Nemirstīgās relikvijas

“Pagājušā mēneša plūdu laikā daudzi ziemeļkorejieši riskēja ar savām dzīvībām vai pat noslīka, glābjot komunistiskās valsts bijušā un esošā līdera portretus, piektdien ziņo Ziemeļkorejas mediji.”

Seula, 7. septembris, LETA–AFP

Sākumā ziņa šķiet kā lēts Ziemeļkorejas kompartijas kontrolēto mediju triks – vārdu sakot, vadoņa bilde ir dārgākais, kas pilsonim pieder, pat mirstot viņš to spiež sev pie krūts. Ja tā tik tiešām notiek, nez, vai cilvēks to nedara tikai aiz bailēm no soda par līdera portreta apskādēšanu? Nabadzīgākajā pasaules valstī, kuru Amnesty International nodēvējusi par brutālāko cilvēktiesību neievērotāju, kur nāves sodu var noteikt arī par nelegālu mobilā telefona turēšanu vai par necenzētas informācijas izplatīšanu, tas liktos pašsaprotami. Saprotami, bet pārāk vienpusīgi. Vai hitlerjūgenda puišeļi Berlīnē zem krievu tanku kāpurķēdēm bļāva “Heil!”, baiļu vadīti? Kāpēc PSRS “lielo tīrīšanas” laiku upuri, gaidot, kamēr to dzīvības izdzēsīs čekista raidītā lode pakausī, sauca: “Lai dzīvo Staļins!”? Jau vairāk nekā 40 gadus zinātnē runā par tās saucamajām sekulārajām politiskajām vai ideoloģiskajām reliģijām, kas pārņēmušas cilvēkus ne tikai totalitārās sistēmās, bet arī virknē demokrātisko valstu. Kā izteicās franču sociologs Seržs Moskoviči: “Mēs izdzinām dievības no dabas, bet tās atrada patvērumu sabiedrībā.”

Šādu reliģiju vienojošie elementi ir konsekrācija kolektīvismam, radot vienotu pasaules skatījumu (Weltanschauung), izskaidrojot nācijas, rases vai šķiras izveidošanos, detalizēti aprakstot tās attīstības periodus līdz pilnības jeb “politiskās paradīzes” sasniegšanai, kuru sabiedrība sasniegs, ja sekos noteikta ideāla (vadoņa) norādījumiem, identificējot sevi ar šo ideālu. Šādām sistēmām ir raksturīga savu baušļu formalizācija, savu adeptu izredzētības pamatošana un mesiānisms, kā arī attīstīts politiskās liturģijas institūts, kuru reprezentē šķiras vai nācijas “sakrālā vēsture”.

Ziemeļkorejas gadījumā runa ir par spēcīgāko no šādām politiskajām reliģijām, kuru daudzi pētnieki jau ierindo sakrālo reliģiju skaitā – par čučhē, “pašu patiesāko pasaules skatījumu pasaulē”, par kuras radītājiem uzskata “dižos tautas vadoņus” Kimu Irsenu un Kimu Čeniru. Viņu “nemirstamās” idejas, ir savdabīgs nacionālisma, marksisma, staļinisma, antiglobālisma, konfuciānisma un bahaisma ideju sakopojums, kurā gan, kā atzīst virkne pētnieku, pēdējās desmitgades laikā komunisma doktrīnu nozīme ir mazinājusies. Čučhē galvenais mērķis ir sociālā taisnīguma valsts izveidošana Korejā. Šo mērķi “revolucionārās tautas masas” var sasniegt, sekojot savu vadoņu viedajiem norādījumiem, paralēli aizstāvot savu valsti no imperiālisma tīkojumiem. Cilvēks, kā rakstīja Kims Irsens, atšķirībā no citām dzīvām radībām nav atkarīgs no objektīvās pasaules, jo tam raksturīga patstāvība un radošs gars, tādējādi viņš kļūst par “dabas pavēlnieku.” Taču, lai lietderīgi izmantotu cilvēku radošo garu un nostiprinātu to patstāvību, tie ir jāsaliedē vienā masā, ko spēj veikt tikai “revolūcijas štābs” – Darba partija un tās vadonis. Brīvība čučhē skaidrojumā nav individuāla, bet kolektīva vērtība, kuru apdraud gan ārēji, gan iekšēji ienaidnieki. Lielākais drauds “kolektīvajai brīvībai” ir atteikšanās no neatkarīgās politikas un klanīšanās spēcīgāko priekšā. “Padevīgs cilvēks kļūst par muļķi, ja padevīga kļūs nācija, bojā ies valsts, bet, ja par tādu kļūs partija, tad cietīs revolūcija un celtniecība,” skan viens no spārnotajiem vadoņu teicieniem.

Ziemeļkorejieti kopš bērnības māca būt pateicīgam vadoņiem par dzīvi “pasaules visprogresīvākajā valstī”. Viņš ne tikai valsts svētkos, bet arī bērnu dārzā, skolā un darba vietā pateicas partijai un vadonim, apliecinot tiem savu ticību. Kopš Kima Irsena nāves jeb “transformācijas nemirstības tēlā”, viņa dzimšanas diena 1912. gada 15. aprīlis tiek atzīmēta kā Saules diena, kas ziemeļkorejieša kalendārā ievada jaunu – čučhē ēru. Nepieciešamības gadījumā ir iespējams doties arī svētceļojumā, apmeklēt vadoņa mauzoleju.

Pašreiz – 95. čučhē gadā – praksē īstenojas distopija, kuras iedzīvotāji, dzīvojot pašizolācijā un iedomātos aplenkuma draudos, bruņojas ar atomieročiem, destabilizē pasauli, mirst badā un sakralizē savus vadoņus. Iespējams, ka ziņa par bojā gājušajiem ar Kimu bildēm pie krūts daudziem šķitīs dīvaina, bet tikpat nesaprotami padomju represīvo struktūru pārstāvjiem savulaik Krievijā likās tas, ka daudzi deportējamie apģērba un pārtikas vietā līdzi ņēma ikonas. Vienkārši ticīga cilvēka izpratnē tas bija svētākais, tātad dārgākais, kas viņam pieder.