Pasaules gals mediju gaumē

"Slimības un cilvēka darbība var izraisīt uz Zemes masveidīgu izmiršanu, kas būtu jau sestā planētas vēsturē. Vēl vairāk, daudzas pazīmes liecina, ka planēta jau tagad to pārdzīvo: par pirmajiem izmiršanas "perēkļiem" riskē kļūt Austrālija, Jaunzēlande un Klusā okeāna salas, brīdina ekologi."

LETA - Newsru, 2009. gada 30. jūlijā

Ziņas par ekonomikas globalizācijas un tehnoloģiju attīstības rezultātā sagaidāmajām dabas katastrofām nav īpaši oriģinālas. Tās regulāri un bieži arī pamatoti pievērš sabiedrības uzmanību tai vai citai pasaules daļai, ceļot trauksmi par savārītajām ziepēm un ekoloģiskajām problēmām.

Kas tad ir īpašs žurnāla Conservation Biology šī gada augustā numurā publicētajā 15 autoru pārskata rakstā “Bioloģiskās daudzveidības konservācijas politikas galvenie uzdevumi Okeānijā”, ka tas piesaistījis plašsaziņas līdzekļu uzmanību visā pasaulē? LETA atreferē Newsru, tā, savukārt, smeļas informāciju no britu The Guardian, kura tāpat kā daudzu citu ziņu veidotāju (ScienceDaily, Eureka Net, Canberra Times u.c.) avots ir bijis Dana Gafenija, Jaunās Dienvidvelsas universitātes mediju centra žurnālista relīze “Izmiršanas briesmas Okeānijā iegūst draudīgus apjomus: Izcils pētījums”.

Izrādās, ka ir apdraudēta līdz šim bioloģiskās daudzveidības sakarā relatīvi maz pieminēta (salīdzinājumā ar Amazones lietus mežiem) pasaules daļa - Okeānija, kura mums ir pazīstama lielākoties ar dienvidjūru paradīzes salu idilliskajām ainām.

Īsajā rakstiņā, kas balstīts uz mērķtiecīgi atlasītiem, bet ne vienmēr vispusīgi analizētiem datiem, tiek uzrādīti galvenie procesi, kas apdraud Okeānijas dabas daudzveidību: (1) sugu ierasto dzīves vietu zaudēšana vai sabojāšana; (2) svešu, ievazātu sugu uzbrukums; (3) klimata izmaiņas; (4) vides piesārņojums; (5) jaunu slimību izplatīšanās, kas visi ir savstarpēji saistīti un gandrīz visi, izņemot klimata maiņu, ir galvenā nelaimes cēloņa (6) cilvēka saimnieciskās darbības tiešs rezultāts. Nu ko tur teikt - nekas īpaši jauns un negaidīts tas nav. Arī lielā tabula par apdraudētajām sugām un cilvēku populācijas attīstības tendencēm dažādās reģiona valstīs ir pārpublicējums no Starptautiskās dabas konservācijas apvienības (IUCN) mājaslapā pieejamajiem materiāliem.

Tāpat neko oriģinālu autori nepiedāvā ekoloģiskās katastrofas novēršanai. Dabas liegumu un parku veidošana, oglekļa dioksīdu, izglītošana un pastiprināta cilvēku saimnieciskās aktivitātes kontrole, karantīna un agrīnā diagnostika - tās visas ir labi zināmas vides aizsardzības metodes. Iespējams, ļoti augstas liksies autoru izvirzītās prasības dabas liegumiem un parkiem atvēlēt vismaz 10 % Okeānijas sauszemes un 30-50 procentus ūdeņu. Raksta autori nav saņēmušies ierosināt ierobežot cilvēku migrāciju un skaitu, kas arī neapšaubāmi sekmētu vides aizsardzību Okeānijā.

Pārsteigums, pārsteigums! Izrādās, ka plašu uzmanību piesaistījušais raksts par “izcilo pētījumu” faktiski nemaz nav zinātnisks... Tas ir bijis iecerēts kā zinātniskā formā ietērpts politisks uzsaukums un tā arī izveidots. Ne velti tas publicēts tieši nedēļu pirms Klusā okeāna salu līderu 40. foruma, kas notika Austrālijas pilsētā Kairnsā šā gada 5. un 6. augustā. Raksta mērķis ir piesaistīt politiķu un vēlētāju uzmanību, motivēt tos piešķirt līdzekļus bioloģiskās daudzveidības pētījumiem un pārvaldībai, īpaši pievēršoties trim -nēzijām, kuras pētītas ievērojami mazāk nekā reģiona bagātnieces: Austrālija, Jaunzēlande un Havaju salas. Tomēr arī zinātnieku cīņa par finansējumu nav nekas jauns jau kopš šumēru laikiem.

Lai pārsteigtu un palielinātu izredzes uz panākumiem, rakstā izmantota iebiedēšanas taktika. Tas sākas ar satriecošu, politiķiem un vēlētājiem domātu un vispārēju uzmanību piesaistošu teikumu: “Zeme piedzīvo sesto lielās sugu izmiršanas reizi, pie kuras šoreiz ir vainojami cilvēki un mūsu (t.i., cilvēku) ietekme Klusā okeāna rajonā ir bijusi īpaši dramatiska”. Varu derēt, ka pie šī teikuma vairāk nekā zinātnieki piestrādājis Jaunās Dienvidvelsas universitātes mediju speciālists Gafenijs. Viņš savā relīzē arī paskaidro, kad ir bijušas iepriekšējās piecas izmiršanas reizes, kuras izraisīja Zemes sadursmes ar milzīgiem asteroīdiem vai vulkānu izvirdumi.
Protams, no zinātniskā viedokļa nav korekti salīdzināt kosmiskās un ģeoloģiskās kataklizmas ar pašreizējo apdraudējumu dabas daudzveidībai. Lūk, dažas atšķirības. Komētas un ugunsvēmējus kalnus kontrolēt mēs nevaram, paši savas aktivitātes - vismaz varam mēģināt. Lai cik dramatiski situāciju tēlotu žurnālisti, šobrīd sugu izzušanas apjomi i ne tuvu nesasniedz iepriekšējās krīzes, kad, spriežot pēc pieejamajiem pārakmeņojumiem, izzuda ne tikai atsevišķas sugas, bet turpat vai 90 procenti vairākas radniecīgas sugas ietverošu ģinšu. Bet galvenais, iepriekšējās izmiršanas skāra dominējošās sugas, kuru iznīkšana deva iespēju attīstīties jaunām ekosistēmām. Ja nebūtu izmiruši dinozauri, tad zīdītājdzīvniekiem nebūtu iespēju. Šobrīd ir gluži pretēji, dominējošā suga apdraud pārējās un degradē esošās ekosistēmas, neko jaunu vietā neradot.
Bet turēsim īkšķus par to, lai Okeānijas ekologiem izdodas! Būtu tikai taisnīgi piespiest tās puses bagātās valstis palīdzēt nabadzīgākajiem risināt dabas aizsardzības jautājumus. Ko pētīt tur būtu pārpārēm, no jauna aprakstāmās sugas, kuras tur noteikti atradīsies (ja jau pat pie mums Daugavpilī jaunie biologi profesora Barševska vadībā ik pa brīdim noķer kādu zinātnē nepazīstamu skrejvaboli), kaut daļēji skaitliski kompensētu daudzveidībai sistos robus.
Bet pa to laiku kaut kur no Visuma pie mums lido kārtējā komēta. Lielās katastrofas notiek reizi 50-100 miljonos gadu. Pēdējā bija nu jau pirms 65 miljoniem...