus intelektuāļus, un tieši evolucionistu izpratne par nāvi izrādījās diezgan bīstama tēma. Postpadomju valstīs Darvina vārds bieži vien asociējas ar marksismu un dialektisko materiālismu, un zināmas paralēles starp šīm idejām var atrast. Piemēram, gan Darvins, gan Markss indivīdu dzīvi un nāvi skatīja globālu procesu kontekstā, tomēr patiesībā marksistu attieksme pret darvinismu (bet ne evolūcijas teoriju kopumā) bija diezgan ambivalenta. Frīdrihs Engelss mēģināja evolūcijas teoriju apvienot ar Kārļa Marksa sociālo teoriju, pats Markss nosūtīja Darvinam sava fundamentālā pētījuma “Kapitāls” eksemplāru (tomēr grāmatas Markss nosūtīja arī citiem pazīstamiem intelektuāļiem, un jebkurā gadījumā, vismaz, kā vēstī nostāsts, pēc Darvina nāves “Kapitāls” viņa bibliotēkā atrasts ar neatgrieztām lapām, tātad Darvins to nebija lasījis). Daudz svarīgāk, ka iedzimtības ideja, kas laika gaitā darvinismā guva arvien lielāku nozīmi, īsti neiederējās marksistu pieņēmumos, saskaņā ar kuriem sociālie apstākļi pilnībā nosaka cilvēka dzīvi. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Staļins atbalstīja Lisenko un vajāja ģenētiķus. Padomju marksisti apgalvoja, ka cilvēks ir pārvarējis dabiskās evolūcijas robežas, bet Rietumu kreisie intelektuāļi, piemēram, ļoti asi vērsās pret sociobioloģiju, kas 70. gados arvien vairāk pievērsās cilvēku uzvedības bioloģisko cēloņu pētniecībai. Markss 1844. gada rokrakstos cilvēku raksturo kā sugas būtni, kas kā indivīds ir mirstīga, tomēr suga šeit bija drīzāk sociāls, nekā bioloģisks jēdziens, un cilvēka dzīves jēgu Markss meklēja nevis dabā, bet jēgpilnā darbā citu sabiedrības locekļu un cilvēces labā.

Sarežģītāks gadījums ir nacistiskās Vācijas ideologi. Protams, viņus vairāk ietekmēja nevis bioloģija kā tāda, bet dažādas sociālas teorijas un “teorijas”, kas ap bioloģiju veidojās. Tomēr evolūcijas teorijām un darvinismam bija sava nozīme. Ja cilvēki pirms evolūcijas teorijas attīstības īsti nevarēja saprast, kāda vieta pasaulē ierādīta plēsējiem (pirms Ādama un Ievas krišanas grēkā un nākotnes Tūkstošgadu miera valstībā nogalināšanai pat dzīvnieku vidū nevajadzēja pastāvēt, kas bija acīmredzamā pretrunā ar 18. gadsimta anatomu atklājumu, ka plēsēju iekšējie orgāni ir piemēroti tieši gaļas ēšanai), tad tagad bija skaidrs, ka to uzdevums ir darboties kā “meža sanitāriem”. Cita lieta, ka no šīs atziņas nekādi neizriet metaforiska “vilku”, “slimo un deģenerējušos dzīvnieku” vai “meža sanitāra” interpretācija, bet tieši metaforiska un nevis zinātniskā dabiskās atlases izpratne nacistiem bija noderīga. Borja Sakss, piemēram, norāda uz bioloģiski nepamatoto fantāziju par nacistiem kā plēsējiem, kas nelieto gaļu, - tikai nogalina, lai iznīcinātu “vājākos”. Tāpat nav šaubu, ka nākamais Nobela prēmijas laureāts Konrads Lorencs labi pārzināja evolūcijas teoriju pamatpieņēmumus, tomēr tikai ideoloģiskais un nevis bioloģijas zinātnes konteksts ļauj saprast, kāpēc iespējams vienādot “sugas”, “tautas” un “rases” jēdzienus (Lorencs rakstīja: “Mums tauta un rase ir viss, indivīds būtībā nav nekas” un: “ētiski zemāk attīstīto” indivīdu eliminācija ir pieļaujama, jo cilvēku gadījumā dabiskā atlase vairs pati par sevi nefunkcionē), tāpat nav skaidrs, kā no evolūcijas teorijas izriet tas, ka viens vai otrs pētnieks var zināt, kurš ir evolūcijas strupceļš un “deģenerējies” un kurš nav.