Paldies labajam!

Ierakumos ateistu nav, vēsta vecs, bet apšaubāms teiciens, un tam ir vismaz daži anekdotiski apliecinājumi labi zināmos stāstos par slaveniem ateistiem, kuri pēc tam, kad par mata tiesu izglābušies no nāves, paziņo pasaulei, ka ir mainījuši savas domas. 1989. gadā mirušais britu filozofs sers A. Dž. Eiers ir samērā nesens piemērs. Te jums būs vēl viens gadījums no dzīves. Pirms divām nedēļām ātrās palīdzības mašīna mani nogādāja slimnīcā, kur, izmantojot datortomogrāfiju, tika konstatēts, ka man ir “aortas disekcija” – galvenajam kanālam, pa kuru asinis aizplūst no sirds, bija pārplīsusi iekšējā siena, pārdalot asinsvadu gareniski uz pusēm. Laimīgā kārtā fakts, ka septiņus gadus iepriekš man tika veikta koronāro artēriju šuntēšana, iespējams, izglāba manu dzīvību, jo rētaudi, kas pēcoperācijas gados bija apauguši ap manu sirdi kā efeja, nostiprināja aortu, novēršot katastrofālu noplūdi caur tās plīsumu. Sekoja deviņas stundas ilga operācija, kuras laikā mana sirds tika pilnībā apstādināta un smadzenes un ķermenis atdzesēti līdz septiņiem grādiem, lai novērstu smadzeņu bojājumus skābekļa trūkuma dēļ. Tagad es varu lepoties ar savu jauno, no spēcīga Dacron auduma darināto aortu un aortas arku, kuras ķirurgs uz vietas iešuva vajadzīgajā formā un kuras piestiprinātas manai sirdij ar oglekļa šķiedru vārstuli, kas nomierinoši noklikšķ līdz ar katru manu sirdspukstu.

Tagad, sākot rāmu atveseļošanās periodu, man ir daudz, ko pārdomāt: gan par pašu mokošo pieredzi, gan – vēl jo vairāk – par atbalsta vārdu straumēm, ko esmu saņēmis, kopš apkārtējie uzzināja par manu neseno piedzīvojumu. Draugi ļoti vēlējās zināt, vai esmu bijis tuvu nāvei un, ja tā, kādu iespaidu tas atstājis uz manu jau izsenis publiski apliecināto ateismu. Vai neesmu piedzīvojis atklāsmi? Vai negrasos sekot Eiera pēdās (kurš atguva pašpārliecību un dažas dienas vēlāk apgalvoja: “Patiesībā man vajadzēja teikt, ka šī pieredze vājināja nevis manu uzskatu, ka nav dzīves pēc nāves, bet tikai manu nepiekāpīgo attieksmi pret šo uzskatu”), vai arī mans ateisms ir palicis neskarts un nemainīts?

Jā, es piedzīvoju atklāsmi. Skaidrāk nekā jebkad iepriekš es sapratu, ka tad, kad saku “Paldies labajam!”, tas nav vienkārši eifēmisms “Paldies Dievam!” vietā. (Mēs, ateisti, neticam, ka pastāv Dievs, kam varētu pateikties.) Es to tieši tā arī domāju – paldies labajam! Pasaulē ir daudz labā, un katru dienu tā kļūst arvien vairāk. Labais ir fantastisks cilvēku radīts avots, no kura nāk lieliskas lietas, un, tikai pateicoties tām, es šodien esmu dzīvs. Labais ir pelnījis pateicību, kuru šodien izjūtu, un es vēlos to darīt šeit un tagad.

Kam tad es esmu šo pateicību parādā? Kardiologam, kurš ļāvis man palikt dzīvam un tikšķošam vairāku gadu garumā, ātri un pārliecināti noraidot sākotnējo diagnozi, ka ļaunākajā gadījumā man ir tikai pneimonija. Ķirurgiem, neirologiem, anesteziologiem un perfuzionistam, kurš stundām ilgi uzturēja mana organisma darbību riskantos apstākļos. Ducim vai vairāk ārstu asistentu, medmāsām un fizioterapeitiem, un datortomogrāfistiem, un nelielai armijai flebotomistu, kuri tik prasmīgi prot paņemt asins paraugu, ka tu to pat nejūti. Cilvēkiem, kuri pienesa man ēdienu, tīrīja palātu, mazgāja netīrās veļas kalnus, kas šādos gadījumos neizbēgami rodas, stūma mani ratiņkrēslā uz datortomogrāfiju, un tā tālāk. Šie cilvēki nāca no Ugandas, Kenijas, Libērijas, Haiti, Filipīnām, Horvātijas, Krievijas, Ķīnas, Korejas, Indijas – un, protams, no ASV –, un es nekad neesmu redzējis lielāku savstarpējo cieņu par to, ar kādu šie cilvēki cits citam palīdzēja un pārbaudīja cits cita darbu. Taču, neskatoties uz lielisko sadarbību, šī vietējā brigāde savu darbu nevarētu padarīt, ja nebūtu priekšnosacījumu, kurus radījis citu cilvēku veikums. Ar pateicību atceros savu nelaiķa draugu un Taftsa Universitātes kolēģi Alanu Kormaku, kurš saņēma Nobela prēmiju par līdzdalību datortomogrāfa izgudrošanā, – pat pēc nāves viņš turpina glābt dzīvības, bet kurš gan tās uzskaita? Pasaule viņa izgudrojuma dēļ ir kļuvusi labāka. Paldies labajam. Tad, protams, jārunā par visu medicīnas sistēmu kā zinātnes, tā tehnoloģiju jomā, bez kuras pat vislabāko nodomu vadītie indivīdu centieni būtu vairāk vai mazāk bezjēdzīgi. Tāpēc es pateicos visām bijušajām un esošajām žurnālu Science, Nature, Journal of the American Medical Association, Lancet redkolēģijām un visām zinātnes un medicīnas institūcijām, kuras turpina arvien pilnveidot tehnoloģijas un atrast un izlabot kļūdas.