Nepanesamā bagātības nasta

1. Kauns

Saskaņā ar Naidželu Nikolsonu, Londonas Biznesa skolas psihologu, jūs var nomākt vainas sajūta, ka citiem nav tik daudz kā jums, vai var sākties paranoja, ka citi jūs apskauž. Šī sajūta pazīstama kā “bagātnieka nasta”, kas reizēm mēdz novest pie panikas, piemēram, filantropiskām tieksmēm, un biznesa skolas psihologi var jūs apmācīt, kā no tām atbrīvoties ar īpašu vingrinājumu palīdzību.

[..]

5. Nebeidzamā tiekšanās

Cilvēki, kuri vienkārši pērk sviestmaizes, nesaprot, ka, pērkot kaut ko lielu, teiksim, salu, tas prasa gadus. Tas sadusmo, jo, ja reiz esat nolēmis, ka jūs to gribat – daudz vairāk nekā sviestmaizi –, jūs to gribat uzreiz.

[..]

8. Daži cilvēki, īpaši cilvēki, kas nav bagāti, nesaprot, cik maza var būt divu miljonu mārciņu māja.

Savrupmāja? JŪS TO SAUCAT PAR SAVRUPMĀJU? Es to nenovēlētu pat ienaidnieka sunim, tā pat neatrodas pie parka.

Zoja Viljamsa, “Desmit iemeslu, kāpēc būt bagātam ir slikti”, Guardian, 6. martā

Ievēlēts jaunais Romas pāvests Francisks, kurš uzreiz ķēries pie nabadzības slavināšanas un bagāto nozākāšanas. Boriss Berezovskis, kādreizējais netīrā un pievilcīgā jaunā krievu kapitālisma simbols, izputējis un beidzis mūžu savā apķīlātajā muižā Sari. Kipra ir gatava aplaupīt tās finanšu tranšejās ierakušos naudasmaisus; visa Eiropa jūt līdzi parastajiem noguldītājiem Kipras bankās, taču ir pilnīgi vienaldzīga pret miljonāru ciešanām. Stabilākās valstīs (tajās, no kurienes miljonāri aiztransportē savu naudu tālāk no vietējiem sociālistiem) bagātniekiem draud ar īpašiem nodokļiem; daži no viņiem meklē sev jaunas, eksotiskākas vietas, kur varētu paslēpt naudu. Tā, bēgot no franču sociālisma, aktieris Depardjē konvertējies par Krievijas pilsoni, nopelniem bagātu mordvieti un atbaidošā Kadirova draugu. Ko tikai nedarīsi, lai saglabātu lieku nullīti kontā... Pašā šo Ēģiptes lāstu karstumā, kas gāzās pār naudasmaisu galvām, es tviterī izlasīju:

Dārgie bagātnieki: @Dārgais bagātnieks

Bagātība ir cietums, kurš izkropļo jūsu politisko apziņu. Atbrīvo sevi, atdodot bagātību cilvēkiem.

Nedaudz līdzinās tipiskai kreisajai labi domātajai muļķībai (par visu labo, pret visu slikto), taču šeit bez vēlmes izteikties cēli ir vēl kaut kas cits. Šis “cits” ir slēpts žēlums attiecībā pret bagātniekiem. Vārdu sakot, žēl šo nabaga ieslodzīto savas bagātības cietumā, žēl, ka viņiem nekādi neienāk prātā atdot visu apkārtējiem (cilvēkiem). Atliek tikai spert soli. Gaidām.

Bet varbūt tā ir smalka ironija attiecībā uz kreisajām labi domātajām muļķībām? Taču tādā gadījumā žēlums pret bagātajiem izpaužas vēl spēcīgāk. Kā gan citādi, ja nepieklājīgais pūlis aicina dalīties ar sūri grūti nopelnīto?

Patiesība ir vienkārša: būt par bagātu cilvēku mūsdienu Rietumu pasaulē nav nekāds saldais ēdiens. Kas – par spīti izplatītai ironijai (un, vainīgs, arī manis paša neveiklajiem mēģinājumiem pajokot) – ir diezgan nopietna problēma. Mēs (eiropieši) dzīvojam pasaulē, kurā bagātībai un cilvēkam, kam tā pieder, nav noteiktas vietas, tā nav strukturēta ne sociāli, ne kultūras ziņā, ne politiski. Ja vien nevēršam skatu uz antīko pasauli, jau kristīgajos viduslaikos pret bagātību izturējās ar galējām aizdomām, bet pret bagātību, kas atradās aiz stingras sociālās sistēmas robežām, – pat ar nicinājumu un naidu. Iemesls bija vienkāršs – tajā laikā nebija privātīpašuma šī vārda mūsdienu nozīmē; bagātnieks nebija vis bagātības “īpašnieks”, bet “turētājs”; labāk bija atbrīvoties no liekā, atdodot to baznīcai vai izdalot nabagiem. Bagātība bija neērta, kas, protams, neizslēdza to, ka bija bagāti karaļi, hercogi un baroni, bagāti tirgotāji, ļoti bagāti klosteri un pat bagāti augļotāji. Tiesa, šos pēdējos baznīca vajāja, un vēl sliktāk klājās augļotājiem nekristiešiem.

Jaunie laiki reabilitēja bagātību, ieviesa privātīpašumu, bet reformācija (kura, atgādināšu, sākās ar vēršanos pret uzblīdušo pāvestību, kas nesekoja mācībai par Kristus nabadzību) sabiedrības noslāņošanos bagātības ziņā attaisnoja Kalvina garā: sak’, ja bagāts, tas nozīmē – tīkams Dievam; ja ne – tad... Pakāpeniski lielburžuāzijai nekādi protestantiskie attaisnojumi vairs nebija vajadzīgi, bet industriālā revolūcija līdz ar koloniālo ekspansiju noveda pie “ātrās naudas” un “jaunbagātniekiem”.

Iesākumā jaunbagātnieki bija “savējie” – no bagātību strauji nopelnījušajiem rūpniekiem un tirgotājiem, bet pēc tam Eiropā sāka ieplūst teiksmainie amerikāņu miljonāri, iespīlēti rūtainās biksēs, indiešu maharadžas čalmās un citi varoņi no Artura Konana Doila un Gilberta Kīta Čestertona stāstiem. “Vecās naudas” saimnieki vēl turējās, nicīgi noraudzīdamies izlēcējos un mežoņos, tomēr laiks darīja savu. Bagātība vairs nebija saistīta ar stingru sociālo struktūru.

Un, lūk, kad jau likās, ka viss labi nokārtojies, kad varētu mierīgi uzelpot un mēģināt baudīt lielo naudu, pēkšņi ieradās sociālisms. Revolūcija Krievijā un pats Padomju Savienības pastāvēšanas fakts kļuva par mūžīgu iemeslu bailēm par sava īpašuma nākotni, bet komunistiskās un sociāldemokrātiskās kustības izvēršanās ne vien pastiprināja bailes no iekšpuses, bet arī galu galā piespieda bagātniekus dalīties. Nevis filantropiskas lēkmes iespaidā, bet valsts noteiktā veidā – ar nodokļu starpniecību un ar pašu sociālās valsts pastāvēšanu. Un vēl viens svarīgs faktors – praktiski visa Eiropas kultūra 20. gadsimtā (precīzāk, pati tās svarīgākā, noteicošā daļa) bija antiburžuāziska; kopā ar sociāldemokrātu nonākšanu pie varas tas radīja diezgan nepateicīgu ētisku un estētisku kontekstu bagātībai Eiropas nepadomju daļā.

Pēdējie divdesmit trīsdesmit gadi šīs nepatikšanas vēl padziļināja. Sabruka PSRS, taču atvieglojuma nopūtas vietā no Eiropas miljonāru un miljardieru puses (sak’, vairs nav no kā bīties, kolēģi kapitālisti!) atskanēja šausmu klaigas. Un šīs klaigas nav noklusušas līdz pat šim brīdim – Eiropu pārplūdinājuši visu šķirņu un nokrāsu “jaunie krievi”, tikpat nesakarīgi savā bagātībā kā Ziemeļkorejas kara orķestris, kas izpilda “Let It Be”. Šie cilvēki patiešām nezina savas naudas cenu; turklāt nevis tādēļ, ka būtu slikti vai stulbi, nē, vienkārši aiz šīs naudas nekā nav – ne katoļu diskusiju par Kristus nabadzību, ne drūmās kalvinistiskās sociāli reliģiskās predestinācijas, ne Sesila Rodsa neprātīgās drosmes, ne nolemtībai līdzīgo Krupa darba spēju, ne Budenbroku, pat ne Artamonovu lietas, nekā.

Tomēr “jaunos krievus” vēl varēja saprast, bet, lūk, “jaunos ķīniešus”, nerunājot nemaz par teiksmainajiem saudarābu un kuveitiešu prinčiem, – nekad. Kā zināms, nauda nesmird; nieki, smird, un vēl kā. Precīzāk – smird tās īpašnieki, un tas ir citas kultūras, citas vēstures vai tās trūkuma smārds. Pēdējais variants ir pats amizantākais – nesaprotamie atnācēji ar lielo naudu sākuši uzrasties arī no Rietumu (un pat Eiropas) pasaules iekšpuses; tādi, piemēram, ir miljardus uztaisījušie vienkāršie datoristi, kuri nezina, ko darīt ar visiem šiem cipariņiem kontā. Plus popzvaigznes, kuru iztēle nesniedzas pāri visai šaurām robežām (lupatas, zaķi, vāģi, kilometriem gari kokaīna celiņi). Visbeidzot, ņiprie puiši no biržas ar Beavis & Butt-Head apziņu galvā. Viņi ir tādi paši kā popzvaigznes, tikai vēl vienkāršāki.

Un, lūk, pienāca 2008. gada krīze, bet pēc tās – recesija. Nabago kļuva vēl vairāk – bet bagāto, lai cik tas šķistu dīvaini, mazāk nepalika. Valdības, aizmirsušas par sociālu valsti un līdzīgām lietām, kas Eiropai ļāva izdzīvot pēc Otrā pasaules kara, nolēma, ka nabagajiem, jo viņu ir vairāk (un viņi, pēc vispārēja bagāto viedokļa, nemīl strādāt), jāpalīdz bagātajiem – tas ir, valsts budžetam (nepalīdzēt bagātajiem nozīmētu palielināt viņiem nodokļus). Dabiski, tautas mīlestība pret liel­īpašniekiem tāpēc nepieauga.

Tā tas viss ir. Taču ko viņiem, bagātniekiem, darīt? Viņi ir nokļuvuši lamatās. Izdalīt visu nabagiem izskatīsies kā nejēdzība, ākstība, sliktais tonis, aizdomīgs partizānisks izlēciens, par ko radinieki vispār var iebāzt psihenē. Uzspiest uz labdarību? Vēl aizdomīgāk: tas nozīmē, ka šim miljardierim ir par ko kaunēties un ko slēpt. Uzdāvināt visu valstij? Tā taču piespiedīs tevi par tavu paša dāvanu nomaksāt nodokļus. Tā jau var nonākt pat parādu cietumā. Nospļauties uz visu un ļauties pārmērībām? Apniks (turklāt pastāv briesmas no alkoholisma un narkomānijas nojūgties pavisam). Atliek pavisam maz variantu, kā, piemēram, mākslas darbu uzpirkšana vai iesaistīšanās politikā (Berluskoni gadījums pierāda, ka labāk tur iekšā nebāzties). Var jau vēl uzlaisties kosmosā. Taču tur jau, ak vai, uz visiem laikiem nepaliksi.

Vārdu sakot, man ir variants. Lai kaut kā izpalīdzētu nelaimīgajiem cietējiem no naudas pārpilnības, vajag radīt īpašu banku vai pat investīciju fondu, kurā bagāti cilvēki varētu anonīmi nodot visu savu bagātību. Šai transakcijai jādarbojas tikai vienā virzienā un to nedrīkst atcelt. No “bagātības nastas” atbrīvojušies, brīvi uzelpojušie cilvēki varēs mierīgi ķerties pie parastās dzīves – darba meklējumiem, hipotēkas aizņēmuma, kredītiem izglītībai, bērniem, atlaidēm fitnesa klubā, lētas tūres uz Taizemi. “Bet kas tad būs ar viņu naudu?” jūs jautāsit. Nekas. Lai guļ šajā fondā līdz laika galam. Nevienam nebūs tiesību to no turienes izņemt. Lai klusu pil procenti – līdz pat laikam, kad mūsu jautrajā pasaulē ieradīsies Apokalipses jātnieki.