Nereāla ekonomika neredzamā politikā

Pakāpeniski no malas iepazīstot mūsdienu ekonomistu daiļradi, manī arvien stingrāk nostiprinās viedoklis, ka tam, ar ko vairums meinstrīma ekonomistu nodarbojas, nav nekāda sakara ne tikai ar reālo ekonomiku, bet ar realitāti vispār. To īpaši viegli pamanīt, ja palasa šīs pašas disciplīnas pārstāvju rakstīto pirms astoņdesmit un vairāk gadiem, kad tas vēl bija saistīts ar filozofisko tradīciju, no kuras ekonomika kā disciplīna izauga. Tajos senajos laikos bija ekonomisti, kas patiešām mēģināja problēmām atrast praktiskus risinājumus, nevis nodarboties ar nereālu teorētisku modeļu slīpēšanu un realitātes pielāgošanu modeļiem.

Viens no skarbākajiem savas profesijas mūsdienu kritiķiem ir ekonomists Džeimss K. Galbreits (dz. 1952), kurš jau daudzus gadus ir profesors Teksasas Universitātē. No ekonomikas kā disciplīnas konjunktūras viedokļa saprotamu iemeslu dēļ viņa akadēmiskā specializācija nav ekonomika, bet valdības un biznesa attiecības, taču jau vairāk nekā gadsimta ceturksni viņa interešu lokā ir ekonomiskās nevienlīdzības jautājumi globālajā un vēsturiskajā perspektīvā. Lai nevienlīdzības cēloņus padarītu uzskatāmus, Galbreits, kurš vada neformālu pētnieku grupu “Teksasas Universitātes nevienlīdzības projekts”, kopā ar saviem līdzstrādniekiem ir akumulējis ievērojamu empīrisku datu bāzi, kas, viņaprāt, pirmoreiz ļauj reāli pētīt nevienlīdzības veidošanās procesus visā pasaulē.

2008. gada sākumā Galbreits bija starp pirmajiem ekonomistiem, kas mudināja atgriezties pie viņa cienītā Džona Meinarda Keinsa idejām un nostādnēm. Ekonomiskās krīzes laikā šim daudzas desmitgades kritizētajam skatījumam pievienojās arvien vairāk ekonomistu. 2014. gadā viņam tika piešķirta Ļeontjeva balva ekonomikā par teorētisko ieguldījumu nevienlīdzības mērījumos un izpratnē. Pirmoreiz šo balvu piešķīra 2000. gadā, kad kopā ar Omorto Šenu to saņēma Džons Kenets Galbreits, Džeimsa tēvs un viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta ekonomistiem, kura institucionālā pieeja ekonomisko jautājumu ilglaika risinājumiem lielā mērā ietekmēja sociālā nodrošinājuma institūciju veidošanos ASV un citur.

2008. gadā Džeimsam K. Galbreitam bija iespēja piedalīties reālās ekonomikas procesu veidošanā, kad viņu par savu konsultantu uzaicināja draugs un bijušais Teksasas Universitātes kolēģis, neilgu laiku Grieķijas valdības finanšu ministrs Janis Varufakis.

A. R.

Rīgas Laiks: Vai ekonomika ir zinātne?

Džeimss Galbreits: Tajā izskatā, kādā tā pastāv tagad, ekonomika ir ļoti tālu no zinātniskās metodes, kā es to saprotu. Ļoti tālu.

RL: Kā tā? Un kas ir nācis zinātniskās metodes vietā?

Galbreits: Teoloģiskā metode. Ekonomisti sāk ar aprioriem pieņēmumiem un tad ar noteikta veida deduktīvās metodes palīdzību nonāk pie konkrētiem secinājumiem par sociālo dzīvi, par pasauli, un tas tiek darīts bez jebkādas balstīšanās faktos. Ar šādu metodi nestrādā neviena man zināmā zinātņu disciplīna.

RL: Bija laiks, kad teoloģija tika uzskatīta par visu zinātņu zinātni.

Galbreits: Ja kāds vēlas uzskatīt teoloģiju par zinātni, es nestrīdēšos, tomēr tās ir vistīrākās valodas spēles. (Smejas.)

RL: Vai ar ekonomikas nozari kaut kas ir noticis?

Galbreits: Nē, kaut kas tieši nav noticis ar ekonomikas nozari.

RL: Man likās, ka kaut kas ir noticis, ja jau savulaik ekonomika bija zinātne, bet tagad tā no zinātnes ir ļoti tālu.

Galbreits: Es par to neesmu tik pārliecināts. Manuprāt, atsevišķi ekonomikas atzari laikā starp 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta vidu bija cieši saistīti ar noteiktu zinātnisko metodi. To var teikt par Veblenu, par institucionālistiem – viņi ļoti labi apzinājās, ko 19. gadsimta vidū nozīmēja Darvina evolūcijas teorija. Tomēr ekonomikas galvenā līnija, protams, turpina Ādama Smita deskriptīvi vēsturisko pieeju, taču vēl izteiktāk – Rikardo deduktīvo metodi, kuru mēs saucam par “Rikardo netikumu”. Rikardo metode balstījās pamatpieņēmumu postulēšanā un to ilustrēšanā ar aritmētiskiem piemēriem.

RL: Tātad šis “netikums” tiek praktizēts jau gandrīz divsimt gadus?

Galbreits: Jā, un Keinss ļoti skaidri par to izteicās 30. gados.

RL: Kā izskaidrot to, ka šādai “netikumīgai” pieejai izdevās gūt tik milzīgu autoritāti un ietekmi publiskajā sfērā?

Galbreits: Keinsa “Vispārīgajā teorijā” ir vieta, kurā viņš par to runā. Viņš runā par Rikardo argumentācijas stingrību, par to, ka viņa secinājumi bieži ir skarbi, tā piešķirot tiem zināmu autoritāti, par nevainojamo loģiku, kas piešķir viņa domas izvedumam zināmu dzidrumu un skaistumu, kā arī par to, ka viņa secinājumi apstiprina valdošo sociālo spēku idejas, kas savukārt piešķir šai argumentācijai reālu varu. Šādu apstākļu kombinācijai piemīt ļoti liels spēks, un, manuprāt, ir grūti apstrīdēt šo konkrēto Keinsa aprakstu, kāpēc kāda noteikta doktrīna iesakņojas akadēmiskajā vidē, – tā sāk atražot pati sevi, tā kļūst pašpietiekama, tās rokās ir resursi, un tā kļūst par siltumnīcu tiem, kuri pieslejas valdošajai teorijai. Tā darbojas akadēmiskā politika – līdz brīdim, kad uzrodas kāds, kurš pilnībā pārstrukturē šo sistēmu balstošās institūcijas.

RL: Jūsu visnotaļ pesimistiskajā ainā par to, kā tiek praktizēta ekonomika...

Galbreits: Man tā nemaz nešķiet pesimistiska, es vienkārši skatos patiesībai acīs.

RL: Kādas ir attiecības starp ekonomiku kā akadēmisku disciplīnu un reālo ekonomiku? Vai tās jebkādā veidā ir saistītas?

Galbreits: Viena no lietām, kas notikusi pēdējos pārdesmit gados, ir tāda, ka ir izzuduši akadēmiskie ekonomisti, kuri aktīvi aizstāvēja ekonomikas kā pētniecības nozares saistību ar reālo dzīvi, – nu, ja ne izzuduši, tad viņu skaits ir pamatīgi sarucis. Kad es mācījos maģistrantūrā un vēl pēc tam – manas profesionālās karjeras pirmajos desmit gados, kas sakrita ar Mārgaretas Tečeres un Ronalda Reigana uzvaras gājienu, – bija vesela paaudze dažāda kalibra ekonomistu, ieskaitot tādas figūras kā Frīdmans un Hajeks, kuri sludināja, ka viņiem ir konkrēti risinājumi tālaika sociālajām, politiskajām un ekonomiskajām problēmām. Es neredzu, ka ASV akadēmiskā vide pēdējos gados būtu piedāvājusi ko līdzīgu. Tagad šo nozari pārstāv cilvēki, kuriem labāk patīk bezgalīgi ķimerēties ar tehniskiem argumentiem, kas ārpus viņu profesijas gandrīz nevienam nav saprotami un nevienu arī neinteresē. Man šķiet, ka viņi to dara tāpēc, lai nebūtu jāiesaistās diskusijās par konkrētiem ekonomiskās politikas jautājumiem. Ja man jautātu, kurš no mūsdienu ekonomistiem ir Miltona Frīdmana pēctecis, es nezinātu, ko atbildēt. Man ir grūti iedomāties kādu līdzvērtīgu figūru, kura savus akadēmiskos pētījumus savienotu ar konkrētām ekonomiskās politikas iniciatīvām. Šo uzdevumu viņi, šķiet, deleģējuši labēji noskaņotiem žurnālistiem, no kuriem neviens nemaz negaida jaunas idejas; viņi var tikai atkārtot idejas, kuras sen jau kā novecojušas.