Pārdomas, sasniedzot deviņdesmit gadu vecumu

2009. gada 31. maijs. Man paliek deviņdesmit gadu. Tuvojoties manai dzimšanas dienai, cilvēki mani apsveic tā, it kā es būtu kaut ko pa­­­veicis – teiksim, noskrējis maratonu aizsietām acīm. Varbūt tas nemaz nebūtu aplami – tādā veidā raksturot deviņdesmit gadus ilgo dzīvi. Tomēr vēl nekad mani nav apsveikuši par to, ka neko nedaru vai vismaz neko vairāk par ieelpošanu un izelpošanu. Tiesa, reizēm aiz apsveikumiem es nojaušu bailes vai vēlmi gūt apliecinājumu tam, ka viss būs kārtībā. Bailes ir īstas. Un viss būs kārtībā.

Pirms gada es tomēr kaut ko izdarīju. Es pametu savu Kolūsas avēnijas māju, kur bija daudz gaisa un gaismas un kur no mana kabineta pavērās skats uz zeltītajiem Bērklijas pakalniem, un pārvācos uz istabiņu sociālās aprūpes iestādē. Es pametu Kendru, savu tuvāko sešdesmit piecu gadu garumā, lai dzīvotu kopā ar cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslos un cieš no depresijas vai Alcheimera.

– Es jau gadus piecus dzīvoju aprūpes režīmā, – es jokoju un norādu uz Kendru. – Viņa bija ap­­rūpētāja.

(Taču manas fiziskās vajadzības kļuva arvien lielākas, un tas sāka atsaukties uz viņas veselību, tāpēc arī man bija jāpārceļas.) Pirmā nakts pēc pārcelšanās bija dvēseles tumšā nakts. Reliģija paļaujas uz to veiksmīgo scenāriju, ko sauc par laimīgām beigām. Es joprojām tām ticēju, taču pēc pirmās nakts savā jaunajā mītnē nodomāju, ka laimīgās beigas nāksies atlikt līdz brīdim, kad būšu miris.

Taču pēc trim šeit pavadītām dienām viss kļuva labi un pieņemami. Pārcelšanās likās vien kā grāmatas lappuses pāršķiršana. Iepriekšējā lap­pusē es vēl biju Kolūsas avēnijā, bet šajā – esmu šeit, taču stāsts joprojām ir tas pats. Un, izrādījās, deviņdesmit gadu ir labs vecums, lai iegūtu jaunus draugus. Apkopējs Liņa kungs tikko izgāja no manas istabas, un – kāda sagadīšanās! – viņš Ķīnā bija uzaudzis netālu no vietas, kur uzaugu arī es. Mums ir brīnišķīgas sarunas ķīniešu valodā. Šodien Liņa kungs man pastāstīja, ka kultūras revolūcijas laikā (kad Mao lielījās, ka esot pilnībā iznīdējis badu) nevienam kokam nebija lapu, cilvēki tās plūca un ēda, lai remdētu izsalkumu.

– Liņa kungs, – es vaicāju, – vai jūs arī ēdāt lapas?
– Ak, Hjūston, man šķiet, ka esmu dzīvs, vai tad ne? Jā, es arī ēdu lapas.

Esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka uz pansio­nā­tiem dodas, lai nomirtu. Izskatās, ka es šajā iestādē esmu ieradies, lai uzmundrinātu apkārtējos. Es joprojām sāku katru dienu ar vingrošanu – ķermenim, reliģijas klasikas lasīšanu – prātam un lūgšanu – garam. Tā kā es vairs nespēju nostāvēt uz galvas (lai gan, ja osteoporoze mani salieks vēl vairāk, tas varētu notikt pats no sevis), fiziskos vingrinājumus esmu mazliet izmainījis. Tagad trīsdaļīgajai ķermeņa–prāta–gara rīta rosmei esmu pievienojis vēl ceturto praksi. Es pārcilāju prātā visus šejienes iemītniekus, apdomājot, kā es varētu uzlabot viņa vai viņas dienu.

Viņi ir ļoti mīļi, taču viņu stāvoklis nav diez ko spīdošs. Ēdamistabā gandrīz neviens nesarunājas, atskaitot vienu nerimtīgu pļāpu, kuru pārējie ignorē. Es izmantoju jebkādu tematu, lai aizsāktu sarunu:

– Misters Liņs man šodien pastāstīja, ka ķīniešu mitoloģijā šis ir Žurkas gads.

Kāds apjautājas, ko tas nozīmē, un drīz vien visi stāsta kaut ko par žurkām, un mēs esam uz viļņa. Mēs vienmēr esam uz viļņa; ja tikai mēs to zinātu. Izbijušam ķirurgam ir problēmas ar dzirdi, un es piedāvāju viņu iepazīstināt ar slavenu dzirdes speciālistu.

– Nē, nē, Hjūston, – viņš atbild, – paldies, bet man viss ir labi.

Es nesaprotu šādu attieksmi. Olivers Sakss ap­­galvo, ka kurlums nodala no sabiedrības vēl vairāk nekā aklums. Man tika veikta riskanta auss gliemežnīcas operācija dzirdes uzlabošanai, es gribu dzirdēt, ko runā ikviens, pat tas pļāpa. Tam ir nozīme, un tas man var palīdzēt kaut ko saprast.

Mūsu “Garīgo mirkļu” laikā tēvs Džeimss iz­­­manto kartīšu komplektu, kurā uz katras kartītes ir uzrakstīts kāds vārds. Viņš izvelk vienu vārdu, un katram jāpastāsta, ar ko konkrētais vārds aso­ciējas. Kad izvilka vārdu “skaistums”, uzreiz no­­domāju: Kendra! Šonedēļ tēva Džeimsa nebija, tāpēc es ieņēmu viņa vietu, no iedomāta komplekta es izvilku iedomātu kartīti ar vārdu “pa­­teicība”. Pateicību es pirms gadiem piecdesmit iemācījos no roši Kioto klosterī. Es varētu uztraukties par savām slimībām un būt bēdu sagrauzts vecs vīrs. Taču es par tām aizmirstu un brīnos, kā var būt tik laimīgs un ko es vispār meklēju sociālās aprūpes iestādē. Pateicība? Ja es kaut ko aizmirstu pieminēt vēstulē, bet atceros to, vēl pirms esmu vēstuli iemetis pastkastītē, es jūtos pateicīgs. Diena dzied savu dziesmu no mazām svētlaimes notīm. Vannas istabā vai liftā es čukstu pie sevis:

– Dievs, tu esi tik labs pret mani, – es to pasaku trīsdesmit piecas vai četrdesmit reizes dienā. Šķiet, ka man beidzot ir sava mantra.

“Dievs, tu esi tik labs pret mani.” Pēc dzīves, kas pavadīta, studējot un mācot, un rakstot, pētot, pārdomājot un filozofējot, kraujot zināšanas uz zināšanām, beigu beigās tas ir kļuvis tieši tik vienkārši.

Cilvēki man uzdod tādus jautājumus kā:

– Vai jūs joprojām nodarbojaties ar hinduismu? – vai:
– Kādu lomu jūsu dzīvē patlaban ieņem bu­­disms?

Ko lai es atbildu? Es par dažādām reliģijām esmu aizmirsis vairāk, nekā esmu zinājis. Viss, kas palicis no manām reliģiju studijām... esmu es pats.

Mans tēvs visu redzēja vai nu baltu, vai melnu, pareizu vai nepareizu. Kad mēs ar Kendru tikko bijām apprecējušies, es reiz vēroju, kā viņa ziež ievārījumu uz grauzdiņa, un atkārtoju sava tēva kritiskās pamācības:

– Uz pirmā grauzdiņa – nekādu ievārījumu. Tikai uz otrā.
– Bet es ēdīšu tikai vienu, – Kendra atbildēja.

“Ak tā,” es apjucis nodomāju.

– Nu, tādā gadījumā laikam drīkst arī uz pirmā.

Sešdesmit pieci gadi, ko esmu nodzīvojis kopā ar Kendru, man palīdzējuši pārvarēt šos despotiskos uzskatus un atbrīvoties, lai vienkārši būtu.