Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Manas garīgās veselības dosjē aizsākās 1969. gadā Masačūsetsas pavalsts Kembridžā. Es nesen biju aizgājis no Opus Dei, katoļu reliģiskā ordeņa, kuram savulaik biju uzticējis savu jauno dvēseli; šim solim sekoja smaga depresijas lēkme. Zemāk citēto izrakstu autori ir mani neskaitāmie aprūpētāji; tā ir manas ārstēšanās hronika dažādās Bostonas apkaimes medicīnas iestādēs un psihiatriskajās klīnikās – no tā laika līdz pat 2012. gadam.
Kā tie nonāca manās rokās? Pirms diviem gadiem, kad mani bija piemeklējusi jauna depresijas lēkme, kāds draugs, kurš man palīdzēja, iedomājās, ka būtu noderīgi redzēt manu slimības vēsturi, un tā nu es pieprasīju šos izrakstus. Kāpēc es tos tagad publicēju? Visādā ziņā ne tāpēc, ka man liktos, ka šiem ārstu pierakstu fragmentiem būtu kāda literāra vērtība vai ka tie ļautu ielūkoties kādā neparasti interesantā psihē, – un arī ne tāpēc, ka es vēlētos iepīt savus psihoterapeitus, darba devējus vai apdrošināšanas kompāniju kaut visniecīgākajā skandālā. Visi personu vārdi ir mainīti.
Mūsu tik viegli no mērķa novirzāmajam cilvēka prātam vajadzīga iespēja runāt par depresiju tik daudzos un dažādos veidos, kādos vien tas ir iespējams, – un tas arī ir viss. Turklāt, ņemot vērā šī dēmona ilgmūžību, liekas svarīgi mēģināt izspiest kādu atziņu no vārdu blāķa un plašo recepšu medikamentu arsenāla, ar ko mēģināts cīnīties pret tā nodarīto postu. Pat visbirokratizētāko medicīnisko informāciju var piedabūt runāt – ja vien mēs esam gatavi uzmanīgi ieklausīties noklusējumos un parafrāzēs. Pat akronīmiem ir jūtas.
Piezīme par medikamentiem: arī tagad, kad šajā antidepresantu ērā aizritējis jau vairāk nekā piecdesmit gadu, vēl joprojām nav skaidrs, vai zāles ar kaut ko ir labākas nekā placebo. Nav īpaši daudz ilgu pētījumu par antidepresantu iedarbīgumu vai blakusparādībām, un Pārtikas un medikamentu pārvalde pieprasa apbrīnojami nelielu izmēģinājumu skaitu pirms jauna preparāta apstiprināšanas. Katram antidepresantam līdzi nāk vairāk vai mazāk zinātnisks skaidrojums, kāpēc tam vajadzētu palīdzēt. Taču mums zināms vienīgi tas, ka dažiem cilvēkiem pēc šo zāļu lietošanas kļūst labāk, citiem nekļūst, bet vēl citi pamazām izveseļojas, tās vispār nelietojot.
Protams, no pacienta viedokļa tāda spriedelēšana ir pilnīgi lieka. Ja tu nezini, kur likties, un ārsts tev iesaka lietot tabletes, tu daudz nedomā. Manā gadījumā neviens no izmēģinātajiem medikamentiem sevišķi labi nepalīdzēja. Taču tikai kādiem pāris preparātiem bija neciešamas blaknes vai to iedarbībā depresija kļuva vēl stiprāka.
Šis materiāls publicēts žurnāla The Baffler 26. numurā (2014). Žurnāla redakcija pierakstus ir nedaudz rediģējusi. Mediķu vārdi ir mainīti. (Red. piez.)
Dr. Trigs Kliftons
Hārvarda Universitātes Veselības aprūpes dienesta psihiatriskā klīnika
Kembridža, Masačūsetsa
Pacients tiek pieņemts, izrādot pretimnākšanu bijušajam studentam, kurš šī gada jūnijā absolvējis koledžu un vairs nav tiesīgs saņemt konsultāciju mūsu klīnikā. Viņš ieplānojis turpināt studijas Kolumbijas Universitātes maģistrantūrā.
Pacients ierodas ar emocionāli sakāpinātiem jautājumiem par katolicismu. Dažus pēdējos mēnešus viņu nodarbina jautājums, vai viņš var atbalstīt mācību, kas liek uzsvaru uz doktrīnu un atteikšanos no iedziļināšanās. Par šo problēmu viņš ar mani sarunājas un pats spriež visai intelektuāli, taču, neraugoties uz to, šie jautājumi viņam sagādā spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus. Pacientam sniegts atbalsts, mudinot viņu meklēt vidusceļu, kas, ņemot vērā viņa personību, viņam nākas ļoti grūti.
Pacientu biedē doma, ka vajadzēs zaudēt baznīcu, tāpēc tiek precizēts, ka, lai turpinātu uzdot jautājumus, viņam nav jāatsakās no baznīcas vai organizācijas, pie kuras viņš pieder, un ka viņš nespēs justies apmierināts, kamēr nesāks šos jautājumus atklāti celt gaismā sev un citiem, lai kādu nostāju arī ieņemtu. Pacients bija arī noraizējies, ka viņa rīcība zināmās situācijās bijusi nepieņemama. Es viņa minētajā rīcībā nesaskatīju nekā nepieņemama, secinot, ka tā ir dabiska jaunam cilvēkam, kuram nopietnus pārdzīvojumus izraisa daži ārkārtīgi svarīgi jautājumi viņa dzīvē, un tas pacientam arī tika paskaidrots.
Pacients nolēmis runāt ar vairākiem priesteriem un pēc iestāšanās Kolumbijā, iespējams, varētu meklēt psihiatra palīdzību, risinot obsesīvi kompulsīvas personības problēmas, kas zināmā mērā slimīgi iespaido viņa dzīvi, proti, viņu bieži paralizē neticība sev un nespēja pieņemt izšķirīgus lēmumus.
Konsultācijas noslēgumā pacients uzdeva jautājumu, vai šīs problēmas padarītu viņu nepiemērotu dienestam armijā. Es atbildēju, ka tā neuzskatu.
DIAGNOZE: Pārejas vecuma pielāgošanās grūtības obsesīvi kompulsīvas personības gadījumā.
Dr. Trigs Kliftons
Hārvarda Universitātes Veselības aprūpes dienesta psihiatriskā klīnika
Kembridža, Masačūsetsa
Pacients uzturējies Ņujorkā, kur studējis maģistrantūrā Kolumbijas Universitātē, taču piedzīvojis obsesīvu sabrukumu, kas nav ļāvis normāli funkcionēt un piespiedis pamest studijas. Pacients astoņus mēnešus ārstējies klīnikā, taču aptuveni pirms diviem mēnešiem pagaidām neskaidru iemeslu dēļ pārtraucis ārstēšanos. Patlaban viņš atgriezies [Kembridžā] cerībā, ka izdosies savākties, un plāno vēlāk noklausīties sešus mācību kursus, izmantojot semestra pagarinājumu.
Pacients mani apmeklēja, lai atjaunotu kontaktu un noskaidrotu, vai iespējams sākt ārstēšanos. Man ir skaidrs, ka ārstēšanās viņam ir smags pārdzīvojums, taču uzskatu viņu par cilvēku ar nopietniem traucējumiem; šajā stadijā es uzdrošinātos apgalvot, ka problēma ir nopietnāka nekā pārejas vecuma pielāgošanās grūtības – drīzāk te darīšana ar robežstāvokļa personību, kam piemīt obsesīvi kompulsīvas īpašības.
Saprotamu iemeslu dēļ pacienta ārstēšanās šajā klīnikā nav iespējama, un viņš pagaidām nav pārliecināts, vai vispār vēlas to sākt. Es viņu informēju, ka pozitīva lēmuma gadījumā viņam ir iespēja ar mani sazināties; es viņam ieteiktu piemērotu klīniku tuvākajā apkārtnē.
Pašnāvniecisku tendenču nav; akūtas dekompensācijas pazīmju nav.
Dr. Dženifera Hornstīna
Hārvarda Universitātes Veselības aprūpes dienesta psihiatriskā klīnika
Kembridža, Masačūsetsa
Tas ir pirmais garīgās veselības aprūpes dienesta apmeklējums šim 33 gadus vecajam jaunietim, kurš patlaban strādā par sekretāru Starpta0utisko pētījumu centrā. Viņš ieradies ar šādām sūdzībām: “Esmu noraizējies par savu veselības stāvokli. Es mēģināju doties uz klīniku, bet nebiju pārliecināts, vai man vajadzētu to darīt. Baidos, ka šie simptomi tikai pasliktinās.”
Pacients ir ārkārtīgi nemierīgs jauns cilvēks ar koptu ārieni un labu izteikšanās prasmi; viņš sūdzas par trauksmes lēkmēm, kas atkārtojas pēdējo četru mēnešu laikā. Pacients stāsta, ka kopš aprīļa, kad kļuva 33 gadus vecs, izjūt arvien pieaugošas trauksmes stāvokli un cieš no nespējas aizmigt un regulāras pamošanās nakts vidū un ļoti agri no rīta. Viņš saka, ka dažas pēdējās nedēļas viņam naktī izdodas nogulēt vidēji piecas stundas. Viņš apraksta kompulsīvu ēšanu un lielu neveselīgu ātro uzkodu patēriņu. Kopš aprīļa viņš pieņēmies svarā par gandrīz četriem kilogramiem. Pacients sūdzas par enerģijas trūkumu, anhedoniju un seksuālās intereses zudumu, kā arī nespēju sasniegt erekciju. Viņš noliedz pašnāvnieciskas vai slepkavnieciskas domas. Noliedz halucinācijas vai murgu epizodes. Noliedz dezorientācijas gadījumus. Pacients noliedz arī narkotiku vai alkohola lietošanu.
Pēdējo četru mēnešu laikā viņš sācis just arvien lielāku nogurumu un nespēju tikt galā ar savu pašreizējo situāciju. Pacients saka, ka tā viņam atgādina piedzīvoto 21 gada vecumā, kad viņš nolēma aiziet no katoļu baznīcas reliģiskā ordeņa, kurā bija iestājies.
Kopš aiziešanas no šī ordeņa – reliģiska ordeņa lajiem, kuri apņēmušies veltīt dzīvi šķīstībai un nabadzībai, – viņš nav spējis nopietni pievērsties kādai nodarbei. Dažu pēdējo mēnešu laikā pacients klejojis no viena psihoterapeita pie nākamā un nesen izmēģinājis pirmterapiju. Viņa ārstēšanās ar pirmterapiju ilgusi sešus mēnešus, bet tagad viņš saka, ka vēlētos izmēģināt citus ceļus, tomēr nespēj paskaidrot, kāpēc. Viņš apmeklējis arī vairākus psihoterapeitus, tajā skaitā Hārvarda Veselības apdrošināšanas programmas psihoterapeitu, kurš viņam izrakstījis Valium; pacients preparātu lieto orāli: 2,5–5 mg devu vajadzības gadījumā un līdz 5 mg pirms gulētiešanas. Viņš saka, ka tas reizēm palīdz gulēt, taču ilgtermiņā trauksmes sajūtu nav mazinājis.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies
Dzīve nav bezjēdzīga
Padomi depresijas māktajiem
Starp depresiju un utopiju
Acis vienmēr vaļā