Nāvīgi noderīgas ziņas

Šodien, pirmajā novembrī, kad rakstu šīs rindas, pasaules galveno angļvalodīgo mediju ziņu lente sastāv no šādiem jaunumiem:

– Sīnāja pussalā nokritusi Krievijas pasažieru lidmašīna. Gājuši bojā vairāk nekā 200 cilvēku.

– Kaujas Sīrijā.

– Bangladešā islāmticīgie fanātiķi noslepkavojuši laicīgās literatūras izdevēju.

– Kaujinieku uzbrukums viesnīcai Somālijā.

– Vēlēšanu otrā kārta Turcijā.

– Paziņojums par izmeklēšanu saistībā ar ugunsgrēku Bukarestes naktsklubā, kurā gāja bojā 27 cilvēki.

– Ugunsgrēks tirgū Filipīnās, 15 upuru.

– Baumas par kaut kādu partijas kongresu Ziemeļkorejā.

– Teherānā arestēts irāņu izcelsmes amerikānis.

– Žuze Moriņju cenšas izskaidrot sava kluba Chelsea neveiksmes.

Ir svētdiena, un tas nozīmē, ka starptautiskās tēmas prevalē pār vietējām (vismaz BBC ziņās) un “dienvidaustrumu” tēmas – pār “ziemeļrietumu”. Tā saucamajos Rietumos (jeb, saskaņā ar dažām politoloģiskajām koncepcijām, Ziemeļos) viss ir mierīgi, jo ir brīvdiena, politiķi velta laiku ģimenei un privātajai dzīvei, ekonomikas eksperti svīst vingrošanas zālēs, popzvaigznes klīst pa veikaliem un galerijām. Es parakņājos atmiņā, cenšoties atcerēties kaut vienu lielu terora aktu, kas Eiropā vai Amerikā būtu veikts svētdienā. Neviena. Ja nu gadījumā esmu ko palaidis garām, lasītājs mani palabos.

Ja “pie mums” nekas ārkārtējs nav noticis, varam mierīgi vērst skatu uz tām vietām, kur nekādā cieņā netur nedz nedēļas nogales, nedz sabatu un pat piektdiena, kas ir svētījama diena daudziem turienes iedzīvotājiem, netraucē viņiem atrasties neizsmeļamajā jaunāko ziņu telpā. Tātad – nāve, nelaimes gadījumi, kari, politiskie procesi, bet ar satraucošu pieskaņu, plus ziņu lentē kā neobligāta piedeva iemānītais stāstiņš iz sporta dzīves – acīmredzami tāpēc, lai kaut mazliet atšķaidītu asiņu straumi, kas pārplūdina šo lenti. Ja atliekam malā cilvēku traģēdijas, kas būtībā veido visu šo stāstu saturu, tad svarīgākās šeit ir divas lietas. Proti, divi jautājumi. Pirmais: kāpēc tieši tas? Otrais: kāpēc tieši šeit? Šīs ziņas mūs satrauc – un ne tikai dīkdienīgas intereses dēļ; galvenais iemesls, domāju, ir tas, ka mēs neapzināti brīnāmies paši par sevi – kāpēc mums vispār tas viss ir jādzird, jālasa, jāredz? Kāpēc mums vajadzīgas šīs ziņas? Ziņas vispār?

Bet sāksim ar ziņu sižetiem un to ģeogrāfiju. Jebkurš ziņu cilvēks jums pateiks, ka “labu ziņu” nemēdz būt. Nāve un nelaimes – lūk, īstā mediju maize; dzīvība un laime gandrīz nekad nenokļūst ziņu portālu augšgalā, par tām (ar retiem izņēmumiem) nerunā televīzijas un radio informatīvo programmu sākumā. Šie retie izņēmumi ir vai nu kāda troņmantnieka piedzimšana valstīs, kurās monarhijai jau sen vairs nav tikpat kā nekādas lomas, vai tabloīdu sensācijas par to, ka pasaulē nācis kāds jauns no parastās cilvēciskās normas atšķirīgs nelaimes putns – Siāmas dvīņi, cilvēks ar divām sirdīm, trīs liesām vai sešām ekstremitātēm. Ir vēl arī dzimšanas dienas un jubilejas, bet šajā segmentā, izņemot politisko un popkultūras konjunktūru, mums parasti ir darīšana ar notikumiem no ilgdzīvotāju pasaules. Ziņa par to, ka tāda un tāda sieviete Japānā nosvinējusi 120, bet tāds un tāds gans Abhāzijā – 115 gadu jubileju, nav stāsts par “dzīvību”, bet sižets par tēmu “daži dīvainā kārtā vēl nav nomiruši – bet būtu jau laiks”. Protams, “labās”, “pozitīvās” ziņas veido informācijas pamatstraumi nebrīvajās, autoritārajās un jo īpaši totalitārajās valstīs. Taču, pirmkārt, šādu valstu medijus ir grūti nosaukt par “medijiem” šā vārda parastajā nozīmē; tās ir pavisam cita veida institūcijas, kas spēlē pēc citiem noteikumiem, turklāt varas modrās acs uzraudzībā. Kad Krievijas lidostās parādījās preses kioski ar izkārtni “Labas ziņas”, es sapratu, ka stāvoklis – vismaz personīgi man un tādiem kā es – sāk kļūt nopietns. Un nekļūdījos. Plaši ņemot, visus cilvēkus var iedalīt divās kategorijās. Pirmie ir tie, kuri uzskata, ka ziņas ir tikai sliktas, citu nemēdz būt. Otrie ir pārliecināti par pretējo. Vispār jau ir arī trešā kategorija – tie, kuriem nekādas ziņas vispār nav vajadzīgas. Es gandrīz vai nosaucu viņus par “laimīgiem”, bet laikus attapos. Nezināšana nevar būt laime – bet tie, kuriem ziņas nav vajadzīgas, pa lielākai daļai tā uzvedas nevis apzinātas izvēles, bet visparastākās inerces dēļ. Šādi cilvēki ir neapšaubāma “labo ziņu” piekritēju kategorijas rezerve.