Pazudušās Libērijas meklējumos

Maskavas pazemē acīmredzot vēl joprojām paslēpta pasaules izcilākā grāmatu krātuve

Kad 15. gadsimtā Paleologu dinastijas pārstāve, Bizantijas pēdējā imperatora atvase, princese Sofja tika izprecināta uz Krieviju, viņa aukstuma un lāču zemē ieradās ar karalisku pūru, kurā jau tolaik par lielāko vērtību tika atzīti nevis banāli dārglietu kalni, bet gan antīku rokrakstu lādes, grieķu un jūdu grāmatu ķīpas, ķīļraksta māla plāksnīšu grēdas un ar rakstu zīmēm pārklātas tīra zelta loksnes. Pūrā bija gan bībeles senebreju valodā, gan apokrifiski evaņģēliji grieķu valodā, gan Aristoteļa Poētikas leģendārā otrā daļa, gan liela daļa antīkās pasaules visslavenākās — Aleksandrijas bibliotēkas grāmatu, gan, spriežot pēc visa, pat Mozus un Jehovas līguma teksts — slavenie bauslības galdiņi ar visu šķirstu. Tikai nedaudz vairāk kā simt gadus vēlāk Antīkā Libērija jeb Jāņa Bargā bibliotēka, kā unikālo grāmatu kolekciju mēdz dēvēt par godu tās pēdējam īpašniekam — Krievijas caram, pazuda bez pēdām, taču ir pamats uzskatīt, ka tā nav gājusi zudumā un vēl joprojām atrodas kaut kur Maskavas pazemē. Tā vismaz ir uzskatījuši un uzskata desmiti apsēsto, kuri visu šo gadu pustūkstoti faktiski ne uz mirkli nav pārtraukuši pazudušās Libērijas meklējumus.

Kam krieviem ķīļraksta plāksnītes?

Vismaz 500 miljardi dolāru — tāda, pēc speciālistu ļoti aptuvenām aplēsēm, Libērijas cena būtu mūsdienās, un arī pirms piecsimt gadiem bija ļaudis, kas lieliski apzinājās šīs viduslaiku lielākās bibliotēkas patieso vērtību.

Lielā mērā tieši rūpējoties par grāmatu drošību, pēdējais Bizantijas imperators tās ar tik vieglu roku piešķīra septiņpadsmitgadīgajai princesei aizvešanai uz tālo un barbarisko Krieviju, kura pati gan tobrīd jau uzskatīja, ka pēc Bizantijas nodevīgās vienošanās ar Romu kļuvusi par vienīgo īstās ticības aizstāvi visā pasaulē.

Imperatoram bija taisnība — jau neilgi pēc grāmatu aizvešanas kādreiz varenajai Bizantijas impērijai pienāca gals, un pašu Konstantinopoli ieņēma un izlaupīja turku armijas. Savukārt Libērija tobrīd jau bija laimīgi nonākusi Krievijā, kur rūpes par tās saglabāšanu un papildināšanu uzņēmās Maskavas kņazi, leģendāri asinskārā un paranojiskā cara Ivana IV Groznija — Latvijā parasti saukāta par Jāni Bargo — tēvs un vectēvs.

Lai gan jau Sofjas vīrs, Maskavas lielkņazs Vasilijs III nenovērtējamās gara mantas nekavējoties noglabāja Maskavas pazemē, šajā laikā bibliotēka tomēr netika slēpta ne no pašmāju zinātnieku, ne pieaicināto ārvalstu ekspertu acīm, un tieši viņu atstātās liecības ļauj būt pārliecinātiem, ka šāda bibliotēka tiešām ir pastāvējusi un nav tikai fantāzijas auglis.

Tieši Vasilijs III izsauca uz Maskavu Maksimu Grieķi, lai tas sastādītu bibliotēkā esošo grāmatu katalogu. Savukārt viņa asinskārais mazdēls Jānis Bargais (kurš pretēji biežāk izplatītajam uzskatam bija nevis barbars, bet gan labi izglītots cilvēks, kurš turklāt arī pats laiku pa laikam uzrakstīja kādu dzejolīti) 1565. gadā pat uzaicināja no ārzemēm speciālistu grupu, lai tie grieķu grāmatas pārtulkotu krieviem saprotamā mēlē.

Speciālisti ieradās, aplūkoja grāmatas, taču nekā nepārtulkoja, jo nebija attiecīgā laika perioda grieķu valodas un šriftu speciālisti. Tiek uzskatīts, ka tieši pēc šī neveiksmīgā apciemojuma — iespējams, jau 1566. gadā — Jānis Bargais arī devis rīkojumu bibliotēku iemūrēt Maskavas pazemē, lai tā tur drošībā sagaidītu tādus gudros, kas spētu pārtulkot grāmatu un tīstokļu saturu.

Sadegusi? Izlaupīta? Apēsta?

Tā arī beidzas kaut cik drošās ziņas par Libēriju: kad 16. gadsimta beigās Maskavā ierodas Romas kardi­nā­lu pārstāvji, kuru vienīgais mērķis ir iepazī­ties ja ne ar pašām Kremļa krātuvēs esošajām grāmatu ķīpām, tad vismaz to sarakstu, viņiem cara “aparat­čiki” jau paziņo, ka nekādas Libērijas Krievijā vispār nekad neesot bijis un nav. Arī cara mantības aprak­stos, kas datēti ar 17. gadsimta pirmo pusi, nekāda cara bibliotēka vairs netiek pieminēta, — uzskaitītas tikai 53 grāmatas baznīcslāvu valodā, un viss.

Līdz ar to pašlaik pastāv četras Libērijas likteņa izplatītākās un loģiskākās versijas. Pirmā no tām ir bezcerīgā — visi manuskripti, tīstokļi, rakstu plāksnītes un grāmatas ir gājušas bojā vienā no lielajiem Maskavas ugunsgrēkiem. Šīs versijas atbalstītāji, norādot uz patiešām neskaitāmajiem ugunsgrēkiem tālaika faktiski tikai koka celtnēm apbūvētajā Maskavā (katros 100 gados notika aptuveni 70 plaši ugunsgrēki), kā iespējamos Libērijas iznīcinātājus uzrāda 1547., 1571. un 1611. gada ugunsgrēkus.

Tiesa, labi gribot ir iespējams atrast pietiekamus pretargumentus. 1547. gads? Bet, piedodiet, vēl 1565. gadā Jāņa Bargā bibliotēku taču piemin rietumnieki (piemēram, to redzējis Tērbatas garīdznieks Johans Vetermans), un šajā laikā Maskavā tieši ar nodomu pētīt manuskriptus

ierodas jau pieminētā lielā vācu zinātnieku grupa. 1571. gads? Jā, šajā gadā tiešām nosvilst gandrīz

visa Maskava, turklāt, kad tā paša gadsimta 80.–90. gados rietumnieki krieviem atkal sāk uzmākties ar lūgumiem ļaut iepazīties ar bibliotēku, viņiem jau bez jebkāda loģiska pamatojuma tiek strupi atteikts. Taču izrādās, ka tieši Kremlis šajā ugunsgrēkā nav cietis, un tieši tur atradusies valsts dārgumu krātuve (līdz ar to puslīdz droši — arī Libērija). 1611. gads, kad Maskavu aizdedzināja pilsētu ieņēmušie poļi un ugunsgrēks plosījās vairākas dienas? Arī mazticami, jo paši poļi bija apmetušies tieši Kitaigorodā un Kremlī, ko, protams, nost vis nededzināja.

Otro versiju iespējams nosaukt par merkantīlo: bibliotēku izlaupījuši tie paši Maskavu ieņēmušie poļi, kuri visas gara vērtības izveduši uz Rietumiem un tur pa gabaliņam vien izpārdevuši vai iznīcinājuši. Taču šai versijai piekritēju faktiski nav — pirmām kārtām jau tāpēc, ka līdz dzimtenei tika samērā niecīga saujiņa interventu, bet pārējie mūža mājas atrada plašajās Krievijas ārēs. Turklāt neviena pasaules bibliotēka līdz pat mūsu dienām — tātad četrsimt gadu laikā! — nav paziņojusi, ka tās krājumos atrastos kaut viena lapiņa no krievu cara krājumiem.

Trešā versija būtu dēvējama par gastronomisko, un arī tā saistās ar ļaunajiem poļiem: ielenktie okupanti uz brīdi nonākuši tādā badā, ka grāmatas (it īpaši jau to ādas vākus) gluži vienkārši izsutinājuši un apēduši. Versija aizkustinoša, un šādi gadījumi hronikās tiešām ir pieminēti, tomēr šis skaidrojums sāk irt pa visām šuvēm brīdī, kad atceramies, ka bibliotēkā lielākā daļa sacerējumu bija uzrakstīti ne jau uz teļādas loksnēm vai papirusa, bet gan māla plāksnītēm, zelta lapām un tamlīdzīgiem grūtāk sakošļājamiem un ne īpaši barojošiem informācijas nesējiem.

Visbeidzot atliek ceturtā, optimistiskā versija, un tās piekritēji, kā labi saprotams, ir vairāk vai mazāk pārliecināti, ka bibliotēka ir sveika un vesela. Būtu tikai vēl zināms, kur tad tā atrodas.

Sākumā jāatrod, tad jau “razberjomsja”

Viens no interesantākajiem un strīdīgākajiem dokumentiem par Jāņa Bargā bibliotēku saistīts

ar Tērbatas universitātes profesora Dabelova 1822. gadā izteikto apgalvojumu, ka arhīvos viņš nejauši uzgājis pārtulkotu lielkņaza Ivana III bibliotēkas grāmatu sarakstu. Tiesa, Dabelovs tā arī nenosauca ne saraksta autoru, ne datējumu, ne arhīvu, kurā šis dokuments it kā atrasts, tāpēc daudzi skeptiķi Dabelova atklājumu (dēvētu par Dabelova Anonīmu) tomēr sauc par acīmredzamu viltojumu.

Saskaņā ar Dabelova Anonīmu bibliotēkā bijis ne mazāk par 800 grieķu un latīņu grāmatu, tostarp ne mazums tādu darbu, kuri līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Pat gadījumā, ja saraksts ir īsts (starp citu, Krievijas prese pirms gadiem trim izteica pārmetumus Baltijas valstīm, ka tās neneatbalstot krievu zinātnieku vēlmes uziet tā arī neatrasto Dabelova Anonīma oriģinālu), tajā nu nekādi nevar būt uzskaitītas visas Jāņa Bargā bibliotēkā bijušās grāmatas — kaut vai tādēļ, ka mezopotāmiešu rakstība tikai atšifrēta stipri vēlāk.

Taču galvenais nav jau tagad noskaidrot, kādas īsti grāmatas bijušas cara bibliotēkā. Galvenais — atrast, un gan jau pēc tam tiksim skaidrībā — “razberjomsja”, — tā vienā balsī jau kopš 17. gadsimta ir saukuši neskaitāmie pazudušās Libērijas meklētāji.

1724. gadā cars Pēteris I deva atļauju sākt izrakumus, lai atrastu lādes ar valsts kases simboliku, kuras “lielā daudzumā” iepriekš bija uzgājis kāds ierēdnis. 18. gadsimtā jau bija zināms, ka Libērija tika uzskatīta par valsts kases sastāvdaļu, līdz ar to lāžu saturs nekādas šaubas neizraisīja.

Līdz ar cara nāvi izrakumi uz laiku tika pārtraukti, taču tad uz tā paša āķa uz brīdi uzķeras cariene Anna Joannovna. Izrakumi tiek turpināti vēl vērienīgāk, taču nekas neatrodas, un nākamo 150 gadu laikā nekādi oficiāli meklējumi netiek veikti, līdz Libērijas tēma aizrauj kņazu Ščerbatovu. Un atkal — viss velti.

20. gadsimta sākumā pie meklējumiem ķeras vācieši, kuri uzskata, ka prātīgāk būtu pazudušās grāmatas pameklēt arhīvos. Profesora Mateī meklējumi gan vainagojas vienīgi ar to, ka viņš no Ārlietu ministrijas arhīva nočiepj senu Homēra manuskriptu, savukārt viņa pēctecis Eduards Tremers, gan neko neatklājis, paziņo, ka, viņaprāt, pazudusī Libērija visdrīzāk varētu atrasties Teremnoi dvorec pazemes krātuvēs.

Libērijas meklējumi 20. gadsimtā

Vēl pirms paša pasaules kara zinātnieks Ignatijs Steļļeckis lūdz atļauju veikt arheoloģiskos pētījumus divos Kremļa torņos, taču karš un tam sekojošā revolūcija šos plānus izjauc. Tiesa, izjauc tikai uz laiku, jo Steļļeckis padomju gadus pārlaiž, mierīgi turpinot darbu pie grāmatas Mirušās grāmatas Maskavas slēptuvē, savukārt 1933. gadā viņš uzraksta vēstuli pašam Staļinam, norādot uz baltajiem plankumiem, no kuriem neesot brīva padomju zinātne, un viens no šiem plankumiem esot tieši Jāņa Bargā bibliotēkas liktenis.

20. gadsimta 20. gados ar bibliotēkas meklējumiem nopietni ir nodarbojusies padomju valdība, kas nule kā bija pārcēlusies uz Kremli no Smoļnija, taču Libērijas vietā arheologi atrada tikai cara Ivana Vasiļjeviča sievas Marfas Sobakinas kapavietu. Savukārt Steļļeckim veikt izrakumus Arsenāla tornī tiek atļauts 1934. gadā, taču jau drīz vien seko aizliegums, tad — represijas, kara gadi, kuru laikā nevienam par Libēriju nav ne mazākās intereses. No jauna Steļļeckis ar lūgumu pie padomju valdības vēršas jau pēc kara beigām, taču visas cerības pārsvītro viņa insults un nāve 1949. gadā. Zinātnieks atstāj trīs sava mūža darba sējumus, taču galīgo bibliotēkas noslēpuma atrisinājumu tajos neatrast, turklāt viens no sējumiem drīz vien mīklainā kārtā pazūd — gluži tāpat pašlaik jau ir pazudusi arī Steļļecka kapavieta, kas Vagaņkovas kapos pēdējoreiz ir redzēta 1981. gadā.

Pēc Staļina nāves bibliotēkas meklējumiem pievēršas arī Hruščovs, tiek izveidota īpaša komisija, sastādīts pētījumu un izrakumu plāns, taču, ak vai, šajā pašā laikā noriet arī Ņikitas Sergejeviča saulīte, un meklējumi tiek piemirsti uz veseliem divdesmit gadiem, lai atjaunotos jau perestroikas laikos.

Tad Kremlī parādās ar dažnedažādu aparatūru apkārušies ekstrasensi, kuru nopietnākais atklājums ir pazemes telpas Kremļa Lielā skvēra dienvidaustrumu daļā, — tur tad arī, lūk, esot meklējama pazudusī bibliotēka. Tiesa, nūģi vēsturnieki ekstrasensu cerības un iedomas sagrāvuši ar faktiski neapstrīdamu skaidrojumu: patiesībā šajā vietā 1898. gadā uz pustukšiem pamatiem uzstutēts piemineklis caram Aleksandram II, bet pēc tā aizvākšanas 1918. gadā pamatu apakšzemes daļa atstāta neskarta (Kremļa komendantam bija ienācis prātā, ka tukšajā telpā varētu ierīkot brīnišķu morgu).

Iegrūšanas draudi Kremļa apmeklētājam

Astoņdesmitajos gados PSRS Kultūras ministrijas paspārnē tika radīta pat speciāla komisija, kuras pārstāvji bibliotēkas meklējumos kopā ar ekstrasensiem devās arī uz Maskavas piepilsētu Aleksandrovu . Ekstrasensi patiešām balamutes, toties vietējie iedzīvotāji pastāstīja ne mazums interesantu leģendu — piemēram, par milzīgo pazemes tuneli, kurā pirms gadiem piecdesmit iegāzies traktors (vai varbūt kravas auto), kā arī par pazemes labirintu, kuru atklājis viens no aleksandroviešiem. Izrādījās, ka nelaimīgais traktorists un notikuma aculiecinieki vairs nav atrodami, arī labirinta atklājējs kaut kur aizbraucis un pazudis bez pēdām...

Te nu varētu jautāt — bet vai tad tiešām Maskava un tās apkārtne ir tik pārpilnas ar dažādām neizzinātām pazemes būvēm un slēptuvēm, vai tiešām vismaz Kremļa teritorijā jau sen nav izpētīts katrs pazemes kvadrātmetrs? Izrādās, ka nav gan — neraugoties uz arheologu, komunālo dienestu un visdažādāko drošībnieku pūlēm, pat Kremļa apakšzeme arī mūsdienās ne tuvu nav pilnīgi izpētīta, un rezultātā laiku pa laikam pašā Maskavas sirdī asfalts vai bruģis vienkārši ņem un iegrūst.

Pagaidām upuru nav bijis, taču katram Kremļa apmeklētājam jārēķinās, ka viņš pēkšņi var atrasties dažus metrus zem zemes, Razboinij prikaz moku pagrabos. Prezidenta administrācijas darbinieki riskē ievelties nu vairs neeksistējošā Malij Nikolaevskij dvorec pazemes daļā, bet pats prezidents ar visu limuzīnu var iegāzties krievu princešu katakombās.

Turklāt nebūt jau nav teikts, ka Libērija atrodas tieši Kremļa teritorijā vai jau pieminētajā Aleksandrovā, kur ilgu laiku bija Jāņa Bargā rezidence. Maskavas pētnieks Apaloss Ivanovs vēl pavisam nesen paziņojis, ka pazudusī bibliotēka paslēpta pazemes būvē zem Rumjancevas pakalna tieši pretī Kremlim — tur, kur Jāņa Bargā laikos atradies cara rokaspuišu — opričņiku midzenis Opričnij prikaz. Vēl citi ir pārliecināti, ka Libēriju var meklēt kaut kur Kirillo—Belozerskas klostera pazemē. Tieši tur sava mūža pēdējos gadus bija gatavojies pavadīt regulāri depresīvais cars, bet liktenim labpatika cits variants.

Un tad atnāca Sterļigovs...

Arī iepriekšējie Jāņa Bargā bibliotēkas meklētāji bija samērā dīvaini un daudzu praktiski domājošu cilvēku nesaprasti indivīdi, un viņu izteikto apgalvojumu vidū versija, ka cars savas grāmatas esot noslēpis ceturtajā dimensijā, nebūt nebija tā jokainākā. Taču nekad vēl šie meklējumi nav izsmieti tik skaļi kā kopš 1995. gada, kad ar Libērijas meklējumiem sācis nodarboties ekscentriskais eksmiljonārs, bijušais Padomju Savienības pirmās biržas īpašnieks Germans Sterļigovs.

Tolaik Krievijas žurnāls Stoļica Germana Ļvoviča parādīšanos Maskavas mērijā aprakstīja šādi: “1995. gada aprīlī Maskavas mērijā ieradās jauns cilvēks. Līdzi viņam bija dažas kredītkartes, dokumenti uz Maskavas pilsētas muižnieku sanāksmes priekšsēdētāja vārda un rakstnieka Aleksejeva sacerēta plāna grāmatiņa mīkstos vākos. Grāmatiņa bija uzrakstīta 20. gadu sākumā un satīriska stāsta žanrā vēstīja par to, kā kāda komunālā dzīvokļa iemītnieki — bezdarbnieks grāmatvedis, mājsaimniece un, šķiet, lauku diakona dēls — meklējuši pazudušo Libēriju, cara Ivana IV (Groznija) bibliotēku. Meklējuši — un gandrīz atraduši. Jaunais cilvēks ienāca kabinetā, pamāja tur esošajiem un stādījās priekšā: “Germans Sterļigovs. Cara Ivana Vasiļjeviča slepenās bibliotēkas meklējumu štāba priekšnieks.”” Tā zinātniskā sabiedrība pirmoreiz uzzināja par to, ka Germans Sterļigovs, bijušais privātbiržas Aļisa vadītājs, kaislīgais veselīgo iemušu Friend Holder propagandētājs, gatavojas atrast pazudušo Libēriju. Germans Sterļigovs tikās arī ar Juriju Lužkovu. Par ko viņi sarunājās, neviens līdz šim nezina, taču pēc šīs tikšanās mērs deva rīkojumu radīt meklējumu štāba palīdzības padomi, atrast Sterļigova cilvēkiem telpas, nodrošināt ar orgtehniku un iedalīt no ārpusbudžeta fonda 494 miljonus rubļu.

...atnāca un aizgāja

Jā, pusmiljards rubļu tolaik bija diezgan liela nauda. Taču tagad, pēc pieciem gadiem, Maskavas mērijā visas amatpersonas, pie kurām šo rindu autors vērsās ar lūgumu paskaidrot, kā tieši šie līdzekļi iztērēti un kas atrasts, atrunājās ar nevaļu vai dokumentu konfidencialitāti, skaidri liekot noprast, ka šī tēma noteikti nav sarunas un pat uzmanības vērta.

Kā tā? Atskatoties pagātnē, kļūst skaidrs, ka jau 1995. gadā, pat neņemot vērā Sterļigova ekstravaganto biogrāfiju, bija pietiekami daudz apstākļu, kas lika apšaubīt jaunizceptā bibliotēkas meklētāja nodomu nopietnību. Sterļigovs visā nopietnībā stāstīja gan par to, ka Maskavas muižnieku sanāksmes biedri cēlajam bibliotēkas atrašanas mērķim saziedojuši pusmiljonu dolāru (kam nekāda oficiāla apliecinājuma tā arī nebija), gan par to, ka jau sarīkotas neskaitāmas dārgas meklēšanas ekspedīcijas (par kuru rezultātiem nekādas konkrētas ziņas un atskaites netika sniegtas), gan par to, ka nenovērtējamu palīdzību sniedzot pazīstami akadēmiķi (kuri paši pēcāk to noliedza), gan par gigantiskajiem darbiem Aleksandrovā, kur atklāts (tiesa, tikai virtuāli) mīklains pazemes tunelis, gan par meklējumu plāniem Maskavā — izņemot Kremli, ar kuru, lūk, nesaistoties neviena nopietna versija, gan par to, ka bibliotēku viņš jau esot paspējis apdrošināt par apaļu miljardu dolāru. Arī fakts, ka Sterļigovs nebija vīžojis iepazīties pat ar nopietnākajiem zinātniskajiem darbiem par pazudušo Libēriju, bija diezgan daiļrunīgs.

“Mēs neesam zinātnieki. Mēs esam vienkārši organizatori un varam darīt visu, kas ienāk prātā. Mums nevajag strīdēties par zinātniskiem jautājumiem. Tāpēc mums neviens netraucē un visi palīdz,” skaidroja pats Sterļigovs, savukārt Stoļica sniedza pētījumu ironisku ilustrāciju: “Sensacionālus rezultātus, piemēram, devis darbs, izpētot cara Ivana Vasiļjeviča personību. Pētnieku grupa (ar kuriem runāt neesot jēgas, jo labāk runāt ar Germanu Ļvoviču) gandrīz divos gados izpētījusi monarha dzīvesveidu, ieradumus un noslieces. Rezultātā ticis neapstrīdami pierādīts, ka nelaiķis Ivans Vasiļjevičs ir bijis cars. Cilvēks izglītots, dziļi ticīgs un, kas galvenais, pieticīgs, cilvēkmīlas pilns un absolūti vienaldzīgs pret varu. Ne savas sievas, ne bērnus viņš nav nogalinājis. Carēvičs Ivans, kura priekšlaicīgo nāvi talantīgi atainojis mākslinieks Repins, izrādās, nomiris pats savā nāvē. Ļoti slimīgs cilvēks bijis.”

Kopš tā laika Sterļigovs ir kārtējo reizi transformējies, nu jau pārtopot pārliecinātā ticīgajā, abortu pretiniekā, AIDS apkarotājā, moderno pretapaugļošanās līdzekļu propagandētājā, nelaimīgās mūsdienu jaunatnes atbalstītājā un uz jautājumiem par bibliotēku atbildot negribīgi un strupi: “Znajete, eto takaja mura!”[1]

Bet kā tad ar Libēriju? Ja pētnieku vairākuma uzskats, ka Jāņa Bargā itāļu konsultanti bijuši spējīgi uzbūvēt pazemes krātuvi, kurā grāmatu uzglabāšanas apstākļi atbilduši normāliem mūsdienu standartiem, atbilst patiesībai, grāmatām, daudzām no kurām jau to pēdējā īpašnieka dzīves laikā bija vairāki tūkstoši gadu, daži gadu simti šurp vai turp neko nenozīmē. Jāņa Bargā bibliotēka guļ un gaida savus atradējus.

[1] Ziniet, tie ir tādi nieki! (krievu val.)