Nepareizie jautājumi

Dažādās valodās pļāpu un baumu ne tik attālo jaunāko radinieku sauc par jaunumiem, aktualitātēm vai ziņām. Ar to ražošanu jau vairāk nekā pusotru gadsimtu nodarbojas specializētas ziņu aģentūras, kuru “neitralitāte” un “objektivitāte” visspilgtāk redzama karu un konfliktu gadījumos, kad ziņu atlase, pasniegšana un iepakošana kļūst par vienu no aizsardzības vai uzbrukuma ieročiem. Lielbritānija bija pirmā valsts, kurā it kā neitrālas ziņu aģentūras (Reuters) vadītājs vienlaikus vadīja arī Informācijas ministrijas oficiālo kara propagandas nodaļu. Tāpat Lielbritānija bija pirmā, kas, parādoties tehniskām iespējām, savas impērijas pārraudzīšanai, “masu izglītošanai” un impērijas interešu pārstāvēšanai radīja par sabiedriskiem līdzekļiem uzturētu raidsabiedrību – BBC (British Broadcasting Corporation), kuras paspārnē tika izveidota arī sava ziņu aģentūra. Lai gan BBC darbība nekad nav bijusi pakļauta tiešai valdības kontrolei, tās misija vienmēr ir bijusi darboties britu nacionālo interešu vārdā. Kopš tās darbības sākumiem par labāko paņēmienu nacionālo interešu aizstāvībai tika pieņemta uzticību izraisoša daudzpusīga notikumu analīze, kuru atlase un pasniegšana kļuva par galvenajiem sabiedrības viedokļa veidošanas instrumentiem, savukārt iegūto uzticību vajadzības gadījumā, kā uzskatīja pirmais BBC vadītājs Džons Rīts, varētu izmantot nacionāli svarīgiem uzdevumiem.

Līdz aiziešanai pensijā 2014. gada pavasarī gandrīz 20 gadus viena no redzamākajām se­­jām BBC World News televīzijas kanālā piederēja Nikam Gauingam (dz. 1951), vienam no pieredzējušākajiem un autoritatīvākajiem britu televīzijas žurnālistiem ar ievērojamu kara korespondenta un starptautisko ziņu autora pieredzi, kas tiešajā ēterā daudzmiljonu auditorijas priekšā intervējis neskaitāmas pasaules politiskās dzīves autoritātes. Tāpat tiešajā ēterā viņš daudzas stundas vadījis gan ar princeses Diānas nāvi, gan Dvīņu torņu sabrukšanu saistīto notikumu atspoguļojumu. Bez tam Gauings regulāri vadījis BBC debates Davosas Eko­nomikas forumā un Nobela balvas pasniegšanas ceremonijās Stokholmā.

Paralēli darbam televīzijā Gauings ir gan apmācījis britu jaunākās paaudzes žurnālistus, gan aktīvi piedalījies diskusijās par starptautiskajām attiecībām un drošību, būdams gan ietekmīgā Royal Institute of International Affairs, kas plašāk pazīstams kā Chatham House, padomes loceklis (1998–2004), gan Vestminsteras Demokrātijas fonda valdes loceklis (1996–2005). Kopš 2005. gada Gauings ir Lielbritānijas vadošās drošības un aizsardzības jautājumiem veltītās domnīcas Royal United Services Institute (www.rusi.org) padomes loceklis. Viņa intere­se par starptautiskās drošības jautājumiem izpaudusies arī vairākās publikācijās, no kurām apjomīgākā ir monogrāfija “Skyful of Lies” and Black Swans: The New Tyranny of Shifting Information Power in Crises (Reuters Institute for the Study of Journalism, 2009). Šajā publikācijā un daudzajās lekcijās Niks Gauings mēģina pievērst politikas un viedokļu veidotāju uzmanību sociālo mediju arvien augošās ietekmes izraisītajām izmaiņām publiskajā informācijas telpā, uz kuru vairs nav attiecināma hierarhiska ziņu un vēstījumu organizācija ar centralizētu aģentūru starpniecību.

Pirms tikšanās ar vienu no ievērojamākajām žurnālistikas pasaules sejām, kura autoritāti stiprina daudzas žurnālistikas balvas un kura padomus grib dzirdēt Ķīnā, Indijā, Krievijā un Vašingtonā, mani nedaudz mulsināja vēstījuma vienmuļība viņa rakstītajos tekstos, turklāt man šķita, ka jautāt varētu arī dziļāk. Būtu maigi teikts, ka mūsu saruna neizdevās, taču tajā, ko mans sarunbiedrs jautājumos sadzirdēja un ko nesadzirdēja, iespējams, var saklausīt kaut ko no tā, kas raksturo viedokļu veidotāju domāšanas īpatnības. Nezinu, vai man pēc sa­runas bija viņam jāsaka, ka žurnālistiem uzticos vēl mazāk nekā politiķiem, taču skaidrs, ka pasaulē, kurā žurnālistiem daudzos jautājumos joprojām pieder pēdējais vārds, kaut kas nav kārtībā.

A. R.

Rīgas Laiks: Mani nedaudz pārsteidz, cik bieži jūs savos brīdinājumos atkārtojaties.

Niks Gauings: Kā jūs to domājat?

RL: Jūs gandrīz visos savos tekstos sakāt vienu un to pašu.

Gauings: Kādēļ lai es mainītu savu vēsti?

RL: Un kas ir jūsu vēsts? Ka mediju pasaule mainās?

Gauings: Nē, nē, nē. Beidziet! Kopš 1994. gada, kad nokļuvu Hārvardā, es mēģinu saprast digitālās vides ietekmi uz politikas veidošanu un uzvedību. Es mēģinu uzsvērt to, ka nekas nav uzlabojies, daudz kas ir pasliktinājies un augstākajos varas līmeņos reti kurš saprot, cik ietekmīgas un graujošas ir šīs tehnoloģijas. Un es atceros, ka brīdināju par to jau pirms pieciem gadiem. Mēs atkal un atkal redzam nevēlēšanos pieņemt to, cik graujoši šī telpa, ko es saucu par digitālo informācijas telpu, ietekmē politiku. Esmu intervējis daudz cilvēku, kuri zaudējuši darbu tāpēc, ka nav spējuši tikt galā ar kādu krīzi tā, lai neciestu viņu institūcijas reputācija. Viņi dabūja nožēlot, ka nebija pietiekami rēķinājušies ar šo jauno realitāti. To pašu es redzu arī tagad. Tas, kas notika ar British Petroleum Meksikas līcī pirms četriem gadiem, nokāva Tonija Heivorda karjeru un radīja eksistenciālu realitāti, kurā BP 16 dienu laikā gandrīz izbeidzās nauda. Un lielā mērā tas notika tādēļ, ka viņi nespēja saprast publiskās informācijas telpu, sociālo mediju telpu. 22% sociālo mediju telpas aizņēma tikai viens jautājums: BP darbības un kas notiek aiz apvāršņa. Jūs varat teikt, ka es atkārtojos, bet es tā daru tikai tāpēc, ka dažkārt līderi, kuri savās pozīcijās nokļuva tāpēc, ka tika uzskatīti par labākajiem, izraudzīti par gudrākajiem un atbilstošākajiem, joprojām nav sapratuši, ka viņu darbs un atbildība ir pakļauti būtiskam jau­­na veida spiedienam, ar kādu viņi nebija rēķinājušies, stājoties amatos. Vairums cilvēku, kuri runā kompāniju vārdā, nezina, kā tikt galā ar šo graujošo publiskās informācijas vidi, jo ir pieraduši uzskatīt, ka viņu rokās ir visi vadības kloķi un viņi var diktēt rezultātu tikai tāpēc, ka atrodas pašā augšā. Tā tas nenotiek, un tas sagādās lielas grūtības Putinam, kurš cenšas ierobežot interneta un sociālo mediju brīvību. Tāpat tas sagādās problēmas Ķīnai, kura cenšas tam visam uzlikt iemauktus. Es neticu, ka viņiem tas izdosies. Politiski tas nav pareizs gājiens. Viņu uzdevums ir saglabāt partijas vadošo lomu Ķīnā, Putina vai Kremļa, vai kā nu sauc tos, kuri atrodas viņam apkārt, vadošo lomu Krievijā. Tas ir pašsaglabāšanās jautājums. Cenšoties kontrolēt internetu, viņi apliecina savu ievainojamību.

RL: Es gribētu ar jums aprunāties par mediju pasauli, kura pašlaik mainās un kurā jūs bijāt viens no redzamākajiem dalībniekiem. Es gribētu aprunāties par pamatiem, uz kuriem šī pasaule balstījās. Jūs apgalvojat, ka tagad šie pamati mainās.

Gauings: Pateikšu jūsu zināšanai. Kad es vēl biju BBC, kur nostrādāju 40 ga­­dus, es pieņēmu lēmumu aiziet, ka­­mēr vēl esmu karjeras zenītā. Es gribēju aiziet, kamēr vēl biju svaigs un aizrautīgs, kā arī tāpēc, ka gribēju veltīt laiku sev. Mana sieva saka, ka es pavadot pārāk maz laika mājās un pārāk daudz laika ceļojot un sarunājoties ar tādiem cilvēkiem kā jūs. Es vairs nepārstāvu BBC.

RL: Vēl jo labāk. Jūs pārstāvat pats sevi. Kas padara notikumu par ziņas vērtu?

Gauings: Man šķiet, ka tā ir novecojusi domāšana. It kā kādā ziņu dienestā cilvēki sēdētu un izdarītu šādus binārus spriedumus: šis, lūk, ir labs sižets, bet šis nav, mēs ziņosim par to un neziņosim par šito. Es domāju, ka tagad tam ir daudz vairāk dimensiju. Ziņu avotu daudzums ir tik milzīgs, ka to, kas agrāk tiktu uzskatīts par neapstrīdami svarīgu sižetu, šodien var pārtrumpot citas lietas, kas nāk no sociālajiem medijiem. Tāpēc jautājums ir, nevis ko iekļaut ziņu apskatā, bet gan – ko neiekļaut. Pastāv ļoti liela konkurence, jo no vietām, par ku­­rām pirms pieciem, desmit vai piecpa­dsmit gadiem mēs varbūt pat nebijām dzirdējuši, tagad ienāk ļoti daudz materiāla. Tagad tas parādās ekrānos dažu sekunžu laikā.

RL: Bet vienalga kāds taču atlasa zi­­ņas un pieņem lēmumu, kuras no tām iekļaut apskatā.

Gauings: Es domāju, ka lēmumi tiek pieņemti tikai par to, kurā avīzes slejā vai kurā ziņu raidījuma vietā attiecīgā ziņa jāieliek. Varētu teikt, ka ziņu atlasi ir atcēlis fakts, ka lielām ziņu aģentūrām ir jānodrošina materiāls un saturs savām interneta vietnēm. Es, piemēram, lielu daudzumu materiāla patērēju, ieejot BBC mājaslapā un izvēloties ziņas atkarībā no tā, cik prominenta vieta tām ierādīta šajā mājaslapā, nevis skatoties 28 minūtes garu ziņu programmu. Un tā ir būtiska atšķirība. Tāpēc “ziņošanas vērts” vairs neattiecas uz lineāru pārraidi; tas nozīmē ziņas, kuras ievietotas digitālā matricā, un cilvēki paši var iz­­vēlēties, kas viņiem vajadzīgs.