Necilvēciskā komēdija

Palicis viens, Rastiņaks paspēra dažus soļus kapsētas kalnā un redzēja Parīzi, līku loču izlaidušos starp abiem Sēnas krastiem, kur jau sāka iedegties gaismas. Viņa acis gandrīz vai badīgi pielipa vietai starp Vandomas laukuma kolonnu un Invalīdu kvartāla doma baznīcu – tur, kur dzīvoja visa šī smalkā sabiedrība, kurā viņš tā bija gribējis iekļūt. Viņš uzmeta šim zumošajam pūznim skatienu, kas jau pa gabalu šķita no tā sūcam medu, un izteica šos grandiozos vārdus: “Beidzot esam palikuši divatā!”

Onorē de Balzaks, “Gorio tēvs”

Kad Aleksejs Ivanovičs Puškina stāstā “Un kādu vakaru vasarnīcā…” vilcinās paskaidrot, kāpēc Kleopatra viņam šķiet izcilākā no sievietēm, un šo vilcināšanos pamato ar stāsta netiklo raksturu, namamāte kņaziene D. zaudē pacietību. “Kuru jūs te mēģināt piemānīt?” viņa franciski iesaucas un sabiedrības piemērotību uzklausīt arī nekautrus stāstus pamato ar norādi, ka, lūk, uz dāčas kamīna malas, nevienu netraucējot, mētājas grāmatele ar nosaukumu “Laulības fizioloģija”.

1835. gadā rakstītajā stāstā Puškinam nebija vajadzības ne stāsta varoņiem, ne saviem lasītājiem skaidrot, ka “Laulības fizioloģija” ir Balzaka eseja, lai gan Balzaks to bija publicējis tikai sešus gadus iepriekš, turklāt ar pseidonīmu. Konservatīvā cara Nikolaja I cenzūras darbā acīmredzami bija nopietni trūkumi, ja jau vasarnīcās tik brīvi mētājās grāmata, kas nesaudzīgi plosīja kristīgo priekšstatu par laulības svētumu un laulāto pienākumiem un ko arī daudz brīvdomīgākajā Francijā uzskatīja par skandalozu. Var būt, ka “Laulības fizioloģija” izvairījās no cenzūras – tās pašas cenzūras, kas nelika mieru, piemēram, Puškinam, – tāpēc, ka Balzaku publicēja tik bieži un tik daudz un viņš tik agros gados jau bija kļuvis par klasiķi. Žurnālā Revue étrangère, kas iznāca Pēterburgā franču valodā, viņa darbus iespieda vienlaikus ar to publicēšanu Francijā, un tiem bija labs noiets. Pats pēc tā netiekdamies un pat ar zināmu izbrīnu Balzaks bija spiests rūpēties par savu tiesību aizstāvību arī tik tālā zemē kā Krievija. Piemēram, 1836. gadā viņš uzzināja, ka izdevējs Bilozs Krievijā bez viņa ziņas atkārtoti izdevis romānu “Lilija ielejā”. Kad sāka iznākt “Cilvēciskās komēdijas” pirmie sējumi, Balzaks savai poļu izcelsmes tagadējā Ukrainas teritorijā dzīvojošajai mīļākajai un vēlāk sievai Evelīnai Hanskai rakstīja, ka aiz Francijas robežām visvairāk viņu lasot tieši Krievijā.

Zīmīga sakritība, ka pēc dažām desmitgadēm to pašu secināja Kārlis Markss par “Kapitāla” 1. sējumu – proti, ka, neskaitot izdošanas zemi, to visvairāk lasa Krievijā. Laikam būtu pārdroši teikt, ka “Kapitālam” ceļu un lasītājus bija sagatavojuši tieši Balzaka teksti, tomēr tajā ir laba daļa patiesības. Diez vai ir vēl kāds 19. gadsimta rakstnieks, kurš tik labi ilustrējis tolaik vēl neizteikto domu, ka “nevis apziņa nosaka dzīvi, bet dzīve nosaka apziņu”. Vai domu, ka arī individuālā psiholoģija ir sociāls produkts un ka cilvēks nespēj brīvi izvēlēties savas sociālās attiecības, nemaz nerunājot par “šķiru cīņu” – gan ideoloģisko, gan arī reālo. Nav tā, ka Balzaks mums to teiktu tiešā tekstā, tomēr mēs nejūtamies viņu nodevuši, kad secinām, ka, piemēram, jaunā dzejnieka Lisjēna Šardona un Bargetonas kundzes attiecības būtu veidojušās citādas, ja viņus nešķirtu plaisa, kas šķīra augstdzimušo Angulēmu no strādnieku un jaunbagātnieku Angulēmas, un vēl vairāk – ja viņi abi nebūtu bēguši uz Parīzi un liktenīgajā Operas ložā tik apkaunojoši viens otrā saskatījuši provinces un nabadzības dziļo zīmogu, kuru nevar izpirkt aicinājums būt par dzejnieku un viņa mūzu. Pat paviršs salīdzinājums ar laikabiedru Flobēru rāda, ka Lisjēna ciešanas un ilūziju zaudēšana būtiski atšķiras no Bovarī kundzes ciešanām un ilūziju zaudēšanas, jo Bovarī kundzes likteņa atslēga bija noglabāta kaut kur dziļi viņā pašā, nevis ārējos apstākļos un Bovarī kundze – kā mums liek saprast Flobērs – sabojātu ar visiem attiecības, viltos mīlestībā un izputētu arī tad, ja viņai būtu laimējies ieprecēties vecajā aristokrātijā vai jaunajā buržuāzijā. Varētu teikt, ka, atšķirībā no Flobēra, Balzaks ticēja laimei – vai, precīzāk sakot, ticēja laimei vienkāršās lietās, no apstākļiem atkarīgai laimei, tādai laimei, par kuru neliekuļojot domā tie cilvēki, kas mēdz nopūsties: “Ja vien būtu mazliet vairāk naudas…” vai “Ja vien nebūtu tik smagi jāstrādā…”

Tātad – Kārlis Markss. Balzaks bija viens no viņa skolotājiem, un, ja Markss nebūtu priekšlaicīgi nomiris (relatīvā nozīmē, protams, – ņemot vērā Puškinu), viņš, iespējams, būtu īstenojis savu ieceri izdot pētījumu par visu “Cilvēcisko komēdiju”. “Kapitālā” Balzaks minēts divas reizes un abās reizēs uzsvērts, ka “lielais franču rakstnieks reālists” dziļi pētījis un izpratis kapitālistiskās ražošanas aspektus, iesaistīto cilvēku tipus un “reālās attiecības” starp darba devēju un ņēmēju.Abās vietās Markss izmanto Balzaka fiktīvos varoņus tā, it kā tie būtu reāli prototipi konkrētu situāciju analīzei. Līdzīgā garā viņa līdzstrādnieks Frīdrihs Engelss vēstulē Mārgaretai Hārknesai raksta, ka Balzaka “Cilvēciskā komēdija” esot pilnīga franču 19. gadsimta pirmās puses sabiedrības vēsture un ietverot arī ekonomiskas detaļas. To lasot, viņš sapratis un uzzinājis “vairāk nekā no visiem pašpasludinātajiem tā laika vēsturniekiem, ekonomistiem un statistiķiem, kopā ņemtiem”.

Ļoti agrīna Balzaka pasaules pazīšana (arī Dostojevska tulkojumos uz krievu valodu) un marksisma radītāju personīgās simpātijas ir galvenie iemesli, kas izskaidro, kāpēc Padomju Savienība savā īsajā mūžā izlaida veselus trīs Balzaka kopotu rakstu izdevumus. Vispirms 20 sējumos (1933–1947), tad 15 sējumos (1951–1955) un visbeidzot 24 sējumos (1960). Pēc Vissavienības grāmatu palātas ziņām, par laiku no 1918. līdz 1961. gadam Savienībā iznāca 265 Balzaka grāmatas 17 valodās ar kopējo tirāžu 21 892 000 eksemplāru. Par šādu mērogu, intensitāti un skaitļiem brīnās pat Francijā, kur Balzaks nekad nav izgājis no modes, lai gan dažos laika posmos bijis nospiests “lata romānu” šaubīgajā pagrabstāvā, nemaz nerunājot par anglosakšiem, kuriem joprojām nav pilna mūsdienīga “Cilvēciskās komēdijas” tulkojuma.

Tādi ir apstākļi un to sakritības, kas izskaidro, kāpēc mūsu vecāku un tagad arī mūsu mājās sekcijā vai uz kamīna malas mētājas vismaz pāris padomju gadu balzaku. Dažos namos atrodami pat visi 12 viņa “Kopotu rakstu” sējumi, kas Jausmas Ābramas redakcijā iznāca 20. gadsimta 80. gadu sākumā. Šiem sējumiem bija piesaistīti mūsu labākie tulkotāji – Ersa, Stērste, Grīnfelde un Rambeka, sievietes, kas lielā mērā izveidojušas franču 19. gadsimta valodas, priekšstatu un reāliju latvisko versiju. Viņu valoda bija pietiekami lokana un attapīga, lai arī tajos gadījumos, kad varētu pārmest abstraktu jēdzienu pārāk mehānisku pārnešanu, apzinība pret oriģinālteksta izvērsto plūdumu un detaļu pārbagātību novērstu būtisku pārpratumu iespēju.

Vēl pirms “Kopotiem rakstiem” latviski iznāca Andrē Moruā biogrāfijas “Prometejs jeb Balzaka dzīve” tulkojums. Tas bija iekļauts slavenajā sērijā “Ievērojamu cilvēku dzīve” un plecīgi pārstāvēja žanru, ko mūsdienu izdevējdarbībā gandrīz pilnībā izskauduši asinskāru diktatoru dzīvesstāsti. Moruā sarakstīto biogrāfiju vēl šodien balzakologu aprindās uzskata par vienu no labākajiem Balzaka dzīves izklāstiem. Gandrīz 600 lappušu bieza, ar trīs dokumentāliem pielikumiem sīkā drukā tā ietver vairāk nekā tūkstoti citātu no Balzaka un viņa līdzgaitnieku vēstulēm.

Ir naivi domāt, ka visu latviski pieejamo latviešu lasītāji ir izlasījuši vai vismaz izšķirstījuši. Tomēr, rakstot šīs rindas, es baidos, ka mēģinu par Balzaku kaut ko pateikt cilvēkiem, kas viņu pazīst un saprot daudz labāk par mani, jo ilgus gadus ar viņu dzīvojuši vienā mājā. Tajā nebūt nebija tik daudz iedzīvotāju, kur nu vēl saprātīgu. Tāpēc es mēģināšu izstāstīt dažus stāstus par Balzaku, ko šis mans iedomātais ideālais lasītājs varbūt nezina. Vai nu tāpēc, ka pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem viņam tos nestāstīja, vai arī tāpēc, ka tad tie vēl nebija radušies.

Tie saucās Balzaka “Kopoti raksti”, bet tie nebija kopoti. Tie ietvēra tikai izlasi no “Cilvēciskās komēdijas” un pēdējā sējumā dažus no Balzaka jaunības darbiem un lugām. Izvēli tulkot un izdot tikai labāko darbu izlasi var saprast, jo pirmais, vēl nepabeigtās Balzaka dzīves laikā iznākušais “Cilvēciskās komēdijas” izdevums 17 sējumos, tā sauktais Furna izdevums (1842–1848), sastāvēja no 88 romāniem, garstāstiem un analītiskiem tekstiem. Pēc Balzaka nāves ar dažādiem manuskriptiem papildinātais galīgais izdevums sastāvēja jau no 137 tekstu vienībām. Vismaz puse no tām bija kārtīgu romānu izmērā. Lai to tulkotu, iespējams, pietrūka cilvēkresursu.

Neskatoties uz šo atrunu, latviešu “Kopoti raksti” patiešām bija nepilnīgi un klibi, jo tie neietvēra divus ļoti būtiskus teorētiskus elementus – Balzaka programmatisko ievadu visā darbā un analītiskas studijas – jau minēto “Laulības fizioloģiju”, kas Balzaku savulaik bija padarījusi slavenu, un tās pielikumu “Laulības sīkās nedienas”. Bez šiem diviem pīlāriem tas Balzaks, ko izdevējvalsts ideoloģija Jausmai Ābramai bija ļāvusi sniegt lasītājiem, ļoti atšķīrās no tā, kā Balzaks pats sevi saprata vai gribēja tikt saprasts.

Vispirms, bez autora priekšvārda bija grūti uztvert visa korpusa uzbūvi, kura sapratne un nemitīga prātā paturēšana Balzakam bija ļoti svarīga. “Cilvēcisko komēdiju” viņš bija sadalījis trīs lielās daļās – “Tikumu studijās”, “Filozofiskajās studijās” un “Analītiskajās studijās”. Latviešu izdevumā études tulkotas kā “etīdes”, kas varbūt izklausās labāk par “studijām” vai “pētījumiem”, bet jēdzienam atņēma to nopietnību, ko Balzaks tajā bija ielicis. 1834. gada vēstulē Evelīnai Hanskai viņš rakstīja, ka pirmā daļa – “Tikumu studijas” – pētīs sabiedrības ietekmi (effets) uz cilvēkiem. Pārskatāmībai to vēlāk sadalīja privātās, provinces, Parīzes, politiskās, militārās un lauku dzīves ainās. “Tikumu studijām” uzstādītais mērķis bija galēji necilvēcisks un komisks – aprakstīt visas sociālās parādības, visas dzīves situācijas, visus vīriešu un sieviešu raksturus, visas profesijas, visus Francijas nostūrus, visus cilvēku vecumus un tā tālāk, un visus cilvēka sirds pārdzīvojumus visās niansēs.

Nākamo – “Filozofisko studiju” – uzdevums bija pētīt šīs ietekmes cēloņus (causes), bet “Analītisko studiju” uzdevums – izšķirt cēloņus determinējošos pamatprincipus (principes). Tādējādi gandrīz vai var teikt, ka, neņemot vērā, piemēram, analītisko studiju “Laulības fizioloģija”, nav saprotams, ko Balzaks vispār ir gribējis.

Savā priekšvārdā, kurš ir pārsteidzošs vairākās nozīmēs, Balzaks raksta, ka viņa darba mērķis ir salīdzināt cilvēku pasauli (Humanité) ar dzīvnieku pasauli (Animalité). Uz šādu salīdzinājumu viņu uzvedinājuši viņa laika lielāko dabaszinātnieku un dzīvnieku pasaules pētnieku, piemēram, Kivjē (Cuvier), Žofruā Sentilēra (Saint-Hilaire) un Bifona (Buffon), pētījumi un idejas, katram no tiem savā veidā meklējot kopsakarības starp dažādām dzīvās dabas formām un dzīvnieku sugām. Varētu teikt, ka Balzaka avoti būtībā bija Darvina līdzgaitnieki un darvinisma aizmetņi franču zinātnē. Minētie pētījumi Balzaku bija noveduši pie atziņas, ka sabiedrība līdzinās dabai. Arī sabiedrība veido cilvēku atkarībā no vietas un vides, kurā šis cilvēks ir spiests dzīvot un darboties. Proti, tāpat kā pastāv dažādas dzīvnieku sugas, pastāv arī dažādas cilvēku sugas. Balzaka mērķis, īsi sakot, bija veikt zoologa aprakstošo un klasificējošo darbu cilvēku pasaulē, kurā, viņš uzsver, neviens to vēl nebija veicis.

Bet tur arī radās grūtības. Kad Bifons aprakstīja lauvu – saka Balzaks –, lauvenes tēla uzburšanai viņam bija nepieciešami vien pāris vārdu; taču sabiedrībā “sieviete ne vienmēr ir tās pašas sugas tēviņa mātīte”. Pie dzīvniekiem arī nekad nenotiek tādas traģēdijas un jukas kā pie cilvēkiem: “Dzīvnieki trenkā cits citu, un tas arī viss; arī cilvēki trenkā cits citu, bet tas, cik daudz vai maz viņi apveltīti ar saprātu, šo cīņu padara daudz sarežģītāku.” Visbeidzot, dzīvniekiem nav ne personīgā īpašuma, ne mākslu, ne zinātņu, bet cilvēks “kaut kāda vēl nezināma likuma dēļ savas paražas, domas un savu dzīvi cenšas atspoguļot visā tajā, ko viņš piesavinās savu vajadzību apmierināšanai”. Tāpēc pētnieciskajam darbam ir jāapskata trīs nošķirti elementi – vīrieši, sievietes un priekšmeti.

Šis uzstādījums paskaidro, kāpēc Balzaka romānos iekļauti ne tikai veseli traktāti par dažādu zinātņu un amatu tā brīža sasniegumiem, bet arī etnogrāfiski sīki vides un priekšmetu apraksti. Pēc labi zināmās Balzaka romānu ievadu shēmas, vispirms viņš apraksta pilsētu, kurā dzīvo varonis, tad ielu, tad namu, tad nama iekārtojumu, tad varoņa apģērbu, tad ārējo izskatu un tad ķeras pie viņa dvēseles “virsmu” un “kroku” izpētes, nepametot novārtā, protams, ļoti būtiskos faktus par šī varoņa agrīno bērnību (piemēram, vai viņš bijis gaidīts bērns un vai māte viņu zīdījusi), attiecībām starp vecākiem, ģimenes mantisko stāvokli un tā tālāk.

Balzaka “priekšmetu” sadaļā visu priekšmetu galējais iemiesotājs, sociālās evolūcijas ieeļļotājs un simbols ir nauda, jeb, kā teikts “Gobsekā”: “Nauda ir visas mūsdienu sabiedrības garīgā būtība.” Marksisma kritikai “priekšmetu” īpašais statuss, kādu tiem piešķīra Balzaks, bija ļoti svarīgs. Viņi tajā saskatīja reifikāciju (no latīņu res, “lieta”), kas raksturīga masu kultūras dzimšanai, kad jaunās industriālās ražošanas sistēmas iznīcināja cilvēku nepastarpināto saskarsmi ar kultūru un citam ar citu un priekšmetiskošana sāka attiekties arī uz pašiem cilvēkiem (kā, piemēram, jēdzienā “darbaspēks”).

Bez priekšmetiem vēl paliek vīrieši un sievietes – šīs divas atšķirīgās sugas. Pretstatā īpašajai “Krievijas situācijai”, par kuru jau runāju, līdz pat 19. gadsimta beigām Balzaku angliski tulkoja tikai nelielos izvilkumos, jo viņš šķita nepiemērots sieviešu lasītājām, un ne bez pamata. Mūsdienās ir vesels feminisma un dzimtes studiju kritikas virziens, kurš uzsver savdabīgās Balzaka attiecības ar viņa galveno lasītāju – trīsdesmitgadīgu sievieti. “Trīsdesmitgadīga sieviete” ir ne tikai viena viņa agrīna romāna nosaukums, bet arī noturīgs tēls. Tā ir nobriedusi sieviete, kura precējusies jau vismaz desmit gadu, kuras bērni jau ir paaugušies, kura ir pilnīgi vīlusies savā vīrā, nogarlaikojusies līdz nāvei un nezina, ko tālāk darīt ar savu dzīvi. Kāds Balzaka laika kritiķis precīzi norāda, ka Balzaks sastādīja šo sieviešu “izmisuma inventāru” – “neredzamajā visu redzēja, nezināmajā visu atrada un nenosauktajā visu nosauca”. Proti, runāja par to, par ko neviens nerunāja, un ar tiem, ar kuriem nerunāja.

“Laulības fizioloģiju jeb eklektiskas filosofijas meditācijas par laulības laimi un nelaimi” 1829. gadā izdeva kāds “jauns neprecēts vīrietis”. Šis būtībā ir vienīgais teksts, kurā Balzaks, kas sevi sauca tikai par vērotāju, vēstures “sekretāru” un nekad nemoralizēja, deva skaidrus padomus, kā sabiedrībai kļūt labākai.

Zināšanas par laulības institūciju, viņš raksta, no visām cilvēces sakrātajām zināšanām ir visnepilnīgākās un vājākās. Lielākajā daļā gadījumu laulība ir pretdabisks un mokošs stāvoklis, par ko liecina kaut vai tas, ka cilvēkiem silti iesaka neprecēties agrā jaunībā, bet sagaidīt “prāta briedumu”. Laulībā uz visu dzīvi tiek savienoti cilvēki, “kuri viens otru nepazīst” un kuri gan fiziskajā, gan garīgajā uzbūvē ir pilnīgi atšķirīgas būtnes. Tā kā tās nevar saplūst, laulība ir vienīgi bezgalīgi nelaimīga cīņa par kundzību un varu.

Nospiedoši lielākā daļa vīriešu, turpina Balzaks, neko nejēdz no sieviešu īpašā jūtīguma un juteklīguma. Viņi neko nezina ne par “kautrīgo klaviatūru”, ne “trīsuļojošām stīgām”, ne par to, ka “mīlestība ir jutekļu poēzija”, un visā visumā intīmajā sfērā uzvedas kā tādi, kas “vispirms izlauzuši svešas mājas durvis un tad cer, ka viņus laipni uzņems salonā”. Savukārt sievietes, pakļaujoties vecāku gribai, no neko nezinošām jaunavām pāriet rezignētu jaunavu statusā un baudas trūkuma dēļ meklē mierinājumu kalpotāju tiranizēšanā, bērnu izlutināšanā un sevis apreibināšanā ar visādām frivolām muļķībām.

Vienīgā izeja no šīs elles viņām ir atrast prasmīgu mīļāko vai mīļākos, bet vienīgais šķērslis – sabiedrības liekulība, kas precētu sieviešu sānsoļus uzskata par noziegumiem. Pēc Balzaka laika likumiem, vīrieti par ārlaulības attiecībām drīkstēja sodīt tikai tad, ja viņš ļāva savai konkubīnei ievākties laulāto mājās un dzīvot trijatā; tas nozīmēja, ka viņš ar to varēja brīvi satikties ārpus mājas. Tikai tad, raksta Balzaks, kad vīrietis pilnībā atteiksies no sava patriarhālā pārākuma, atteiksies sevi uzskatīt par savas sievas saimnieku, viņi var cerēt dzīvot harmonijā. Dzīve harmonijā nozīmēs arī atteikšanos no pretdabiskās prasības pēc uzticības – šo tēzi Balzaks, cita starpā, pamato ar atsauci uz Brijā-Savarēna “Garšas fizioloģiju” un salīdzina seksualitāti ar ēšanu: tāpat kā ēšanā civilizācija ir radījusi gastronomijas zinātni, lai gan varētu izdzīvot ar maizi un ūdeni vien, tāpat arī dzimumdzīvē cilvēkam nepieciešama daudzveidība un variēšana. Balzaks aicina arī atbrīvot meitenes no prasības precēties jaunām un nevainīgām un pēc iespējas ātrāk ieviest “šo milzīgo morālo uzlabojumu, ko noteikti pieprasīs 20. gadsimta Francija”.

Grāmatā ir daudz vērīgu atziņu un skaistu balzacismu trīsdesmitgadīgu sieviešu atmiņu kladēm. Piemēram: “Vīrietis nekad savu mīļāko nenostāda vienā līmenī ar sevi, bet sievietes acīs viņas mīļākais vienmēr ir pārāks par viņu pašu,” vai: “Vīrietis no nepatikas nonāk līdz mīlestībai; bet, ja viņš ir sācis mīlēt un nonāk līdz nepatikai, viņš nekad vairs neatgriežas atpakaļ pie mīlestības.” Vai: “Tikumība, iespējams, nav nekas cits kā vien dvēseles pieklājība,” vai atkal: “Vientulība ir viena no sātana mīļākajām provincēm.”

Vēlāk Balzaks šo teorētisko darbu papildināja ar ilustratīvu pielikumu “Laulības dzīves sīkās nedienas”. Tas ir stāsts divās daļās par Ādolfu, kurš apprec “šarmanto priekšmetu” (lūk, atkal “priekšmets”) Karolīnu – meiteni no labas ģimenes, labi audzinātu, glītu un ar 300 000 frankiem pūrā. Pirmā grāmatas daļa apraksta vilšanos no Ādolfa skata punkta – to, kā pamazām “laulība viņam atklājas ar visām savām nātrēm noaugušajām stepēm”. Ādolfs pie sava “šarmantā priekšmeta” apgūst, ka “sieviete nekad neatsakās nepateikt visu”, ka “precētai sievietei ir vairākas patmīlības”, ka “neviens vīrietis nekad nav atklājis veidu, kā dot sievietei draudzīgu padomu, pat ne savai sievai”, ka “visās pāru attiecībās ir sava kasācijas tiesa, kas nekad nespriež pēc būtības, bet vienmēr tikai pēc formas”.

Kad Balzaks mūs jau pilnīgi pārliecinājis, ka Ādolfs tiešām apprecējis klīrīgu pamuļķi, kas nav viņa cienīga, sākas grāmatas otrā daļa, kas stāsta šo pašu stāstu no Karolīnas puses. Tur mēs lasām, piemēram, Karolīnas vēstules draudzenēm, kurās atklājas, ka Karolīna nemaz nav tik stulba: viņa ļoti labi apzinās gan to, ka viņas pūrs izglābis vīru no bankrota, gan to, ka Ādolfs, kurš viņu brūtēšanās laikā sevi pasniedza kā daudzsološu topošo rakstnieku, izrādījies tāda viduvējība, ka nespēj sekmīgi tikt galā pat ar rakstiem presei. Trīsdesmitie gadi šim pārim ir grūti, un tikai četrdesmitie gadi, ko Balzaks sauc par brīvības laiku sievietēm, atnes risinājumu: Karolīna beidzot saprot, ka nav vērts par ārlaulības sakariem plosīt vīru, kurš tikpat viņai nav vajadzīgs vairāk kā biedrs kopīgām ēdienreizēm, tehniskām ikdienas rūpēm un bērnu audzināšanai, un ka viņa var dzīvot tieši tāpat kā viņš.

Viss šis Balzaka agrīnajos darbos tikai ieskicētais materiāls vēlāk visādos barokālos virzienos tika atritināts romānu sērijā “Privātās dzīves ainas”. Šai sērijai augot un attīstoties, gan pamazām pilnīgi izzuda Balzaka jauneklīgais optimisms. Kā pirms nāves galējā trūkumā rūgti secina Gorio tēvs, pilnīgas brīvības došana meitām no viņām ir izaudzinājusi nejūtīgus briesmoņus, kas samaitā visus, kas ar viņām saskaras, – un jauno Ežēnu kā pašu pirmo.

“Laulības fizioloģijas” panākumi pavērsa Balzaka karjeru pareizajā virzienā, jo iepriekšējos desmit gadus viņš nesekmīgi bija mocījies ar vēsturiskiem romāniem, vampīru stāstiem un melodrāmām. Šie panākumi arī nodibināja atgriezenisko saikni starp Balzaku un viņa lasītājām, kas vairs nekad nesatrūka. Daudzās kolorītās Balzaka dzīves sievietes viņu visādi atbalstīja – labojot manuskriptus, konsultējot par konkrētiem jautājumiem – un zināmā mērā arī uzturēja, lai viņš varētu par viņām rakstīt. Viens šāds altruistisks neizsīkstošas un padevīgas mīlestības piemērs bija Lora de Bernī – 45 gadus veca precēta sešu bērnu māte, ar kuru Balzaks uzsāka attiecības, kad viņam bija 22. Attiecību modelis ar Loru de Bernī, kura nekad nenožēloja, ka ielaidusies ar savu bērnu privātskolotāju un krāpusi vīru, Balzaka intelektuālajām, sentimentālajām un fizioloģiskajām vajadzībām izrādījās tik piemērots, ka viņš to atkārtoja ar citām vēl vairākas reizes. Kā Morzofas kundze romānā “Lilija ielejā” raksta savam divdesmitgadīgajam pielūdzējam Fēliksam: “Bēdziet no jaunām sievietēm! Piecdesmitgadīga sieviete Jūsu labā izdarīs visu, bet divdesmitgadīga – neko. Viena no jums pieprasīs visu Jūsu dzīvi, bet otra palūgs tikai vienu mirkli, mazliet uzmanības.”

No Balzaka jaunības ir saglabājies šāds viņa izskata apraksts: “Jauns, ļoti netīrīgs, ļoti izkāmējis, ļoti pļāpīgs vīrietis, kas neko neizsaka līdz galam un runādams šķaida uz visām pusēm siekalas, tāpēc ka viņa pārāk slapjajā mutē trūkst gandrīz visu augšējo zobu.” Šajā aprakstā, gadiem ejot, mainījās tikai izkāmējums, kuru nomainīja milzīgs vēders. Arī visos sieviešu atstātajos aprakstos uzsvērts viņa nevīžīgums, netīrība un zobu trūkums, taču atzīmēts, ka to pilnībā līdzsvarojis viņa degošais skatiens un viņa prāts. Viņš bijis ārkārtīgi interesants sarunu biedrs, erudīts, labi mācējis klausīties.

Dzīves laikā viņam piegādāja vēstules no pielūdzējām, kuras adreses vietā bija uzrakstījušas vienīgi “Balzaka kungam Parīzē”. Piemēram, saglabājusies anonīma vēstule no 1836. gada 13. februāra, kurā kāda sieviete izsaka vēlmi satikties, lai noskaidrotu, vai “Jūs atbilstat priekšstatam, kāds man par Jums radies lasot”; viņa aicina satikties nākamo pirmdien pulksten vienos Operas foajē, kur “es būšu ģērbusies viscaur melnā ar rožainām bantēm piedurkņu galos”.

Nav zināms, vai Balzaks aizgāja uz šo aklo randiņu, bet maz ticams, ka neaizgāja. Līdzīgā veidā viņš četrus gadus iepriekš bija iepazinies ar kādu citu anonīmu viņa daiļrades pielūdzēju no Odesas. Tā bija Evelīna Hanska, dzimusi Rževuska, Verhovņas muižas īpašniece ar 21 000 hektāru zemes un 3035 dzimtcilvēkiem un, protams, precēta. Evelīnā, kuru Balzaks pēc pāris gadiem satika kādā no viņas ceļojumiem uz Eiropu, kā tīģelī saplūda visas labākās īpašības un iezīmes, lai norūdītu viņa dzīves lielāko kaislību, – grāmatu mīļotāja, bagāta aristokrāte, turklāt poļu izcelsmes (tāpat kā Napoleonam!), skaista un tukla iemīļotākajā Balzaka tukluma pakāpē (kad ķermenī “šķidrumi plūst bez aiztures un vielmaiņa notiek bez šķēršļiem”), baudkāra un ar interesi par visādiem misticismiem (talismaniem, roku uzlikšanām, magnētiskajiem fluīdiem un tamlīdzīgi – tieši tāpat kā Balzaks). Jūtas bija abpusējas, taču vēl vairākus gadus pēc vīra nāves Hanska vilcinājās piekrist laulībām. Daļēji tāpēc, ka caristes likumi prasīja viņas laulību gadījumā atteikties no Verhovņas īpašuma un pārcelties uz Franciju, un daļēji tāpēc, ka no Francijas nemitīgi plūda runas par citām Balzaka draudzenēm, par viņa izšķērdību, milzīgajiem parādiem un visā visumā nemācēšanu dzīvot.

Kad viņa beidzot piekrita, Balzaks jau bija neārstējami slims un pēc pieciem mēnešiem nomira. Viņi paspēja pēc mokoša mēnesi gara ceļojuma karietēs no Verhovņas uz Parīzi dažus mēnešus padzīvot Fortinē ielas mājā, ko Balzaks par līgavas naudu bija iekārtojis ar nejēdzīgu greznību un piebāzis ar viduvējiem mākslas darbiem un skulptūrām.

Pēc viņa nāves 1850. gadā Hanska īsā laikā iztērēja gandrīz visu savu bagātību, atmaksājot vīra parādu piedzinējiem, cīnoties ar Balzaka trako māti, kurai viņš kaut kad bija solījis maksāt pensiju līdz mūža galam un gadiem ilgi nebija maksājis, un nesaprotot, kā tikt galā ar Balzaka mantojumu – sašvīkātu manuskriptu kaudzi un nepabeigtiem romāniem. Tikai deviņus mēnešus vēlāk atraitne uzsāka attiecības ar rakstnieku Šanflerī, kas bija divdesmit gadus par viņu jaunāks un gadījās pa kājām tāpēc, ka “pielūdza Balzaka talantu”. Jaunajam rakstniekam gan, izrādījās, nepavisam nepiemita Balzaka gaume uz sievietēm – Evelīna viņam šķita neaprakstāmi valdonīga, slimīgi greizsirdīga un fiziski nepiesātināma; viņš nozuda, tiklīdz radās izdevība, un Balzaka vieta uz mūžu palika tukša.

Bet kas tas ir – Balzaka romāns? Par pirmajiem viņa mantiniekiem sevi sauca tā dēvētā franču naturālistu grupa ar Zolā priekšgalā. No viņu aprindām arī ieviesās mācību grāmatu un nomenklatūru iecienītais apzīmējums “reālisms”, bet vēlāk atkarībā no tradīcijas – “kritizētājs reālisms” vai “sociālais reālisms”. Balzaka laikā vēl nebija tāda žanra apzīmējuma un viņš pats to nelietoja – viņš runāja par “patieso”, ko vajagot izteikt, un tas nepavisam nav tas pats.

“Reālisms”, protams, būtu pilnīgi nesaprotams jēdziens, ja to mēģinātu, piemēram, attiecināt uz kaut ko 21. gadsimta literatūrā. Tas ir uztveramāks 19. gadsimta sākuma prozas kontekstā, un ir vairāki skata leņķi, kādos var atļauties saprātīgi runāt par Balzaka “reālismu”. Izšķirot šos leņķus, jāņem vērā, ka Balzaks pats nepalīdz saprast, ko tieši viņš savā literatūrā dara. Dažādos tekstos un romānu priekšvārdos viņš saka gan to, ka rakstniekam vajagot “atdarināt dabu”, “dagerotipēt sabiedrību”, gan arī, ka “mākslinieka darbā ārējai pasaulei ir nulles vērtība” un ka rakstnieks izsaka tikai pats sevi. Šo jautājumu Balzaks, šķiet, nebija atrisinājis vai pat gribēja atstāt neatrisinātu: “Vai cilvēkiem piemīt spēja,” viņš jautā, “uzņemt visu pasauli savās smadzenēs, vai arī viņu smadzenes ir kā talismans, ar kuru viņi atceļ laika un telpas likumus?”

Viens no aspektiem, kā runāt par “reālismu”, būtu tas uzdevums, ko viņš sev izvirzīja, un, protams, tā mērogs – gan apjomā, gan detaļās, gan varoņu daudzveidībā. Ungāru marksists Ģērģs Lukāčs eseju krājumā “Balzaks un franču reālisms” reālisma literatūru definē kā tādu, kurā “saplūst un satiekas visi kāda vēstures perioda cilvēciski un sociāli determinējošie elementi”. Reālisms – viņš raksta – rāda daudzdimensiju reālā ainu. Dažādie tipizētie raksturi un to sadursmes atsedz “konfliktējošos vēsturiskos spēkus”, “sabiedrības iekšējo struktūru un dinamiku” un veidu, kādā cilvēki paši rada savu vēsturi.

Balzaks, protams, gribēja “reāli” atainot “reālo”. Viņa laikabiedrs Teofils Gotjē trāpīgi uzsver Balzaka “absolūto modernismu” tādā nozīmē, ka viņā nebija pilnīgi nekādu pēdu ne no antīkās pasaules arhetipiem, stāstiem vai varoņiem, ne no klasicisma tradīcijas. Balzaks nesmēla senākās tradīcijās ne sižetā, ne valodā. Tieši no šī viņa “modernisma” izrietēja grūtības rakstīt, jo viņš, aprakstot jaunās parādības, bija spiests radīt jaunu literāru valodu, aizņemties no prostitūtu un katordznieku žargona, kura dēļ daži viņa kritiķi, piemēram, Flobērs un Prusts, runā par pilnīgu stila trūkumu un vulgaritāti.

Otrs aspekts: Balzaks bija studējis tieslietas un jaunībā neilgu laiku strādāja par klerku advokātu birojā. Pieredze ar sūdzību pieņemšanu un to klasificēšanu, ģimenes un mantojuma lietu izskatīšana viņam daudz ko esot iemācījušas. Piemēram, brīnišķīgi vitālajā romānā “Laulību līgums” izklāstītā shēma, ar kādu spulgace topošā līgava un viltīgā topošā sievasmāte naivajam līgavainim kā labu partiju iesmērē būtībā izputējušu dzimtu, tiešā veidā nāk no Balzaka tieslietu studijām. Vēlāk dzīvē paralēli daiļrakstīšanai Balzaks visu laiku nodarbojās arī ar žurnālistiku – tostarp ar pseidonīmu publicējot slavinošas atsauksmes pats par saviem romāniem, kurus turpinājumos drukāja tajās pašās avīzēs. Asā pretmeta apzināšanās starp žurnālistiku, kuru viņš “Zaudētajās ilūzijās” apskata kā rakstnieku īpaši degradējošu prostitūcijas formu, un nopietno literatūru viņam pašam dzīvē netraucēja.

Balzaka pieeju tipizēto tēlu radīšanai var saukt par “žurnālistisku” tādā nozīmē, ka viņu burtiski apbūra iespēja radīt objektīvu ziņu šķietamību, atdarināt reālistisko modeli. Kā policijas kartotēkā katram būs dotas ziņas par dzimšanas laiku un vietu, sabiedrisko stāvokli, būs atrodams darbabiedru un kaimiņu sniegtais morālais raksturojums (piemēram, lai saprastu, kas par tipu bija ķirurgs Deplēns “Ateista mesā”, ir absolūti nepieciešams zināt, tieši kādas nepatiesas un riebīgas baumas par viņu stāstīja nenovīdīgie), piederošo īpašumu uzskaitījums un novērtējums, laulības sertifikāts, miršanas apliecība. Šī Balzaka apburtība savukārt ir apbūrusi vairākas viņa pētnieku paaudzes, kas pamatā nodarbojušās ar viņa varoņu biogrāfiju un ģenealoģiju izstrādi un dažādu “Cilvēciskās komēdijas” indeksu sastādīšanu. Tur ir ko noņemties, jo personāžu vien kopā ir vairāk nekā 2000. Viens šāds literatūras pārvēršanas tabulā paraugs, pa trim sienām izlīmēts, ir apskatāms viņa muzejā Parīzē – sīkā, neglītā mājelē, pilnā ar visādiem krāmiem, kurā Balzaks 19. gadsimta 40. gados slēpās no saviem kreditoriem un varēja izbēgt pa rezerves izeju. Pilnu un precīzu varoņu ģenealoģiju un kartotēku gan, par laimi, nav iespējams izveidot. Piemēram, Balzaks norāda, ka Lisjēns Šardons (pazīstams arī pēc pieņemtā mātes uzvārda – de Ribemprē) dzimis 1799. gadā, bet viņa varoņu biogrāfiem sanāk, ka 1797. vai 1798. gadā. Žans Parīpar šādām un tamlīdzīgām sīkām kļūdām raksta, ka Balzaks tās varbūt pielaidis tīši, kā vēlāk darīja Folkners un Borhess, bet drīzāk šķiet, ka viņš, visus šos paša izdomātos datus vienkārši paturēdams galvā, vietām kļūdījies.

Dzīve viņam saplūda ar literatūru – es domāju, daudz lielākā mērā un dziļākā naivumā nekā citiem prozaiķiem, kas arī līdz galējībām dramatizējuši rakstīšanas procesu un, indēdami savu alter ego, jutuši mutē arsēnika garšu. Saviesīgos vakaros, kad pievērsušies baumošanai, Balzaks draugiem par savu romānu varoņu dzīves peripetijām stāstījis tā, it kā tie būtu kopīgi paziņas, kas uz vakarēšanu šoreiz nav varējuši atnākt. Visos dzīvesstāstos minēts fakts, ka viņš pirms nāves saucis paša izgudroto talantīgo ārstu Bjanšonu ar cerību, ka tas vienīgais vēl varētu viņu glābt. Ir arī tāds stāsts, kā viņš 1848. gada revolūcijas laikā mirkli vērojis notikumus un tad sēdies atpakaļ pie sava šaurā riekstkoka rakstāmgalda ar vārdiem: “Atgriezīsimies pie realitātes.” Iespaidu, ka tur viss notiek pa īstam, viņš radīja arī savos laikabiedros – un tas ir daudz grūtāk nekā tādu radīt lasītājiem gadsimtu vai divus vēlāk. Kāda sieviete, atgriezdamās no Somūras, esot stāstījusi, ka šajā pilsētā tiešām atrodoties Eiženijas Grandē māja.

“Žurnālistisks” un “vēstures latentos spēkus” atsedzošs Balzaks var šķist vēl arī tāpēc, ka, lasot nejauši paņemtu “Eiropas vēstures” 4. sējumu, gandrīz ikvienam paragrāfam var piemeklēt atbilstošu izvilkumu no Balzaka, kas mats matā atspoguļotu to, ko raksta vēsturnieki. Neminot tādas vispārīgas tēmas kā spekulācijas biržā, pēkšņās bagātības (“Nisanžēnu nams”) un tikpat pēkšņos bankrotus (“Sezārs Biroto”), neminot arī pēc Terora dzīvu palikušo aristokrātu rūgtumu pret iznireļiem jaunbagātniekiem Burbonu restaurācijas laikā (“Lilija ielejā”), Balzakā kā filmā redzami jaunie “industrializācijas laikmeta” aparāti un tehnika (Šardonu drukas mašīnas “Zaudētajās ilūzijās”), zemkopības paražu maiņa, atsakoties no atmatā atstātajām zemēm un tās izmantojot lopbarības audzēšanai (Morzofas kundzes reformas), cilvēku masu milzīgā migrācija no laukiem uz Parīzi, kas līdz gadsimta vidum dubultoja tās iedzīvotāju skaitu, radot netīrību, saspiestību un pārapdzīvotību (Vakēra kundzes pansija “Gorio tēvā”), palielinot prostitūciju, noziedzību, pašnāvību skaitu un vispārēju cilvēku atsvešinātību, kā teiktu marksisti (“Kurtizāņu spožums un posts”).

Vai arī viss ir tieši pretēji? Nevis Balzaks ilustrē vēsturniekus, bet vēsturnieki ilustrē Balzaku, un taisnība ir Oskaram Vaildam, kurš jokoja tikai pa pusei, kad rakstīja: “Tas 19. gadsimts, kuru mēs pazīstam, lielā mērā ir Balzaka izgudrojums”?

20. gadsimta otrajā pusē Balzakam piedēvētais “reālisms” ir saņēmis visādus triecienus. Teodors Adorno savā esejā par Balzaku, kas lielā mērā jālasa kā atbilde Lukāčam, rakstniekā redz nevis visu “kā dzīvē”, bet, tieši pretēji, pilnīgu reālistiska attēlojuma trūkumu, pārspīlējumus un galējības saturā un cilvēku raksturos. Arī tas ir tiesa. Piemēram, Balzaka vīriešu cilts (blakus tik smalki izzīmētajām sievietēm) lielos lokos sastāv no dažādiem monomāniem un megalomāniem (apsēstiem skopuļiem, izvirtuļiem, kolekcionāriem vai zinātniekiem) plašajā spektrā starp diviem pretpoliem – filozofu vizionāru Luiju Lambēru, kurš sajuka prātā, jo pārāk daudz domāja, un par kuru var teikt, ka viņa misija bija valdīt pār garīgo, un bijušo katordznieku, vēlāk Parīzes slepenpolicijas priekšnieku, ar rudām spalvām noaugušo homoseksuālistu Votrēnu, par kuru var teikt, ka viņa misija bija valdīt pār matēriju un cilvēkiem kā šīs matērijas daļu. Gigantisks Balzakā ir viss – gan viņš pats, atklāti sevi salīdzinādams ar Napoleonu literatūrā un slavenajā Bisona 1842. gada dagerotipā ieņemdams Napoleona pozu, gan durvju sargu un ūdens nesēju ciešanas un kaislības. Dzīvē nav pārāk viegli likties gultā un nomirt no nelaimīgas mīlestības, bet Balzakā – mierīgi.

Adorno sev raksturīgajā eliptiskajā stilā Balzaku salīdzina nevis ar vēstures mācību grāmatām, bet ar Freida aprakstītajiem paranoiķiem. Freids bija novērojis, ka visi paranoiķi darbojas pēc zināmas sistēmas. Visur pasaulē viņi redz vienus un tos pašus mistiskos spēkus un to nenovēršamo sazvērestību, attiecību tīklus, no kuriem nevar izkļūt. Tieši šāda veida sistēmu Adorno saskata Balzakā, kura apsēstība ar precīziem, sīkiem aprakstiem, viņaprāt, ir nevis “reālisms”, bet tieši realitātes zuduma sekas buržuāzijas un industrializācijas revolūciju satricinātajā nesaprotamajā pasaulē – restitūcijas fenomens, ko novēro, piemēram, šizofrēniķu zīmējumos: reālā pasaule ir pilnībā izgaisusi un viss, kas palicis, ir tikai, lūk, šī dūnu spalviņa, kas izlīdusi no spilvena.

Cits viņa rūpīgs lasītājs Žerārs Ženets visādas šādas naivas teorijas par rakstnieku kā reālā kopētāju sakauj vienā setā jau “Figūru” ievadā: “Rakstniekam,” viņš saka, “rakstīšana nav izteiksmes līdzeklis vai instruments, bet pati vieta, kurā viņš domā. Rakstnieks ir tas, kurš nezina un nespēj domāt nekur citur kā vienīgi savas rakstīšanas klusumā un noslēpumā, tas, kurš zina un piedzīvo katrā mirklī, ka tad, kad viņš raksta, tas nav viņš, kurš domā savu valodu, bet tā ir valoda (langage), kas domā viņu – domā ārpus viņa.”Ženets uzskaita vairākus paņēmienus, ar kādiem Balzaks rada “realitātes ilūziju”, ievelk lasītāju stāstījumā un liek viņam zaudēt fikcijas apziņu. Balzaks tik labi runā, tik veikli imitē loģiku un virknē pamatojumus ar “tāpēc, ka” un “kā zināms”, ka lasītājs notic arī neticamiem vai mazticamiem notikumu pavērsieniem. Piemēram, vienā tekstā ir gluži pašsaprotami, ka “spējīgam” cilvēkam apkārtējie dos vadības grožus un ļaus izpausties, bet citā – ka jebkāda tāda cilvēka iniciatīva tiks nosmacēta jau saknē. Balzaks ir uzbūvējis pasauli, kurā viss šķiet pakļauts tādiem pašiem dzelžainiem determinisma likumiem, kādus lasītājs pazīst reālajā dzīvē, lai gan īstenībā nav ne tādu likumu, ne tāda determinisma – tas viss ir tikai Balzaks. Galējs šāda literatūras kā pilnīgas introversijas lasījuma piemērs ir ļoti slavenais, bet ne pārāk veiksmīgais Rolāna Barta komentārs “S/Z” par Balzaka stāstu “Sarazīns”.

Šo divu Balzaka kritikas virzienu salīdzinājums, protams, neatklāj neko citu kā vienīgi to, ka katrs no tiem runā par savu – par to, kas, viņuprāt, ir noteicošais un kas “tur īstenībā notiek”. Tur notiek vairāk, nekā mēs iedomājamies, ja neapstājamies tikai pie kaitinošā Balzakā, ko visi, es domāju, pazīst, – pie tā, ka viņš ir kā slikti audzināts bodnieks, kas garāmgājēju rauj aiz rokas savā bodītē jau no pašas pirmās lappuses, bet tad, kad šis garāmgājējs ir izskrējis cauri līdz pēdējai lappusei, viņam kaut kā pietrūkst. Nopietnības? Pabeigtības? Lielāka vispārinājuma? Un tomēr ne bez nolūka viņš to visu ir nosaucis par “Komēdiju”.

Tā ir “lasīšanas romantika” visromantiskākajā veidā, ko mēs dabūjam pie Balzaka. Tur līdzpārdzīvo, tur aizdomājas, atceras, smejas un raud, un, lasot stacijas bufetē, kā man reiz gadījās, gandrīz nokavē vilcienu. Vēlreiz citējot Oskaru Vaildu: “Bēdīgākais manas dzīves notikums? Lisjēna de Ribemprē nāve “Kurtizāņu spožumā un postā”,” vai, vēl labāk, Marselu Prustu no “Pret Sentbēvu”: “Lasot Balzaku, mēs turpinām sajust un gandrīz pat apmierināt kaislības, no kurām nopietnajai literatūrai vajadzētu mūs dziedināt.”

Tomēr, pavadot ar viņu ilgāku laiku un tik ļoti neļaujoties viņa tempiem un apjomiem (viņš rakstīja dučiem, dučiem lappušu dienā!), var saskatīt šīs citas lietas, kas tur “īstenībā notiek”. Piemēram, to, ko pamanīja kāds amerikāņu kritiķis, – ka romānā “Zaudētās ilūzijas”, kas it kā apskata un analizē absolūti centrālu 19. gadsimta literatūras fenomenu – ilūziju zaudēšanu –, nekāda ilūziju zaudēšana īstenībā nenotiek. Nekāda apskaidrība un gudrība neiestājas – vienas ilūzijas tikai nomaina citas ilūzijas, kuras tikpat labi varētu arī nesaukt par ilūzijām. Kad sāk ievērot Balzaka priekšrakstīto lasīšanas protokolu – lasīt visu! neizlaist gabalus! redzēt romānus lielākās sērijās! –, atklājas, ka viņa varoņi gandrīz nekad nedzīvo tikai vienā tekstā. Tie pazūd, atgriežas, ienirst un uznirst dažādās “Cilvēciskās komēdijas” daļās un arī paši savā pagātnē.

Personāžu atgriešanās pēc neizgaismotiem pārrāvumiem viņu dzīvēm piešķir jaunas perspektīvas un dimensijas. Kaut kur ir notikusi izaugsme vai lejupslīde, kaut kur tas, kas bija svarīgs tobrīd, beidza būt svarīgs, bet mums ne vienmēr paskaidro, kur un kad. Jo ne bez nolūka to visu sauc par “Komēdiju”. Piemēram, taisnprātīgais un godīgais Rastiņaks, kuru “Gorio tēvā” redzam kā studentu, kas nonācis Parīzē un cīnās par izdzīvošanu, patiesībā jau bija pazīstams no “Šagrenādas”, kas “notiek” kaut kad vēlāk; tur Rastiņaks ir viens no ciniskajiem Rafaela draugiem, kas ņirdz par viņa ideālismu un “dzīves jēgas” meklējumiem. Fēliksa dievinātās un pieviltās sievietes ciešanas un nāve romānā “Lilija ielejā” iegūst citu jēgu – triviālāku un tieši tāpēc dziļāku, kad “Sievietes siluetā” garlaikotais marķīzs de Listomērs paceļ avīzi un citu ziņu starpā pamana paziņojumu, ka Klošgurdā mirusi de Morzofas kundze.

Nekāda izlase vai labāko darbu izvilkums no “Cilvēciskās komēdijas” nav iespējams – ar to arī varbūt vajadzēja sākt. Ja kāds pēc pārrāvuma kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem atgriezīsies pie Balzaka, viņš redzēs, ka tur ir notikušas pārmaiņas. Kāds ir nomiris, kāds piedzimis, kāds ir vīlies dzīvē, bet kāds cits tūlīt jūsmīgi dosies medusmēnesī. Arī “latentie vēstures spēki” ir nedaudz citādi iegriezušies, bet nauda – tā gan nav devalvēta. Būs interesanti.