(Ne)šķīsti no politikas

“Inteliģence ir bijusi politiski aktīva. Ir bijuši brīži, kad tā stāvējusi cīņu pirmajās vietās, kad praktisko politiķu prāts un domu lidojiens redzēja jau visu sabrūkam un nozuda: mierīgā istabā, citās zemēs u.t.t. Vaj tā nebija 1917. gada beigās, kad lieliniecisms sākās un kad Valkā–Cēsīs inteliģence uzņēmās cīņu ar lieliniekiem? Vaj tā nebija 1919. gadā Liepājā, kad par valsti cīnījās tikai kareivji un kultureli jaunradošā inteliģence un kad politiķi izklīda pa ārzemēm? Bet tādos brīžos inteliģences politiskā aktivitāte ir neatkarīga un brīva no doktrīnām un partiju šauruma. Tad ir viens uzdevums: visas tautas, visas valsts sargāšana vaj celšana. Cīņas beidzas un inteliģenci vairs neatmin. [..] Tā pievēršas savam īstam aicinājumam: kultūras jaunradīšanai. Tā tam arī ir jānotiek un tā ir labi,” Arturs Kroders jau 1921. gada sākumā atzina, ka radošās inteliģences lielākajai daļai vajadzētu norobežoties no politiskajām partijām, jo bija pārliecināts, ka “inteliģence nekad nevar mērīt dzīvi ar tām īsām olektīm, ar kādām to mēro profesionālie politiķi”. Labvēlīgi neitrālais viedoklis drīz strauji tika mainīts – tā pati radošā inteliģence, kas sevi uzskatīja par tautas vadoņiem, starpkaru Latvijā politiķu vadoņus tā arī nepieņēma, bet sabiedriskajā vidē veidoja un uzturēja politiķa negatīvo tēlu.

Eifēmiskā inteliģence

“Manuprāt, ir jāpaprasa inteliģencei, ko jūs par to domājat, un, ja viņi neko nedomā, tad viņiem tas ir jāpasaka: mēs par to neko nedomājam.” 

Garīgie priekšnieki, skolotāji, garīgie vadoņi, tautas domu, jūtu un sapņu tulki, tautas vadoņi, tautas krāšņākais zieds, tautas pravieši, tautas smadzenes, ceļa rādītāja zvaigzne, gara darbinieki, ideālisti, nākotnes nesēji un nācijas glābēji – tās ir metaforas, ar kurām 20.–30. gadu publicistikā tika apzīmēta inteliģence. Retu reizi tika atgādināts, ka inteliģencei piederīgi arī tautsaimniecības darbinieki, saukti arī par profesionāļiem, inteliģentajiem darbiniekiem (skolotāji, ārsti, advokāti, inženieri un tā saukto brīvo profesiju darbinieki), tomēr faktiski par inteliģenci biežāk dēvēja tās radošos pārstāvjus, bet visbiežāk – tekstu rakstītājus. Un tas tikai apliecina, ka latviešu publicisti inteliģences jēdzienu izmantoja pēc vajadzības, kaut Latviešu konversācijas vārdnīca 30. gadu sākumā informēja, ka par inteliģenci sauc “sabiedrības attīstīto un izglītoto daļu, kam ir iedzimta vai vēlāk dzīvē mantota gara inteliģence”. Dažs publicists skaidroja, ka inteliģence nav patstāvīga sociālā grupa, bet vienkārši cilvēki, kuri baudījuši labu izglītību un pieder dažādām partijām, ka Latvijā lielākā inteliģences grupa esot ierēdņi, tāpēc inteliģences jautājums “pie mums izšķirās ar ierēdņu jautājumu”.

Tautā par izglītotu uzskatīja pat cilvēku ar vidusskolas beigšanas apliecību kabatā, arī studentus. Laikabiedri inteliģenci mēdza uztvert kā lutekļus, jo uzskatīja, ka vidusskolas izglītība nodrošina “zināmu nodarbošanos valsts vaj pašvaldības iestādēs”. Apkarojot tādu priekšstatu, kāds H. Grasmanis 1927. gadā uzsvēra, ka “inteliģence nav ne arods, ne profesija” un ka būtu “pēdējais laiks mūsu lauku jaunatnei atgriezties savās lauku sētās un pacelt lauku kulturelo un saimniecisko līmeni”. “Ja visiem, kas baudījuši un turpina baudīt izglītību, gribētu sagādāt “vietas pie rakstu darbiem”, tad visa Latvija būtu jāpārvērš par vienu vienīgu lielu kanceleju, kurā latvieši citu neko nedarītu, kā vien rakstītu, bet visas citas nozares, visu saimniecisko dzīvi pārņemtu savās rokās cittautieši,” pāris mēnešus pēc apvērsuma rakstīja Eduards Rudzītis. Savukārt Leonīds Breikšs topošajiem inteliģentiem (skolēniem un studentiem) norādīja, ka “mūsu valstij nav nekādas intereses radīt īpašu “kungu sugu” ar monopoltiesībām uz vieglu dzīvi un dažādām priekšrocībām”.

Sociālie un politiskie procesi bija mainījuši priekšstatu, kas bija mantots vēl no jaunlatviešiem, ka inteliģenci veido sabiedriski aktīvie ideālisti. Jau 1923. gadā tika atzīts, ka “naudas intereses visur ņem pārsvaru”, ka “taisnīga doma un nesavtīgs darbs šodien ir reti sastopamas parādības” un ka “tāda pa lielai daļai ir mūsu inteliģence”. Kāds anonīms literāts 20. gadu vidū runāja par frakas, cilindra un auto inteliģenci, kas par vērtīgām grāmatām joprojām atzīst tikai kalendāru, dziesmu grāmatu un bankas čeku grāmatiņu.

Dažkārt no inteliģences masām tika nodalīta kāda šaurāka grupa (iespējamie intelektuāļi mūsdienu izpratnē). Daži viņus apzīmēja par īstiem gara inteliģentiem, augstāko inteliģenci. Publicists un ārsts Juris Vidiņš rakstīja, ka īstu inteliģentu diemžēl “mums ir par maz”, tāpēc Latvijā valda “provinces psiholoģija”. Tā izpaužas faktos, ka Latvijas augstskolas laboratorijās netiek apstrīdētas vecās un netiek radītas jaunas teorijas, ka universitāte ir tikai “mācības iestāde un nekas vairāk”, ka Latvijā rodas “labi un glīti literāriski ražojumi, bet dziļuma viņiem trūkst”, ka “kaut kur tiek nosprausta pasaules politika”, “bet mūsu politika grozās tikai ap ministra portfeli”, ka nav zinātnisku diskusiju un populārzinātniskajai literatūrai nav noieta. Latviju viņš nosauca par sevišķi provinciālu Eiropas provinci, jo šeit “lielā un varenā Eiropas intelekta rosība” skar “tikai retās sabiedrības virsotnes, kamēr viss lielais vairums nīkst savā provinciālajā stulbumā un pieticībā”.

Inteliģence par savu mērķi bija uzstādījusi uzturēt tautas patriotismu un kopības apziņu, atzīstot, ka tas ir grūts, nepateicīgs un nogurdinošs blakus pienākums, kas jāveic paralēli apmaksātajam darbam. Tika cerēts, ka tā saucamā neradošā inteliģence būs starpniece starp kultūras radītājiem un tautu. Šīs gaidas īpaši tika attiecinātas uz lauku inteliģenci, kuras centrālais tēls bija pagastu skolotāji, no kuriem tika gaidīts, ka viņi kā mazas bākas apspīdēs vēl “neapzinīgo un patumšo iedzīvotāju masas daļu”, lai izkoptu viņos iekšējo cilvēku. Tā teikt, izpildīs pienākumu “atdot savus spēkus un zināšanas” apkārtējai sabiedrībai. “Ja jau sabiedrība prasa no skolotāja, lai tas bez sava tiešā uzdevuma strādā arī sabiedriski–kulturelā darba laukā, tad ar tādu pašu tiesību viņa var prasīt to pašu no ierēdņa, no agronoma, ārsta, instruktora, pag.[asta] rakstveža, pasta telegrāfa ierēdņa u.t.t., no katra pēc viņa spējām un profesijas,” 1923. gadā norādīja avīzes Kurzemes Vārds komentētājs, skolotājs Aleksandrs Ozoliņš. Vārdu sakot, skolotāji nemaz nevēlējās būt vienīgās profesijas pārstāvji, kuriem būtu par velti jākalpo pārējām sabiedrības grupām. Tomēr inteliģences uzdevumi netika apšaubīti, mainījās tikai formulējumi. Viens uzskatīja, ka inteliģencei ir “jāsaprot tautas dvēsele un gars, viņas sāpes un bēdas un jāiet kopā ar tautu viens ceļš, kas vestu pretī kalpošanai latvju nācijai, latvju zinātnei”, savukārt cits pieprasīja no tās būt “savas tautas vadītājai, dzīves izkārtotājai, savas tautas sapratējai, viņas nastu un grūtību atvieglotājai”.

Literāti politikā

“Kas mēs būtu, ja mums nebūtu bijis Rainis, Blaumanis, Brigadere, Plūdonis, Virza, Aspazija un vēl citi? Kas būtu, ja visi šie cilvēki būtu mobilizēti politikā?”

Politiķa kā no tautas vadoņu aprindām izraidītā tēls tika veidots pakāpeniski. Populārajā publicistikā, piemēram, lieltirāžas avīzē Jaunākās Ziņas, jau gadu pēc 1. Saeimas ievēlēšanas vairs nevarēja nepamanīt politiķu un politikas negatīvo pretstatīšanu inteliģencei, ko turklāt pavadīja jaunas atmodas gaidas. Jānis Akuraters 1923. gadā paredzēja, ka atmodu tautai atnesīs glābēji vai kā citādi nosaukti vadoņi no aprindām, kur “indivīds nav partijas dogmu vecmorāles kalpībā”. Pirms Rīgas domes vēlēšanām 1925. gada pavasarī viņš jau aicināja “nokratīt partiju veikalu programmu važas”, jo tautai līdz riebumam “ir apnikusi tirgošanās ar valsts un tautas ideāliem un godkārības spēle, kurā partiju vīri zaudē katru goda sajūtu par sevi,” bet atmodu varot nest tikai personas, kas nodrošināja Latvijas neatkarību. Tām ir jāizstājas no partijām un jāapvienojas, lai “modinātu Latviju uz jaunu uzliesmojumu un ideāliem”. Līdzīgi arī Kārlis Skalbe šajā laikā uzrunāja inteliģenci, “kura nav iestigusi veikaliskās kombinācijās un paglabājusi tā saimnieciskos, kā politiskos jautājumos brīvu, neatkarīgu skatu”, lai “nesavtīgi palīdzētu tautai izdomāt un atrisināt valsts uzdevumus”.

Atbilstoši sabiedriskajā telpā popularizētajam uzskatam par inteliģences pienākumu sociālpolitiskās situācijas vērtējums bieži izpaudās kā moralizēšana. “Valsts iekšējā morāliskā uzbūve, kā liekas, šinī laikā mums dara vislielākās rūpes. Tāpēc arī mūsu presē ir tik moralizējošs tonis – tāpēc mēs runājam tik daudz par korupciju, par politiskiem veikaliem... Morāles lasīšana ir ļoti nepateicīgs uzdevums īpaši tādēļ, ka katram laikam ir sava īpatnēja morāle un mēs nevaram viņam tikt klāt ar vispārējās morāles mēru. Mēs varam pieiet ar to šīm parādībām tikai no ārienes, un tāds politisks veikalnieks, par kura dvēseles glābšanu mēs esam norūpējušies, noklausās mūsos tikpat vienaldzīgi kā kaķis, kurš ēd zivi,” rakstīja Skalbe pirms kārtējām Rīgas domes un Saeimas vēlēšanām 1925. gadā, piedēvējot savam laikam iedzīvošanās morāli. Viņa domubiedrs politikā Akuraters konstatēja, ka, ja Eiropas valstīs sabiedriskā doma presē notiesā darbinieku, kas dienesta stāvokli izmantojis personīgā labuma gūšanai, tad viņš ir spiests noiet no skatuves. Latvijā tāds indivīds tikai ironiski pasmīn un turpina izmantot “sabiedrību un valsti, lai visnekautrīgākā kārtā pildītu savas personīgās kabatas un iegribas”. “Tā ir ētiskas pagrimšanas zīme. Iesācies laikmets, kad pāri visiem valstiskiem ideāliem, pāri sabiedriskai sirdsapziņai valda un nosaka mūsu dzīvi lozungs: topi bagāts, atminies, domā pirmā kārtā tikai par sevi. Šis lozungs tā apstulbinājis daudzas personas un aprindas, ka tās galīgi zaudējušas to sajūtu, ko sauc par sabiedriskā kauna sajūtu. [..] Tā slīd atpakaļ noteiktā virzienā tas ideālisms, kurš valsts sākumā izgāja pušķots ar eiropejiskas demokrātijas karogiem un zīmēja tik plašus ceļus un nodomus. Viņa vietā ar kailu izsmieklu nāk nekautrība, veikals.”

Kopš 20. gadu vidus publicisti nacionālisti, īpaši reģionālajā presē, laiku pa laikam konstatēja, ka cilvēkos vairs nav patriotisma, vienprātības un dedzīgās tēvijas mīlestības, ka “latvju tauta, kura Daugavas krastos un Tīreļa purvos bij viena vienīga masa, tagad sašķēlusies neskaitāmās partijās un grupās, kurām katrai ir savi centieni un intereses”. Vēl cits apgalvoja, ka “viens otrs no tagadējās vecās paaudzes, pat slaveno atbrīvošanas cīņu dalībnieks, redzēdams daudzus mūsu valsts dzīves trūkumus, domīgi nokar galvu un klusībā pārliek, vaj bija vērts cīnīties”. Tika secināts, ka politika aprok ideālismu, ka tos retos, kas ideāliem tic, uzskata par komediantiem un liekuļiem vai par vientiešiem, kam “visas skrūves nav kārtībā”, bet lai tautu saviļņotu, vestu cīņā, nepieciešami tieši ideāli. Varētu šķist, ka tas liecināja par to, ka inteliģencei nevedās ar (pašai sev) piespriesto pienākumu izpildi, tomēr par vainīgu tika pasludināti politiķi, jo raugi, viņiem pēc valsts nodibināšanas esot bijis uzticēts būvēt valsti, bet tieši “partiju politiķu rokās” ideja par tautu kā organisku vienību “itkā sadrupa”, jo politiķi cilvēku uztverot kā balsi, nevis viena liela organisma locekli. Doma, ka partijās dominē politiķi, kas uzskata, ka politiku nevar taisīt ar baltiem cimdiem, sabiedriskajā telpā dominēja līdz 30. gadu sākumam. Tādas atklāsmes vismaz Skalbe un Akuraters balstīja pašu politiskajā pieredzē.

Bet atgriezīsimies pie viņu aicinājuma nokratīt partiju važas. Abi to arī darīja. 1. Saeimas darbības pēdējā gadā Demokrātiskā centra frakcijas deputāts Skalbe izstājās no partijas, kļūstot par bezpartejisko sabiedrisko darbinieku. Starp citu, viņš kandidēja visās piecās starpkaru parlamenta vēlēšanās – trijās tika ievēlēts (Satversmes sapulcē, 1. un 4. Saeimā), toties divās viņam neveicās (2. un 3. Saeimā). Akuraters savukārt kandidēja divās vēlēšanās (2. un 4. Saeimā), bet nesekmīgi. Šis “nesekmīgi” visdrīzāk varēja būt sāpīgs trieciens rakstniekam, kurš vismaz savā publicistikā nešaubījās, ka dzejnieks ir nākotnes nesējs un nācijas glābējs. Tomēr abu literātu ideja apvienot politiski brīvo inteliģenci nesekmējās. Viņi uz 2. Saeimu kandidēja no jaunas partijas – Latvijas Jaunzemnieku – savienības saraksta, bet netika ievēlēti, jo saraksts vienkārši ieguva tikai dažas deputātu vietas. Abus gan vēlētāji bija lolojuši – Akurateru no 17. vietas sarakstā pārcēla uz 3., bet Skalbi no 9. uz 2., turklāt abi saņēma vairākus tūkstošus talonu no vēlētājiem, kas balsoja par citiem sarakstiem (tā laika vēlēšanu praksē paredzētā iespēja), tomēr ar viņu individuālo popularitāti nepietika.

Akuraters uz 3. Saeimu pat nebalotējās, iespējams tāpēc, ka no Demokrātiskā centra un saimnieciski kulturālo darbinieku saraksta bija ievēlēts par Rīgas domnieku 1925., 1928. un 1931. gadā, kad jau bija Latvijas Radiofona direktors (1930–1934). Savukārt Skalbe uz 3. Saeimu atkal nomainīja sarakstu, kandidējot no Latvijas Darba savienības un Tautas apvienības saraksta. Viņš rakstīja, ka inteliģence ir sapratusi, ka “par agru atdevusi valsts likteni šo “uzbūves vīru” rokās, kuri izrādījušies par savtīgiem ierāvējiem”. “Cīņa ar korupciju būs grūta, jo viņa jau ir dziļi iezīdusies tautā kā riebīga ēde, kura visur izstiepj savus zarus. Daža laba politiska partija ir saistīta ar Rīgas vadoņu veikaliem un uzņēmumiem. Pie mums politikā iet vairāk tikai dēļ materiāliem ieguvumiem. Būs grūts darbs to apgriezt otrādi un šim aklam ļaužu baram iemācīt skatīties uz politiku kā uz sabiedrisku uzdevumu,” rakstīja Skalbe pirms šīm vēlēšanām. Viņš ieteica korumpantiem neaizmirst, ka latviešu inteliģence “ir mantojusi savu sabiedrisko sirdsapziņu no Poruka un Apsīšu Jēkaba tēlotās veco skaidro latviešu paaudzes” un “nekad nesamierināsies ar tiem, kas izpostījuši viņas tīro sapni par Latviju”. Arī šoreiz, neskatoties uz individuālo popularitāti (no 6. vietas sarakstā vēlētāji viņu pārcēla uz 4.), viņš par deputātu nekļuva.

Toties 1931. gadā Skalbe tika ievēlēts gan par Rīgas domnieku, gan 4. Saeimas deputātu, jo uz šīm vēlēšanām bija samierinājies ar īstenību un atjaunojis sadarbību ar (mūsdienu žargonā varētu teikt – oligarhiem) veco, ietekmīgo Demokrātiskā centra partiju. Abi ar Akurateru kandidēja no Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku saraksta kā bezpartejiskie, bet veicās tikai Skalbem. Indīgas piezīmes bija cena, ko viņam par to nācās maksāt. Uz Skalbi un Akurateru varētu attiecināt traģisko gara milžu apzīmējumu, ko Ernests Runcis (kopš Piektā gada notikumiem pazīstams ar pseidonīmu Arnis) piemērojis, lai raksturotu Raiņa darbību politikā. Rainis esot “dvēselē nesis dziļu traģēdiju, kuras pirmavots ir pretruna starp ideālu un politiskās dzīves īstenību”, un Runcis apgalvoja, ka “tāds liktenis draud visiem ī s t i e m rakstniekiem, kas savas gaitas sākuši naivā ticībā, ka mūsdienu polītiskās partijas ir arī viņu deklarēto ideālu iemiesotājas dzīvē”. Atšķirība bija vien tā, ka Rainis nonīka vienā partijā, kamēr Skalbe un Akuraters mainīja sarakstus, cerot ienest politikā ētiku.

Nīkšana vienā partijā nenozīmēja, ka Rainis nebija mobilizēts politikā – viņš visu laiku bija Latvijas parlamenta deputāts (Satversmes sapulcē, 1., 2., un 3. Saeimā) un gribēja būt Valsts prezidents. Lai paliek Blaumanis, kurš nepiedzīvoja Latvijas valsts izveidi, toties Brigadere un Aspazija pat ļoti vēlējās piedalīties politikā, īpaši Aspazija. Brigadere no šādas domas atteicās pēc neveiksmes Satversmes sapulces vēlēšanās, kurās balotējās vienā sarakstā kopā ar Zigfrīdu Annu Meierovicu, Jāni Čaksti un Kārli Ulmani. Aspazija, kura kandidēja no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas saraksta, cerību atmeta tikai pēc trijām neveiksmīgām vēlēšanām. Par Satversmes sapulces deputāti viņa gan kļuva, toties balotēšanās uz 1., 2. un 3. Saeimu bija neveiksmīga. No labajām vietām sarakstā vēlētāji, liekot mīnusus, Aspaziju novilka uz pēdējām vietām. Galu galā uz 4. Saeimu viņa nekandidēja. Toties togad balotēties saņēmās (arī nesekmīgi), piemēram, mūsdienās par apolitisku uzskatītā un zināmākajiem dižgariem, kā dažkārt mēdz apzīmēt starpkaru latviešu rakstniekus, pieskaitītā Zenta Mauriņa.

Turpinot par ievadā uzskaitītajiem literātiem, piemēram, Plūdons bija viens no autoritārā režīma un tā vadītāju slavinošo masu svētku šķebinošo tekstu sacerētājiem, kurš Ulmani slavēja par vadoni (ar lielo burtu) cēlo un saulnesi. “Visi šie cilvēki” ilgāku vai īsāku laiku bija sevi mobilizējuši politikā. Arī Latviešu zemnieku savienības biedrs Edvarts Virza balotējās 1., 2. un 4. Saeimas vēlēšanās. Tiesa, netika ievēlēts.

Politikas labums

“...vajadzīga inteliģence, kas šobrīd vai nu nolīdusi brīvprātīgā pagrīdē, vai arī strādā pie fermeriem, apkalpo tos.” 

Ne Skalbe, ne Akuraters un arī ne Virza – ietekmīgi publicisti, kas veidoja un noteica viedokli sabiedriskajā telpā, – nepiederēja tai lielākajai daļai radošās inteliģences, par kuras norobežošanos no politikas 1921. gadā bija runājis Kroders. Visi trīs draugi no strēlnieku laikiem ar kopīgo Ziemassvētku kauju pagātni bija līdzās Tautas padomē un pēc tam darbojās politikā. Tomēr daži politikā iesaistījās kā partiju biedri (Virza, Rainis, Aspazija), kamēr citi (Skalbe, Akuraters) līdz 20. gadu vidum jau bija paspējuši vilties partijās, tomēr turpināja būt politikā, vienlaikus norobežojoties no tās savos tekstos. Akuraters un Skalbe niecināja politiķus, paši tādi būdami, bet viņiem spēcīgi oponenti un politikas un politiķu aizstāvji sabiedriskajā telpā sevi pieteica tikai 30. gadu sākumā, kad abi draugi jau bija atmetuši cerību “šim aklam ļaužu baram iemācīt skatīties uz politiku kā uz sabiedrisku uzdevumu” un atjaunojuši sadarbību ar oligarhiem.

Turpretim Virza ar piekritējiem kopš 1931. gada sludināja, ka “politika ir dievišķīgākā no visām zinātnēm” un “patiešām dievišķīgs ir cilvēks, kas to pareizi māk izlietot savas tēvijas labā” (atsauces viņš meklēja nevis Apsīšu Jēkabā, bet Senajā Romā). Viņš cerēja zemniekus no ražotājiem pārvērst politiskās būtnēs, lai sāktos Latvijas atdzimšana, tāpēc sludināja, ka “tāpat kā zemnieks līdz šim bij salaulājies ar zemi, tā viņam turpmāk jāsalaulājas ar politiku”. Viņš aicināja arī jaunatni “vairāk par fizisko sportu, kas nav nekas cits, kā no ārzemēm ievests paradums, lai jūs atrautu no domām par tēvijas vajadzībām,” cienīt politiskās darbības sportu, jo “latviešiem taču reiz jāiemācās būt ne tik vien lieliem karavīriem, bet arī lieliem pilsoņiem un šis pēdējais ir visusvarīgākais”. Bezpartejiskumu Virza nosauca par moderno netikumu, par Latvijas politiskās dzīves vēža slimību un uzskatīja, ka “tautas atdzimšanas rīts” pienāktu ātrāk, “ja viena mūsu inteliģences daļa visu savu enerģiju neizlietotu pasīvā kurnēšanā, bet nāktu tiešām ar jaunām domām un jaunu programmu”. Viņš cerēja, ka inteliģence pārvarēs garīgo slinkumu meklēt idejas, risinājumus un sapratīs, ka “bēgt no politikas mūsu dienās nozīmē to pašu, ko bēgt no gaisa”, jo “politika ir plaušas, ar kurām Latvija elpo”. Kāda ievērojama latviešu rakstnieka teikto, ka viņš mīl tikai Latviju, bet ar politiku lai liek viņu mierā, Virza komentēja ar vārdiem, ka “no visiem tēvijas mīlestības veidiem, visriebīgākais ir platoniskās mīlestības veids, šī mīlestība bez jeb kādas darbības”. Viņa domubiedrs Pauls Jurevičs apgalvoja, ka inteliģence, kas nicina politiku un politiķus, nicina valsti, kurā dzīvo. Par nožēlojamu ilūziju Jurevičs nosauca pārliecību, ka, pārmetot pār valsts kuģa bortu visus šos ļaunajos lietuvēnos ieskaitītos politiķus, tas pilnām burām iepeldēs mūžīgās laimes un labklājības ūdeņos. Cilvēku, kurš apgalvo, ka viņam nav vajadzīga nekāda politika, lai tik ļauj viņam strādāt, Jurevičs pielīdzināja slavenajai Krilova cūkai, kas atzīst tikai gardās zīles, bet ozola pastāvēšanā neredz nekādu labumu.

Dzejnieks Virza sveic Rīgu no Letas balkona. Par šo Letas direktora rakstnieka R. Bērziņa uzņēmumu dzejnieks ļoti priecājies, 1940 (Foto: no žurnāla "Atpūta", 1940. Nr. 801)

Tajā nozīmīgajā 1931. gadā Latvijā vēl spēcīgi juta pasaules ekonomiskās krīzes sekas un publiski runāto noteica rudenī gaidāmās 4. Saeimas vēlēšanas. Romantiskā koncepcija par tautu kā vienotu kolektīvu ķermeni, kam piemīt gars un dvēsele, jau bija atzīta par caurkritušu, ko pierādīja kaut vai parlamenta deputātu fragmentēšanās frakcijās. “Tautas” nevēlēšanos audzināties apliecināja 20. gadu vidū pieņemtās žūpības un azartspēļu apkarošanas politikas liberalizēšana jau 20. gadu beigās un ekonomiskās krīzes laikā, kas nozīmēja, ka bija caurkritusi sākumā politiskajā praksē iestrādātā inteliģences doma, ka “valdībai, likumam, jānāk kā sabiedrības glābējai, jāregulē viņas iekārta tā, ka šādas lietas nevarētu notikt”. Ekonomiskās krīzes ietekmē atklājās, ka tauta nav nedz izaudzināta, nedz izglābta, ka “tautas vadoņu” glorifikācija ir pašas inteliģences gadiem uzturētas iedomas. Par “tautas” viedokli drīzāk liecināja pastāvīgie pārmetumi par izšķērdību kultūras labā un “vadoņu” nesekmīgā kandidēšana parlamenta vēlēšanās. Aspazija 1932. gadā sarūgtināti norādīja, ka “māksliniekiem nevajadzētu būt atkarīgiem no tautas, bet tautai no vadītājiem”, bet tā vietā “mūsu mākslinieki ir nostādīti lūdzēju un ubagotāju lomā”, tiek spriests par teātru slēgšanu, par algu un pensiju samazināšanu. Viņa konstatēja, ka inteliģence ir mora situācijā – morim pēc darba padarīšanas (valsts nodibināšanas) ir pateikts, ka moris var iet.

Inteliģences domstarpības par piedalīšanos politikā iznīcināja otru nācijas mītam nozīmīgu fikciju. Rakstošajai inteliģencei publiskajā vidē līdz pat 1931. gadam bija izdevies pasniegt kā īstenību iedomu par tautas vadoņu vienību. “Vadoņu” organizācijā – Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā kopš 1917. gada vienkopus biedrojās dažādu politisko uzskatu “vadoņi” – gan kreisie, ieskaitot Andreju Upīti, Linardu Laicenu, gan konservatīvie nacionālisti. Tagad no Skalbes vadītās arodbiedrības izstājās Virzas piekritēji, nodibinot Latvijas Preses biedrību un atklāti parādot, ka “tautas vadoņu” vidū nav vienotības. Oponenti viens otru saukāja par garīgajiem un morāliskajiem punduriem, dzīvajiem miroņiem, “kuru spalva mūžam paliks neauglīga”, iedomīgiem egoistiem, partijas barvežu dienderiem, literāro proletariātu, kas gatavs pakalpot visiem, kas maksā. Līderi savukārt tika apveltīti tādām frāzēm kā Venēras liķiera tukšotājs (Virza) un purva ķēniņa galma dzejnieks (Akuraters), ar ķēniņu domājot Demokrātiskā centra politiku atbalstošo Antonu Benjamiņu, purva (avīzes Jaunākās Ziņas) īpašnieku.

Šķelšanos izraisīja vairākuma tolerance pret komunistiskajiem uzskatiem, bet iegansts bija arodbiedrības rezolūcija ar protestu pret Latvijas Brīvdomātāju (Virzas interpretācijā – komunistiski sociālistiskās bezdievju) biedrības aizliegšanu. Virza inteliģenci nievāja par demokrātisko un liberālo, apgalvojot, ka tā ir pretnacionāla, saindēta no galvas līdz papēžiem, jo liberālisms maskējot iecietību pret kreisiem uzskatiem. Tas esot “politisks uzskats, kas stiepjas kā gumija un zem tā var paslēpties komunisti, sociālisti un vienkārši demokrāti”, bet noteicošā loma piederēs komunistiem, kas “tad nu arī jās liberāļus, aiz ausīm turēdami”. (Padomju okupācijas rezultātā 1940. gada jūnijā izveidotajā valdībā četri no astoņiem ministriem tiešām nāca no Jaunāko Ziņu aprindām.) Virza apgalvoja, ka pastāv Demokrātiskā centra un citu sīko partiju radīta materiālā un garīgā korupcija. “Latvija tagad līdzinās vientuļam ceļiniekam. Naktī meža ceļu braukdams, viņš iesnaudies, izkritis no ragavām un tam uzbrukuši un to plosa partiju vilki. Nav daļas gar godu, nav daļas gar kaunu, nav daļas gar tautas likteni šīm haizivīm mūsu valsts duļķainajos ūdeņos,” 4. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas laikā rakstīja Virza un aicināja zemniekus ar rungām aiztriekt aģitatorus, kas “nāk no Rīgas ar demokrātu zīmi pierē”, un balsot par Latviešu zemnieku savienību, “lai jūs ieietu Saeimā kā vairākums”.

Arodbiedrībā palikušie, kas publicējās Jaunākajās Ziņās (Arnis, Akuraters, Skalbe), turpināja nievāt politiķus, kā savu neapšaubāmu kvalitāti uzsverot piederību tautas rakstniekiem, kas esot neatkarīgi no politiķiem. Akuraters pieļāva dzejnieka piederību partijai, ja vien viņš stāv “pāri tai demagoģijai, kas notiek politikā”, bet nosodīja politizējošu, tas ir, zemnieku šķiru slavinošu inteliģenci. Virzu un viņa piekritējus viņš saukāja par šķiras rakstniekiem, bet viņu tekstus par šķiru naidu sludinošiem. Savukārt pēdējie uzsvēra tautas rakstnieku šķietamo apolitiskumu. “Nu sakāt atklāti, Akuratera kungs, kā lai tic Jūsu bezpartejiskā soģa lomai, kā lai tic Jūsu vārdiem, ka Jūs kā dzejnieks stāvat ārpus politiskas demagoģijas un politiskas vienpusības, ja Jūs, Akuratera kungs, jau ilgus gadus esat ļoti redzams un ļoti dedzīgs un savās aprindās pat ļoti iespaidīgs demokrātiskā centra politiķis,” bet Demokrātiskā centra “partijas sociālā bāze ir ļoti šaura – mūsu ierēdņu un zināmu pēckara bagātnieku aprindas”. Skalbi savukārt kāds nodēvēja par politiķa kungu, kura sirds “vienotā frontē ar demcentru un Benjamiņu” “sit kopējā taktī nelabvēlīgā pret zemnieku”. “Reiz bija dzejnieks Kārlis Skalbe, kas ilgojās pēc Ziemeļmeitas; viņu neapmierināja trekno cūku zeme. Jā, tāds K. Skalbe kādreiz bij. Tagad tā sen vairs nav, bet ir kāds K. Skalbe, kurš atradis savu “Ziemeļmeitu” – Antonu Benjamiņu,” rakstīja anonīms autors un piebilda, ka tagad Skalbe droši vien atzīst, ka trekno cūku zeme meklējama lauku sētās, kur dzīvo mantkārīgie zemnieki, kas negrib savus ražojumus atdot par cenu, kādu noteikt patīkas Jaunākām Ziņām.

Preses biedrību izveidojušie publicisti, kas izteicās avīzē Brīvā Zeme (Virza, Aleksandrs Grīns, Aīda Niedra, Alfons Francis) oponentus kritizēja par to, ka viņi “vēl arvienu strinkšķina savu vienīgo, sen nodeldēto stīgu, ko uzvilkuši kaut kad ap 1905. gadu”, un tikai paši sevi ir izdaudzinājuši par lieliem cīnītājiem par Latvijas valsti. “Var pat teikt, ka viņi var šaubīties par to, ka zeme griežas ap sauli, bet viņi nekad nešaubās par to, ka Latvijas neatkarības ideja dzimusi viņu galvās un viņi ir tās galvenie izvedēji,” rakstīja Virza, kurš aizstāvēja uzskatu, ka valsts neatkarības ideja meklējama 1917.–1918. gada notikumos (kad politikā ienāca Latviešu zemnieku savienība un Kārlis Ulmanis), bet Akuratera domubiedri kā Piektā gada notikumu dalībnieki valsts ideju atrada 20. gadsimta sākumā. Virzu un viņa domubiedrus, kas to apšaubīja, viņi pieskaitīja rakstniekiem, kuri raksta par kailām sievietēm, bet kļūst par politiskiem darbiniekiem, kad politika sāk solīt labumus.

“Klasiskais teiciens: ja jūs nezināt vēsturi, jūs riskējat atkārtot tās kļūdas. Var jau mēģināt sākt no baltas lapas un atkārtot jau notikušus eksperimentus, tomēr diez vai tas ir prātīgi.”

Tādā kontekstā diez vai prātīgs būtu ieteikums atgriezties pie tās vēlēšanu kārtības, kāda pastāvēja pirms 1934. gada apvērsuma. Nacionāli romantiskie inteliģences meklējumi 21. gadsimtā, kad augstāko izglītību ieguvušie laikabiedri gandrīz veido iedzīvotāju skaitlisko vairākumu, gan būtu novērošanas vērts pasākums, jo novestu pie nepieciešamības atrast arī glābjamo tautu. Un – kas būtu, ja Rainis, Brigadere, Plūdons, Virza, Aspazija un vēl citi būtu mobilizēti politikā? Būtu tas, kas bija, jo viņi paši sevi jau tāpat iesaistīja politikā un godprātīgi mēģināja latviešus veidot par politiskām būtnēm, neatlaidīgi cenšoties ietekmēt politiku. Bet tā bija zaudējumu un vilšanās, nevis uzvaru pagātne un tāpēc vēl nav iekļauta valsts vēstures stāstā, jo arī to vispirms uzraksta kā uzvarētāju vēsturi. Visticamāk, savu neveiksmju dēļ šie cilvēki sabiedriskajā vidē radīja un uzturēja negatīvu priekšstatu par politiķiem. Ironiski, ka 30. gadu sākumā paša vadītās partijas sabiedrisko attiecību veidotāja iesākto politiķu attaisnošanu 1934. gadā pārtrauca Ulmanis, izdarot apvērsumu. Ar to tika pārtraukta polemika, kurā politiskie oponenti dažu gadu laikā pamazām bija spiesti eifēmismu piesātināto tēlaino retoriku aizvietot ar precīzākiem valodas izteiksmes līdzekļiem. Taču Ulmanis savas partijas biedra kritizēto bezpartejiskumu (politisko analfabētismu) padarīja par valsts politiskās iekārtas balstu, bet politiķi sāka runāt eifēmismos par saimnieku, tādējādi radot iespaidu, ka negodīgā politiķa un netīrās politikas tēls raksturīgs tikai parlamentārajai demokrātijai. Tāds tas tiek izmantots arī atjaunotās Latvijas valsts politiskajā retorikā, un nav nekādas nozīmes – vai tas negodīgā politiķa tēls ir pārņemts vai izveidots no jauna.