No kūrvietas līdz utopijai

Britu dzīvesstila žurnālā Wallpaper* ir atrodama rubrika, kas, kā man šķiet, atsedz pilsētnieciskā dzīvesveida kodolu. Tā ir sadalīta divās daļās – retox un detox. Retox sadaļā tiek aprakstīts kāds jaunatvērts dizaina un pievilcības ziņā ievērojams bārs, bet detox iedaļā – tikpat nozīmīgs jauns spa jeb kūrvieta. Šī pretstatījuma nolūks, šķiet, ir uzsvērt modernās dzīves svārstības no vienas galējības otrā. Spraigā darba vidē, pilsētas restorānos un bāros uzņemto kaitīgo toksīnu devu (retox) cilvēki var kompensēt, kūrvietā nododoties atslābinošām vai uzmundrinošām procedūrām (detox). Ne velti cilvēki dažādās valodās mēdz sacīt, ka vēlas “paņemt pauzi” vai “uzpildīt baterijas”, un šo nodomu īsteno, brīvdienās dodoties uz kūrortu.

Interesanti, ka šie paši cilvēki mēdz teikt, ka vēlas “paņemt pauzi” vai “uzpildīt baterijas”, arī izlemjot doties mācīties uz augstskolu, lai papildinātu savu izglītību ar, teiksim, maģistra grādu. Populārs ir priekšstats, ka augstskolā mēs uzņemam kaut ko vērtīgu, labu un noderīgu (zināšanas, kritiskas iemaņas utt.), bet pēc mācībām ir uzsākama “īstā dzīve” – ar mēģinājumiem atrast darbu un savu vietu. Tā veidojas idealizēts priekšstats par universitāti kā par kūrvietu, kur brīnišķīgi pavadīt laiku, atjaunināt savu garīgo mundrumu un intelektuālās spējas, lai vēlāk atgrieztos mazāk patīkamajā dzīves realitātē.

Priekšstats par universitāti kā kūrvietu Amerikā izraisīja visai plašas diskusijas, kad Jēlas universitātes absolventi un studenti izveidoja reklāmas klipu “That’s why I chose Yale” (to iespējams noskatīties youtube). Video ir veidots mūzikla stilistikā, kurā iesaistītie varoņi no uzņemšanas komisijas pārstāvim līdz profesoriem un studentiem nodod savu vēstījumu dziedot, dejojot un žestikulējot.

Minētajā klipā Jēlas universitāte ir parādīta kā vieta, kur atrodas 12 dzīvojamās koledžas, kuras studenti var izvēlēties nevis pēc akadēmiskiem, bet gan dzīvesstila kritērijiem. Saskaņā ar kāda studenta stāstīto – tas ir, dziedāto – dzīvojamā koledža esot kaut kas vairāk nekā parasta dzīvesvieta, jo tajā ir ēdamzāle ar salātu bāru, kas piedāvā iespēju “katram ēdienam izvēlēties organiskas sastāvdaļas”. Vakarpusē, kad ēdamzāles tiek slēgtas, studentiem ir brīvi pieejama atpūtas telpa ar uzkodām un spēļu galdiem (klipā rāda jauniešus, kas spēlē biljardu). Katrā dzīvojamās koledžas stāvā ir veļas mazgātava, kur – dziesma turpinās – “manas drēbes tiek izmazgātas un izžāvētas” pēc sportošanas koledžas fitnesa centrā. Draugus esot vislabāk satikt pēc mēģinājuma deju zālē, lai kopīgi dotos uz koledžas kinoteātri (rāda jauniešus, kas sēž kinozālē un ēd popkornu). Jēlā neesot parasto kopmītņu istabu, to vietā studenti mīt apartamentos, kas dzīvošanu padara jautrāku. Turpinājumā seko uzskaitījums par Jēlas priekšrocībām: 17 deju grupas, 35 universitāti pārstāvošas (varsity) sporta komandas, 45 klubu sporta komandas, 28 vietējās (intramural) sporta komandas, 21 dziedāšanas grupa, 4 “kultūras nami” (fonā rāda kaut ko līdzīgu Malaizijas tūrisma reklāmas klipam ar dejotājiem orientālos tērpos), 8 komediantu grupas, 1 organiskā ferma, 9 teātra trupas, 22 mūzikas ansambļi, 19 politiskas organizācijas un 36 studentu preses un interneta izdevumi.

Lasītājs pamanīs, ka aprakstam iepriekšējā rindkopā nav lielas saistības vai drīzāk tas ir kaut kas pretējs tam, kam vajadzētu notikt labā universitātē. Laikam tādēļ klipa veidotāji tā atlikušo – īsāko – daļu velta akadēmiskajam procesam. Studijas ir parādītas kā tādas, kas saistītas ar globālajām problēmām – klimata pārmaiņām, nabadzību un tehnoloģiju attīstību. Studentiem esot dota iespēja sekot savai “kaislībai” uz kādu no šīm problēmām zinošu profesoru pavadībā. Uz īsu brīdi kadrā parādās jaunietis ar interesi par “mākslas filozofiju”, kuru viņš, šķiet, būs apguvis īpaši liberālā garā, jo nākamajā ainā šis pats jauneklis ir redzams rokzvaigznes izskatā, spēlējot elektrisko ģitāru mākslas muzejā starp senām gleznām. Klips noslēdzas ar līksmu kolektīvu deju, kas atgādina tā saukto flash-mob sarīkojumu.

Jēlā, protams, joprojām ir cilvēki, kuri iebilst pret to, ka universitāte tiek parādīta, runājot angļu literatūras profesora vārdiem, kā “vasaras nometne izredzētajiem, kas nemaz neatrodas Amerikā, jo nav redzami aptaukojušies cilvēki”. Tomēr klips, šķiet, parāda tendenci, ko var raksturot kā augošu neatbilstību starp universitātes sūtību un iemesliem, kādēļ cilvēki izvēlas tajā studēt. Studijas tiek bieži uztvertas kā iespēja ne tikai “atslēgties” no stresa pilnās dzīves, bet arī vairot savu sociālo prestižu, kļūstot par respektablas un slavenas augstskolas absolventu. Nebūs pārspīlējums sacīt, ka lielākā daļa cilvēku vēlas mācīties universitātē, kuras nosaukumu būs dzirdējuši studenta vai viņa vecāku kaimiņi un draugi.

Esmu pamanījis, ka cilvēki Eiropā par izcilām starptautiskām universitātēm parasti uzskata Oksfordas un Kembridžas, kā arī Harvarda, Jēlas un Stenforda universitāti. Amerikā šo sarakstu var papildināt ar Prinstonas universitāti, Kalifornijas universitāti Bērklijā un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu. Šķiet, ka cilvēki šīs universitātes uzskata par labām arī vai pat tikai tāpēc, ka zina to nosaukumus. Te vietā iebilst, ka nosauktās pavisam noteikti ir no labākajām pasaules universitātēm un to apliecina autoritatīvi universitāšu reitingi. Patiešām, universitāšu reitingi tiek uzskatīti par universālu un uzticamu avotu, lai noskaidrotu, cik laba ir viena vai otra augstskola. Tajos parasti ņem vērā augstskolas pasniedzēju publikāciju skaitu, absolventu nodarbinātības rādītājus, Nobela prēmijas ieguvēju daudzumu profesoru vidū, konkursu uz vienu studenta vietu un citus kritērijus, pret kuriem ir grūti iebilst.

Zīmīgi, ka universitāšu topos tikpat svarīgs radītājs kā iepriekš minētie akadēmiskie kritēriji ir arī mācību maksa. Jo augstāka mācību maksa, jo augstāks reitings. Tas tiek pamatots ar kapitālisma sistēmai raksturīgo tirgus mehānismu – jo dārgāka cena, jo labāks produkts. Varētu gan jautāt, vai universitātes sūtība nebūtu vismaz bakalaura līmenī nodrošināt iespēju tajā mācīties labākajiem, nevis maksātspējīgākajiem studentiem. Daudzas universitātes patiešām deklarē, ka piešķir studiju maksas atlaides jauniešiem no nabadzīgām ģimenēm, taču tas nereti tiek apšaubīts.

Pētnieki ir noskaidrojuši, kā mainās labāko universitāšu saraksts, ja tā noteikšanā netiek ņemta vērā studiju maksa. Žurnāla The New Yorker autors Malkolms Gladvels ir pievērsis uzmanību U.S. News veidotajam topam, kura vispārējā universitāšu reitinga pirmajā vietā ir Jēlas universitāte, tai seko Harvarda, Stenforda, Kolumbijas un Čikāgas universitāte. Ja no reitingu veidojošajiem kritērijiem izslēdz mācību maksu un vērtē tikai akadēmiskos rādītājus, tops izskatās šādi: pirmajā vietā ir Čikāgas universitāte, tai seko Jēlas, Harvarda, Stenforda un Kolumbijas universitāte.

Mans nolūks, protams, nav pārliecināt lasītāju, ka gadījumā, ja reitingi būtu patiesāki un neņemtu vērā mācību maksu, Čikāgas universitāte būtu jāatzīst par labāko universitāti pasaulē. Piemēram, par maģistra grādiem Čikāgas universitāte diemžēl prasa mācību maksu, kas daudz neatšķiras no pārējām izcilajām augstskolām. Patiešām jāšaubās, vai popmūzikas dziesmu topam līdzīgā sarakstā ir iespējams sarindot tik sarežģītas institūcijas kā universitātes. Lielākā daļa izcilo augstskolu cita no citas daudz neatšķiras, par ko liecina līderu vērtējums punktu ziņā britu laikraksta The Times pasaules universitāšu reitingā. Humanitāro zinātņu jomā pasaulē pirmajā vietā briti ir ievietojuši Harvarda (85, 9) universitāti, kurai seko Stenforda (84, 3), Prinstonas (84), Čikāgas (83, 4) un Oksfordas (81, 9) universitāte. Simt punktu skalā, kā redzams, otrā vieta (Stenforda) atšķiras no trešās vietas (Prinstonas) ar 0, 3 punktiem jeb 0, 3 procentiem, kas diez vai var atspoguļot kaut ko būtisku. Arī, teiksim, Ņujorkas universitāte, kas The Times topā atrodas piecpadsmitajā vietā, ir saņēmusi 77, 2 punktus, kas parāda, cik cieša ir sacensība un cik pakāpeniska – vērtējuma regresija.

Reitingi liecina, ka pasaules izcilāko augstskolu vidū ir gan universitātes ar plaši zināmu nosaukumu (Stenforda, Jēlas, Oksfordas universitāte), gan universitātes bez plaši zināma nosaukuma (Čikāgas, Džona Hopkinsa, Kolumbijas, Pensilvānijas, Ņujorkas, Ratgersas universitāte). Lai uzturētu nosaukuma zīmolu, pirmās grupas universitātes ir spiestas līdzās akadēmiskiem panākumiem rūpēties arī par zīmola popularizēšanu, sasaistot to ar publikas priekšstatiem par elitārismu un prestižu. Tādēļ Jēlas universitāte uztur ļoti augstu mācību maksu un, kā liecina iepriekš aprakstītais reklāmas klips, prezentē sevi kā vietu, kur pulcējas relaksēti, izskatīgi un prieka pilni cilvēki, kuru labi pavadītais laiks universitātē ir vislabāk attēlojams līksma mūzikla sižetā. Klipā attēlotais visdrīzāk atšķiras no tā, kas Jēlā kā izcilā akadēmiskā institūcijā notiek “pēc būtības”, taču tas nemaina nepieciešamību uzturēt tādu Jēlas tēlu, kas atbilst sabiedrības priekšstatiem par izredzētību.

Varētu izteikt pieņēmumu, ka izcilās universitātes bez plaši pazīstama nosaukuma no Jēlas tipa rūpēm ir atbrīvotas un ir brīvas fokusēties uz akadēmisko darbību, nevis uz sava tēla veidošanu. Tas ir, šīs universitātes nav spiestas gluži kā Pepsi, Armani vai Audi uzņēmumi raizēties par sava zīmola prestižu pasaulē, bet gan pilnā mērā nododas zinātnei, pētniecībai un studentu izglītošanai. Kā cilvēks, kurš kādā dzīves posmā ir atskārtis, ka viņu īpaši neinteresē, ko par viņu domā citi, šīs universitātes ir ieguvušas pašcieņas pilnu patstāvību un brīvību nodarboties ar to, kas nopietnus profesorus un studentus interesē visvairāk – iespēju saprast kaut ko būtisku un pastāstīt to citiem. Par to, ka tā patiešām ir, var pārliecināties, nokļūstot Čikāgas universitātē.

Intelektuālas ievirzes cilvēkam Čikāgas universitāte var radīt īstenotas utopijas iespaidu. Universitātes pilsēta jeb campus atrodas 11 kilometrus no Čikāgas pilsētas centra un aizņem 85 hektārus. Rokfellera dāvinājuma rezultātā 19. gadsimta beigās bija iespējams uzbūvēt brīnišķīgu neogotisku ēku ansambli, ko papildina laba mūsdienu arhitektūra. Dažādos veidos ar universitāti ir saistīti 50 tūkstoši cilvēku, no kuriem vairāk nekā divi tūkstoši ir profesori un lektori, bet gandrīz 15 tūkstoši ir studenti. Sešās bibliotēkās ir izvietoti astoņi miljoni grāmatu, kas brīvi pieejamas ikvienam ar universitāti saistītam cilvēkam. Šī augstskola ir īpaši pazīstama ar to, ka bakalaura students jebkurā no 49 specialitātēm (major) apgūst tā saukto cure curriculum jeb pamatkursus, kuru nolūks ir kritiski analizēt civilizācijas vēsturē būtiskākās grāmatas un tekstus. To vidū ir Homēra, Platona, Aristoteļa, Akvīnas Toma, Augustīna, Dekarta, Kanta, Hēgeļa, Adama Smita, Marksa, Freida un citu autoru darbi. Čikāgā ir spēkā princips, ka par visizcilākie profesori pasniedz bakalaura līmenī, kas nozīmē, ka lielākā daļa no 85 Nobela prēmijas ieguvējiem profesoriem ir savulaik mācījuši un māca divdesmitgadīgus jauniešus. Pēcbakalaura studijas ir iedalītas četros lielos departamentos (humanitārās zinātnes, bioloģija, fizika, sociālās zinātnes), tāpat izglītību iespējams iegūt sešās profesionālajās skolās (biznesa, teoloģijas, jurisprudences, medicīnas, publiskās politikas un sociālā servisa). Departamentos un profesionālajās skolās studējošie maģistri un doktori cieši sadarbojas ar 135 pētniecības institūtiem un centriem, kuri ir saņēmuši vairāk nekā trīs tūkstošus patentu un piesaista gandrīz miljarda dolāru finansējumu pētniecībai ik gadu. Akadēmisko literatūru izdod universitātes izdevniecība, kura līdz šim publicējusi vairāk nekā 11 tūkstošus grāmatu. Lai šis saraksts būtu pilnīgs, tas jāturpina vēl ilgi.

Iepriekšējā rindkopā rakstīto, protams, var uzskatīt par atsvešinātu statistiku. Tomēr tā var radīt nojausmu par neparastu fenomenu – tādu kā polisi, kur desmitiem tūkstoši talantīgu cilvēku vienuviet un ik dienas velta savas pūles un prātu mēģinājumiem kaut ko saprast, uzrakstīt, pārliecināt, noliegt un atklāt. Tāda universitāte ir kā sindikālistu sapnis – visdažādāko cilvēku brīvprātīga vienošanās sociālā, ekonomiskā un arī politiskā kopienā, kura balstās uz intelektuālās izcilības kritēriju un tam atbilstīgas “darba dalīšanas”. ASV brīnišķīgās universitātes ir labākais apliecinājums idejai, ka nav svarīga tava tautība, ādas krāsa, dzimums, reliģija vai citi “ārēji” atribūti – nozīme ir vienīgi tam, cik spējīgs un pārliecinošs tu esi savā (akadēmiskajā) jomā.

Nebūs pārspīlējums apgalvot, ka Čikāgas universitāte ir vispatīkamākā vide, kurā man nācies ilgāku laiku uzturēties. Kaut kas ļoti spēcīgs ir tajā, ka cilvēki ar līdzīgām interesēm un no visas pasaules satiekas vienuviet, lai reflektētu par to, par ko, viņuprāt, patiesībā vajadzētu reflektēt. Universitātes modelis varētu būt turpat vai vienīgais patiešām atbalstāmais paraugs, kā organizēt tā sauktās “kopienas” pasaulē, kuru mēdz dēvēt par globalizētu. Tas ir, Čikāgas universitāte kā, ja to tā var nosaukt, politiska vienība ir nesalīdzināmi simpātiskāka nekā absolūti lielākā daļa pasaules valstu vai pilsētu. Gandrīz jebkur uz zemeslodes jūs varat atrast vismaz dažus domubiedrus un cilvēkus, ar kuriem jums ir interesanti sarunāties, bet izcilā starptautiskā augstskolā viņu skaits un dažādība pavisam noteikti būs lielāka.

Labā universitātē “valdnieki” (profesori) noteikti ir izglītotāki un gudrāki par “pavalstniekiem” (studentiem) – reta parādība jebkurā politiskā sistēmā. Izcils profesors ir kā Platona apcerētais filozofs/valdnieks, kura ietekme un spēja iedvesmot studentus balstās nevis spējā suģestēt masas, bet gan izklāstīt savas idejas (savu “politiku”) akadēmiskās lekcijās un aizstāvēt publikācijās, ko recenzē citi profesori. Pie tam, recenzijas (peer review) nereti ir anonīmas – tostarp izlemjot, vai raksts atbilst publicēšanai zinātniskā žurnālā –, kas parāda atšķirību starp anonimitātes izpratni akadēmiskajā vidē un interneta komentēšanas “kultūrā” ārpus akadēmiskās vides. Par labas universitātes profesoru nevar kļūt nejauši – kā tas diemžēl bieži gadās ar līderiem valstu politikā, jo šis tituls ir neskaitāmu pārbaudījumu, apliecinājumu un kļūdu labojumu rezultāts.

Izcils profesors ir kā mākslas darbs – jebkas, ko iespējams pateikt par gleznu, skaņdarbu vai dzejoli, neizsmels tā nozīmi, to var uztvert, vienīgi redzot, klausoties vai lasot. Man ir bijusi iespēja piedalīties divos kursos, kurus kopīgi vadīja profesors Roberts Pipins, kuru daudzi uzskata par izcilāko Hēgeļa pētnieku mūsdienās, un profesors Deivids Velberijs, kuru nereti dēvē par mūsdienu izcilāko Gētes pētnieku. Profesora Pipina un profesora Velberija kurss parasti ir dialoga formā – abi profesori sarunājas trīs stundas, spējot skaidri, izsekojami un precīzi izteikties par idejām, kuras pirms un pēc lekcijas parasti liekas neparasti sarežģītas. Dialogu starp profesoriem ik pa laikam pārtrauc brīžiem attapīgi studentu jautājumi, taču tie drīzāk atgādina klepošanu klausītāju zālē, kad uz skatuves spēlē simfoniskais orķestris.

Amerikas akadēmiskajā vidē ir spēkā princips – nav īpaši svarīgi, cik prasmīgi tu izsakies un debatē, jo tavi akadēmiskie panākumi tiek vērtēti pēc teksta, publikācijām. Tomēr izcila lekcija ir kaut kas, ko nevar aizvietot ar uzrakstītu tekstu. Tādā lekcijā jums rodas sajūta kā lasot izcilu romānu – lai gan esat saņēmis jaunu informāciju, kaut kādā ziņā jums šķiet, ka zinājāt to jau iepriekš, ka teiktais ir gluži vai pašsaprotams. Pašsaprotams gan tikai pēc tam, kad esat to uzzinājis. Tas ir, profesora izklāsts ir tik spēcīgi argumentēts un pārliecinošs viņa personības spēka dēļ, ka sacītais iegūst neapstrīdamas aksiomas vērtību. Tieši tāpēc laba lekcija nav reducējama uz to informāciju, kuru lekcijas laikā profesors nodod studentam. Lekcija dod iespēju it kā “piedalīties” izcila cilvēka domāšanā un būt klāt trauslajā mirklī, kad doma tiek izteikta vārdos. Dzīvais spriegums, kas pastāv labas lekcijas laikā, sniedz vairāk, nekā ir iespējams pierakstīt – drīzāk jūs novērtējat, cik vispār ir grūti nonākt pie kaut kā izteikšanās vērta. Nav brīnums, ka patiešām izcilu lekciju laikā neviens students neko nepieraksta – līdzīgi kā nevienam neienāk prātā kaut ko pierakstīt dievkalpojuma laikā.

Ir liela atšķirība starp universitāti kā elites kūrvietu, kā sevi tiecas parādīt Jēlas universitāte, un akadēmisku utopiju, ko, manuprāt, ir īstenojusi Čikāgas universitāte. Tas, protams, nenozīmē, ka Jēla būtu slikta universitāte, taču vēlme uzturēt “skaļu” vārdu diemžēl nozīmē, ka universitāte ir spiesta iesaistīties darbībās, kas nonāk konfliktā ar tās akadēmisko misiju. Mēģinājumi parādīt universitāti kā detox procedūras norises vietu, kā “pauzi” no dzīves “toksiskajā” pasaulē diemžēl paredz izpatikšanu tieši tai “toksiskajai” pasaulei, par kuras alternatīvu ir vēlme sevi uzdot.

No Čikāgas universitātes var mācīties to, ka šī augstskola nevēlas nevienam iepatikties. Kā jau īstenota utopija tā ir pašpietiekama un pilnīga – tai nav nepieciešams sevi pozicionēt kā alternatīvu apkārtējai pasaulei. Tā nevar piedāvāt sevi kā detox, jo neatzīst retox par savu pretmetu. Jūsu pretinieki, kā zināms, definē jūs pašus, tādēļ sajūta, ka nav nepieciešams “paņemt pauzi”, lai “izvadītu toksīnus”, rada rāmu skaidrību un raisa cerīgas nojautas. Tādā universitātē jums nav jāmeklē alternatīva dzīvei.