Paraugstundas masām

Raidījuma “100 g kultūras” vadītāja amatā es nokļuvu smaga zvaigžņu slimības saasinājuma laikā. Es biju rupjais dzejnieks ar nupat iznākušu skandalozu grāmatu, un redaktoru priekšā uzrakstītie pieklājīgie jautājumi man neturējās ne galvā, ne mutē. Tie likās sarežģīti un tukši, un, galvenais, tie grāva manu prestižu. Tiešraidēs es nezināju, ko iesākt ar rokām. Šīs apkaunojošās, sievišķīgās žestikulācijas murgs mani pavadījis jau kopš bērnības, bet tagad tas notika visas valsts priekšā. Uztraukumā juka un aizmirsās vārdi, pēc katras studijas viesa atbildes es teicu: “Aha.” Kaut kāda nebeidzama pazemojumu virkne. Raidījumu beigās es vienmēr jautāju savai televīzijas krustmātei Ārijai:

– Nu, vai šoreiz atkal bija rokas-rokas?

Viņa parasti teica:

– Jā, – un man atkal gribējās nomirt. Mani gānīja internetā, bet es žēlojos par to savā draugiem.lv dienasgrāmatā, līdz kāda meitenīte-fanenīte par to uzrakstīja: “Rihards Bargais – frīku frīks – nelaimīgs!” Tas bija punkts uz i, pēc kura pateicu vadībai, ka vairs negribu tur strādāt, ka šajā amatā es vairs nejūtos es. Mani pūlējās atrunāt un teica, lai taču esmu tāds, kāds esmu, ka tieši tāds arī esmu vajadzīgs. “Aha,” es nodomāju, “es jums parādīšu, kāds es esmu, kad esmu es.”

Beigās manu atlūgumu tomēr pieņēma, bet, tā kā cita raidījuma vadītāja viņiem nebija, nācās nostrādāt vēl pēdējo nedēļu. Turklāt māca smagas aizdomas, ka mani vienalga neatlaidīs, jo cits raidījuma vadītājs tā arī neatradīsies, un šī spīdzināšana turpināsies mūžīgi. Lai to pārtrauktu, man šīs nedēļas laikā bija jāizdara kaut kas patiešām ekstrēms.

Un Dievs manas bezvārdu nopūtas uzklausīja.

Tā bija sarežģīta nedēļa. Ceturtdienas un piektdienas raidījumi tika ierakstīti jau pirmdien un otrdien, jo operatoriem nedēļas nogalē bija jābrauc filmēt kādu lielu sporta pasākumu, tādējādi trešdienas raidījums bija mana pēdējā tiešraide, un arī raidījuma tēma bija iespaidīga: “Vai rakstnieks ir sociālpolitiska figūra?”. Liktenīgā kārtā par viesiem studijā tika uzaicināti jaunie rakstnieki Edmunds Frīdvalds un Agnese Krivade – kur vēl labāku kombināciju?

Reiz kādā tusiņā kopā ar Krivadi biju pajokojis par mūsu prezidenti Vairu, tolaik plaši apspriesto gejpraidu un to, ka tautai vajadzētu sniegt vairošanās paraugstundu. Viņa savukārt smējās, ka zem viņas dzejoļu publikācijām tiekot apspriesti nevis dzejoļi, bet gan viņas pupi. Dienu pirms raidījuma es Krivadei par šo sarunu atgādināju, un viņa piedāvāja:

– Davai, es parādīšu pupus, bet tu pasaki savu tekstu par Vairu.

– Lieliska ideja, sarunāts.

Abi viesi ieradās televīzijā kādu laiciņu pirms raidījuma sākuma, un mēs trijatā pasēdējām televīzijas kafejnīcā. Drosmei ieņēmu konjaka glāzīti. Es nespēju domāt ne par ko citu kā vien par pupiem un Vairu.

Kad tiešraide jau bija gaisā, joprojām domāju, kad un kā mums izpildīt savu solījumu. Es ļoti cienīju Krivadi un nevarēju neturēt viņai doto vārdu. Un piemērots brīdis atradās. Es iespraucos starp redaktores sarakstītajiem jautājumiem un spēru ārā:

– Nu jā, mēs te runājam par rakstnieku sociālo lomu, bet lasītājus jau nekas tāds neinteresē, viņi zem taviem dzejoļiem komentē tikai par taviem pupiem.

Krivade to apstiprināja un atvilka jaciņas rāvējslēdzi. Pupi nebija pliki, zem jaciņas bija cieši pieguļošs topiņš, tomēr viņa tos parādīja. Es kā liels pupu zinātājs tos paslavēju kā smukus, bet Frīdvalds pastiepa roku, lai tos aptaustītu. Krivade atgaiņājoties norāva viņam cepuri un uzšņāca, pēc kā Frīdvalds pēkšņi vairs nezināja, kas ir Rainis. Krivade nosauca lubeņu lasītājus par lohiem, un raidījums pārgāja brīvā kritiena režīmā. Paralēli notiekošajam es saspringti domāju, kad un kā man pateikt savu sakāmo par vairošanos. Krivade savu solījumu taču bija godam izpildījusi, nu bija mana kārta. Uztraukumā biju aizmirsis precīzo tusiņa tekstu, un vārdi kārtojās pavisam citā secībā, ne tajā īstajā. Taču vienā brīdī tiem bija jānāk ārā, tas bija mans pienākums sirdsapziņas un Krivades priekšā.

– Es nosaukšu vienu sociāli politiski aktīvo lietu, kuru es patiešām gribētu redzēt Latvijā, – es teicu, un atpakaļceļa vairs nebija, – mēs jūlija beigās un augusta sākumā ļoti uztraucāmies par to, ka latviešu tauta nevairojas, izmirst, ka visapkārt geju aktivitātes. Bet, lūdzu, mums taču ir prezidente ar tik brīnišķīgu vārdu: Vaira. Mūsu Vaira tad arī varētu mums sniegt vienu brīnišķīgu vairošanās paraugstundu kaut kur Doma laukumā, lai visi to redz un visiem gribas to darīt. Un lai taču visa latviešu tauta aug!

Patiesībā es gribēju teikt, ka homofobiski noskaņotās masas skatās uz gejiem (un vispār uz cilvēkiem kopumā) kā uz dzīvniekiem, tāpēc ar viņiem jārunā viņu pašu valodā, un vairošanās paraugstunda būtu tieši tas, ko viņi saprastu. Šī nianse manā sakāmajā diemžēl izpalika, tiešraides stress darīja savu, un teksts sanāca tāds, kāds sanāca.

Šovs turpinājās, un dieviņš tam piespēlēja. Raidījuma gaitā vēl bija jāsazvanās ar kinokritiķi Dairu Āboliņu Parīzē, kura turp bija aizpērusies uz kārtējo kinofestivālu, taču – atkal liktenīgā kārtā – kaut kas nebija kārtībā ar sakariem, un otrā galā skanēja tikai kaut kāda burbuļošana. Es kā muļķis kliedzu klausulē:

– Parīze! Parīze! – bet atbilde nesekoja. Āboliņas telefons laikam bija iekritis Sēnā.

Bet mēs bijām iekrituši globāla mēroga skandālā. Pēc raidījuma visos tumšajos Zaķusalas kabinetos sāka zvanīt telefoni. Zvanīja no Valsts kancelejas, zvanīja sašutušie televīzijas skatītāji. Raidījuma redaktors Arno Jundze vairs nespēja uz šiem zvaniem atbildēt un atdeva telefonu man, lai pats runāju un skaidrojos. Iegāju savā kambarītī un uzpīpēju. Tikai tad beidzot atjēdzos un aptvēru, ko esmu izdarījis. Mājās braucu, galvu sagrābis rokās, un bez mitas atkārtoju:

– Akdievs, akdievs, akdievs.

Atkal biju kārtējās mēslu vētras pašā acī, bet tas nu tā – lielākie pašpārmetumi man bija par neprecīzi pateikto tekstu. Es biju gatavs ciest, bet īstais cietējs bija mans teksts. Tomēr galvenais mērķis bija sasniegts – no raidījuma vadītāja amata mani atbrīvoja.

Krivade tajā naktī kaut kur atrada kaklā karamu plakātu, uz kura ar melniem burtiem pa dzeltenu bija rakstīts “Mēs pret nabadzību”. Uzkārusi to pa virsu saviem nu jau slavenajiem pupiem, viņa gāja caur Vecrīgu un juta pacilājošu absurduma sajūtu – ākstīšanās bija uzvarējusi normalitāti, un viss beidzot bija pareizi.

Bet nākamajā dienā, kad skandāls uzņēma apgriezienus un par to runāja televīzijā, presē un internetā, es atteicos tam sekot, slepus pametu Rīgu un aizbraucu uz Slampi pie Sarmītes, tālu aiz realitātes robežām.