Pauls ēd

Sakiet, kas jums vislabāk garšo?

Redziet, es esmu caur un cauri latviešu virtuves, ja?… ja tāda vispār ir, es esmu latviešu virtuves fans. Man neko citu nevajag! Es esmu izmēģinājies viskautko. Nesen tepatās Vernisāžā pagaršoju superklases japāņu suši. Interesanti tas viss ir. Vienam garšo, otram nē, ir visādi. Jums negaršo ? Es varu pamēģināt vismaz patrenēties ar tiem irbuļiem — puse man krīt ārā, pusi es mutē dabūju kaut kā, bet tā ir ekzotika, un tā tālāk. Un tad es pēkšņi sievai saku: zin’ ko, nu nopērc cauraugušu speķi, nu — gaļiņu, uzcep no rīta kopā ar omleti, un rupmaizes gabalu un — es jūtos kā septītās debesīs. Es varu ieēst… Kad mamma bij’ dzīva, tā šodien man viens no mīļākajiem ēdieniem ir frikadeļu zupa ar klāt piegrieztiem marinētiem gurķiem… Tāds ēdiens. Šī pati īstā karbonāde! Es vairs nekad neesmu sajutis gaļas smaržu tā, kā tas bij’ toreiz! Es nezin, vai tas ir saistīts ar manu jaunību vai kaut kā… Teiksim, kad nokāva cūk’, tad bij’ jūtams šīs gaļas aromāts… Mums jau viss tagad ir saldēts! Toreiz jau nebij’ nekādu ledusskapju, nevarēja to saglabāt, bet tad, kad tika izgriezts šis karbonādes gabals un sadalīts ar to kauliņu un uzcepta šī gaļa… Tas pats kā īsta vistas ola. Viņa tač’ smaržo! Tie ir ēdieni, kuri man garšo. Es varbūt esmu zemnieks caur un cauri, bet es neko citu negribu.

Es atceros tūkstošiem koncertus, kur mēs piedalījāmies un jubilejas visādas toreizējos kolhozos. Ko tur uz galda uzklāja! Būtībā — tika nogalēta cūka, un viss, ko no cūkas varēja izmantot — tas viss bij’ uz galda! Galerti, salāti ar gaļu un vēl tie maltie visādi, un visādas ruletes un kājas un galvas, un viss… Tas tač’ fantastiski garšīgi!

Arī agrāk, kad es šur tur pabraucu uz ārzemēm un atbraucu atpakaļ, tad es jau tur biju slims, ka es nevaru paēst un man bij’ vienmēr līdz mūsu lauku rupmaize. Īstā lauku rupmaize, kas ir cepta uz kļavas lapām… Nekas garšīgāks pasaulē man nav!

No tādas “diētas” droši vien…

Man noteikti vajdzētu ieturēties un svaru dzīt nost, bet es to vienkārši nedaru. Vienkārši tāpēc, ka es kaut kādā veidā… Man kuņģis tā pieradināts, ka pēc katrām divām stundām kaut ko jāieēd. Ja es neieēdu — man ir slikta dūša. Te es ieēdīšu kādu bulciņu, te kaut ko citu — visu to, ko nedrīkst…

Kur jums patīk ēst ārpus mājas?

Es esmu visu izbaudījis. Es esmu bijis glaunākos, visdārgākos restorānos. Bet lai es tur ietu otro vai trešo reizi! Zināmā mērā esmu Kaukāza virtuves cienītājs. Tie paši slavenie gruzīņu ēdieni — nu, garšīgi viņi ir, tur — nenoliedzami.

Kad bijāt Gruzijā, vai negribējāt vīnu uzdzert virsū, tas taču ļoti, tā teikt, piedienas?

Es diemžēl… Es gan jau vēl paspēju iedzert, jo līdz sešdesmit otrajam gadam es biju tur aizbraucis un tad mēs dzērām tā, ka vairs nezinājām, kurā pusē dzimtene atrodas… Bet tagad… Es apskaužu tos, kas var. Mums tagad ir pieejami ļoti labi vīni, un ir cilvēki, kas visu to pārzin un izgaršo, man meitai vīrs zin, kurā provincē, kurā gadā un tā, bet es — norobežojos no tām visām lietām. Mani kādreiz gribēja ņemt arī par tādu dzīvo uzskates līdzekli visiem tiem alkoholiķiem, bet es… Nē, nē, to arī nē.

Izņemot alkoholu, no kā vēl jūs atsakāties, kas varētu būt neveselīgs?

Ja runa ir par ēšanu, tad ne no kā. Es pat nedomāju! Ja viens saka, ka salds ir kaitīgs, tad es tā turos, turos, un tad es varu sēdēt mājās un kaut ko darīt un pēkšņi izēst vienu kasti ar konfektēm. Čērčils teica: labāk dzīvot resnam līdz deviņdesmit gadiem, nekā tievam līdz trīsdesmit pieciem. Viņš to arī izpildīja, visu mūžu smēķēja cigāru, kārtīgi iedzēra, skaitījās viens no visgudrākajiem pasaules politiķiem un bija dūšīgs vīrs. Dievs dod, lai visi tādi būtu!

Šodien tā visa aizraušanās ar tievēšanu — man meita zvana, ka mazmeitas neēd. Es saku — tūlītās pielieto varas metodi, lai viņas sāk ēst. Es saprotu, ka sievietei jābūt skaistai, bet tā dēļ tik daudz upurēt! Es te nesen klausījos amerikāņu džeza dziedātājas, kas katra sver ap simt kilogramu — nu, ziniet, es labāk klausos tādu un mani neuztrauc, ka viņai ir tas svars — viņa tik labi jūtas, tik perfekti dzied… Vai arī — tā pati Kabaljē…

Es domāju, ka mums jāseko… Jāpiekrīt vien ir tam Šķēlem, ko viņš kādreiz teica par tiem pašiem zobiem, ka tā arī ir mūsu traģēdija, sevišķi laukos.

Vai jums ir nācies ēst Kremlī?

Jā, bet ko nozīmē — ēst šajās pieņemšanās! Tie divi vai trīs tūkstoši cilvēku, un ko viņi dara — momentā, kad beidzas oficiālā daļa, visi gāžās uz tiem galdiem, nu, apmēram, kā pie mums tagad. Vai tad tā ir ēšana, kad es ar to bļodiņu vai tarelķīti staigāju apkārt un viss tur krīt ārā…

Ja jums būtu iespēja izvēlēties, kur ieturēt sava mūža pēdējo ēdienreizi, ko jūs izvēlētos?

Kur es ēstu? Es tomēr sēdētu ar sievu pie galda, lai viņa tur uztaisa kaut ko, tad es no viņas atvadītos un ietu, uz kurieni man jāiet. Vispār, mēs jau to mirušo atceramies pirmās piecpadsmit minūtes pie galda, pēc tam — paskatieties, pēc pirmās glāzes sākas gandrīz vai dejas. Var jau būt, ka tas pat ir pareizi.