Palladio telpa

Gluži pretēji tam, Andrea Palladio, kam nesen tika atzīmēta 500 gadu jubileja, bija stārhitekts, kura darbi palika Venēcijas apkārtnes robežās - arī viņa slava un ietekme neizplatījās nekur tālāk vēl labi ilgi pēc nāves. Līdz zināmam brīdim. Tikai dažiem arhitektiem pirms un pēc tam ir bijusi lielāka un pārliecinošāka ietekme, nekā šim dzirnavnieka dēlam, kurš izauga, lai kļūtu par mūrnieku un Venēcijas elites gaumes noteicēju laikā, kad tirdzniecības pilsēta jau piedzīvoja pagrimumu. Viņš bija arī autors pirmajām skaidrajām un kodolīgajām (kā arī bagātīgi ilustrētajām) rokasgrāmatām arhitektūrā. Pat līdz šodienai viņa izstrādātās formas turpina rotāt visdažādākās ēkas, sākot no ievērojamiem pieminekļiem līdz pat necilām piepilsētas būvēm. Tas ir pārsteidzoši, cik lielā mērā mēs turpinām pārvietoties Andrea Palladio izdomātajā pasaulē 500 gadu pēc viņa dzimšanas. Palladio ietekme lielākoties saistīta ar diviem fenomeniem, ko radīja toreiz dzimstošā globālā kultūra, kurā mēs šodien visi dzīvojam. Pirmais ir iespiedmašīna, pateicoties kurai viņa “Četras grāmatas par arhitektūru” izplatījās pasaulē tam laikam gaismas ātrumā. Otrais - Grand Tour, arhitūrisma sākotnējā versija (vai plašākā nozīmē - kultūras tūrisms), kas ceļošanu pārvērta drīzāk par patērējošu, nevis radošu nodarbi. Tieši Grand Tour ceļojumā lords Bērlingtons atklāja Palladio darbus, atgriezās Anglijā uz uzbūvēja Chiswick House. No turienes arī Palladio tempietto formas, trīs un piecdaļu fasādes un lieliski proporcionālais plānojums. Vispirms šis stils tika iecienīts, veidojot pārvaldes iestāžu rajonus, bet vēlāk tas izplatījās kolonijās, tajā skaitā Savienotajās Valstīs. Palladio lieliskās formas vēl lieliskākas padarīja rokasgrāmatu un instrukciju vēl lielākas tirāžas, kā arī dīkdieņu šķiras uzplaukums, kad ne vien ceļošana, bet arī zemes apstrādāšana, maltītes ieturēšana un citas aktivitātes kļuva par patērētāju nodarbēm, kam nepieciešama vieta. Šodien mēs visi kaut kādā mērā dzīvojam Palladio uzbūvētā pasaulē.

Visvairāk tas redzams, iedomājoties kaut vai mūsu ikdienišķās dzīvojamās telpas, kurām arhitekts mēģinājis piešķirt zināmu cēlumu. Kā pavisam sadzīviskajam piešķirt pamatīgumu - te Palladio bija īsts meistars. Viņa villas galu galā bija funkcionējošas saimniecības, kur piramīdveida jumts varēja kalpot kā siena gubenis, guļamistaba tikt izmantota par viesistabu, bet garderobe - par uzgaidāmo telpu. Pārklājot mālainās Po deltas ķieģeli ar apmetumu, Palladio viens no pirmajiem panāca tīro formu spēli gaismā. Proporciju perfekcija, par ko mēs tā mīlam Palladio, tika sasniegta, apvienojot atšķirīgas ēkas daļas šķietamā veselumā, vai arī izstiepjot fasādi vairāk, nekā būtu nepieciešams. Tā tika iegūts pareizais mērogs, kādā, piemēram, Lielais Kanāls atrodas pret Redentore baznīcas interjeru.

Mūsdienu arhitektūras pamatā aizvien tiek izmantoti šie paņēmieni un pamācības, un tas ir gan labi, gan slikti. No vienas puses, labākie arhitekti šodien zina, kā visparastākās ikdienišķākās darbības padarīt par notikumu horeogrāfiju ar katrai darbībai īpaši paredzētu vietu. Tādējādi villas ne vien ierāda vietu rutīnai - gulēšanai, ēšanai, strādāšanai vai citām sociālās darbības formām, bet padara tās par notikumiem, kam ir skaidri paredzēta telpa un līdz ar to - savstarpējas attiecības. Lielākās villās šīm darbībām papildus mitoloģisku un politisku dimensiju piešķir gleznas un dekoratīvie elementi. Savukārt ēku ārējais veidols kļūst par galveno, par varas zīmi un publiskās dzīves dekorāciju.

Runājot par galveno Palladio darbos un viņa smalko samērīguma un proporcijas sajūtu, tiek domāts par to, ka viņam pats galvenais bija telpa. Lai arī tas izklausās pēc tautoloģijas, šodien ar Palladio arhitektūru mēs saprotam noteiktu veidu, kā viņš notver neredzamo tukšumu, piešķirot tam formu. Ir bijuši neskaitāmi erudīti pētījumi par viņa celtņu proporciju aprēķiniem. Gadsimtiem ilgi strīdējušies, vai Palladio tos atradis antīkajā pagātnē vai arī balstījies uz sava laika arhitektūras principiem. Bet nevajag aizmirst, ka telpa ir Palladio meistarīgi radīta abstrakcija, kuru viņš ir panācis, izmantojot mums grūti definējamus un nosakāmus paņēmienus, taču tajā arī slēpjas to vērtība.

Andrea Palladio bija pirmais telpas priesteris. Viņa reliģija bija telpas pilnība, istabu plānojums - viņa rituāls, fasādes - viņa ikonas. Kolonnas, frontoni, logi un durvis, skulptūru un reljefu grupas un dekoratīvās frīzes bija viņa dievkalpojuma piederumi, un tas viss noteica, iemērīja un aizņēma telpu. Šodien Palladio reliģija visbiežāk tiek godināta, to pārkāpjot. Viņa patiesā ietekme redzama nevis ēkās, kas atgādina viņa klasiskās formas, bet būvēs, kur telpisks veidojums ieguvis pilnīgu un nepastarpinātu skaidrību. Vismodernākie arhitekti ir arī visklasiskākie tādā nozīmē, ka viņi cenšas atgriezties pie viņuprāt senajā Romā un Grieķijā piedzīvotā Zelta laikmeta pilnības, kā rezultātā ēka tiek uztverta kā nedalāms vienots veselums. Vairums cilvēku par pallādisku gan sauc ko citu. Tā vietā viņi vēro pallādisku cakojumu uzplaukumu, kas bagātīgi materializējies veselā rindā otrās šķiras piļu un trešās šķiras banku. Būtu uzjautrinoši, ja vien tas nebūtu skumji, redzēt izliekta timpāna ieskautu milzīgu logu, kam abās pusēs vēl ierūmēti nedaudz mazāki sānlogi, un tas viss rotājas uz neatbilstoši mazas fasādes. Andrea Palladio mācību aizvien var apgūt no viņa “Četrām grāmatām” un Venēcijā un Veneto būvētajām ēkām. Tās runā par absolūti tīru un kristāldzidru arhitektūru, kas dot pajumti telpai un to lolo. To pašu var teikt par atšķirīgu arhitektu darbiem. Ja nu jāpiesauc daži, tad tie ir tādi stārhitekti kā Deivids Čiperfīlds un Frenks Gērijs, Renco Piano un pat Zaha Hadida (rudenī Venēcijas izstādē ar savu ekspozīciju viņa godina Palladio). Tas nozīmē, ka Palladio mēs varam ieraudzīt to arhitektu darbos, kas rada autonomas un dārgas celtnes, kurās arhitektūra vien papildina funkcionāli skaidri apjomā iedzīvinātu telpu. To pašu var teikt par veidu, kādā ikdienišķām ēkām tiek izmantotas Palladio ornamentālās detaļas. Šī oriģinālā stārhitekta mantojumā slēpjas liels skaistums un briesmas: šāda arhitektūra padara ikdienas dzīvi par kaut ko vairāk, nekā tai jābūt. Un arhitekta radītais ir kaut kas netverams, neizmērāms un mums neizskaidrojams. Pallādisms ir greznība. Mēs varētu iztikt bez Andrea Palladio darbiem, un tieši tāpēc mēs tos mīlam.

Publicēts Deutsche Bauzeitung, 2008. gada oktobrī

No angļu valodas tulkojusi Daniela Zacmane