Rīgā, stacijas laukumā, septembrī. Ilmārs Šlāpins mūždien izsaka aizdomas, ka es nemaz pa īstam nerakstot dienasgrāmatu, un tāpat arī aizdomas, ka man nepatīkot nekas, ko ceļ no jauna. Es savukārt mūždien noticu, ka viņš to teicis pa jokam. Tad, lai piespiestu viņu noticēt, ka tā nemaz nav, ka man nekas nepatīk, es kādu vakaru, pa tumsu braucot cauri stacijas laukumam, pateicu, ka nav tik traki, pie šitā es varēšu pierast. Un, lai piespiestu noticēt, ka dienasgrāmatu rakstu pa īstam, to visu pierakstīju. Būtu labi, ja Ilmārs saprastu, ka tas arī viss bija pa jokam, jo stacijas laukumu es pāris dienas vēlāk apskatīju pie gaismas. Nu kā tad pie tā var pierast.

Ja paskatās vecos žurnālus, arī ir līdzīga sajūta. Kā vecas dienasgrāmatas: muļķīgi, neērti, un nemaz nav sevis žēl.

Viļņā, Broadway Pub, oktobrī. Pietika ar vienu Dmitrija Aleksandroviča skūpstu (tiesa, pirms tam bija viņa bezdievīgā aurošana kopā ar Tarasova bungām), lai es beidzot atrastu ko labu (tas ir, derīgu, šā vārda vispraktiskākajā nozīmē) postmodernismā un konceptuālismā. Tas, kas mākslā virzās uz perifēriju un galu, nenonāk vis vēstures mēslainē, bet gan ikdienas apziņas apskāvienos. Tas, kas reiz bijis ideja, tas, kas reiz piedzimis kā ideja, izplatoties un trivializējoties kļūst par uzvedības tehnoloģiju, par plašas sabiedrības mentalitāti un dzīvesveidu. Pateicoties Prigova sīkstās, racionālās, garzobainās, pēkšņi iedarbināmai ellesmašīnai līdzīgās būtnes šarmam, es pēkšņi atklāju sevī samierniecisku atziņu, ka 20. gadsimts radīja postmodernismu un konceptuālismu nevis tikai tāpēc, lai parodētu Radītāju, bet gan, lai nesajuktu prātā no tehnoloģijas un informācijas. Tas der kā pašaizsardzības mimikrija; lai par ko būtu kreņķis, tas vienmēr ļauj pašaut priekšā vairogu: “neņem to personiski!” Neņem tik personiski kaut vai tādēļ, ka tu to nemaz nevari izdarīt. Tu esi tam par mazu, tavas robežas ir par šaurām, nenobeidz sevi, mēģinot tajās ietilpināt visu izdarīt liktenīgu izvēli. Ir arī cits veids, kā ar to visu tikt galā. Maini diskursus! Neizvēlies un neidentificējies! Tikai apzinies. Dzīve ir projekts! Tā autors nav piešūts pie savas dzīves kā poga pie mēteļa ar vienreiz izdarītas izvēles diegu. Es beidzot ieklausījos “virsmas cilvēka”sprediķī: “nedrīkst pieķerties kaut kam ar abām rokām, jo var atrasties kaut kas jauns – bet tev abas rokas aizņemtas.”

Un tad es arī sirsnīgi uzspiedu Dmitrijam Aleksandrovičam vienu buču, kura vēlāk izrādījās īsts 19. gadsimta Jūdas skūpsts. Tad taču ir vajadzīgs skatītājs, kas redz šo projektu kopumā? Nepiešūtais, neokupētais postmodernists, kura attieksmē pret dzīvi apgaismības ideju pieraduma lietotājs saskata nepārtrauktu, nogurdinošu ironiju un pat zināmu cinismu, kuram kā Tarkovska Nostalģijas varonei nav iespējams piedabūt sevi nomesties uz ceļiem kādas ticības vārdā un bez pašrefleksijas atlikuma nodoties kādai reliģiskai praksei kā lietai sevī (un manis pēc varam vārda “reliģija” vietā likt jebko citu – arī jebkuru korporatīvu vai profesionālu piederību), ak, Dmitrij Aleksandrovič, man sanāk tā, ka šis postmodernists un pats viņa postmodernisms kļūst pat jaunu Dieva esamības pierādījumu...

Rīgā, Dzelzceļa muzejā, oktobrī. Ligeti metronomi, kuriem komponista asistente gribēja liegt tiesības izraisīt jelkādas asociācijas, šim aizliegumam nepakļāvās un uzvedās pilnīgi antropoloģizēti: zaudējuši kopējo ritmu, tie tikšķēja aizvien atsevišķāk un ieklausījās cits citā tikai tik daudz, lai katrs sev uzdotu bēdīgo jautājumu: kurš nolūzīs pirmais. Man likās, ka visnelaimīgākais ir tas, kurš paliks pēdējais. Par laimi līdzās sēdēja jauns cilvēks, kurš sazvērnieciski pačukstēja: “Es zinu, kurš vinnnēs!” un paskatījās uz šo lietu otrādi.