Nezināmais ar cipariņu aiz vārda

Eh, kā gribas sākt rakstu par tēlnieku Ņeizvestniju kā krievam: “Atceros, reiz Soho es nejauši ieklīdu studijā pie Ernsta…” Vai vēl spēcīgāk: “Daudzus gadus es draudzējos ar mūsu labāko tēlnieku. Ar mūsu Rodēnu.” Vai vismaz nosaukt Ņeizvestniju par “dzīvo leģendu’’, ka to dara meistari no raidījuma Rīgas balzāms krievu dvēselei. Nu, kaut vai tik bērnišķīgi atbruņojoši, kā Rīgas Balss krievu izdevuma rakstā ar satricinošo nosaukumu Ar kailu krūti uz asfalta: “Ar Ernstu Ņeizvestniju iepazīstināt nav nepieciešams. Izcils tēlnieks, filozofs, dumpinieks, kurš ne aiz brīvas gribas atstāja dzimteni, bet kurš uz laikiem sevi ar to saistījis, istenojot tajā daudzas savas radošās ieceres.” Baidos, ka nāksies gan iepazīstināt. Pēdējie padomju neoficiālās un oficiālās kultūras entuziasti vienkārši negrib redzēt, ka sešdesmitnieku “vilciens ir jau aizgājis”, un līdz ar to arī uzvārdi, inteliģenti mājieni un gatavošanās pilsoniskam varoņdarbam. Arvien biežāk blakus elkiem vajadzīga vieta cipariņam, kas norāda uz zemsvītras paskaidrojumu. Ernsts Ņeizvestnijs patiešām mani sagaidīja darbnīcā Soho Ņujorkā, un pirmais, ko ievēroju, bija bronzas skulptūriņa un Meraba Mamardašvili lekcijas par Prustu Tbilisi izdevumā, kas bija kārtīgi novietotas uz galdiņa tieši pie durvīm uz ielu. Nuja, Ņeizvestnijs uzskata sevi par gandrīz vai labāko Mamardašvili draugu, un, pēc tēlnieka stāstītā, tieši no viņa darbnīcas filozofs devās savā pēdējā lidojumā — viņš nomira Vnukovas lidostā Maskavā.

Es viņu pazinu gan — šo spundīgo vīru ar smalko ūsu svītriņu zem masīvā deguna un taisni uz pieres uzķemmētajiem matiem. “Radijs Apolinarijevičs gulēja uz muguras, un augšpusē viņam bija Klāruks, bet apakšpusē Tamāruks.” Tādas rindiņas neaizmirstas, un, lai gan grūti spriest, cik Aksjonova romānā literatūras, cik – patiesibas, Ernsts Ņeizvestnijs, bez šaubām, ir tēlnieka Radija Hvastiščeva prototips Аksjonova Maskavas sešdesmito gadu bohēmas dzīves aprakstā. Ernsta Ņeizvestnija mākslinieciskā darbība pazīstama mazāk, lai gan viņa veidoto tēlniecības darbu skaits ir neaptverams. Lielā mērā tas ir padomju lāsts: Ņeizvestnija “zvaigžņu stāvoklis” bija – atrasties vajātā stāvoklī Padomju Savienībā un vienlaikus būt pazīstamam ārpus tās. 1966. gadā viņš spēja slepus uzvarēt konkursā par pieminekli Asuānas aizsprostam Ēģiptē, un tur arī pacēlās viņa 85 metrus augstais lotosa zieds; pieminekļa komplekss tiek uzskatīts par lielāko monumentu pasaulē. Par izmēriem Ņeizvestnijam patiešām nav jāsūdzas. Viņa nosapņotajam monumentam Dzīvības koks vajadzētu būt 120 metrus augstam, un, viņaprāt, tikai Amerika vai Krievija būtu pietiekoši lielas tādam izmēram, tas tiktu novietots krusta centrā un tā četri gali būtu vērsti uz austrumiem, rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem, un uz to vestu tuneļi, kas būtu vienlaikus burti, ar kuriem senebreju, angļu, krievu un ķīniešu valodā būtu rakstīts: “Cilvēki, kas dzīvo sagrauta tempļa laikā, līdzīgi cilvēkiem, kas dzīvo tempļa graušanas laikā."

Atšķirībā no Ņeizvestnija darbiem – lai kā viņam tas nepatiktu – daudz vairāk slavas viņam atnesa kāds vēsturisks notikums, savienojot viņu ar otru neaizmirstamu sešdesmito gadu figūru – Ņikitu Hruščovu. Runa ir par abu vīru lamāšanos bēdīgi slavenajā izstādē Maskavas Manēžā, kurā tad Hruščovs arī nosauca visus abstrakcionistus par "pidarasiem". Tracis sākās, kad 1962. gada 26. novembrī Skolotāju namā Lielajā Komunisma ielā netālu no Tagankas laukuma, kaut kā piesedzoties ar komjaunatni, tika atvērta vienas dienas izstāde, kurā tika izrādīti galvenokārt kādas mākslinieku studijas darbi, kurus varētu uzskatīt par avangardiskiem un katrā ziņā – opozicionāriem valdošajam socreālismam. Tēlniecības nodaļā bija arī Ernsta Ņeizvestnija skulptūras. Izstādē bija liels pūlis, to nofilmēja ārzemnieki, un jau pēc pāris dienām Eiropas un Amerikas televīzijas rādīja sensacionālu sižetu: “Abstraktā māksla Lielajā Komunisma ielā!" Šī uzmanība Rietumos visdrīzāk arī bija iemesls, kāpēc par “abstrakcionistiem” uzzināja augstākajās partijas aprindās un kāpēc tika ieplānota akcija, ar kuru sākās izrēķināšanās ar sociālistiskā reālisma opozicionāriem, proti, Lielās Komunisma ielas izstādes dalībnieki tika uzaicināti izstādīt savus darbus Manēžā, kur tajā laikā bija Mākslinieku savienības Maskavas apvienības 30. gadadienai veltīta izstāde. Bija zināms, ka šo izstādi gatavojās apmeklēt augstākā partijas ešelona locekļi ar Hruščovu priekšgalā.

Naktī mākslinieki darbus izvietoja Manēžas izstāžu nama otrajā stāvā un palika gaidām augstos viesus. Ņeizvestnijs apgalvo, ka viņu uzreiz pārņēmusi sajūta, ka tiek gatavota provokācija – uz Manēžu esot aizvesti tikai ekstrēmākie no Komunisma ielas izstādes darbiem, un starp saaicinātajiem māksliniekiem esot bijuši gandrīz tikai ebreji, pie tam tādi, kuru nacionalitāte bijusi izteiksmīgi redzama viņu sejās. 1. decembrī pirms pusdienlaika pie Manēžas piebraukušas melnas mašinas, un ap 70 cilvēku iegājuši Manēžā. Kādā pusstundā izstaigājis galveno ekspoziciju, Hruščovs ar pavadoņiem sācis iet augšup pa kāpnēm uz otro stāvu. Beļutina studijas mākslinieki, gaidot valsts galvu, sastājušies puslokā un, Hruščovam kāpjot pa kāpnēm, jau bijuši dzirdami viņa bļāvieni.

Kad Ņikita Sergejevičs parādījies, abstrakcionisti sākuši aplaudēt, un aplausi saplūduši ar viņa izkliedzieniem. “Suņa sūds!” kliedzis Hruščovs. “Pidarasi!” viņš aurojis, un visa trīsdesmitgalvainā partijas varza ap viņu atkārtojusi ka papagaiļi: “Suņa sūds! Pidarasi!” Aplūkojot pirmās gleznas, Hruščovs arī izmetis spārnoto frāzi, ka pat “ēzelis ar asti var gleznot labāk”. Suslovs par darbiem, kas bija gleznoti Saratovā, dudinājis: “Es pats esmu no Saratovas! Nav līdzīgi. Es pats esmu no Saratovas, bet tas nepavisam nav līdzīgi.” Kādam jaunam gleznotājam tikusi piezīme, ka viņš pats esot skaists vīrietis, bet zimējot kropļus, vēl kādam – kā viņš, boļševiku dēls, varot zīmēt tādus sūdus. Vēl viens mākslinieks paskaidrojis, ka zilā glezna esot par kosmonautiem, Hruščovs atcirtis, ka viņš visus kosmonautus pazīstot un viņi neesot nekāda pederastu banda, bet gan vienkārši cilvēki. Pavadītāju vidū sākusies ņurdoņa, ka māksliniekus vajadzētu arestēt, izsūtīt vai varbūt pat nošaut, vismaz tādā garā šo gadījumu atstāsta pēdējās fundamentālās biogrāfijas par Ņeizvestniju autors Alberts Leongs. Kāds mākslinieks paskaidrojis, ka visi Beļutina grupā esot profesionāli mākslinieki, kas ar eksperimentālu mākslu nodarbojoties vakarā, no darba brīvajā laikā. Hruščovs nez kādēļ pajautājis Jekaterinai Furcevai, kultūras ministrei, kāpēc radio spēlējot džezu, nevis krievu tautas dziesmas; stāsta, ka nākošos pāris mēnešus krievu tautas dziesmas radio bijušas dzirdamas no rīta līdz vakaram. Kad Hruščovs izkliedzies par preteklībām un smērējumiem, viņš jautājis: “Kurš galvenais?”

No mākslinieku bariņa iznācis Beļutins, taču kāds no Hruščova pavadoņiem pačukstējis, ka tas nav īstais, un norādījis uz Ņeizvestniju. Hruščovs turpinājis lamāties, bet tajā brīdī sācis kliegt arī Ņeizvestnijs: “Šeit izstādīti darbi, ko esmu veidojis visu mūžu. Es ar jums nevaru runāt šādos apstākļos. (Atstāsti, ko īsti teicis Ņeizvestnijs, dažādās versijās atšķiras, lai arī kopīga, ja tā var teikt, ir intonācija.) Šeļepins, kas stāvējis lidzās Hruščovam, viņu pārtraucis: “Kas tu tāds esi, lai tā runātu! Tas ir Ministru padomes priekšsēdētājs! Mēs tevi vienkārši aizsūtīsim uz urāna raktuvēm.” Divi no Hruščova apsardzes saņēmuši Ņeizvestniju aiz rokām, taču viņš turpinājis runāt, vēršoties tikai pie Hruščova, kas bija apmēram tikpat garš un plats kā viņš. “Jūs nezināt, ar ko jūs runājat. Jūs runājat ar cilvēku, kurš sevi var nolaist no kājas jebkurā bridi. Es no jūsu draudiem nebaidos.”

Lai kāda tieši bija frāze, skaidrs, ka Ņeizvestnijs apelēja pie viena no slavenākajiem tā laika ideoloģiskajiem “tautas argumentiem”, “Es esmu cīnījies frontē.” Ņeizvestnija saruna ar Hruščova turpinājās gandrīz stundu, “galvenais komunists pasaulē”, kā Hruščovs sevi nosauca, apgalvojis, ka Ņeizvestnijs tikai “noēd” tautas naudu, bet veido sūdus, bet tēlnieks centies iestāstīt Hruščovam, ka viņš mākslā neko nesaprot un ir speciāli atvests uz šo izstādi, lai tiktu kompromitēts. Spriežot pēc aprakstiem, Hruščovam Ņeizvestnija tiešums vai pat rupjiba iepatikusies, un savā ziņā to var teikt arī par Ņeizvestnija attieksmi pret Hruščovu. Viens no svītas izteicis piezīmi, ka runā — arī Ņeizvestnijs esot homoseksuālis, un Ņeizvestnijs, iepriekš atvainojies Furcevai, attraucis: “Ņikita Sergejevič, iedodiet man meiteni, un es jums parādīšu, kāds es esmu homoseksuālis.” Un pilnīgi visos atstāstos figurē frāze, ko Hruščovs beidzot teicis Ņeizvestnijam: “Jūs esat interesants cilvēks, tādi cilvēki man patīk, taču jūsos ir gan eņģelis, gan velns. Ja uzvarēs velns, mēs jūs iznīcināsim. Ja uzvarēs eņģelis, mēs jums palīdzēsim.” Un viņš paspiedis tēlniekam roku, tādēļ Ņeizvestnijam promejot sākusi spiest roku visa svīta pēc kārtas. Sarunā Nujorkā Ņeizvestnijs mēģināja vērtēt šo vēsturisko gadījumu mazliet savādāk, nekā biju lasījis: “Amerikā mani pārsteidz viens apstāklis – tur dzīvo visdažādāko nacionalitāšu cilvēki, un viņi visi ir it kā iegremdēti šajā Amerikas garā, tas nozīmē, Amerikas sapni. Kas ir šis sapnis? – Tas, ko vēlas normāls cilvēks, – materiālu labklājību, veselibu, māju, mašīnu, sievu, bērnus, suni. Un man nācās skaidrot Valsts departamentā, kur mani iztaujāja par Padomju Savienību, ka viņi kļūdās, ka viņi nesaprot, ka eksistē veselas nācijas, kas nevēlas dzīvot labi, bet vēlas dzīvot slikti, ka ir pat tādi cilvēki, kuri grib mirt.

Un tie, kas vadīja šo provokāciju, arī vadijās no normāliem cilvēciskiem motīviem – cilvēks baidās no nāves, baidās nokļūt cietumā un tā tālāk. Bet viņi kļūdījās, līdzko saskārās ar personību. Ne Solžeņicins, ne Saharovs, ne Bukovskis neietilpa šajā cilvēku kategorijā. Un pat cietumā, nometnē šādi cilvēki – krievu aristokrāti un ticīgie, goda cilvēki – nebija vadāmi. Manā gadījumā viņi kļūdījās. Bet viņi kļūdījās arī par Hruščovu. Jo izrādījās, ka viņš prot ne tikai runāt, bet arī klausīties. Varbūt viņos viņš neklausījās, bet manī – klausījās un uzdeva nepavisam ne muļķīgus jautājumus. Visi bija ļoti satraukti, kāds pat raudāja, visi mani mierināja, taču visapbrīnojamākais bija tas, ka es to nekā nepārdzīvoju, un tas daudzus ļoti kaitina, līdz pat šim laikam... Lūk, mana sieva visu pārdzīvo un dusmojas uz mani, jo nesaskata manī adekvātu realitātes pārdzīvojumu – ne bēdās, ne priekā. Man nav vēlēšanās atvērt šampanieti, kad ir uzvara, un es nevēlos raudāt par sakāvi. Tāds stāvoklis, iespējams, tas ir dabisks, karmisks vai ģenētisks. Bet iespējams, tas ir varoņdarbs.”

Šis gadījums padarīja Ņeizvestniju par varoni Maskavas inteliģences un mākslinieku aprindās, un to ir grūti saprast, ja nemēģina iztēloties padomju atmosfēru pēc Stalina, kad vēl joprojām mēdza runāt čukstus un bailes bija sabiedrības uzbūves elements. Šīs bailes “izkropļojušas” vienu no iespaidīgākajiem Ņeizvestnija veidotajiem portretiem – Šostakoviča seju. Ņeizvestnijs stāsta kādu patiešām nomācošu gadījumu, kas notika drīz pēc Manēžas izstādes, kad partijas ideologi bija noņēmušies inteliģentus pāraudzināt.

“Vienā no ideoloģiskajām sapulcēm Kremlī Hruščovs sāka kliegt: “Ei, jūs tur, brillēs, piecelieties!” Un piecēlies Šostakovičs. Hruščova vietnieks pieliecās un acīmredzot paskaidroja, ka piecēlies neīstais, jo Hruščovs sāka kliegt Šostakovičam: “Ne jūs, ne jūs! Jūs!” un norādija uz kādu citu. Šostakovičam: “Bet jūs sēdieties!”

Šostakovičs it kā nedzirdētu. Stāv. Viņam no visām pusēm čukst: “Sēdieties!” Viņš stāv. Pat ne vienkārši stāv, bet stāv pussaliektās kājās un... trīc. Viņam trīc rokas. Hruščovs zvēro: “Ne jūs, bet – jūs!” Sostakoviču mēģina novilkt lejup uz krēsla, bet viņš nesēžas. Es pajautāju kādam labi pazīstamam cilvēkam, kurš sēdēja man blakus: “Kas notiek? Kāpēc Šostakovičs stāv?” Un viņš ar tādu nicīgu, aukstu smaidiņu atbild: “Viņš ir pieradis stāvēt.”

Inteliģences ideoloģiskā apstrāde turpinājās vēl apmēram pusgadu pēc Manēžas izstādes, kad viņus vazāja un “grāva” dažādās partijas sapulcēs. Pirmā notika jau 1962. gada decembra vidū Hruščova vasarnīcā, kurā ar atmaskojošu referātu “nepieļausim, nepielaidīsim” uzstājās pats Ņikita Sergejevičs. Ņeizvestnijs stāsta, ka “graušanas” daļu Hruščovs lasījis no lapiņas, bet ik pa brīdim sācis runāt pats kaut ko nesakarīgu, piemēram, “Lūk, runā, ka es nemīlot ebrejus – nav taisnība!” Un stāstījis par kādu Piņu cietumā, kuru urkas izvēlējuši par kameras vecāko. Kļuvis par vecāko, klusais Piņa pārvērties, bet, kad vajadzējis bēgt, gājis pirmais. “Es,” savu stāstu beidzis Hruščovs, “esmu šis Piņa!” Un turpinājis ideoloģisko ziņojumu, un tad atkal pēkšņi paziņojis, ka Ņeizvestnijs nav mākslinieks, bet “Petefi kluba” vadītājs, virsnieks, kas alkst ieņemt viņa vietu un nogalināt visu politbiroju. To teikdams, Hruščovs esot iebakstījis ar pirkstu sev pierē un pie sirds, atainojot, kā viņu nogalinās. Kādā citā brīdī viņš iebļāvies: “Jevtušenko! Pavirzieties nost no šī cilvēka! Viņš jūs nohipnotizēs!” Mirkli padomājis, turpinājis kliegt: “Medijs! Medijs! Brauciet pie saviem garīgajiem tēviem uz Rietumiem!”

Jevtušenko bija uzdots pierunāt Ņeizvestniju uzrakstīt publisku nožēlas vēstuli, un viņš pat pieteicās to izdarīt Ņeizvestnija vietā. 1963. gada martā Ņeizvestnija vēstule ar virsrakstu Jāstrādā vairāk, labāk un ideoloģiskāk parādījās Pravdā. “Mums ir marksistiski leņinisks pasaules uzskats, progresīvākais no visiem. Es saku sev vēlreiz– jāstrādā vairāk un labāk, ar labākām idejām un izteiksmīgāk – vienīgi tad tas būs derīgi valstij un tautai.””

1964. gada rudenī Hruščovs tika atstumts no varas un sākās Brežņeva ēra. 1965. gadā apcietināja Siņavski un Danielu un drīz pēc tam notiesāja pirmajā politiskajā paraugprāvā pēc Stalina laika. 1976. gadā Ernsts Ņeizvestnijs emigrēja uz Rietumiem. Bez jau minētās Šostakoviča galvas Ņeizvestnijs izveidoja vēl vienu, pavisam negaidītu monumentu šim laikam – atstumtā Nikitas Hruščova kapa pieminekli.

Sākotnēji to veidot piekrita arī tagadējais Maskavas “izdaiļotājs” Zurabs Cereteli, bet pēc aprunāšanās VDK klusi “noplauka”. Ņeizvestnijs izveidoja naturālistisku Hruščova galvu (“kā nogrieztu”) un ievietoja to divu krāsu — melnā un baltā – granīta ietvarā. Gadu pēc Hruščova pieminekļa uzstādīšanas Novoģevičjes kapsētu apmeklētājiem slēdza – līdz pat Gorbačova laikam. Vēl stāsta, ka pēc pieminekļa atklāšanas Ņeizvestnijs saņēmis diezgan palielu naudas summu no Hruščova ģimenes, bet, braucot no kapsētas, viņš esot izvilcis naudu no kabatas un sācis pamazām mest ārā pa logu. Tā teikt, lai priecājas atradēji un iedzer uz Hrusčova piemiņu. Bet tas notika toreiz; mūsu sarunā Ņujorkā – tagad, un, lai gan Ņeizvestnija zvaigzne spīd no tālajiem sešdesmitajiem, varbūt viņa teiktais mazliet uzspodrinās tās gaismu.

U.T.

Rīgas laiks: Sakiet, vai sadursme ar Hruščovu ir tas gadījums, kuru jūs stāstītu, lai ar vienu stāstu raksturotu savu dzīvi?

Ernsts Ņeizvestnijs: Nē, nebūtu. Es tagad rakstu tādus kā memuārus, un Newsweek no tiem grib iztaisīt bestselleru. Es esmu ticies ar ļoti daudziem pazīstamiem cilvēkiem – Nilsu Boru, Vīneru, Čegevaru, sešas stundas runājis ar Sartru, ar visiem Krievijas prezidentiem, Hruščovu, protams, Brežņevu. Viņi man jautā: “Bet vai jūs esat ticies ar Žukovu?” Es saku: “Es neesmu ticies ar Žukovu. Ar viņu draudzējās mana māte.” – “Ā! Tas ir interesanti, uzrakstiet par to.” Un es sapratu, ka man tas nav interesanti. Manā dzīvē pagrieziena punkts dvēselē bija nevis satikšanās ar Nilsu Boru, bet ar kādu bufetnieci. Mani visdziļākie pārdzīvojumi nav saistīti ar lieliem cilvēkiem.

Lai gan vārdos tas izklausās diezgan pliekani, taču... Kādu dienu man iešāvās prātā doma, ka man, lūk, ir lieli panākumi pie sievietēm. Un vēl trim maniem draugiem — es nevaru saukt uzvārdus, ļoti pazīstami cilvēki — arī ir panākumi pie sievietēm. Un mani ieinteresēja doma – vai mums ir panākumi, tā teikt, miesā un dvēselē, vai arī nozīme ir tam jēdzienam, ar kuru tiek saprasta slava, nauda. Un es piedāvāju saviem draugiem tādu eksperimentu – pirms Jaungada mēs pateiksim savām ģimenēm, ka mēs esam spiesti braukt komandējumā. Lai atvaino. Un iepazīsimies ar sievietēm, pie tam mums būs izdomāti vārdi, tas ir, mēs sacerēsim savu biogrāfiju leģendu. Es, teiksim, būšu militārists... Un noskaidrosim, vai mēs joprojām būsim tik interesanti sievietēm un mīļi šādā kvalitātē. Tiesa, bija noteikums – tā kā mēs neesam puikas, naudai mums jābūt. Tas ir, mēs varam Jaungada naktī uzcienāt ar šampanieti, bet viss pārējais ir atkarīgs no mūsu personiskās pievilcības. Nu, tātad, kur iepazīties? Tika pieņemts lēmums, ka iepazīsimies veikalos. Kāpēc veikalos? Nu, tāpēc, ka ja eksperiments pavirzīsies tālāk, tad meitenēm jābūt veselām. Bet veikalos viņas pārbauda. Un mēs gājam veikalos un uzsākām sarunas. Lūk, meitenes, mēs esam komandējumā, katrs pastāstīja par to pilsētu, kuru pazina, es stāstiju par Sverdlovsku, ka esmu atvaļināts virsnieks, otrs bija saimniecisks darbinieks, trešais – arhitekts, jo viņš kādreiz bija mācījies arhitektūru un tā tālāk. Un mēs sakām – meitnes, lūk, mēs esam svešā pilsētā, mēs esam vientuļi. Nav kur sagaidīt Jauno gadu, vai jūs negribētu būt mūsu kompānija, ja tas ir iespējams. Tā, ar mēģinājumu un kļūdu metodi mēs atradām meitenes, kuras pačukstējās, paķiķināja un atbildēja, ka varētu. Acīmredzot viņas bija vienas. Mēs pateicām, ka nopirksim vīnu, bet tā kā meitenes ir veikalā, uzkodas viņas nozags. Un sālītu zivi, varbūt pat Latvijas zuti... bet vīnu mēs uzliksim. Vienīgais noteikums, kuru meitenes uzstādīja, bija, ka vienai ir puisis un viņai ir dzīvoklis. Nu, bet pārējās — katram tātad pa meitenei – un mēs satiksimies. Un mēs satikāmies. Un pēkšņi izrādījās, ka tikai man un vēl vienam izdevās uzvesties situācijai atbilstoši, pārējie spēja runāt vienīgi par to, vai nodrukāja vai nenodrukāja, brauca uz Franciju vai nebrauca, tas ir, viņi spēja runāt tikai par sevi saistibā ar reālo karjeru, kas arī bija saistīta ar viņu vārdu. Nekādu citu cilvēcisku kontaktu viņiem vairs nebija. Zvaigžņu statuss bija viņiem laupījis cilvēcisko būtību. Tādēļ viņiem tas bija fiasko, vienam – ne gluži, bet man tā bija uzvara. Un, lūk, tas kaut kā kļuva par kardinālu manas dzīves pārdzīvojumu.

RL: Un kas tas ir par spēku, kas jums deva šo iespēju uzvarēt?

Ņeizvestnijs: Es domāju, kaut kādā nozīmē tā ir nolemtība būt pašam par sevi.

RL: Ļoti sarežģīti. Īpaši, atceroties tās meitenes...

Ņeizvestnijs: Mani jau vienmēr ir apvainojuši elitārismā. Snobismā, gandrīz vai fašismā attiecībās ar cilvēkiem. Kas absolūti nav taisnība. Bet reiz es jautāju Landauam: “Vai jūs ticat vienlīdzībai?” Viņš iesmējās un teica: “Ernst, par kādu vienlīdzību var būt runa? Man smadzenēs ik sekundes simtdaļu izšaujas cauri milzīgs daudzums matemātisku kombināciju. Jums smadzenēs ir simtiem tūkstoši plastisku tēlu. Bet ir mākslinieki, kas visā mūžā nav atraduši nevienu. Par kādu vienlīdzību jūs runājat?” Lūk, lai gan mani ir apvainojuši elitārismā, man it nemaz nav fobijas no tautas. Jo fobija no tautas nav aristokrātisks stāvoklis. Tautas fobi bija zemākā šķira, kas izsitusies no tautas. Fašisti un komunisti. Un birokrāti vispār. Kuri domā – es biju vienkāršs zemnieks, bet tagad es esmu veikala vadītājs. Tātad pārējie nevarēja – mēsli! Es esmu dziļi pārliecināts, ka visvienkāršākais cilvēks saprot daudz, loti daudz. Taču cits jautājums, ko viņš saprot. Nu, piemēram, ja vienkāršais cilvēks izlasīs Noziegumu un sodu vai Dantes Dievišķo komēdiju, viņš sapratīs, bet – kā? Vienkāršais cilvēks Noziegumu un sodu sapratīs kā detektīvromānu. Bet cits sapratīs kā mistiski filozofisku sacerējumu, vēl cits — kā psiholoģisku pirmsfreidisku nojausmu... Lūk, tādēļ... Lūk, tūliņ es Maskavā uzstādīšu skulptūru. Dzīves koku, iepretim mērijai. Septiņus metrus augstu skulpturu, tur ir ap 1000 figūru – tur ir ezotēriskas leģendas, Bībele, Dante, mitoloģija no Bali salas līdz budismam, sūfiju motīvi, protams, kristietība... Un kopumā – banālā apziņa saka, ka tauta to nesapratīs. Bet tautai tas arī nav jāsaprot. Tauta interesēsies. Mīlēs vai nemīlēs. Tas ir, kaut kādā līmenī tauta sapratīs. Atgriežoties pie mūsu jautājuma, ir tāda grāmata – Maska un dvēsele. Tajā Šaļapins apraksta viņa nīsto Trocki. Kuru viņš ļoti nemīlēja. Un viņš vienlaikus bija satriekts, ka sēdēja un viņu pieņēma tāds mazs, sauss cilvēks, un Šaļapins, mākslinieka dvēsele, jūtīga, pēkšņi saka – tas bija tik smags cilvēks, pudiem svarubumbas, viņš sēdēja, un bija jūtams tāds svars! Protams, dabiski, šajā cilvēkā bija zināma pasionaritāte, harizma, viņam uz pleciem bija vēstures nasta, viņš nebija vienkāršs cilvēks. Viņš bija fantasts, revolucionārs, asiņains, bet tas nav svarīgi. Viņš juta vēstures svaru. Un tas viņa fiziskajam tēlam radīja svaru. Lūk, kaut kādu personības svaru cilvēki sajūt. Bet šis svars – bet mēs runājam par tādām sievietēm, par kādām es runāju —, to viņas sajuta kā zināmu seksuālo nozīmību. Tas ir, ne tik daudz spirituāli intelektuālo kā seksuālo.

RL: Bet sakiet, vai seksuālā enerģija ir saistita ar spriegumu, kāds jums nepieciešams darbam?

Ņeizvestnijs: Skaidrs, ka ir, un ļoti tiešā veidā. Bet man loti nepatīk vulgārā psihoanalīze. Kāds vietējais kritiķis Krēmers visu Pikaso daiļradi atvasināja no tā, ka viņš bija ļoti maza auguma. Es viņam atbildēju, ka man ir viens pazīstams punduris, taču viņš ir galīgi netalantīgs. Taču daiļrade un čakru enerģija, to sauc par kundalini, manuprāt, ir ļoti saistīta.

RL: Sarunas sākumā jūs teicāt, ka viena no skatiena uz pasauli īpašībām ir estētiska. Es teiktu, ka tā ir skaistums. Kā jums šķiet, vai jūsu darbi ir skaisti?

Ņeizvestnijs: Lieta tāda, ka skaistuma jēdziens ir vēsturiski daudzšķautņains. Tādēļ studentisks strīds – bet es to atceros vēl no laika, kad man bija piecpadsmit, es mācijos mākslas skolā un puikas strīdējās, kā vajag veidot – skaisto vai neglito, gludo vai nelīdzeno, lakoniski vai pļāpīgi, – tas ir absolūti bezjēdzīgs kaut vai mākslas vēstures priekšā, ko mēs ik dienas pētām. Skaistums... Tas kaut kādā ziņā ir izteiksmīgums caur brīnišķo, caur šausmīgo, caur harmonisko, caur neharmonisko, un galu galā visa mūsu garīgā dzīve, visa mākslas, filozofijas, realitātes vēsture atrodas starp šiem diviem poliem. Starp tēzi un antitēzi. Un tās jau arī ir dzīves sastāvdaļas. Tādēļ – skaists vai neglits? Nu, ebrejietēm no Maiami, kuras izgrezno savas mājas ar lakotiem ziediņiem, tas ir briesmīgi. Bet, piemēram, Romas pāvestam — nē, jo viņš mīl manu daiļradi un pat lūgšanu telpā viņam priekšā ir mans krucifikss. Darbu sauc Kristus sirds, un briesmīgs tas ir tādēļ, ka deformēts. Bez tam, ņemsim tādu ļoti plašu jēdzienu – humānisms. Ja to ņem tā, kā tas atnācis no 19. gadsimta, tad mēs esam liecinieki, ka kaut vai no šodienas mākslas pozīcijām to, kas tika uzskatīts par augstāko humānismu, laikabiedri bieži uzskatīja par antihumānu. Tādēļ Mikelandželo sauca par dievišķo un šausmīgo, no Dantes baidījās, Dostojevski sauca par “cietsirdīgo talantu”, van Gogs laikabiedriem šķita šausmīgs – brīnišķīgo Renuāra ķermeņu vietā šie šausmoņi. Tā ka viss ir atkarīgs no laika. Laiks izsauc no pagātnes to, kas ir saskanīgs ar mūsdienām. Piemēram, Bualo ir saskanīgs ar klasicismu, bet Fransuā Vijons šķita šausmīgs, vulgārs un, protams, antihumāns. Bet, lūk, mainījās laiks gan Bodlēram, gan Apolinēram, Bualo – auksts tukšums, bet Fransuā Vijons – humānākais, iejūtīgākais...

RL: Jūsu darbs ir daudz saistīts ar cilvēka ķermeni. Kāds jūsu darbus bija nosaucis par dialogu starp galu un garu.

Ņeizvestnijs: To es saucu par grieķu trīs dimensiju domāšanas mantojumu. Šķiet, Lukrēcijs teica, ka atoms ir trīsdimensionāls ķermenis, ko var sajust uz mēles kā smilšu graudiņu. Bet izrādījās, ka atomā ir vēl ļoti daudz kas cits bez šim trīs dimensijām. Tādēļ grieķu tēli, teiksim, Tidejs – man viņš ir brīnišķīgs kurlmēmais. Kāpēc? Jo tur nav patiesas dvēseles kustības. Tur ir tikai brīnišķīgs objekts, trīsdimensionāls, novietots gaisa telpā, kur tas sadarbojas ar telpu kustībā, galvas pagriezienā, taču sejas paliek bezkaislīgas. Lai gan izmaiņas, kas notikušas 20. gadsimtā, ir pastāvējušas vienmēr, vienmēr ir bijusi arī cita māksla. Un trīsdimensionāla skulptūra var izteikt gara kustību ne mazāk kā telpas un krāsu savienojums.

RL: Sakiet, vai jūsu pievēršanās Bībeles praviešiem saistīta ar sajūtu, ka viss ir niecība?

Ņeizvestnijs: Paskatieties uz maniem darbiem. Mani visu laiku politizē, Mana dzīve tiek politizēta. Taču tās ir muļķības. Manās skulptūrās nav nekādu laika pazīmju. Tajās nav ne magondoliku, ne krustu, ne šineļu, ne mundieru, ne bikšu, nav pat ūsu un bārdu kā modes pazīmju. Patiesībā mani iedvesmo vispārīgākas un universālākas sajūtas. Bet kur tās atrast, ja ne pie praviešiem un Dantes. Es kopa ar Semjuelu Beketu sagatavoju grāmatu – mani 50 zīmējumi un viņa 50 paraksti maniem zīmējumiem. Viņš man atsūtīja ļoti glaimojošu vēstuli pēc tam, kad bija redzējis manus zīmējumus Dantem. Es gribu jums teikt kādu vienkāršu lietu – lūk, es esmu sarakstījis dažas grāmatas. Piemēram, Cilvēka ķermenis kā zīme, bet lieta tāda, ka īstenībā es ļoti pakļaujos stihijai. Es nekad didaktiski neilustrēju jēdzienus un pat ne Bībeli. Tas man ir tikai ierosmei. Mani spriedumi rodas pēc darba. Kad jau kaut kas ir atrasts, es apsēžos un gribu apdomāt, ko es esmu izdarījis. Tā ka manas teorētiskās atziņas nav ceļvedis darbībai, bet tās it kā nostiprina izdarīto.

RL: Kas ķermenī jums ir svarīgākais? Dažiem cilvēkiem tā ir sirds...

Ņeizvestnijs: Rokas. Lai gan es jau mainos. Kādreiz es veidoju sievieti un man it nemaz nebija svarīga viņas seja. Es šo būtni jeb būtnes uztvēru kā kaut kādu dzimtes ķermeni, kam nepiemīt portretiskums un psiholoģija... Patlaban mani sākusi interesēt seja.

RL: Jūs esat veidojis slavenos kapa piemineklus Hruščovam, Landauam, citiem, vai jūs varat iztēloties, ko jūs veidotu sev?

Ņeizvestnijs: Akmeni ar uzrakstu “Ernsts Ņeizvestnijs”. Krustu un uzvārdu.