Nodarbošanās ar otru

Arnis Redovičs: Es gribu ar tevi runāt par lietu, kas skar mūs abus, un, ja ne visus, tad lielāko daļu cilvēku.

Marina: Proti, par seksu. Seksu kā līdzekli, ar kura palīdzību cilvēkam ir iespēja pārvarēt ārējo un iekšējo vientulību.

Arnis: Es tev varu atzīties uzreiz: man riebjas šis vārds “sekss”.

Marina: Man arī.

Arnis: Man šķiet, ka tas leksikā ir pilnīgi nepamatoti ienācis no diezgan nejēdzīgas populārzinātniskas literatūras, kuru ieviesa nesen radusies zinātne — seksoloģija vai kaut kas tāds. Lai mums nebūtu jādeldē šis pretīgais vārds, mēs varētu vienoties, kā mēs sauksim to, par ko mēs runājam. Es pat dažkārt esmu kavējis sev laiku, uzdodams jautājumu cilvēkiem, kā jūs saucat “to” lietu? Un nesen es dzirdēju ļoti patīkamu versiju, taču tā tika izteikta nejauši. Proti, ka “to” nosauca par “nodarbošanos vienam ar otru”.

Marina: Nodarbošanos ar otru.

Arnis: Labi, paliksim pie šī formulējuma. Reizēm cilvēks mēdz nodarboties ar sevi, reizēm mēdz nodarboties ar otru.

Kādā ziņā nodarbošanās ar otru ir līdzeklis? Jo man šķiet, ka tam bieži daudz kas tiek pakārtots kā mērķim — lai varētu nodarboties ar otru. Es varu dienām dīdīties, lai sasniegtu šo mērķi.

Marina: Es drīzāk gribētu runāt par to, ka cilvēks jūtas vientuļš šajā pasaulē, nu, ne tā dramatiski, bet cilvēks meklē otru. Viņam ir nepieciešams otrs. Jo — Dievs radīja divus. Lai viņi būtu viens otram par atbalstu. Un cilvēks meklē otru, un ne tikai laulībā. Un te sekss ir līdzeklis — bet ne tik vulgāri, lai varētu viens otru piesiet. Sekss ir viens no veidiem, kā es dzīvoju ar cilvēku. Veids, kā es ar cilvēku veidoju tuvas, pēc iespējas tuvākas emocionālās attiecības.

Arnis: Es gribētu atgādināt kādu senāku priekšstatu par to, kāda ir “nodarbošanās ar otru” vieta ģimenes dzīvē. Proti, tas ir pienākums. Ne velti ir tādi izteikumi kā — “tas ir vīra pienākums”.

Marina: Bet tas noteikti ir no tā plaukta, kur tu saki, ka nodarboties ar otru — tas ir mērķis. Mērķis, lai panāktu kaut kādu atbrīvošanos, relaksēšanos vai stresa noņemšanu, saņemt baudu vai ko. Tad tas ir pienākums. Ja mana miesa pieder manam vīram vai vīra miesa pieder sievai.

Arnis: Es pavisam vienkārši varu iedomāties to, ko tu teici — “izmantot otru, lai piesietu sev”.

Marina: Nu, kā — piesietu? Nu, lai šis cilvēks būtu tas vienīgais, īpašais. Ar kuru tu veido ciešākas attiecības.

Arnis: Tad varētu teikt, ka mērķis ir ciešākas attiecības ar otru cilvēku?

Marina: Jā, jo tā ir dzīve.

Arnis: Un tas ir viens no elementiem, lai šīs attiecības padarītu ciešākas.

Marina: Manuprāt, šīm attiecībām — nodarboties ar otru, tām ir jābūt ilgstošām. Lai cilvēks sevī kaut ko atklātu un sevi arī mainītu.

Arnis: Bet kāpēc es nevarētu realizēties, mainot tos otrus? Teiksim, katru trešdienu.

Marina: Protams, ka var. Es nevaru. Man tas šķiet nepieņemami. Ir noteikti cilvēki, kas tā dzīvo, un viņiem tā ir labi. Tas ir viņu dzīvesveids. Tieši tāpat, kā mainīt apavus un visu pārējo. Mani tas saskaldītu.

Arnis: Man šķiet, ka ideālas attiecības starp cilvēkiem par ideālām var tikt uzskatītas tādēļ, ka ceļš vienam pie otra ir bezgalīgs. Nav iespējams otru sasniegt. Tas kaut kādā ziņā ir — atgādinot Belševicas dzejoļa fragmentu — “es vienmēr būšu pusceļā pie tevis, jo mīlestības ceļam gala nav.”

Man šķiet, ka tas, par ko mēs runājam, šī “nodarbošanās ar otru”, cilvēkiem mēdz radīt iespaidu, ka viss jau ir bijis. Viss jau ir bijis, un kaut kādā ziņā šis otrs jau ir sasniegts. Starp mums jau viss ir bijis, un pat “tas” vairs nav interesanti.

Marina: Bet tad jau tu pats pie tā esi vainīgs. Katra cilvēka dzīve ir tāda, kāds ir viņš pats. Un ja tu esi tik sekls, ka tev šķiet, ka tevī jau viss ir noticis, un ja tu esi tik naivs, ka domā, ka nomainot vienu ar otru, tu domā, ka mainīsies arī pats…

Arnis: Nu, iedomu galvā rodas kaut kas jauns…

Marina: Ārēji jauns. Bet pēc kāda laika atkal nonāc pie tā paša.

Arnis: Kā tu zini?

Marina: Es to pieņemu.

Arnis: Man šķiet, ka manas valodas smagnējība ir kaut kādā ziņā nepieciešama. Izrietoša no tā, par ko mēs runājam. Tādēļ, ka mēs runājam par to, par ko patiesībā nav iespējams runāt. Es gribu tev atgādināt, ka mēdz vēl runāt par intīmu dzīvi, intīmām attiecībām, un intīms ir saistīts ar to, kas ir pats iekšējākais.

Marina: Piemēram, lūgšana.

Arnis: Piemēram, lūgšana. Un, piemēram, tas, ko arī dīvainā kārtā sauc par intīmām attiecībām. Ja tev ar kādu ir intīmas attiecības, tas nozīmē, ka tev ar viņu ir visiekšējākās attiecības. Un šīs attiecības skar tevi līdz pašai serdei. Līdz pašām iekšām. Līdzās tiem līdzekļiem ir šī īpatnā pieeja, kur tīri ārēji divi ķermeņi berzējas viens garu otru. Bet dīvainā kārtā nav nekā iekšējāka. Nu, ir domas, lūgšanas… Kā tev šķiet, ar ko ir saistīta šī nejaušība, ka mēs to saucam par intīmu?

Marina: Man nāk prātā tas, ka cilvēks pēc šīm attiecībām, pēc šīs nodarbes, ir citāds, nekā viņš ir šo attiecību sākumā. Tur ir tā intimitāte.

Arnis: Nu, citāds — es atvainojos, kopš Aristoteļa un viņa viduslaiku lasītājiem mēs zinām, ka pēc kopošanās visi dzīvnieki ir nomākti. Un viņš ieviesa divus izņēmumus — gaili un sievieti.

Marina: Es norādu uz citu citādību.

Arnis: Ko tad tas izmaina — šis pasākums?

Marina: Mani tas izmaina. Mani. Pie tam šīs izmaiņas nav ne prognozējamas, ne paredzamas. Tās nav tikai vienā virzienā.

Arnis: Bet tās vismaz ir tveramas? Mainās tava pasaules uztvere jeb sevis uztvere?

Marina: Jā.

Arnis: Vai tu vari būt tik atklāta un mēģināt pateikt, kas tieši mainās? Pretim kam mainās.

Marina: Pretim mieram. Pretim pasaules pieņemšanai. Tādai, kāda tā ir. Arī sevis pieņemšanai.

Arnis: Man jāatzīstas, ka tas mani kaut kādā ziņā mulsina. Bet es mēģinu sev jautāt, vai man ir analoģiska pieredze. Mana pieredze, man šķiet, ir tāda, kas varbūt sasaucas ar to, ko tu sacīji, proti: ir prieks, prieks, nevis tāds prieks, kurš atskatās, bet prieks kā dzīvesprieks.

Marina: Nuja, tad tu pieņem visu, kā ir. Tas arī vairs nekļūst smags, bet prieka apēnots.

Arnis: Vai tu atceries — visi tie, kas ir ieviesuši nepieciešamību jebkuru situāciju analizēt — es domāju psihoanalītiķus un citus kadrus — atklāti sakot, viņu priekšteči ir daudzi kristiešu teologi, kuri, norādīdami, ka šī tieksme principā ir grēcīga, varētu tikpat mierīgi norādīt, ka tas ir maldīgs iluzors stāvoklis. Un tādēļ kaitinošs. Proti, tu iedomājies, ka tev ir labāk, bet tu nemaz nezini, cik daudz sliktāk ar tevi ir.

Marina: Es tomēr gribu teikt, ka šis sakraments ir iestādīts pirms grēkā krišanas, vismaz tā liecina Svētie raksti. Par ciešās tuvības attiecībām starp cilvēkiem. Šis noslēpums ir Dieva svētīts. Un tas ir vienīgais, kas ir Dieva svētīts pirms grēkā krišanas. Ja tam vispār ir kaut kāds noilgums laikā.

Arnis: Tu visai neparasti lasi 1. Mozus grāmatas sākumu. Jo tur jau nav teikts, ka Ādams un Ieva būtu darījuši tieši “to”.

Marina: Bet tur ir teikts: “Augļojieties un vairojieties!”

Arnis: Tā ir pavēle. Un ir izteikta pavēle augļoties un vairoties, nevis, piemēram, draudzēties un mīlēt. Tas nozīmē, ka šim sakramentam ir konkrēts uzdevums — pēcnācēju radīšana, un “tam” nav nekāda cita dievišķa vai sakrāla, vai tradicionāla attaisnojuma. To ir norādījuši gan daudzi kristīgie teologi, gan uz to varētu norādīt arī ikviens no krišnaītiem.

Marina: Bet tad varbūt būtu teikts tikai “vairojieties”. Bet ja ir teikts “augļojieties” — augļi jau var būt dažādi. Vai tad tikai bērns ir auglis?

Arnis: Bet ja auglis ir miesu savstarpējās attiecības, tad taču arī “to” varētu uzskatīt par augli?

Marina: Jā.

Arnis: Ja auglis ir tas, ka dzīve šķiet skaista…

Marina: Un ja auglis ir tas, ka rodas naids, neiecietība, riebums, tad “pēc augļiem tev būs pazīt”…

Arnis: Bet ja nu tu atsaucies uz šo stāstu, es gribētu atsaukties uz citu, ar šo stāstu diezgan cieši saistītu priekšstatu — “un divi kļūs viena miesa”. Ja es saprotu pareizi, jūdu tradīcijā šīs vietas interpretācija nozīmē — “viena miesa ir viens bērns”. Turpretī tradicionālā kristiešu interpretācija norādu uz viņu kopības un tuvības pakāpi, kas pēc intensitātes, pēc sava ciešuma radikāli atšķiras no jebkurām citām savstarpējo attiecību formām.

Marina: No šī brīža pieredzes man šķiet — jā, cilvēki kļūst par vienu miesu. Es to redzu pie sevis un citiem. Un to var just — tas, kas notiek ar otru, notiek arī ar tevi. Ja viņš tiek sists, trāpa arī tev.

Arnis: Es gribēju vēl atgādināt: it īpaši viduslaikos bija ļoti izteikts priekšstats par to, ka cilvēki, kuri “nodarbojas viens ar otru”, uzreiz pēc pirmās reizes reāli ir kļuvuši par vīru un sievu.

Marina: To es esmu teikusi jau sen, ka jebkurš šīs nodarbes akts ir sasietas saites.

Arnis: Un ja ievieš šo zināmā mērā mistisko skatījumu, tad padomā, kādas briesmīgas sekas tas nozīmē tiem cilvēkiem, kuriem to nācies darīt ar diezgan ievērojamu cilvēku skaitu. Jo tas nozīmē, ka viņu dzīves no iekšienes ir zināmā mērā sasaistītas cita ar citu.

Marina: Jā, es tā domāju. Es nezinu, kā viņi paši domā. Ja arī viņi tā domātu, varbūt ka viņi tā nedarītu…

——————————-–––––––––––––––

* Saruna izskanējusi Latvijas Radio 2 — Luterāņu stundas sagatavotajā raidījumu ciklā Zem četrām, kura vadītājs ir Arnis Redovičs.