Neatbildētais jautājums

"Žaks Veržē, 83, iespējams, ir bēdīgi slavenākais advokāts pasaulē. Viņa pēdējais klients ir Khieu Samphans, kādreizējais Kambodžas valsts galva khmeru režīma laikā - viņu tiesā par kara noziegumiem."

Spiegel Online, 2008. gada 21. novembrī

Parīzes advokāts Žaks Veržē intervijā Spiegel uzdod, bet neatbild uz advokāta profesijas sarežģītāko jautājumu: kā aizstāvēt cilvēku, kas izdarījis šaušalīgu noziegumu? Vispārinot, - vai advokātam jāpalīdz klientam, kura rīcība ir morāli nosodāma? Vienkāršāk atbildēt ar pretjautājumu. - Iedomājieties, ka nejēdzīgas kļūmes dēļ jūs pilnīgi bez iemesla tur aizdomās par ļaundarībām pret saviem ģimenes locekļiem, saviem bērniem. Vai jūs gribēsiet uzticamu aizstāvi, kas bez aizspriedumiem palīdz tikt vaļā no nepamatotajām apsūdzībām?
Metra Veržē gadījumā nav tik vienkārši. Parasti apsūdzēto no priekšlaicīga nosodījuma sargā nevainīguma prezumpcija. Prezumpcija ir kā vairogs pret sabiedrības aizspriedumiem, ko, starp citu, mūsdienās visbiežāk uzjunda žurnālistu azarts pasteigties nosodīt katru, ko aiztur policija vai ko prokuratūra uzskata par aizdomīgu. Advokātam jāstrādā šī pieņēmuma ēnā, paciešot, ka ceturtā vara jau paguvusi notiesāt viņa klientu, kurš, iespējams, tikai sakritības pēc iekļuvis izmeklētāju sakultā procesa virpulī. Taisnīgas tiesas procesā, kas pienākas katram noziedzniekam un katram aizskartajam, tiesa visu saliks pa vietām. Tas gan prasa laiku, naudu un neizsmeļamu pacietību. Par juridiskā procesa smagnējo dabu daudz sacīts un rakstīts. Katram, kas lasījis Franca Kafkas “Procesu”, būtu paškritiski jāapsver, vai meklēt taisnību tiesā. Tomēr pēdējā laikā aizvien vairāk strīdnieku vēlas savas domstarpības klāstīt tiesai. Kā autoriem, kuri gadiem gaida savu lugu uzvedumus uz slavenām skatuvēm, arī advokātiem ir jāpaciešas: lielākā daļa šodien Rīgas tiesās iesniegtās lietas savas pirmizrādes ieraudzīs tikai 2010. gadā. Krievu dzejnieks Jevgeņijs Jevtušenko salīdzināja tiesvedību (pravosudije) ar vilcienu - tie abi vienmēr kavējas. Tomēr advokāta sūtība nav sacensties ar laikrakstu komentētājiem vai interneta pļāpugrupām, pat ja tiesas process sākas pēc tam, kad publiskais vērtējums ļaužu prātos jau nostiprinājies. Pūļa tiesa ir ātra un barga, tomēr sabiedriskais spriedums ir emocionāls, tam bieži pietrūkst kritiskā saprāta. Šķietami vienkāršām parādībām var būt sarežģīta izcelsme, un pirmajā mirklī tā nemaz nav pamanāma. Tiesai ir laiks un apetīte izvērtēt lietas detaļas un iedziļināties arī tiesas priekšā nākušo personu stāstos. Tiesas process ir veidots pēc atsvara principa: vispirms nosodošs apsūdzētājs izklāsta savu stāstu, kas neatstāj vietu šaubām. Seko dedzīga aizstāvība, kas norāda uz apsūdzības paviršībām, kļūdām, un, ja nav nekā labāka, apelē pie vispārcilvēciskām vērtībām. Bezkaislīgs tiesnesis spriedumā uzraksta savu, pilnīgāko redzējumu. Gluži kā lugā, mums var nepatikt uzrakstītais, mēs varam savā prātā palikt pie pirmuzmetuma, bet iestudēts tiek režisora variants. Advokāta profesiju uzsākušos jaunos juristus brīdinām, ka izvēlēts grūts amats.
Bieži esam opozīcijā sabiedrības viedoklim un arī tiesas slēdzienam. Tomēr visgrūtāk varētu būt noteikt savu vietu un attieksmi pret noziegumu un tajā iesaistītajiem. Žaks Veržē vispārina, ka daba ir mežonīga, neparedzama un šaušalīga: “Atšķirībā no dzīvnieka, cilvēks spēj runāt ļaunuma vārdā. Noziegums simbolizē mūsu brīvību.”
Tas nozīmē, ka dzīvas būtnes spējīgas veikt apzināti ļaunu rīcību, savukārt cilvēks var to pamatot, attaisnot un pat manifestēt. Metram Veržē taisnība. Advokātus bieži uzskata par ļaunuma manifestētājiem. Arī daudz pieticīgākiem kolēģiem, kuru klienti netiek apsūdzēti genocīdā, jāsamierinās ar Sātana advokāta titulu. To nevarētu attiecināt tikai uz sabiedrības nodevām mūsu profesijas konstitucionālajam pienākumam - aizstāvēt apsūdzēto un panākt attaisnojošu spriedumu jau presē nosodītam cilvēkam. Advokāta kā sātana vēstneša tēls radies ne jau tikai principiāli uzturot aizstāvības pozīciju taisnīgā tiesā. Sagatavojot lietu, mēs pieņemam svarīgāko lēmumu: kāds ir klienta nodarījuma vērtējums, kādas mūsu izredzes. No advokāta sagaida ne tikai drošu klienta interešu pārstāvēšanu, advokāts ir arī viens no tiesas procesa uzticamajiem spēlētājiem. Un tāpēc mums jāatbild uz pašu svarīgāko jautājumu - vai iespējams bezkaislīgi virzīt lietu, vai var izslēgt tādus kritērijus kā taisnīguma izjūta un personiskie ētiskie principi? Protams, apsūdzētajam ir tiesības uz aizstāvību, neatkarīgi no tā, kā viņa nodarījumu, nostāju vai nodomu vērtē advokāts. Advokātu nedrīkst vienādot ar viņa pārstāvēto klientu. Šī ir tradicionāla mūsu profesijas nostādne, kas nodrošina ar kvalificētu un profesionālu aizstāvi gan izvarotājus, gan bērnu slepkavas, gan teroristus. Šis princips arī ļauj bez pārliekiem sirdsapziņas pārmetumiem sagatavot aizdevuma līguma formu naudaskāram augļotājam vai pārliecināt nevarīgu sirmgalvi parakstīt viegli atsaucamu uztura līgumu. Šo argumentu izvēlas arī metrs Veržē. Tomēr viņa gadījumā šī konstitucionālā garantija saduras ar neapgāžamiem faktiem - Slobodana Miloševiča, Lionas Miesnieka Klausa Barbjē, Karlosa Šakāļa un daudzu citu viņa aizstāvēto klientu paveiktie briesmu darbi ir dokumentēti, tos viegli pierādīt un tos nenoliedz arī paši klienti. Veržē, raksta Spiegel, daudzkārt izmantojis pretuzbrukuma stratēģiju, vēršot tiesas uzmanību prom no apsūdzētā nodarījumiem, un koncentrējoties uz apsūdzības kā uzvarējušo politisko pretinieku pozīciju. Veržē atklāj uzvarētāju ētiski šaubīgo rīcību, viņš kritizē netaisno sociālo vai etnisko iekārtu, kas stimulējusi noziegumu. Tiesas process no konkrētās lietas izskatīšanas paplašinās, liekot tiesai vērtēt bieži vien labi saprotamus iemeslus, kāpēc apsūdzētais pastrādājis noziegumu. Tā rezultātā tiesa it kā sadala atbildību starp apsūdzēto un apsūdzību, vai apsūdzētā oponentiem, vai vēl veiksmīgāk, abstrakto valsti, pret ko vērsies tiesātais. Lielisks paņēmiens, it īpaši, ja tas ir klientam sekmīgs. Tomēr Metrs Veržē izvairās no atbildes: kāds ir klienta rīcības morālais vērtējums? Arī profesijas priekšraksti izvairās dot atbildi uz šo jautājumu. Advokāts ir tiesību sistēmas sastāvdaļa, viņa uzdevums nav moralizēt. Aizstāvības funkciju izpildei nav svarīgi, vai advokāts tic savam klientam.
Advokātam nav ne iespēju, ne tiesību savu klientu tiesāt par to, kas noticis. Viņam gan neviens nevar liegt paust savu viedokli par notikušo, un parasti klients to arī vēlas uzzināt. Tāpat advokātam pienākas vērtēt, vai viņa gatavotais darījums neradīs netaisnību. Tiešas sankcijas par netaisnu rīcību gan likums advokātam neparedz. Pat ja mēs spētu abstrahēties un izslēgt sevi no spēles, aizbildinoties ar “tikai likuma noteikumi” atrunu, savu kritisko apziņu un vērtējumu nevaram izslēgt. Mēs varam darīt tikai to, kam mēs ticam un varam aizstāvēt tikai tādus cilvēkus, ko esam gatavi aizstāvēt. Es nešaubos, ka katram no mums būs vērtētājs un būs aizstāvis. Kad pienāks laiks.