Par vecumu un viedumu

"Gundars Bērziņš: Zatlers pavasarī atlaidīs Saeimu", Neatkarīgā rīta avīze, 2008. gada 28. novembrī

Ķīniešu valodā par pieklājības normu tiek pieņemts izteiksmes veids, kas paredz, ka uzrunājot gados vecākus cilvēkus, kā arī pieminot viņus sarunās ar citiem, pirms viņu uzvārda jāizmanto priedēklis lao - vecs. No senajiem tekstiem un personīgās pieredzes mums ir zināms, ka vecumam Ķīnā ir svarīga loma - gados veci cilvēki ir viedi, tiem pieder morāla autoritāte. Veci cilvēki ir jāmīl, jāciena un pret viņiem jāizjūt bijība. Šie trīs un vēl citi niansēti aspekti veido vienu no konfūcistu nozīmīgākajiem ētiskajiem jēdzieniem sjao - bērnu cieņpilno attieksmi pret vecākiem un jaunāko godbijību pret vecākajiem. Arī atsevišķi Latvijas plašsaziņas līdzekļi, šķiet ievēro konfūcistu rituāla principus li un cieņpilni ievieto atsevišķus indivīdus viedu ļaužu kārtā. Bijušais politiķis, lai gan korektāk tomēr būtu apgalvot “politiķis, kas uz laiku ir atgājis malā un gaida stratēģiski labāko momentu, lai atgrieztos”, Gundars Bērziņš bieži tiek saukts par Tautas partijas vecbiedru. Mūsu interesi diez vai saista šī vārda valodiskais aspekts (lai gan burtisks šī vārda pārnesums ķīniešu valodā būtu lao tundži, ko savukārt daudz spilgtāk izteiktu atveidojums angļu valodā - old comrade), drīzāk - blakus nozīmes, kas liek aizdomāties par viedo padomdevēju klātesamību ne tikai ķīniešu daoistu un budistu kultūrās (ekscentriski daoistu meistari un čaņbudisma patriarhi), bet arī Latvijā. Par viedo, kā zināms, jūs padara citi, kas kāro jūsu padoma, līdzīgi, kā Konfūcijs reiz bija devies lūgt padomu leģendārajam daoisma dibinātājam Laodzi (starp citu, Laodzi ķīniešu valodā var nozīmēt “vecais bērns” vai “vecais meistars”). Arī pie mums jau gandrīz divus gadus, kopš vecbiedra “atiešanas malā”, dažādi adepti lūkojas pēc padoma un viedais vecbiedrs nebeidz kliedēt tumsonību un neziņu par īsteno lietu kārtību padebešu valstībā.

Bez liekas ironijas var apgalvot, ka Gundars Bērziņš nav parasts daoistu ekscentriķis, kas mitinās lauku vidē - tuvība dabas pasaulei daoistiem ir bijusi primāra -, audzē kāpostus un tuvinās visa esošā pirmsākumam ceļam - dao, bet gan savā ziņā iemieso trīs mācību vienotību: saņdzjao heji. Senajā Ķīnā konfūcisms, daoisms un budisms tautas reliģiskajā apziņā bija transformējušies sinkrētiskā pasaules skatījumā. Ķīniešu tušas mākslinieki bieži attēloja abu mācību dibinātājus - Konfūciju, Laodzi un Budu Šakjamuni (ko bieži aizvietoja ar čaņbudisma virziena aizsācēju Bodhidharmu) - kopā. Trīs mācību principiem varēja sekot arī konfūcistu klasiskajā tradīcijā skolotais ierēdnis-literāts, kas ikdienā veica ierēdņa pienākumus impērijas administrācijā, bet atgriezies mājās varēja beidzot atmest malā konfuciānisma ritualizēto pareizību un nodoties brīvai gara klaiņošanai - vai nu nodarboties ar cinobra iegūšanu alķīmiskiem un galu galā fiziskas nemirstības iemantošanas nolūkiem, vai arī cenšoties aizmirst savu patību kādā no meditatīvās koncentrēšanās praksēm, ko piedāvāja tjieņtai, huajeņ vai čaņ budistu skolas. Vecbiedrs G. Bērziņš iemieso visas trīs šīs hipostāzes. To, ka G. Bērziņam nav svešs arī budisms, mēs uzzinām no viņa ceļojumiem pa Himalajiem, kuros viņš ir sabijis ar eksprezidentu G. Ulmani (kas atbilstu Konfūcijam, ko ķīniešu valodā izrunā kā Kundzi) un ekspremjeru A. Kalvīti (kas līdzinās apaļīgi omulīgajam nākotnes budam Milefo, kas sanskritā pazīstams kā Maitreja). Intervijā NRA, kas gan vairāk līdzinās tradicionālajiem čaņbudistu meistaru un patriarhu runu krājumiem julu (atcerieties vien slavenā Liņdzji Jisjuaņa: “Ja satiec Budu, nogalini Budu; ja satiec patriarhu - nogalini patriarhu!”): “Kalnos pirmā atziņa - cilvēka dzīvē ir svarīgi nodalīt mirkļa problēmas no globālām, eksistenciālām. Domājot par Latvijas valsti, nevar nepamanīt, ka mums vienā katlā kuļas gan sīkās, viena mirkļa, gan arī fundamentālās problēmas. Kāpjot kalnā, dzīve pati nodala fundamentālās problēmas no tām, kuras saistītas ar kaut kādiem cilvēciskiem vājumiem vai iegribām (no G. Bērziņa 28. novembra intervijas NRA).” Kāpšana kalnā atsevišķiem ķīniešu dzejniekiem bija iecienīts sižets, jo pakāpšanās augstāk dengao ietvēra sevī ne tikai sava veida stoicisku nolūkošanos no augšas uz apakšā esošo pasauli, bet arī iekšējā nemiera kliedēšanu, atbrīvotību. Bet vājumi un iegribas, par ko runā G. Bērziņš, protams, ir jau pali sutrās sastopamais jēdziens taņha (sanskrita trišna), kas burtiski nozīmē slāpes, tādējādi arī iegribas un pieķeršanos. Un vecbiedra rūpes par valsti un tās likteņiem ir īstena konfūcistu ierēdņa-literāta cienīgas.

Senajā Ķīna bija pašsaprotami, ka īstenam ierēdnim ir jākritizē imperators, ja viņa rīcība nebija saskaņota ar taisnās uzvedības pamatprincipiem ji un cilvēciskumu žeņ. Pašsaprotami bija arī tas, ka šie ierēdņi tika sodīti - vai nu pārcērtot uz pusēm, vai arī izsūtot viņus trimdā kaut kur uz Ķīnas dienvidu provincēm. Lai gan mūsdienu cilvēkam var likties, ka Ķīnas dienvidi ir jauka vieta - silts klimats, gleznainas ainavas un Kantonas virtuves virtuozitāte, parasti šis triādiskais izkārtojums bija savādāks: malārija, vietējie iezemieši un pusbada stāvoklis. Bet atzīmējams ir fakts, ka mūsu vecbiedrs ir īstens konfūcists un uzskata par nepieciešamu kritizēt imperatoru, šajā gadījumā Latvijas valsts prezidentu V Zatleru, pārmetot viņam seklumu. Kā viena no valsts vadītāja sekluma izpausmēm sanāk viņa vēlme iepirkties. No čaņbudisma perspektīvas pārsteidzošs liekas vecbiedra pārmetums, jo tieši viņi uzsvēra, ka “ikdienas prāts ir ceļš” pinčansjiņ ši dao (slavenajā Tan dinastijas koānā starp Čaodžou un Naņcjuaņu), tātad ikdienišķās darbības - iepirkšanās, ēšana, ziedu apbrīnošana... - ir īstenais ceļš. Un nav nekā pārsteidzoša tirgus un iepirkšanās kompleksa apmeklēšanas aktā. Turklāt, valsts galva, iespējams, sekoja daoistu uzvedības pamatprincipam vuvei - nerīkošanās, un uzskatīja, ka lietas notiks pašas par sevi un iejaukšanās to ritējumā situāciju tikai pasliktinās. Tomēr, ja pieņemam, ka vecbiedrā triumfē konfūciskais pirmsākums, tad jāatzīst, ka Pekinas pērļu tirgus, kas pazīstams kā Huncjao šičan - “Sarkanā tilta tirgus” , tiešām ir necila vieta, neskatoties uz dažādu preču galaktisko daudzumu, kur apmierināt savas chinoiserie (šoreiz gan pakaļdarinājumu) iegribas. Valsts galvai gan vajadzēja doties uz pāri ielai esošo Debess altāra Tjeņtaņ parku. Agrāk tur Min un Cjin dinastiju imperatori, debesu dēli tjeņdzi, upurēja debesīm, cerībā uz labu ražu.