Pēcrevolūcijas piezīmes

Toms Heinss ir Parīzē dzīvojošs amerikāņu žurnālists, kas bieži raksta par Austrumeiropu. Belgradā viņš ieradies tūlīt pēc šī rudens revolūcijas, kuru izraisīja viltotie prezidenta vēlēšanu rezultāti un kurā zaudēja varu pēdējais Eiropas diktators Slobodans Miloševičs.

Belgradas centrs

Sladjana stāvēja tumsā un raudzījās pāri zemajai akmens sienai un nogāzei, kuras piekājē stiepjas sarūsējušas dzelzceļa sliedes un lēni plūst Savas upe. Viņa pamāja uz melno debesskrāpi upes viņā pusē netālu no Haiata viesnīcas, kas atrodas blakus Intercontinental Hotel, tajā pilsētas daļā, kas savā ziņā domāta komfortam. Debesskrāpī nedega neviena gaisma. Sladjana sacīja, lai es paskatoties uz augšējiem stāviem, kuri šķita vēl melnāki par citiem. Tieši tur, viņa teica, krita bumbas.

Un tad Sladjana, gara auguma divdesmit deviņus gadus veca sieviete, kura labprāt smejas, nebāž degunu svešās darīšanās un vada dienas programmējot C++ datorvalodā, sāka runāt par kara trokšņiem.

“Jums vajadzēja viņas dzirdēt,” viņa teica. “Trīstonnīgās! Piectonnīgās! Šausmīgi skaļas.”

Sladjana stāstīja, kā viņa un viņas draugi — un vēl simtiem nepazīstamu cilvēku — mēdza pulcēties te, šai paplukušajā parkā pilsētas ziemeļos. Uz parka izdangātā asfalta viņi esot dejojuši, tumsā, spītīgi, raudzīdamies, kā no kustīgajām zvaigznītēm augstu gaisā atdalās bumbas — tās pašas bumbas, kas satricināja debesskrāpi, izraisīja tajā ugunsgrēku un izdzēsa gaismas.

Tad Sladjana sakrustoja rokas un ierāva galvu plecos, rādot, kā viņa reaģējusi uz bombardēšanu gaišā dienas laikā. Lielākā daļa bumbu tai pavasarī pirms pusotra gada krita naktī, taču kādas četras piecas reizes, viņa teica, arī dienā, precīzāk, svētdienas rītos. Un tad Sladjana, virtuvē vienatnē dzerot kafiju, esot bailēs drebējusi.

Sladjana ir paziņu paziņa, kuru es pirmo reizi satiku kādā skaidrā, vēsā vakarā piecas dienas pēc revolūcijas. Pēc saspringtas procedūras lidostā — “lidosit atpakaļ uz Vīni,” sākumā draudēja robežsargs — saņēmu vīzu un atrados zemē, kura tikko atbrīvojusies no vīra, kas bijis tās līderis pēdējo tumšo gadu desmitu. Ar Sladjanu es iepazinos dzīvā pilsētas laukumā netālu no milzīga pieminekļa kņazam Mihajlo jāšus uz zirga. Pieminekļa granīta postamentu klāj grafiti kirilicā, kāds pielipinājis arī melnu uzlīmi ar slaveno frāzi, kuru saprotu pat es: “Ar viņu ir cauri!” Pirmais, ko Sladjana, paspiedusi man roku, sacīja: “Nāciet, es jums parādīšu, kur mēs skatījāmies, kā krīt bumbas.” Pēc tam mēs caur parku devāmies uz pilsētas centru.

Mēs gājām pa platu gājēju ielu, kas arī nosaukta Mihajlo — kņaza, kurš pirms gadsimtiem palīdzēja patriekt turkus — vārdā. Mēs ar Sladjanu pagājām garām Benetton, Levi’s un Gianni Versace veikaliem. Es apstājos pie sarkana koka kioska un pārskatīju pirātdisku sortimentu: Toms Džounss, Dženifera Lopesa un vietējais pūtēju orķestris no dienvidiem. Kāds vīrs, sēdēdams plastmasas būdiņā, kam bija multiplikāciju filmu zaķa forma, pārdeva popkornu brūna papīra turzās — piecpadsmit centi par mazāku, trīsdesmit — par lielāku. Uz mirkli apstājos pie strūklakas, tad apgāju tai apkārt. Trīs jauni puiši līksmi sasveicinājās. Divas sievietes pastaigājās, saķērušās rokās.

Sladjana un es turpinājām ceļu, un viņa man pastāstīja, ka vecāki allaž rūpējušies, lai viņai būtu ērta dzīve. Viņai bija iespēja studēt un izklaidēties ar draugiem. Viņai nenācās piedalīties nevienā no kariem, šaut, nogalināt, kāpt pāri līķiem. Taču viņai nācās atkal un atkal uzklausīt savas valsts līdera vēstījumu: mūsu zemei ir jācīnās, mūsu zemei neviens nav vajadzīgs. To viņai bija grūti saprast.

“Mēs taču zinājām, ka mums nav jādzīvo pilnīgā izolācijā. Tad kāpēc viņš tā teica?” Sladjana retoriski vaicāja.

Dažas minūtes vēlāk, kad mēs šķērsojām nelielu laukumu netālu no parlamenta ēkas, kur zināmais līderis bija zaudējis savu tautu, Sladjana apstājās.

“Es stāvēju te,” viņa teica, “un no asaru gāzes man bira asaras.”

Viņa aprakstīja to lietaino pēcpusdienu pirms gandrīz nedēļas — drūzmēšanos, to, kā, velkoties stundām, pūlis spiedies aizvien ciešāk. Viņa norādīja uz plašā bulvāra parlamenta priekšā otru pusi. Lauku vīri nāca no tās puses, viņa teica.

Mēs šķērsojām bulvāri un izkaltušu mauriņu. Pie parlamenta neviena nebija. Es pārkāpu pāri saplēstiem stikliem un caur tērauda restēm ielūkojos izdegušajās istabās. Mēs uzkāpām pa kāpnēm un atkal ieraudzījām to pašu grafiti: GOTOV JE! Šī bija vieta, kur ēkā ielauzās pūlis, atrada viltotos vēlēšanu biļetenus, meta pa logiem laukā no sienām norautos portretus. Trīs suņi pakāpās augšup pa pakāpieniem, tad atkal noskrēja lejā. Mēs nogriezāmies gar ēkas stūri un šķērsojām to pašu zālēm apaugušo laukumu, kur policisti todien pagriezās atpakaļ un metās skriet — plecos ierautām galvām, plaši ieplestām acīm — nevis lai kādam dzītos pakaļ, bet lai bēgtu.

Mēs nogriezāmies pa sānu ieliņu. Pār to zemu nokarājās lapu pilni zari. Ielas labajā malā gar ietvi bija novietotas nelielas automašīnas. Šajā apgaismojumā tā varētu būt Parīze. Mēs pagājām garām četriem policistiem zilos mundieros, kas bija devušies apgaitā. Policija bija apturējusi kādu autovadītāju un to patlaban izprašņāja.

Sladjana pastāstīja, ka ziemā pirms četriem gadiem viņa stāvējusi lielajā laukumā netālu no kņaza Mihajlo un viņa zirga kopā ar tūkstošiem citu, atkārtodama sev: “Es atrodos brīvā zemē.” Taču policisti, toreiz tērpušies ķiverēs un kaujas apģērbā, rungām rokā metušies pūlim virsū. Sladjana esot sakrustojusi pār krūtīm rokas, pieliekusies un policisti paskrējuši viņai garām.

Tagad mēs abi šķērsojām šo laukumu, pagājām garām strūklakai un atkal nonācām pie kioskiem un popkorna zaķa vēderā. Es nopirku gabalu picas, un mēs apsēdāmies uz soliņa blakus betona puķu podam. Sladjana sacīja, ka šī esot viņas mīļākā vieta. Viņa šķita priecīga, jokoja par bijušo līderi, kurš, kā viņa cerēja, pazudis uz visiem laikiem.

Vai viņš bija gudrs? Tak jau, Sladjana sacīja — kā gan citādi viņš būtu varējis tik daudzus gadus pakļaut tautu — kā ienaidniekus, tā sabiedrotos — savai gribai. Taču galu galā, viņa atzina, pietiekami gudrs viņš tomēr nebija. Daudzi citi diktatori bijuši pie varas krietni ilgāk. “Slobo tomēr ir stulbāks par Sadamu,” Sladjana pasmējās.

Dedinje, Belgrada

Es noriju pēdējo ar aso, sāļo sieru pildītā pīrādziņa gabalu, izdzēru pēdējo jogurta malku un nolēmu paskatīties, kur Slobo dzīvo. Lēmuma pieņemšanas brīdī es sēdēju plastmasas krēslā pie plastmasas galdiņa uz zaļa plastmasas paklāja pie konditorejas kādā no Belgradas dzīvojamiem rajoniem pie Savas upes, pāris kilometru no pilsētas centra. Kad izgāju uz ielas, pagāja desmit minūtes, iekams man izdevās apturēt taksometru, melnu četrdurvju golfu. Iekārtojos aizmugurējā sēdeklī, kas šūpojās un līgojās gluži tāpat kā daudzi citi šai zemē pieredzēti aizmugures sēdekļi, un izstāstīju vadītājam, vārdā Dejans, savu vēlmi. Dejanam bija īsi apgriezti melni mati, melns krekls, melnas džīnas un melnas saulesbrilles. Viņš runāja ārkārtīgi maigā balsī un izklausījās priecīgs, ka zina ceļu uz mūros ieslēptajām iebrauktuvēm un vēl slepenākajām mājām.

“Bet Slobodans taču ir Ķīnā,” Dejans sacīja. “Viņš uz turieni aizbrauca pirms pāris dienām.”

Vismaz tādas bija pēdējās baumas pilsētā, kur Slobodans bieži vien izpaudies tikai un vienīgi kā baumas. Gadiem ilgi viņu varēja vērot televīzijā, kuru viņš kontrolēja, sniedzam paziņojumus, kuri tikpat labi varētu būt filmēti jebkurā citā istabā. Skatītāji pievērsa uzmanību viņa žaketei un kaklasaitei un pārdomāja, vai tā ir tā pati žakete un tā pati kaklasaite, ko viņš bija apvilcis, sniedzot iepriekšējo paziņojumu vai jebkuru citu no saviem paziņojumiem. Bombardēšanas laikā tauta pārsprieda, kur viņš slēpjas — bunkurā netālu no robežas, kādā no savām daudzajām mājām vai armijas ēkā netālu no labi zināmās kņaza Mihajlo statujas.

Dejans visu mūžu nodzīvojis galvaspilsētā. Savu golfiņu viņš izmanto par taksometru pēdējos četrus gadus, pazīst visas ielas, pat tās, kuras nav apzīmētas ar plāksnīti un izskatās vienkārši pēc lauku ceļiem, kas ved ārā no pilsētas. Dejans pastāstīja, ka reiz viņš redzējis pašu Slobodanu — pabraucis garām, strauja eskorta pavadīts.

Golfiņš piepūlē sēca, kad Dejans pagriezās pret kalnu, garām asam līkumam, aiz kura atradās betonā un stiklā būvēta māja, māja, kas — ja vien tai būtu pa spēkam — izrieztu krūtis nicinājumā pret netīro pilsētu, kas aizstiepās tālu uz ziemeļiem. Te kādreiz dzīvoja Arkans, vīrs ar bērna vaibstiem, kurš pelnīja naudu, starp citu arī organizējot slepkavas, kas paveica netīro darbu Slobodana uzsāktajos karos. Pērn komfortablajā Intercontinental hotelī Arkanam iešāva galvā. Dejanu tas īpaši nepārsteidza, vienīgais, kas viņu šai epizodē satrauca, bija tas, cik tuvu šāvēji atradušies — acīmredzot Arkans ar viņiem sasveicinājās kā ar draugiem. Iekams viņš tika nošauts, Arkans te bija slavenība. Kāda televīzijas pārraide, piemēram, bijusi veltīta Arkanam, viņa tautas dziesmu dziedātājai sievai Cecai un viņu mēnesi vecajam bērnelim, kurš notikumam par godu bijis ietērpts smokingā. Dejans palielināja ātrumu, un mēs uzrāpāmies kalnā, atstājot aiz muguras māju, kurā tagad dzīvo Arkana atraitne. Garāmbraucot ievēroju, ka parādes durvju priekšā stāv trīs vīrieši. Viens no viņiem sarunājās pa mobilo telefonu.

Mēs traucāmies pa četrjoslu ielu ar nosaukumu Miera bulvāris. Bulvāri ieskāva saplaisājuši trotuāri un netīras notekas. Mājas, dažas no kurām piederēja Slobodana baņķieriem, advokātiem un ģenerāļiem, no ārpasaules norobežoja augsti žogi. Dejans apturēja golfiņu plašā bulvāra līkumā. Es izkāpu un piegāju pie metāla žoga, aiz kura slējās divi akmens torņi. Aiz vārtiem stāvēja vientuļš kareivis — jauns, tā ap divdesmit, ar labajā plecā pakārtu automātu. Kareivim aiz muguras, lielu koku apēnots, stiepās iebraucamais ceļš, kas beidzās pie kokos paslēpušās mājas pakāpieniem. Aiz pirmās mājas bija vēl viena lielāka, no bulvāra tā nebija redzama. Tā bija Baltā pils, kur kādreiz dzīvoja Tito, bet pēc tam Slobodans. Mauriņu ap Balto pili klāja kritušās lapas. Virs mauriņa viena otru dzenāja divas vārnas, te ienirdamas lapās, te atkal paceldamās spārnos. Pajautāju kareivim, vai te vienmēr tik mierīgi. “Visnotaļ,” viņš atbildēja.

Dejans nervozēja, tāpēc es iekāpu atkal mašīnā. Kādu brīdi braukuši pa Miera bulvāri, mēs iegriezāmies pa kreisi Uzicka ielā. Uz stūra stāvēja auto ar iedarbinātu motoru, tajā sēdēja divi policisti. Uz labās ietves pie augsta mūra miera stājā stāvēja divi kareivji, kuri ar interesi noraudzījās mums pakaļ.

Dejans apgrieza mašīnu, un mēs atkal nobraucām garām kareivjiem. Es izliecos pa logu, lai labāk aplūkotu kādas mājas dakstiņus. Gandrīz pašā jumta korē bija pieci satelītu šķīvji. Tieši zem tiem bija futbola vārtu izmēra caurums. Pēc dažām dienām es uzzināju, ka kopš revolūcijas sākuma Slobodans uzturējies tieši tur, pūlēdamies pa telefonu pierunāt savus vecos sabiedrotos palīdzēt viņam saglabāt kādu daļu varas. Lūdzu Dejanu mazliet piebremzēt, taču viņš ātri pabrauca mājai garām. Viņš man paskaidroja, cik grūti viņam nākas pelnīt iztiku kā taksometra vadītājam. Par manu divas stundas ilgo ekskursiju viņš nopelnīšot labi ja piecus dolārus. Viņam jāmaksā par benzīnu, kas kontrabandas ceļā tiek ievests pāri robežai. Dejans neteica, no kurienes radies milzīgais caurums mājas jumtā. Es, savukārt, nejautāju Dejanam, vai viņš par kaut ko ir cīnījies un vai viņam nācies nogalināt.

Dažas dienas vēlāk es sēdēju kafejnīcā ar kādu no vietējiem prozaiķiem, kura plānie baltie mati jocīgi sprogojās ap ausīm, un vaicāju viņam, kāpēc neviens te nerunā par to, ka ne jau Slobodans bija tas, kurš šāva, lai nogalinātu. Prozaiķis, vārdā Filips, bija desmit gadus aicinājis atbrīvoties no Slobodana. Viņš paskaidroja, ka ļaudis vienkārši nav gatavi runāt par kariem un slepkavībām. Taču viņš cerot, ka drīz tas varētu notikt.

Dejans gribēja man parādīt vēl kādu ielu, kas atradās piecu minūšu brauciena attālumā no mājas ar caurumu jumtā. Šī iela bija tikai dažus simtus metru gara. Kreisajā pusē aiz kārtējā augstā žoga atradās veca akmens māja ar plašu pagalmu. Dejans esot dzirdējis, ka reizēm Slobodans kopā ar ģimeni apmetoties tur. Taču pašu Dejanu vairāk interesēja māja ielas pretējā pusē. Tā bija celta modernā stilā, apsista ar pelēku metālu, milzīgiem stikla paneļiem. Pie iebrauktuves atradās sargtornis. Caur žoga resnajiem stieņiem pagalms tomēr bija labi pārskatāms. Ziedēja puķes. Celiņš, kas veda uz parādes durvīm, bija tīri noslaucīts. No redzētajiem tas bija vienīgais patiešām tīrais pagalms. Kas mājā dzīvo, Dejanam nebija ne jausmas. Viņš domāja, ka tas varētu būt kāds Slobodana draugs vai vismaz sabiedrotais.

Es izkāpu no mašīnas un pagāju gabaliņu pa lielu. Man garām gāja veca sieviete izvalkātā treniņtērpā, rozā zeķēs un krosenēs. Sieviete smēķēja, rokā viņai bija plastmasas iepirkumu maisiņš. Ieraudzījusi mani, viņa piepeši apstājās. Seju viņai gandrīz aizsedza sirmu matu šķipsnas. Es neteicu ne vārda, taču sieviete uzsāka sarunu. Viņa esot piedzimusi vietā, kur tagad atrodas modernais nams. Šajā apkārtnē viņa pavadījusi vairāk nekā sešdesmit gadus. Kaulainajos pirkstos sažņaugtā cigarete drebēja, kad viņa pamāja uz tīro pagalmu un stikloto māju. “Es tur piedzimu,” viņa teica, “bet tad ieradās tas nelietis un mani padzina.”

Kolašina, Melnkalne

Sēdēju blakus vīram ar šaudīgām acīm un skaļu balsi. Saukšu viņu par direktoru, jo, pirmkārt, tas viņš vietējā raidstacijā arī ir un, otrkārt, tā viņš uzvedās tai miegainajā rītā, kad sēdējām kafejnīcā pilsētiņā, kas izvietojusies plakanai bļodai līdzīgā ielejā augstu kalnos.

Jutu, ka no saules spožajiem stariem man sāk līt sviedri. Direktors uzsāka sarunu ar vecu vīru, kas stāvēja uz ielas, pāris soļu no mūsu galdiņa. Vecais vīrs smaidīja, un tas bija savādi, jo direktors izteica viņam dažādus apvainojumus.

“Viņš ir ķēde ap jaunu cilvēku kaklu,” direktors sacīja.

Direktors, kurš uzskata sevi par neatkarīgu, brīvdomīgu cilvēku, sacīja, ka vecais vīrs ar saviem veca cilvēka paradumiem, ļāvis, lai viņa vietā pēdējos desmit gadus domā Slobodans.

“Tas ir mans draugs,” direktors man teica, it kā vecais vīrs, kurš joprojām stāvēja pie mūsu galdiņa, būtu sen aizgājis. “Taču man ir ļoti grūti izmainīt to, kas viņam notiek galvā.”

Tas, kas notika vecajam vīram galvā, lika viņa sejā virs sarkanās šalles atplaukt smaidam un iebāzt roku putekļu mēteļa kabatā. Kad viņš to no kabatas izvilka, tajā bija saņurcīta identitātes kartīte, kurā teikts, ka viņš dzimis 1924. gadā — tātad strādājis, kad pie varas bija Tito, un aizgājis pensijā, kad valdīja Slobodans.

“Es pieteicos uz Kosovu,” vecais vīrs sacīja. Taču šai pē­dējā karā, kurā Slobodans pieprasīja saviem tau­tie­šiem cīnīties, viņam tā arī neiznāca būt. Bet viņš bi­jis gatavs. “Es dodu priekšroku nāvei,” vecais vīrs sa­cīja.

Tad direktors pievērsās vīram, ko es dēvēšu par filozofu, jo tas viņš arī ir — gan vietējā universitātē, gan kafejnīcā. Filozofs paskatījās uz veco vīru. “Tāda nu ir tā konservatīvā domāšana,” bārdainais filozofs, kura acis slēpa tumšas saulesbrilles, sacīja. “Šitādi ļautiņi velk mūs atpakaļ.” Filozofs aizgāja un apsēdās pie cita galdiņa, kas atradās pie pašas sienas. Dažas minūtes viņš klusēja, tad piepeši atkal ierunājās: “Tikai laiks un jaunā paaudze ļaus mums apjaust pašiem sevi.”

Direktors brīdi meklēja jaunu mērķi kafejnīcā, kura bija viena no daudzajām kafejnīcām, kas izkaisītas slēpošanas trasēm piegulošās pilsētiņas īsajā galvenajā ielā. Te, tālu dienvidos no galvaspilsētas, kurā notikusi revolūcija un uzradies jauns līderis, debates turpinās. Direktors pamāja kādam vīram brūnā tvīda žaketē. Šis vīrs, kā izrādījās, ļoti gribēja man — un jebkuram citam — pastāstīt par savu ugunsdzēsēju auto, kas ir sava veida simbols pilsētiņas lielākajai diskusijai. Ugunsdzēsējs tvīda žaketē bija daudzus gadus izmantojis šo automašīnu, lai cīnītos ar uguni, laikā, kad pilsētiņas mērs bija cilvēks, kurš, tāpat kā viņš, gribēja, lai Melnkalne, mazākā no abām Slobodana kontrolētajām republikām, iegūtu neatkarību. Bet tad pie varas nācis cits mērs. Tam, savukārt, patīkot Slobodans un lielā Serbija. Tad nu ugunsdzēsējs nolicis savu auto savā garāžā un tagad ar to braucot tikai un vienīgi pats, nepieļaujot, ka to izmantotu otrs ugunsdzēsējs, kurš esot Slobodana piekritējs.

“Mums jāiet uz citu kafejnīcu,” ugunsdzēsējs man teica. Es piecēlos un sekoju viņam. Te kafejnīcas ir kas vairāk par vietām, kur iedzert. Dažās apmeklētāji sēž zem miniatūriem Melnkalnes Republikas ģerbonīšiem un sarunājas ar ļaudīm, kuri domā tāpat kā viņi. Citās kafejnīcās apmeklētāju uzskati ir pavisam atšķirīgi, un viņi sēž zem serbu krustiem. Pagājuši garām vienai no kafejnīcām, kuras visas te ir ļoti maziņas, mēs iegājām telpā, kuru rotāja akmens galdi un pulēts koks. Es pasūtīju torīt jau trešo espreso un uzmanīgi uzklausīju ugunsdzēsēju, kurš pastāstīja, ka tieši viņa auto — un nevis tas, kuru ieviesis mērs, kam patīk Slobodans, — esot labākais pilsētā. Viņa automašīnai esot apsildāma kabīne. Un tad mēs devāmies aplūkot šo brīnumu, šo izaicinājuma simbolu, kurš tik dārgs manam sarunu biedram, kam seja, kad viņš pasmaida, šķiet savelkamies mazāka.

Mēs šķērsojām laukumu, kura malā atradās vēl vie­na, īsāka, koka kafejnīcu rinda. “Pirmās divas ir mū­sē­jās,” teica ugunsdzēsējs. Savukārt trešo, kuras no­ju­mē nebija neviena cilvēka, rotāja uzraksts Cafē Slobo.

Mēs apmetām līkumu Cafē Slobo un pa šauru taciņu nokāpām līdz dubļainam laukumam, kur slējās vecs šķūnis. Ugunsdzēsējs ievilka elpu, tad atbīdīja viļņotā skārda durvis un starojot norādīja uz auto, kas esot ražots 1976. gadā. Sarkanā krāsa bija krietni aplupusi. Milzīgais režģis, kas sargāja motoru, šķita visai vaļīgs.

“Pilsētai vajadzētu uzcelt šai mašīnai pieminekli,” ugunsdzēsējs teica.

Pirms vēlēšanām, kas izraisīja Slobodana krišanu, pastāvēja aizdomas, ka šī pilsētiņa — ar saviem diviem ugunsdzēsēju auto un sašķeltajiem iedzīvotājiem — varētu būt vieta, kur sāksies Slobodana nākamais karš. Melnkalnei lojālas speciālas policijas vienības trenējās aiz kāda nomaļa žoga pilsētiņas centrā. Netālās kazarmas papildinājās ar aizvien jauniem Belgradai lojālās armijas karavīriem. Domstarpībām piemita politisks, nevis etnisks raksturs. Taču neviens nešaubījās, ka ar to Slobodanam pilnīgi pietiktu, lai kārtējo reizi varas saglabāšanas vārdā upurētu savus tautiešus.

Šķīros no ugunsdzēsēja un, atkal šķērsojis laukumu, iegriezos sānielā, kur pulcējas tie, kuriem patīk Slobodans. Direktors man bija sacījis, ka kopš līdera krišanas tie esot visai nelaimīgi ļaudis. Apstājos pie kāda bāra, pret kura sienu balstījās divi vīri. Skatījos, kā tuvojas kalnu negaiss un klausījos, ko viņi runā.

“Slobodans būs atpakaļ,” sacīja viens no vīriem, kuru saukšu pa kaujinieku numur viens. Kaujiniekam numur viens bija seja, kas varētu izturēt ne vienu vien belzienu.

“Ja viņš būtu bijis diktators, viņš nebūtu pieļāvis, ka tā notiek,” atsaucās kaujinieks numur divi. “Tagad viņš ir pierādījis, ka nekāds diktators viņš nebija.”

Viņi uz mirkli pārtrauca sarunu, lai iepazīstinātu mani ar trešo vīru, kuru saukšu par kaujinieku numur trīs, jo, gluži tāpat kā viņa draugi, viņš bija brīvprātīgi izvēlējies pamest šo kafejnīcu pilsētiņu un doties pāri kalniem, lai cīnītos Kosovas karā, kur tā arī nebija izdevies piedalīties vecajam vīram. Kaujinieki pastāstīja, ka viņi gaidot darbu — iepriekšējais zaudēts, kad vietējā alumīnija rūpnīca vairs neesot spējusi viņiem samaksāt.

Nu jau pamatīgi lija, un kaujinieks numur trīs ierosināja doties iekšā un kaut ko iedzert. Mēs apsēdāmies pie apaļa galda, un es pasūtīju alu. Man ienāca prātā filozofs — varbūt viņa paustajai cerībai ir pamats. Es domāju par Sladjanu un jaunajiem studentiem, kas bija vadījuši daudzos protestus, kuru rezultātā Slobodans zaudēja varu. Taču, klausoties kaujiniekos numur viens, divi un trīs, es apjautu, ka arī viņi taču ir jauni cilvēki. Un man uzmācās šaubas.

Kaujinieks numur viens: “Slobodanam taisnība, kad viņš saka, ka desmit gadu laikā mēs dzīvosim kā kurdi. Vienīgā viņa kļūda bija nepabeigt karu vienā dienā.”

Kaujinieks numur divi: “Ja vajadzēs, iesim atkal. Atdosim savas dzīvības par Dienvidslāviju. Mēs un mūsu bērni esam gatavi mirt par Dienvidslāviju.”

Kaujinieks numur trīs: “Mēs patiesībā nezinām, kas ir Slobodans. Par viņu personīgi mēs nebūtu pakustinājuši ne pirkstu.”

Pirmpublicējums žurnāla Atlantic Monthly interneta varianta 27. oktobra numurā.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska